Par to, kāpēc ir veselīgi ģērbties plāni un mazliet padrebināties; kāpēc sievietes izskatam un veselībai par labu nāk daži lieki kilogrami; ko par mums atklāj urīna krāsa; kā justies lieliski, nedaudz pamainot ikdienas ieradumus, TVNET stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Sporta un uztura katedras lektore, studiju programmu Uzturs un Uzturzinātne vadītāja, Latvijas Diētas un uztura speciālistu asociācijas prezidente Lolita Neimane.

Līdzko izdīgs ceļmallapas, nātres, balandas, priežu pumpuri, tā veselīga dzīvesveida entuziasti ar aizrautību to visu grauzīs zaļu un liks salātos. Kādreiz ko tādu pat “bada gados” neēda. Vai zaļa, grūti sagremojamas barība mums patiešām nāk par labu?

Jā, protams, tikai jālūkojas, kur tas viss ir audzis - ceļa malā nevajadzētu lasīt. Ja kāds cauru gadu ēd nātres, tas nav normāli, bet nezinu nevienu, kas pārspīlētu, visu pavasari ēdot tikai zaļumus. Viss, kas ir ar mēru, nāk par labu.

Mūsdienās uztura zinātnieki aizvien biežāk runā par to, ka cilvēkam vajadzīga daudzveidīga pārtika. Vai aizraušanās ar veģetārismu, vegānismu nevar radīt kaitējumu?

Ir pieņemts uzskatīt, ka veģetārisms ir atbalstāms, un, ja cilvēks ir izglītots šajā jomā, viņš ar veģetāru uzturu var uzņemt pilnīgi visu nepieciešamo. Te gan ir piebilde, ka veģetārietim zināšanām par uzturu jābūt plašākām nekā visēdājam.

Savukārt svaigēšana… to līdz galam nesaprotu. Man būtu grūti iedomāties rīta stundas bez tases smaržīgas un gardas kafijas ar pienu.

Es neesmu veģetāriete, bet pēdējā laikā arvien mazāk uzturā lietoju gaļu un tās produktus, toties arvien vairāk man garšo zivis un jūras produkti. Un, lai cik dīvaini būtu, - sākuši garšot spināti. Varētu teikt - tie taču ir tik veselīgi! Jā, protams, bet pa īstam sākuši garšot tikai tagad.

Mans šā brīža šķīvis varētu izskatīties šādi: zivis un spināti.

Savā dietoloģes praksē esmu saskārusies ar gadījumiem, kad mammas atved savas pusaugu meitas, kuras pārstājušas ēst gaļu, arī pārējā ēdienkarte ir kļuvusi gaužām nabadzīga, un tad ir iespējama mazasinība un arī citas veselības problēmas.

FOTO: Pixabay

Arvien vairāk aktualizējas ar veselīgu dzīvesveidu saistītais virziens, kas ir ieguvis helsisma nosaukumu. Cilvēki tik pastiprināti rūpējas par savu uzturu, fiziskajām, aktivitātēm un veselīgu dzīvesveidu, ka to jau var klasificēt kā apmātību vai atkarību. Ir jau labi, ja cilvēki palielās ar savu krāsaino, veselīgo šķīvja saturu un skaisto augumu sporta zālē, attēlus izvietojot feisbukā vai instagramā, bet man tas liekas pārspīlēti. Tajā pašā laikā ir bezgala daudz cilvēku, kuri ir ļoti tālu no visa veselīga dzīvesveida.

Uztura un fizisko aktivitāšu ziņā šis ir laiks, kuram raksturīgas galējības.

Varbūt katrs organisms uzturvielas uzņem atšķirīgi?

Mēs katrs gribam būt īpašs, ar savu gremošanas sistēmu, bet tomēr tas tā nav. Pastāv zināmas likumsakarības, un tālāk jau var runāt par izņēmumiem.

