Kopš Černobiļas kodolkatastrofas 1986.gadā teritorija vairāk nekā 2600 kvadrātkilometru platībā ir uzskatāma par pamestu. Šo teritoriju dēvē arī par Černobiļas slēgto zonu. Tagad – 33 gadus pēc kodolkatastrofas, Černobiļas slēgtā zona palēnām kļūt atvērtāka, vēsta Lielbritānijas raidsabiedrība BBC.

“Šī vieta ir vairāk nekā puse manas dzīves. Man bija tikai 25 gadi, kad šeit sāku strādāt kā [kodolkatastrofas seku] likvidators. Tagad man ir gandrīz 60,” stāsta ukraiņu zinātnieks Genādijs Laptevs.

Černobiļas katastrofas seku likvidēšanā piedalījās tūkstošiem cilvēku, bet šodien šā incidenta ietekmi turpina pētīt un analizēt daudzi zinātnieki.

Genādijs Laptevs rāda nelielu platformu, kas uzstādīta nu jau izžuvušajā Černobiļas atomelektrostacijas (AES) reaktora dzesēšanas rezervuāra gultnē - ar šā rīka palīdzību tiek analizēts piesārņojums rezervuāra gultnes augsnē. Rezervuārs pavisam izžuva pēc tam, kad 2014.gadā beidzot tika atslēgti pumpji, kas sūknēja ūdeni no blakus esošās upes. Rezervuārā ūdens tika pumpēts 14 gadus pēc tam, kad 2000.gadā, līdz ar trešā reaktora slēgšanu, Černobiļas AES pārstāja darboties.

FOTO: Jānis Vingris/TVNET

Radioaktīvā piesārņojuma analizēšana ir tikai daļa no nu jau vairāk nekā trīs gadu desmitus ilga pētījuma, kas tiek veikts šajā plašajā un pamestajā teritorijā. Černobiļas kodolkatastrofa radīja milzīgu laboratoriju, kurā strādājuši simtiem zinātnieku, kas pēta, kā vide atgūstas no kodolkatastrofām.

Eksperiments, kas izvērtās globālā katastrofā

1986.gada 26.aprīlī atomelektrostacijā bija paredzēts veikt eksperimentu. Tā mērķis bija noskaidrot, kā nodrošināt ātrāku elektrības piegādi reaktora dzesēšanas sistēmai reaktora ārkārtas izslēgšanas gadījumā. Eksperimenta laiks tika pārcelts, kā rezultātā eksperimentu veica AES nakts maiņas darbinieki, kas nebija pienācīgi sagatavojušies eksperimenta veikšanai un pieļāva arī būtiskus drošības noteikumu pārkāpumus.

Eksperimenta gaitā bija paredzēts samazināt ceturtā reaktora jaudu, bet kļūdas dēļ tā tika samazināta krietni vairāk par plānoto, kas reaktoru padarīja nestabilu. Pēc tam reaktora jauda uz dažām sekundēm vairākas reizes pārsniedza normu, kā rezultātā reaktors pārkarsa un izraisīja tvaika eksploziju, kurai mirkli vēlāk sekoja vēl viens sprādziens un ugunsgrēks.

Pirmajā sprādzienā atvienojās aptuveni 1000 tonnu smagais pārsegs, kura mērķis bija aizsargāt reaktora kodolu. Šā sprādziena rezultātā notika radiācijas noplūde un tika pārtraukta dzesēšanas šķidruma ieplūšana reaktorā.

FOTO: Reuters/ScanPix

Otrais sprādziens bija krietni jaudīgāks – tas daļēji saspridzināja reaktora ēku un izkaisīja grafīta un reaktora kodola detaļas reaktora ēkā un tās tuvumā, izraisot vairākus ugunsgrēkus.

Sprādziens reaktorā radīja milzīgu radioaktīvā piesārņojuma mākoni, kas skāra arī lielu daļu Eiropas.

Pirmie glābēji notikuma vietā ieradās gandrīz nekavējoties. Pēc spēcīgā apstarojuma liela daļa pirmo glābēju nodzīvoja vien dažas nedēļas vai mēnešus. Daudzi mira vēlāk.

