10 gadus nepārtraukti amatā esošais Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu 9. aprīļa vēlēšanās Izraēlā saskaras ar milzīgiem izaicinājumiem. Vai politiķa dienas ir skaitītas? Kā vēlēšanu rezultāti varētu ietekmēt valsts attieksmi pret Palestīnas jautājumu?

Kas notiek?

Šodien, 9. aprīlī, norisinās Izraēlas likumdevēja – Kneseta vēlēšanas. Tajās par varas saglabāšanu cīnās Izraēlas līdzšinējais premjerministrs Benjamins Netanjahu, kurš valdības vadītāja amatā atrodas jau no 2009. gada (viņš premjerministra posteni ir ieņēmis arī no 1996.-1999.gadam). Viņš un viņa vadītā Likud partija ir veidojuši salīdzinoši labēju politiku, kurā uzsvars tiek likts uz Izraēlas valsts pārākumu iepretim Palestīnai.

Būtiski, ka Netanjahu gados ir ievērojami pieaugusi gan ebreju apmetņu problēma, gan ar ASV palīdzību notikusi tās nostiprināšanās Jeruzalemē un 1967. gadā okupētajās Golānas augstienēs. Tāpat vēl arvien ir saglabājusies nelokāma pozīcija Gazas sektora jautājumā un Izraēla vēl arvien nevēlas iedrošināt vienotas pārvaldes autoritātes izveidi starp diviem galvenajiem palestīniešu politiskajiem spēkiem - «Hamas» un «Fatah» (2017. gadā tika noslēgta vienošanās par abu organizāciju sadarbību Palestīniešu teritoriju pārvaldei).

Lai gan «Hamas» ir teroristiska organizācija, tomēr tās iesaiste Palestīnas pārvaldē un «Fatah» mērenības spiediens var to mēģināt nedaudz normalizēt. Gluži vienkārši tāpēc, ka stūrī iedzītajam ir ļoti maz ko zaudēt. Turklāt «Hamas» pati ir zināmā mērā signalizējusi, ka varētu būt atvērta dažādiem kompromisiem. Šajā kontekstā nāk prātā organizācijas jaunās hartas pieņemšana 2017. gadā. Tajā ir teikts, ka «Hamas» būtu gatava pieņemt Palestīnu teritorijās, kuras Izraēla okupēja 1967. gadā līdz pilnīgai Palestīnas atbrīvošanai. Iepriekš organizācija sludināja nepieciešamību visu Palestīnu atbrīvot uzreiz. Šķietami maza, tomēr būtiska panākšana pretī. 

Visbeidzot, Netanjahu vairākas reizes ir publiski paudis pretestību Palestīnas valsts izveidei. Tiesa, ASV valdības spiediena dēļ viņš ir bijis spiests savu pozīciju nedaudz mainīt. Pagājšgad intervijā raidsabiedrībai CNN politiķis apgalvoja, ka viņš atbalstītu Palestīnas radīšanu, taču ar nosacījumu, ka tā būtu demilitarizēta un Izraēla kontrolētu ar to saistītos drošības jautājumus.

Palestīniešu protestētāji tur rokās Izraēlā ieslodzīto cilvēku fotogrāfijas

Tomēr atsevišķi analītiķi apšauba Netanjahu iespējas panākt atkārtotu ievēlēšanu. Viņš ir ierauts vairākos korupcijas skandālos, kuru ietvaros politiķis tiek apsūdzēts gan dāvanu pieņemšanā no bagāta Holivudas režisora Arnona Milčana, gan mazāk regulējošu likumu atbalstīšanā Izraēlas telekomunikācijas uzņēmumam «Bezeq» (apmaiņā pret viņa parādīšanu labvēlīgākā gaismā), gan arī likuma virzīšanu, kurš aizliegtu tirgū laikrakstus par brīvu un radītu zaudējumus laikrakstam «Israel Hayom» (tādā veidā viņš esot cerējis panākt parādīšanos labākā gaismā no konkurējoša laikraksta «Yediot Acharonot» puses). Uzmanības lokā ir nonākusi arī Netaņjahu sieva Sāra, kura tiek apsūdzēta aptuveni 100 000 $ valsts naudas iztērēšanā par dārgām maltītēm.