Pēdējā laikā mani nedaudz kaitina stāsti "par mītiem un patiesībām uzturzinātnē”. Tomēr atkal un atkal ar tiem jāsaskaras. Piemēram, cilvēkiem gribas domāt, ka auglis jāapēd 20 minūtes pirms ēšanas un tikai pēc tam pārējais ēdiens. Kuņģī auglis satiks nākamo ēdienu, viss kopā tiks apstrādāts kuņģa sulā, un tālāk jau visi produkti, sastrādāti putriņā, mazām porcijām virzīsies uz zarnām.

Droši vien medijos un internetā pamanāt absurdus “pareiza uztura” ieteikumus un diētas, no kurām labākajā gadījumā nav nekādas jēgas?

Absurdas lietas var ieraudzīt katru dienu. Piemēram, asinsgrupu diēta - tai nav nekāda pamata. Vai arī ēšana noteiktos laikos. Ir tādi, kas uzskata, ka noteikti jāēd brokastis, citi uzskata, ka jāēd ne agrāk par divpadsmitiem. Šobrīd populāra ir tā sauktā intermittent fasting - periodiska badošanās. Tās ideja ir ļaut gremošanas traktam atpūsties daudzas stundas, nevis visu laiku to noslogot ar mazām ēdienreizēm un likt darboties.

FOTO: Pixabay

Bet vēl nesen taču ikviens dietologs mācīja, ka jāēd mazām porcijām un bieži!

Protams, sliktākais ir apēst lielu daudzumu vienreiz dienā, īsi pirms gulētiešanas. Tomēr kopumā ēšanas, tāpat kā dzīves ritms ir individuāls. Cikos mostas aktieris, kurš iepriekšējā vakarā vadījis korporatīvo pasākumu, un cikos tramvaja vadītājs? Runājot par nakts maiņu darbu, ir pierādīts, ka tas kaitē veselībai - pieaug risks iedzīvoties liekos kilogramos, metabolajā sindromā, jo tiek traucēts ritms, kad cilvēks guļ, kad ēd.

Aizvien vairāk tiek runāts par to, cik svarīgi ir labi izgulēties, un miega kvalitātes saistību ar svaru.

Nakts ir laiks, kad mēs dzīvojam, bet neēdam, tāpēc no rīta svars ir mazāks nekā vakarā. Dienas laikā svars mainās, un šī amplitūda ir individuāla, atkarīga gan no uzņemtā šķidruma daudzuma, gan pārtikas, kas nonāk gremošanas traktā. Vislēnāk kuņģi atstāj trekni un olbaltumvielām bagāti ēdieni. Piemēram, zoss cepetis kuņģī tiek pārstrādāts aptuveni septiņas stundas, bet viegla barība stundu, pusotru. Gremošanas sistēma no mutes līdz lejai kopumā ir plus, mīnus 9 metrus gara.

FOTO: Pixabay

Kādreiz zagšanos pie ledusskapja naktī uzskatīja par sliktu ieradumu. Tomēr no tieksmes ēst naktī cieš ne mazums cilvēku. Kā atbrīvoties no nakts ēšanas?

Nakts ēšana nav vienkārši slikts ieradums - tas ir ēšanas traucējums, līdzīgi kā kompulsīvā pārēšanās, anoreksija, bulīmija. Ar šo sindromu jāvēršas pie neirologa, psihoterapeita. Šādos gadījumos varētu būt ieteicama uzvedības terapija, ķermeņa relaksācijas terapija un gaismas terapija.

Kāpēc ir slikti ēst īsi pirms gulēšanas un gulēšanas laikā? Kuņģa skābe, sajaucoties ar ēdienu, var nonākt barības vadā un pat rīklē, kur ar laiku bojā barības vadu un rodas refluksa ezofagīts – kaite, kurai ir ļoti daudz nepatīkamu simptomu, piemēram, dedzināšana.

Redzu, ka arī jums uz galda ir populārā daudzreiz lietojamā ūdens pudele, kas simbolizē jaunu pieeju veselīgam dzīvesveidam.

Jā, es dienas laikā izdzeru aptuveni trīs litrus ūdens. Protams, spaiņiem ūdeni dzert nevajag, bet perfekts instruments, kas parāda, vai ūdens izdzerts pietiekami, ir urīns, kas dienas laikā nedrīkst būt dzeltens un nejauki ost.