Genādijs, kā vides zinātnieks no Ukrainas Hidrometeoroloģijas institūta, kodolkatastrofas zonā sāka strādāt dažus mēnešus pēc cilvēku evakuācijas no teritorijas ap Černobiļas AES.

“Mūs katru dienu veda ar helikopteru no Kijevas, lai vāktu ūdens un augsnes paraugus. Toreiz bija ļoti svarīgi saprast piesārņojuma mērogu un izveidot slēgtās zonas pirmās kartes,” skaidro Genādijs.

Šodien Černobiļas slēgtā zona aptver platību Ukrainā un Baltkrievijā. Ikviena apdzīvota vieta 30 kilometru rādiusā ap Černobiļas AES tika tika evakuēta un galu galā pamesta – nevienam netika atļauts tur atgriezties uz dzīvi. Vairāki simti cilvēku gan beigu beigās tomēr atgriezušies.

Uzreiz blakus slēgtajai zonai esošās teritorijas ir cits stāsts – to iemītnieki saņēma atļaujas atgriezties mājās dažus mēnešus pēc kodolkatastrofas.

Šodien gan Ukrainu nevar viegli iedalīt divās daļās – piesārņotajā un tīrajā – jo saskaņā ar pētījumiem Černobiļas kodolkatastrofas sekas ir daudz sarežģītākas, bet izveidojusies ainava ir daudz dīvaināka nekā robeža starp slēgto un atvērto zonu.

Mazāk radiācijas nekā lidmašīnā

Pēc katastrofas virs reaktora lielā steigā tika uzbūvēts milzu vairogs, lai nepieļautu turpmāku piesārņojuma noplūšanu, tomēr, gadiem ejot un ņemot vērā šīs struktūras novecošanos, tika pieņemts lēmums virs reaktora būvēt jaunu sarkofāgu, kas novērstu iespējamo radioaktīvu materiālu noplūdi vismaz gadsimta garumā.

2016. gadā jaunais Černobiļas AES ceturtā reaktora vairogs tika oficiāli atklāts.

Lielbritānijas Portsmutas Universitātes profesors Džims Smits, kurš kopš 1990.gada nodarbojas ar Černobiļas katastrofas seku pētniecību, norāda, ka radiācijas līmenis pie AES reaktora ir zemāks nekā, piemēram, lidmašīnā.

Smits novērojis, ka radiācijas līmenis lidmašīnā vienā no viņa nesenajiem lidojumiem uz Kijevu veidojis 1,8 mikrozīvertus stundā, savukārt vēlāk netālu no AES vairoga viņš reģistrējis vien 0,6 mikrozīvertus stundā.

Tas gan nenozīmē, ka Černobiļas slēgtā zona vairs nebūtu piesārņota.

“Jā, tā joprojām ir piesārņota, tomēr, ja mēs to iekļautu kartē, kurā attēloti radiācijas līmeņi pasaulē, izceltos vien atsevišķi “karstie punkti”,” stāsta Smits.

Dzīvniekiem klājas lieliski

Dzīvnieku pasaulē situācija slēgtajā zonā ir īpašs stāsts. Cilvēku pēkšņā pazušana un to iepriekš iekoptās zemes radīja palikušajiem savvaļas dzīvniekiem labvēlīgu un pārtikas bagātu dzīves vidi.

Kā liecina vairāku pētījumu rezultāti, savvaļas dzīvnieku koncentrācija pamestajos ciemos ir lielāka nekā citviet slēgtajā zonā.

Dzīvniekus slēgtajā zonā pēta vairāki zinātnieki.

Lai arī atsevišķos piesārņotākajos apvidos mītošie dzīvnieki, galvenokārt putni, radiācijas dēļ ir piedzīvojuši izmaiņas to DNS, pētījumi apliecina, ka dzīvniekiem slēgtajā zonā kopumā klājas lieliski.

