Sašķeltā pilsēta Jeruzaleme: palestīniešu skatījums uz Izraēlas vēlēšanām (103)

Jeruzalemes ielās nekas neliecina par vēlēšanu klātbūtni, vien daži noplukuši plakāti, kurus dzenā vējš un bērni, vēlēšanu priekšvēlēšanu kampaņa no ielām šogad pārcēlusies uz sociālās saziņas tīkliem.

Jeruzalemē, kur mīt 800 000 iedzīvotāju, aiz vecpilsētas sienām atrodas mūsu planētas ievērojamākās svētvietas. Trešdaļai cilvēces šī ir svētā zeme. Musulmaņu kvartāls ir lielākais no četriem (pārējie trīs - ebreju, armēņu, kristiešu), tas ir arī mājvieta arābu kopienai. Te atrodas musulmaņu svētās vietas – Aksas mošeja, Klints kupola mošeja, Kristus Sāpju ceļš utt.

Starp tām līkumotajās vecpilsētas ielās viens pie otra sarindojušies dažādi tirgotāji. Te var nopirkt visu – sākot ar garšvielām un amatnieku darinātām rotām, beidzot ar reliģiskiem simboliem un T-krekliem ar tekstiem dažādu ideoloģiju atbalstītājiem. Tie karājas blakus viens otram, kas pašiem tirgotājiem nešķiet nekas īpašs, un tos labprāt iegādājas gan tūristi, gan vietējie. Bizness paliek bizness.

26 gadus vecais Džamals vecpilsētas sirdī tirgo kamieļādas somas. Viņa tēvam ir problēmas ar veselību, tāpēc ģimene pametusi māju Rietumkrastā un pārcēlusies uz Jeruzalemi, atbildību par naudas pelnīšanu uzņēmies viņš.

Dzīvot Jeruzalemē neesot viegli. Māja ar divām guļamistabām, virtuvi un vannas istabu kuplajai ģimenei ar māti, tēvu, trīs māsām un diviem brāļiem maksājot aptuveni 1000 dolāru mēnesī. Džamals gatavojas precēties - ar savu topošo sievu iepazinies tūrisma aģentūrā. Džamals stāsta, ka viņa ģimene ir lielākā Jeruzalemes vecpilsētā, tai te piederot vairāki mazi veikaliņi.

Džamals uzskata, ka palestīniešiem vēlēšanas neko nemainīs, pat ja viņam būtu Izraēlas pilsoņa pase, viņš balsot neietu. Viņaprāt, labējie spēki, visticamāk, kļūs vēl radikālāki, par ko liecina gan visa politiskā spektra priekšvēlēšanu kampaņa, gan amatu saglabāt tik ļoti gribošā līdzšinējā premjerministra īsi pirms vēlēšanām izskanējušie solījumi pārvēlēšanas gadījumā anektēt ebreju kolonistu apmetnes Rietumkrastā. Nē, Džamals ir noguris, viņš negrib cīnīties, viņš tikai grib dzīvot, veidot ģimeni, ceļot. “Cilvēki ir dažādi, pat vienas rokas pirksti nav vienādi, arī musulmaņi un ebreji ir dažādi – ir labi un ir slikti,” saka Džamals. “Manai ģimenei nav daudz naudas, bet es teiktu, ka mums tomēr ir laba dzīve - man ir mana ģimene, māsas, māte, tēvs, tas ir vissvarīgākais. Nauda nenes laimi, un nauda nenes veselību.”

“Eeeeh, viņi visi ir rasisti, nav nekādas starpības – uzvarēs Benjamina Netanjahu vai [bijušā armijas ģenerālštāba priekšnieka Benija] Ganca partija,” uz jautājumu par vēlēšanu iznākuma iespējamajiem scenārijiem un to ietekmi uz palestīniešu nākotni sparīgi atcērt vecpilsētas ielās sastaptais 53 gadus vecais suvenīru veikaliņa īpašnieks Oša Muna.

“Viņi ir gudri, viņiem vairs nerūp vecā paaudze, bet jaunā gan. Mūsu bērni mācīsies viņu skolās, viņu toru, viņi būs ebreji. Jaunā paaudze dzims viņu slimnīcās, mācīsies viņu skolās, viņi dienēs viņu armijā, viņi būs ebreji.”

Uz jautājumu, ko tad palestīniešiem darīt, Oša atmet ar roku: “Neko. Visa pasaule atbalsta Izraēlu. Šī ir mūsu zeme, mēs te esam dzimuši, mēs te arī nomirsim, mēs maksājam nodokļus, bet mums aizliegts būvēt jaunas mājas. Man ir seši bērni, viņiem nav kur dzīvot. Ebreji būvē apmetnes un zog mūsu zemi, zemes vairs nav palicis pāri. Krievija, ASV, Eiropa, visi atbalsta Izraēlu.” Uz manu iebildumu, ka Eiropa šajā jautājumā gan nav metama pār vienu kārti ar ASV un Krieviju un tomēr atbalsta palestīniešus, kungs pavērš pret debesīm rokas un paaugstina toni: “Parādi, kā viņi mūs atbalsta! Eiropa ir vāja, tai ir divas sejas! Mūsu priekšā tā saka - jā, jā, mēs mēģināsim; bet, kad nosēžas pie viena sarunu galda ar viņiem, saruna ir pavisam cita.” Oša uzskata, ka nav tādas iespējas kā viena valsts, kurā būtu vienas tiesības gan ebrejiem, gan palestīniešiem. “Paskaties uz kareivjiem ielās!” saka Oša.

“Viņi mums saka – jums ir tik un tik arābu valstis (nezinu, cik mums īsti ir tās arābu valstis pasaulē), ejiet dzīvojiet savās arābu valstīs! Labi, mums ir cik tur tās arābu valstis, bet jums ir visa pasaule, jūs paši te esat ieradušies pēc Izraēlas valsts izveidošanas, kāpēc tad mums kaut kur būtu jādodas? Šī ir mana zeme. Mana zeme man ir svarīgāka par maniem bērniem, par manu māti, manu sievu. Te es esmu dzimis un te nomiršu.”

63 gadus vecais Šābans ir bijušais savulaik Libānā bāzētās Palestīnas atbrīvošanas organizācijas dalībnieks. 1974. gadā Šābans no  Libānas  šķērsoja Izraēlas robežu, pēc sadursmēm ar Izraēlas armiju viņš tika sagūstīts, viņam tika piespriesti divi mūža ieslodzījumi un desmit gadi, kas būtu 209 gadi cietumā. Pēc 11 gadiem cietumā viņš tika atbrīvots apmaiņā pret sešiem Izraēlas karavīriem.

Visu mūžu bijis suvenīru biznesā, kur esot iemantojis labu slavu, visi četri viņa bērni esot ar augstāko izglītību. Šābans negrib padoties, bet, ko īsti darīt, nezina. "Jādzīvo."