Ja urīns ir koši dzeltens, tas jau ir koncentrēts, un tas nozīmē, ka audzējam nierakmeņus.

Ūdens patēriņš ir atkarīgs no ļoti daudziem faktoriem: fiziskās slodzes, apkārtējās vides temperatūras, ķermeņa svara, svīšanas utt. Pazīmes, kad organismā pietrūkst ūdens, ir sausas lūpas, galvassāpes, sauss deguns, tumšs urīns. Slāpes - tas jau ir ugunsgrēks! Ūdens lietošanas daudzums noteikti jāpalielina arī grūtniecēm, māmiņām, kuras baro mazuli.

Kaut kur lasīju, ka ūdeni nemaz tik daudz nevajag…

Ja kāds saka “kaut kur izlasīju”, es pret to izturos ļoti kritiski. Informācijas pārbagātības laikmetā ir jāsaprot, kur meklēt uzticamu informāciju.

Modē ir atsaukties uz pētījumiem: piemēram, divi zinātnieki Teksasā atklājuši, ka ūdeni tik daudz dzert nevajag. Cilvēki izlasa un nodomā: “Nu re, es jau sen tā domāju, un ko tie dietologi stāsta nepatiesību!”

Bet viens pētījums vispār neko nenosaka. Tiek analizēti tūkstošiem pētījumu, kas tapuši vairākās desmitgadēs, un tikai tad izdarīti secinājumi. Kad biju jauna daktere, man likās, ka visu zinu, bet, kopš pieejami tik dažādi pētījumi un publikācijas, nekas vairs nav vienkārši.

FOTO: Pixabay

Kuri priekšstati par uzturu pēdējās desmitgadēs ir piedzīvojuši pārsteidzošākās izmaiņas?

Ilgus gadus notikusi cīņa: sviests vai margarīns. Šobrīd piena tauki lielā mērā ir reabilitēti, tomēr jāatceras, ka to pamatā ir piesātinātie tauki, no kuriem jāuzmanās cilvēkiem, kuriem ir problēmas ar lieko svaru un paaugstinātu holesterīna līmeni, diabēta pacientiem.

Ja man jautā, ko sirds slimniekiem smērēt uz maizes - sviestu vai margarīnu, atbildu “avokado”.

Margarīnu pārspīlēti kritizē, padarot par tādu kā “Frankenšteina produktu”. Protams, margarīns ir mākslīgi veidots produkts, bet tajā nav transtaukskābju - sliktāko tauku, kā daži domā. Tomēr, ja es svētkos cepu kūku, tad lieku klāt sviestu, nevis margarīnu. Pēc manām domām, sviestmaize ir tāds skautu vai desantnieku ēdiens, jo tā ir milzīga kaloriju bumba, kas vajadzīga augošiem bērniem vai tiem, kas dara fizisku darbu, - ne jau ofisa darbiniekiem.

Es tikai pirms dažiem gadiem atklāju, ka speķītis ir fantastiski gards. Un profesors Anatolijs Danilāns saka: “Speķītis jāēd!”

Ja man jautātu, kas man ļoti garšo, es teiktu, ka speķītis - sacepts ar sīpoliem ar rupju maizi. Tā ir delikatese. Ja skatāmies uz taukskābju sastāvu speķī, tajā ir daudz labo tauku – mono nepiesātināto. Tomēr speķi nevajadzētu ēst katru dienu, it īpaši, ja ir liekais svars.

Liela problēma ir liekais svars bērniem. Kādi ir galvenie bērnu aptaukošanās iemesli?

Tā ir milzīga problēma. Kādreiz apaļīgs bērns bija izņēmums. Tagad ir otrādi – ja redzi ļoti tievu bērniņu, tad domā, vai viņš nav slims. Ja bērns ir tievs, tas ir normāli. Jāmeklē problēma ir tikai tad, ja līdztekus viņš ir slimīgs un nīkulīgs. Dažreiz vecāki saka, ka bērns negrib ēst to, pēc tam kaut ko citu. Bērniem vēlme pēc kāda produkta mainās - pusgadu viņam garšo viens ēdiens, pēc tam cits.