Daudzi analītiķi uzskata, ka vēlēšanas varētu būt Netanjahu iespēja izvairīties no tiesas procesa sākuma, jo tiekot ievēlētam uz savu piekto termiņu, politiķis varētu mēģināt gūt atbalstu tā saucamā Franču likuma pieņemšanai.

Ja tas tiktu pieņemts, pret premjeru būtu aizliegts vērsties tik ilgi, kamēr viņš ir amatā.

Tāpat Netaņjahu saskaras ar ievērojamu izaicinājumu no jaunizveidotās partiju apvienības «Zilais un baltais», kuru vada bijušais Izraēlas armijas komandieris Benjamins Gancs un bijušais žurnālists, kā arī finanšu ministrs Jairs Lapids. Turklāt, pamatojoties uz priekšvēlēšanu aptaujām, «Zilais un baltais» pagaidām ir partija, par kuru savu balsi ir gatavi atdot lielākā daļa Izraēlas vēlētāju.

Šajā kontekstā rodas jautājumi – vai Netanjahu desmit gadus ilgstošā ēra varētu iet uz beigām un Izraēlas politikā Palestīnas jautājumā varētu būt novērojamas zināmas izmaiņas?

Vai Netanjahu dienas kā valdības vadītājam ir skaitītas?

Atbilde uz šo jautājumu ir drīzāk nē nekā jā. Pirmkārt, ir jāsaprot to, ka, neskatoties uz valdošajiem korupcijas skandāliem, Netanjahu izmanto līdzīgu stratēģiju kā Donalds Tramps. Viņš apsūdz medijus melu izplatīšanā un sistemātiskos mēģinājumos graut viņa publisko tēlu.

Turklāt tā vien šķiet, ka šī stratēģija varētu strādāt. Kā Izraēlas ziņu kanālam i24 norāda diplomātijas korespondente Elija Hohenburga, cilvēki Izraēlā ir skeptiskāki par mediju un tiesu varas objektivitāti nekā par to, ka Netanjahu patiesi varētu būt iesaistīts iepriekš minētajos korupcijas skandālos. Vēl jo vairāk – Hohenburga norāda, ka īstenībā šādi korupcijas skandāli varētu Netanjahu nākt arī par labu.

Kamēr vien ir diskusijas par to, vai viņš ir korumpēts, politiķim ir lielākas iespējas ietekmēt un arī veidot apspriestos priekšvēlēšanu jautājumus sev par labu.

Par «Zilā un baltā» mesto izaicinājumu runājot, jāsaprot, kā tradicionāli ir funkcionējusi Izraēlas politika. Neskatoties uz tās mazo iedzīvotāju skaitu, valstī ir ārkārtīgi liels partiju daudzums. Šajās vēlēšanās vien piedalās 47 partijas, ziņo Izraēlā bāzētā domnīca «Izraēlas Demokrātijas institūts». Turklāt atšķirībā no Latvijas vēlēšanu barjera, kuru ir nepieciešams pārvarēt iekļūšanai parlamentā, ir tikai 3,25%.

Savukārt šāda situācija nozīmē, ka parlaments vienmēr ir ārkārtīgi sadrumstalots un nevienai partijai nav iespējams iegūt nepieciešamo vairākumu, lai izveidotu valdību. Tas savukārt mudina veidot plašas koalīcijas, kuras zem karogiem apvieno līdzīgi domājošos politiskos spēkus.

FOTO: EPA/AFI

Par šīm vēlēšanām runājot, vairums analītiķu paredz, ka parlaments varētu dalīties divos lielos blokos – labēji reliģiskajā un kreisi centriskajā. Pirmo vadītu raksta centrālā figūra – Benjamins Netanjahu, bet otro – Benjamins Gancs. Savukārt tiem pa vidu, visticamāk, būs Izraēlas arābu pilsoņu partijas.

