Kalsnavā pa ceļu pastaigājas lācis. Lielo dzīvnieku skaits Latvijā ar katru gadu pieaug

FOTO: Ināra Vaļka

Pārsteigums ar baiļu piejaukumu. Tāda bija kalsnavietes Ināras Vaļkas pirmā reakcija uz ceļa 150 metrus no mājām ieraugot milzīgas lāča pēdas. Madonas novada Kalsnavas pagastā lācis bija pastaigājies pa pļavu un ceļu māju tuvumā un spriežot pēc pēdām devies dziļāk brikšņos. Pēdējo gadu laikā Latvijā vasarā aizvien biežāk tiek manīti lāči – ne tikai Krievijas un Igaunijas pierobežā, bet arī vidienē un Kurzemē. Speciālisti lēš, ka mūsu pusē varētu būt vairāk nekā 30 lāču.

Ināra dzīvo skaistā vietā , mežu ielokā – dažus kilometrus no Kalsnavas centra mājās “Meža Stepes” un viņas vaļasprieks ir biškopība. Pirms dažām dienām no rīta braucot uz darbu sieviete pārsteigumā apstājās. Uz ceļa skaidri bija redzami milzīgu pēdu nospiedumi. “Esam pieraduši pie stirnām, staltbriežiem, lapsām, zaķiem, bet lācis...”. Sieviete saka, ka bijis mazliet savādi, jo “satikt viņu negribētos”.

Pēdas liecinājušas, ka lācis nācis no pļavas, tad mazliet “palāčojis” pa ceļu un devies mežā.

“Domāju, ka viņš te tuvumā nepaliks, jo tālāk ir lielie Vietalvas meži. Mednieki smējās, ka lācis nācis pie manis pēc medus. Pārbaudīju stropus – tur viņš nav bijis,” stāsta Ināra. Sieviete nolēmusi izmērīt lāča pēdu. Izrādās, ka tā ir tikpat gara cik Ināras pēda 39 izmēra apavos, un divas reizes platāka.

Lāča ķepas nospiedums

FOTO: Ināra Vaļka

AS “Latvijas Valsts meži” medījamo dzīvnieku speciālists Egils Ozols apstiprināja, ka pēc ilgāka laika, kad lāči no Latvijas bija pazuduši, tie atgriezušies mūsu pusē. Lācis ir piesardzīgs dzīvnieks, kurš izvairās no tikšanās ar cilvēku, tāpēc ieraudzīt lāci kaut vai ar acs kaktiņu var tikai retais.

Viņam pašam lāci redzēt gadījies tikai reizi - medībās Lubānas pusē tālajā 1992.gadā.

Ozols saka, ka izņēmums, kad lācis var kļūt draudīgs, ir laiks, kad lāču mammai ir mazuļi. Lāči ar mazuļiem pagājušajā vasarā Latvijā tika manīti – to redzēja mednieki un mežstrādnieki. Tomēr, vai lācēni dzimuši Latvijā, nav zināms.

Pētnieki apgalvo, ka tuvākajā laikā kāda grūsna lāču māte varētu pārziemot Latvijas teritorijā un ziemas guļā dzimušie mazuļi tad oficiāli skaitītos “Latvijas lāči”. Lāči Latvijā nav dzimuši simts gadus. Pērn lāči apciemoja Staiceli, Straupi, Lēdurgu, Viļķeni. Dzīvnieki manīti Limbažu, Valmieras, Valkas, Alūksnes novadā, kā arī Krāslavā, Zilupē, Žīguros, Vecumos. Kopumā pagājušajā vasarā tika saskaitīti ap 30. Kopumā Latvijā pastāvīgi uzturas vairāk nekā desmit lāči – lielākā daļa ienācēji no Igaunijas un Lietuvas. Šie dzīvnieki pie mums ziemo.

Lāča pastaiga

FOTO: Ināra Vaļka

Kāpēc lielais dzīvnieks Latvijā tik ilgus gadus ieklīda tikai barības meklējumos vai riesta laikā, lai izvairītos no citiem lāčiem? Izrādās, ka ķepainim piemīt apbrīnojama vēsturiskā atmiņa. «Atšķirībā no kaimiņvalstīm Latvijā 19.gs. beigās, 20.gs. sākumā brūnie lāči tika nežēlīgi izmedīti, tāpēc tie vairs nevairojās mūsu teritorijā. Lāčus izšāva muižkungi – poļi un vācieši, nevis latvieši,» pastāstīja Mežzinātnes institūta “Silava” vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš. Savukārt vēlākajos gados Latvijā strauji attīstījās lauksaimniecība – līdz ar to mežiem klātās platības krietni samazinājās. Tikai pēc Otrā pasaules kara pamestās lauksaimniecības zemes atkal sāka pārklāt meži. Lai lācēni piedzimtu Latvijā, lācenei netraucēti jāpārziemo pie mums.

Ja ziemas guļas laikā lāceni iztramda, tā aizbēg, pametot nevarīgos lācēnus. Līdz pat aprīļa beigām, maija sākumam piedzimušie lācēni ir ļoti nevarīgi un nespēj sekot mammai.

Lācēni nāk pasaulē janvārī, lāču mātei atrodoties snaudā. Tā pat neapzinās, ka laidusi pasaulē mazuļus. Mazie lāči guļ un zīž mātes pienu, kamēr pieņemas spēkā. Ozoliņš atceras gadījumu, kad pirms daudziem gadiem Līgatnes dabas takās dzīvojošajai lācenei piedzima mazuļi. Lācene negulēja un līdz ar to arī nebaroja mazuļus – tā nu lāču pasaulē iekārtots. Toreiz zvērkope Velga Vītola «adoptēja» lācēnus un baroja ar pienu no pudelītes. Tieši tāpēc svešā, nepazīstamā teritorijā, kurā nejūtas droši, lācenes neiekārtojas uz ziemas guļu. Vasaras vidū Latvijas mežos cilvēki mana lācenes ar maziem lācēniem.

Tas tāpēc, ka lācenes, kurām seko mazuļi, riesta laikā nepārojas un cenšas izvairīties no lāču tēviņiem, kas reizēm nogalina mazos lāčus.

Līdz ar to lācene ar bērniem, kuri mātes tuvumā paliek līdz pat divu gadu vecumam, dodas uz teritorijām, kas ir brīvas no lāčiem. Lāču riests ir no maija līdz jūlijam.

Uz augšu