Ja bērns ir fiziski aktīvs un kustīgs, nevajag viņam uzmākties ar ēdienu. Visnepareizāk ir bērnam piedāvāt cepumiņu, saldumus, ja viņš negrib ēst to, kas uzlikts uz šķīvja.

Turklāt vecāki mēdz bērnam uzlikt pārāk lielas porcijas. Tāpēc man patīk, ka jaunās, gudrās māmiņas bērnam uz krēsliņa trauciņos saliek dažādus produktus. Ir interesanti pavērot, kā vienreiz viņš paņem vairāk gurķu, citreiz burkānus vai gaļu. Nevajag neko uzspiest. Viskaitīgākie bērniem ir saldinātie dzērieni.

Mazam bērnam divu litru limonādes pudele satur pusmēneša cukura devu.

Šobrīd daudz tiek runāts par cukura kaitīgumu.

Lai es ikdienā pie tējas uzēstu cepumus - kategoriski nē!

Izņēmums ir pašcepta torte jubilejā.

FOTO: Pixabay

Veselīgus ēšanas ieradumus bērnos neveicina veikalu mārketings. Pie kases, kur vecāki stāv rindā, bērnu acu augstumā ir nolikti našķi. Daudz kas ir atkarīgs no tā, pie kā vecāki pieradina bērnu, jo garšas izjūta veidojas līdz trīs gadu vecumam. Mans vecākais dēls līdz triju gadu vecumam nedabūja nevienu konfekti, un tagad pieaugušā vecumā viņam negaršo saldumi.

Es studentiem jautāju, vai viņi zina, kas ir konfekšu “Migle”, kas daudziem garšo, sastāvā? Pirmā sastāvdaļa ir cukurs, otrā kartupeļu čipsi, kuros ir garšas pastiprinātāji, bet kakao ir maz.

Kāpēc cilvēki saka, ka viņiem negaršo 90% šokolāde? Tāpēc, ka tā ir rūgta. Produktus, kuriem ir klāt garšas pastiprinātāji, apēd vairāk - atver čipsu paku un nespēj rimties, bet vai novārītus kartupeļus ar mizu var daudz apēst?

Ai, tas ir tik grūti! Kā lai atsakās no kūciņām, cepumiem, konfektēm?

Esmu pamanījusi, ka mediķi ar pacientiem runā ļoti maigi: “Ziniet, jums ir podagra, paaugstināts asinsspiediens, diabēts. Varbūt jums vajadzētu pamainīt ēšanas ieradumus.” Ir jāatrod pareizie vārdi un jāsaka tieši, “jāpilina” visiem ārstniecībā iesaistītajiem mediķiem, gan ģimenes ārstam, gan ginekologam, gan ķirurgam un kardiologam, gan fizioterapeitam, lai cilvēks saprot. Mana paziņa - liela saldummīle, divu mēnešu laikā zaudēja desmit kilogramus. Pirms tam es viņu reāli sabaidīju, teicu: “Klau, tu tūlīt svērsi centneru un tev būs diabēts.” Sievietei 50 un plus gados jau arī nevajag modeles augumu - nav slikti, ja svars ir mazliet virs normas.

Kāpēc “nav slikti”?

Par šo tēmu veikti apjomīgi pētījumi. Mazliet vairāk kilogramu pozitīvi ietekmē gan veselību, gan izskatu. Tās, kurām ir mazliet paaugstināts svars, dzīvo ilgāk. Bet runa ir par pieciem kilogramiem! Un nevis 30 liekiem. Par cukuru parasti saku tā: kad tu apēd saldumiņu, izdalās insulīns, rodas hipoglikēmija un tev gribas ēst vairāk.

Ja gribi svērt 100 kilogramus, sāc ar kaut ko saldu un turpini pieņemties svarā.

Bērnībā es biju absolūta saldummīle, piemēram, varēju apēst gandrīz kilogramu konfekšu “Vēsma” un arī pati izskatījos kā bulciņa. Tagad saldumi man praktiski vispār vairs negaršo, ja nu pavisam reti un kaut kas paštaisīts.