Turklāt aptaujas norāda, ka labēji reliģiskajām partijām tomēr būs vairākums un lielākas iespējas izveidot valdību.

Tāpēc, pat ja Netanjahu tomēr paliks otrais, var gadīties, ka piekto premjera krēslu viņam beigu beigās atnesīs koalīcijas partneri.

Kā intervijā Izraēlas ziņu kanālam i24 norāda bijušais Izraēlas laikraksta The Jerusalem Post galvenais redaktors Džefs Baraks, Netanjahu būtu ieinteresēts, lai vietas Knesetā iegūtu pat paši radikālākie labējie spēki. Tas tāpēc, ka tie viņam dotu partnerus, ar kuriem būtu iespējams strādāt.

Netanjahu par labu spēlē arī vēl kāda lieta. Jāņem vērā, ka šajās vēlēšanās viens no karstākajiem jautājumiem ir – kā politiskie spēki nodrošinās Izraēlas drošību ārkārtīgi nestabilajā un strauji mainīgajā Tuvo Austrumu reģionā. Minētais politiķis savukārt ir kļuvis par meistaru sevi pārdot kā vispieredzējušāko kandidātu, kurš ir spējis veiksmīgi atvairīt gan Irānas draudus, gan cīnīties pret palestīniešu terorismu, gan arī nodrošināt valsts kontroli pār tai svarīgajām teritorijām.

Turklāt viņš arī salīdzinoši veiksmīgi spēj pārdot savas tuvās attiecības ar ārkārtīgi pro-izraēliski noskaņoto ASV prezidentu Donaldu Trampu, uzsverot, ka citiem kandidātiem tādu nebūtu.

Ne velti vairāki eksperti norāda, ka Trampa paziņojums par Izraēlas okupācijas pār Golānas augstienēm atzīšanu ir mērķēts uz to, lai Netanjahu būtu iespēja savam elektorātam likt priekšā ārkārtīgi nozīmīgu ārpolitisku sasniegumu.

Turklāt jāņem vērā, ka Ganca partijas vīzija par Izraēlas drošību pārsvarā neatšķiras no Netanjahu vīzijas. Ne velti viņš bija armijas virspavēlnieks tieši jau iepriekš minētā politiķa laikā.

«Zilā un baltā» publicētajā hartā ir norādīts, ka Izraēla nekādā gadījumā nepārtrauks savu kontroli pār Golānas augstienēm, Jeruzālemi, Jordānijas ieleju un lielāko daļu Rietumkrasta. Papildus tam arī Ganca partija uzskata, ka apvienotajai Jeruzālemei būtu jābūt Izraēlas galvaspilsētai un būtu nepieciešams aizstāvēt Izraēlas apmetnēs dzīvojošos cilvēkus. Visbeidzot, Ganca partija uzskata, ka būtu jārīkojas pret Gazas sektorā mītošajiem «Hamas» kaujiniekiem vēl proaktīvāk. Šajā kontekstā Netanjahu var teikt, ka īstenībā jau viņa galvenie politiskie konkurenti ir nekas vairāk kā atdarinātāji.

Tiesa, jāpiebilst, ka Netanjahu par sliktu var spēlēt fakts, ka arvien vairāk Izraēlas iedzīvotāju (pat kvēlākie Likud atbalstītāji) vēlas piedzīvot pārmaiņas, norāda i24 ziņu korespondente Džordāna Millere, kura ir tikusi iesaistīta valsts priekšvēlēšanu aptaujas veikšanā. Tā iemesla dēļ viņi būtu ieinteresēti jaunu politisku seju redzēšanā, un Gancam politiskas pieredzes nav. Ne velti viens no «Zilā un baltā» hartā ietvertajiem mērķiem ir panākt nespēju premjeram ieņemt amatu ilgāk par 8 gadiem vai trīs termiņiem. Šāda nostāja tieši rezonē ar vēlētāju interesēm.

Vai Izraēlas attieksmē Palestīnas jautājumā kaut kas varētu mainīties?