Pārmaiņu vēji

2011.gadā Ukraina atļāva tūristiem apmeklēt Černobiļas AES katastrofas slēgto zonu, un kopš tā laika tā kļuvusi par populāru tūrisma galamērķi.

Iepriekš iekļūt slēgtajā teritorijā varēja tikai ar īpašām atļaujām.

Černobiļas slēgto zonu pagājušajā gadā apmeklējuši aptuveni 70 000 tūristu, un tas ir viens no populārākajiem tūrisma apskates objektiem Ukrainā.

Tūristu uzturēšanās slēgtajā zonā tiek stigri plānota un uzraudzīta, lai līdz minumam izslēgtu jebkādus riskus šo cilvēku veselībai.

Šā gada februārī sākās pirmās oficiālās diskusijas par iespējamo Černobiļas slēgtās zonas robežu pārskatīšanu.

Ja šādas izmaiņas nākotnē tiks apstiprinātas, tā būs pirmā reize, kad slēgtās zonas teritorija piedzīvo izmaiņas.

30 gadu laikā veiktie zinātnieku pētījumi apliecinājuši, ka vairākas vietas slēgtajā zonā šobrīd uzskatāmas par drošām dzīvošanai.

Tajā pašā laikā zinātnieki joprojām turpina pētīt Černobiļas kodolkatastrofas ilgtermiņa ietekmi uz cilvēku veselību.

Ekspertu starpā arī nav vienprātības par to, cik cilvēku dzīvību avārija laupījusi.

Ukrainas dati liecina, ka dzīvību zaudējuši vairāk nekā 25 000 avārijas seku likvidētāju.

2005.gadā vairākas ANO institūcijas, tostarp Pasaules Veselības organizācija (PVO), publiskoja ziņojumu, atklājot, ka pakļautība augstajam radiācijas līmenim kopumā varētu būt nāves cēlonis ap 4000 cilvēku.

Tikmēr starptautiskā vides aizstāvju organizācija «Greenpeace» 2006.gadā apsūdzēja ANO institūcijas nepietiekamā avārijas seku novērtējumā. Pēc «Greenpeace» aplēsēm, Černobiļas katastrofa izraisījusi nāvējošu vēzi 100 000 līdz 200 000 cilvēku.

Viens no PVO pētījumiem atklāj, ka Černobiļas katastrofai bijusi ietekme arī uz daudzu cilvēku garīgo veselību, jo cilvēku dzīves piedzīvoja radikālas izmaiņas, bet pēc katastrofas viņi bijuši spiesti dzīvot konstantās bailēs no radiācijas.

Tas īpaši raksturīgs cilvēkiem, kas dzīvo slēgtās zonas pierobežā.

“Tas [bailes] ir nozīmīgs faktors, kas ietekmē šo cilvēku dzīvi, pat vairāk nekā 30 gadus pēc katastrofas,” norāda Genādijs Laptevs.

Šādas bailes var būt gan garīgi, gan fiziski postošas.

Domas par nolemtību, kas saistīta ar radiāciju, var iedzīvotājos veicināt fatālisma un bezcerības sajūtu, kas savukārt veicina lielāku smēķētāju īpatsvaru un lielāku alkohola patēriņu reģionā.

“Tas ir briesmīgi, kas šeit notika. Tam ir tendence dominēt pār cilvēku dzīvi. [..] Ir kaut kādā veidā jāmēģina virzīties uz priekšu, lai cilvēki var atgriezties pie normālas dzīves dzīvošanas, bez šim radioaktīvajām bailēm,” uzskata profesors Džims Smits.

Februāra zinātnieku un ekspertu apspriedē vēl netika pieņemti konkrēti lēmumi par Černobiļas slēgtās zonas robežu pārskatīšanu, tomēr lielākā daļa ekspertu piekrīt, ka izmaiņas ir nepieciešamas.

Tas gan nenozīmē, ka gaidāmās izmaiņas varētu būt plašas - teritorija ap pasaules vēsturē postošākās kodolkatastrofas norises vietu nebūs “tīra” un pavisam droši apdzīvojama vēl tūkstošiem gadu.