Šobrīd man topā ir Valmieras bezpiedevu grieķu jogurts. Es pielieku vienu karotīti sava ievārījuma, un tas man šķiet bezgala garšīgi.

Ir jāsaprot, ka, mainot ēšanas ieradumus, vienu nedēļu būs ļoti grūti - gribēsies te sāļu, te saldu. Paies laiks, un tu pēkšņi sapratīsi, ka vairs negribi to sāļo kotleti vai desu. Es pilnīgi neko necepu eļļā, un šajā sakarā man ir vienalga, kura eļļa ir labākā. Piemēram, es uz pannas sacepu gaļas vai zivju kotletītes, neko nepievienojot. Pēc piecpadsmit minūtēm tās ir gatavas. Ir jāiemācās sajust tīru, īstu garšu. Savukārt salātiem izvēlos eļļas, kas fasētas mazās, tumšās stikla pudelītēs: ķirbju sēklu, valriekstu, sezama.

Mūsdienās zūd vajadzība tērēt enerģiju. Mēs neejam kājām lielus attālumus, pieliekot soli, kad salst. Tā vietā braucam automašīnā ar apsildāmu sēdekli. Mums nav ziemā jāiet uz šķūnīti pēc malkas un jākurina krāsns.

Pēdējās desmitgadēs mūsu dzīvesveids ir ļoti mainījies. Bērnībā mēs pēc skolas gājām ārā, kur palikām līdz vēlam vakaram. Mūsu drēbes bija vienkāršas, mēs salām, drebinājāmies, skrējām un kustējāmies! Tad parādījās dūnu mēteļi, dūnu segas, termoveļa - kļuva aizvien siltāk un siltāk. Mēs ne mirkli negribam izjust diskomfortu. Bet man arvien vairāk patīk tā frišā sajūta, kad ir vēss. Apkuri es izslēdzu jau agrā pavasarī un ļoti bieži vēdinu telpas.

Šajā pavasarī staigāju ļoti viegli ģērbusies, dažkārt kolēģi un draugi brīnās – tad saku: “Es audzēju labos, brūnos taukus!”

Līdz āliņģim vēl neesmu tikusi, bet gan jau! Stindzinoši auksts baseins pēc pirts man sagādā fantastiskas izjūtas, tāpat kā ledus uz sejas un mutē konfektīšu vietā.

Populāra kļūst aukstuma diēta, kas palīdz aktivizēt brūnos taukus (red. - “labie” tauki, kas izstrādā siltumu, ņemot enerģiju no baltajiem taukiem). Izteikti brūnie tauki ir zīdainīšiem, un tie paredzēti, lai nenosaltu. Piemēram, ēdot aukstu ēdienu vai dzerot aukstu ūdeni, organisms patērē enerģiju, lai to sasildītu. Barības vadam gan nepatīk ļoti auksts un karsts - pārspīlēt nevajag.

Vidēji tikai aptuveni divos no 100 gadījumiem liekais svars ir saistīts ar vielmaiņā iesaistīto orgānu traucējumiem, piemēram, vairogdziedzera, olnīcu, hipofīzes u.c. Reizēm šķiet: nevar būt, ka svars tik ļoti pieaudzis no ēšanas, jābūt medicīniskiem iemesliem, bet visrūpīgākie un daudzveidīgākie izmeklējumi uzrāda, ka nav.

Es saviem studentiem rādu senu latviešu pavārgrāmatu - toreiz ēdieni bija ārkārtīgi vienkārši, piemēram, auzu ķīselis, ķiļķenu putra. Bet kā toreiz cilvēki strādāja!

Vēl manos jaunības gados veļu nācās mazgāt ar rokām - bija īpaša veļas diena. Gaļas mašīna bija jāgriež ar rokām, putukrējums jāputo ar rokām, gludeklis bija smags. To visu esam piemirsuši.