Atbilde uz šo jautājumu zināmā mērā slēpjas jau iepriekšējā sadaļā. Ņemot vērā, ka attieksmē par drošības jautājumiem starp Gancu un Netanjahu lielas atšķirības nav, tad lielām izmaiņām nevajadzētu būt. Ja Netanjahu kļūs par premjeru uz piekto termiņu un spēs pārdzīvot apsūdzības korupcijā, tad, visticamāk, saglabāsies centieni kāpt Palestīnas autoritātei uz galvas. Netanjahu ir pat publiski apsolījis anektēt ebreju apmetnes Rietumkrastā. Domājams, ka tas ir tāpēc, lai panāktu arī galēji radikālu partiju atbalstu.

Ganca gadījumā situācija varētu būt ļoti līdzīga.

Taču viņš atšķirībā no Netanjahu ir akcentējis arī nepieciešamību nedaudz palestīniešiem panākt pretī un iniciēt zināmus dialoga formātus.

Viens no tiem ir plaša arābu valstu konference, kuras mērķis būtu vienlaicīgi gan panākt stabilitāti Izraēlas kaimiņos, gan arī panākt Izraēlas drošības interešu atzīšanu. Turklāt viņš ir paziņojis, ka Izraēlai un Palestīnai vajadzētu būt nošķirtām.

Saldumu tirdziņš Izraēlā

FOTO: EPA/AFI

Līdz ar to iespējams, ka Gancs varētu būt nedaudz vairāk orientēts uz divpusēja dialoga iekustināšanu ar Palestīnu par viņa priekšgājēju, kurš vienīgo uzsvaru liek uz ASV topošo (domājams, diktātam pielīdzināmo) miera plānu. Tāpat, kā jau arī minēju, Netanjahu arī ir atteicies no domas par nošķirtu Izraēlu un Palestīnu. Tomēr, vai tā tik tiešām būs, rādīs tikai laiks.

Tā vien izskatās, ka labēji uzskati un Izraēlas-Palestīnas konflikta risināšana uz Telavivas pārākuma bāzes ir kļuvusi par stabilu Izraēlas politikas daļu. Jautājums, kā valsts no salīdzinoši uz dialogu orientētās Oslo miera procesa ēras deviņdesmito gadu sākumā nonāca līdz kam tādam?

Atbilde varētu slēpties milzīgajos drošības izaicinājumos, kuri sekoja sarunu iznākumam. Jāatceras, ka vēl no 2000. līdz 2005. gadam norisinājās milzīga palestīniešu sacelšanās – otrā intifada, kuru pavadīja neskaitāmi uzbrukumi arī civiliedzīvotājiem. Neilgi pēc tam Izraēlas iedzīvotāji piedzīvoja Gazas sektora krišanu teroristiskās organizācijas «Hamas» rokās, kura valsts iedzīvotājiem neliek mieru vēl šodien. Jāatceras, ka 2006. gadā norisinājās arī Izraēlas un Hezbollah karš, bet kopš 2011. gada Izraēlai mieru neliek Irānas atbalstīto grupējumu nostiprināšanās Sīrijā.

Ja cilvēkiem ir jādzīvo šādā nepārtrauktā saspīlējuma fāzē un sabiedrībā valda sajūta, ka nākšana pretī dialoga ziņā nestrādā, tad loģiski, ka tie daudz labprātāk izvēlēsies līderus, kuriem Izraēlas nacionālā un starptautiskā drošība ir pati svarīgākā.

Nepieciešamība pieņemt sarežģītas piekāpšanās lielāka labuma vārdā gluži vienkārši kļūst par ko pārāk abstraktu. Mīnuss tam visam ir tāds, ka šāda bruņošanās un aizsardzība īsti neatver ceļu dialoga izveidei. Nepiekāpība neļauj atrast potenciālos punktus, kuros intereses varētu arī sakrist. Ja kas tāds notiktu, iespējams, uz to pamata varētu veidot arī tālāko sadarbību. Atliek tikai cerēt, ka kas tāds varētu nākotnē nepalikt tikai sapņu līmenī.