Tagad istabu iztīra i-robots, gludinām ar tvaika gludekli. Mēs esam apgādāti ar ierīcēm, ģērbjamies silti, ēdam pārstrādātu ēdienu, un mums ir slinkums kustēties. Tomēr daudziem gribas teikt: “Mans bērns ir apaļīgs, jo vistās ir augšanas hormons” vai “Manās svara problēmās vainojama ģenētiski modificēta pārtika”. Kāda māmiņa man uzrakstīja vēstuli ar lūgumu sniegt atzinumu, ka skolās nedrīkst izmantot mikroviļņu krāsnis. Atbildēju, ka nevaru sniegt atzinumu par mikroviļņu kaitīgumu, jo šādu nopietni vērtējamu zinātnisku pētījumu nav. Mums gribas vainot pesticīdus, hormonus, pārtikas piedevas, bet tikai ne sevi.

FOTO: Pixabay

Reiz mamma atveda pie manis deviņus gadus vecu meitiņu, kura svēra 70 kilogramu. Pirms tam bērnam tika veikta nespecifiska pārtikas produktu nepanesamības analīze un no ēdienkartes izņemti visi piena produkti un glutēni. Iebildu: kā var aizliegt piena produktus laikā, kad veidojas kaulu sistēma? Meitene teica: “Vai tiešām varēšu ēst biezpienu?” Tagad viņai svars pamazām normalizējas un bērns ēd biezpienu...

Vai pārtikas piedevu kaitīgums ir mīts vai tomēr ne?

Neviens ražotājs nepievieno produktam vairāk pārtikas piedevu nekā vajag. Turklāt ir produkti, kurus bez piedevām nevar pagatavot, piemēram, desa, majonēze, jogurti ar piedevām. Par laimi, ēra, kad bija koši sarkani un dzelteni jogurti, ir beigusies.

Tomēr, kad skatos uz košajām želejas konfektītēm visās varavīksnes krāsās, man šķiet, ka tās ir bezjēdzīgākais ēdiens pasaulē.

Ir cilvēki, kas priecājas par tortēm ar krāšņiem ziliem rotājumiem. Mani tās atbaida. Un, lai arī tās ir drošas, es pati izvēlos pēc iespējas mazāk rūpnieciski pārstrādātus produktus, tātad arī ar iespējami mazu pārtikas piedevu klātbūtni.

Latvijā mājsaimniecības gadā atkritumos izmet 45 tūkstošus tonnu un 8 miljonus litru pārtikas 71,5 tūkstošu eiro apmērā. To secina Tatjana Tokareva 2017. gada promocijas darbā “Pārtikas izšķērdēšana Latvijas mājsaimniecībās ēšanas paradumu kontekstā”. Vai mēs pārtikas šķērdēšanā jau tuvojamies vecajai Eiropai?

Pētījumi atklāj, ka gados jauni cilvēki izmet visvairāk pārtikas. Lai pārtiku nevajadzētu izmest, ir jāievēro trīs lietas: jāplāno pirkumi, jāplāno, ko un kā gatavosi, un trešais - liels palīgs saimniecībā ir saldētava. Piemēram, ir teju neiespējami izvārīt mazu porciju zupas. Bet zupu var ieliekt saldētavā un ēst pēc nedēļas.

Es no pārtikas produktiem tikpat kā neko ārā nemetu. Ēdienu receptes ir jāpielāgo tam, kas ir ledusskapī. Tā var atklāt jaunas, interesantas receptes!

Ieejot veikalā, sāku ar dārzeņu nodaļu - apskatos, kam ir labāka cena. Piemēram, nesen sapirkos baklažānus. Sagriezu, pieliku sarkano sīpolu, kabaci, kas bija ledusskapī, un to visu saliku pannā. Nekādu eļļu. Lai sautējumu sabiezinātu, pieliku kvinoju. Draudzene teica, ka garšo super!

14. maijā VEF kultūras pilī uz Līdere 2019. Izaugsmes un iedvesmas foruma skatuves kāps un savā pieredzē dalīsies arī Lolita Neimane. Lolita ir diētas ārste ar vairāk nekā 30 gadu darba pieredzi dietoloģijā; Latvijas diētas un uztura speciālistu asociācijas prezidente; Rīgas Stradiņa universitātes studiju programmas "Uzturs'' un ,,Uztura zinātne" direktore; Uztura Padomes un Veselības veicināšanas un slimību profilakses ekspertu padomes locekle Latvijas Veselības ministrijā.