Tanki, sprāgstvielas, propaganda: Krievijas aģitvilciens ar trofejām no Sīrijas
"The Economist" analīze

Krievijas "aģitvilciens" Vladivostokā. 2019.gada 23.februāris

FOTO: AP/Scanpix

​Pagājušomēnes Krievijas "aģitvilciens" šķērsoja astoņas laika joslas un nobāzējās nedaudz ārpus Maskavas. Vagoni pieblīvēti ar trofejām no Sīrijas, patriotiskiem vēstījumiem un sazvērestības teorijām. Ložu caurumiem izraibināts amerikāņu ražojuma bruņautomobilis un dažādi paštaisīti spridzekļi, viens no tiem paslēpts krievu alus bundžā, raksta žurnāls "The Economist".

Militārā orķestra pavadībā kara veterāni stāsta, kā Krievija 2015.gadā metās palīgā, lai pasargātu Sīriju no nonākšanas džihādistu rokās - īpaši "Islāma valsts", ko slepus bruņojot NATO. "Daudz ko no tā, ko šeit redzat, varētu tiešā veidā būt piegādājuši amerikāņi," stāsta viens no izstādes gidiem. "Tas nav tikai mans viedoklis. Daudzi tā domā."

Patiesībā gan Krievija galvenokārt cīnījās pret citām kaujinieku grupām, nevis "Islāma valsti", kamēr ASV bija ļoti iesaistīta "Islāma valsts" pašpasludinātā kalifāta sagraušanā.

Cits eksponāts - ķīmisko ieroču laboratorija ar etiķetēm angļu valodā. Rietumvalstis 2018.gada ķīmiskajos uzbrukumos civiliedzīvotājiem vainoja Sīrijas diktatoru Bašaru al Asadu un veica atbildes uzlidojumus Sīrijas bāzēm, taču Krievijas medijos un sociālo tīklu telpā tika izvirzītas sazvērestības teorijas par "patiesajiem" vaininiekiem.

Krievijai izdevās ar samērā zemiem ieguldījumiem izglābt Asadu, gūt ietekmi Sīrijā un pozicionēt sevi kā miera sarunu vadītāju Tuvajos Austrumos pirmoreiz kopš Padomju Savienības sabrukuma.

Krievijas stāsts ir krasi atšķirīgs no ASV, kuru iebrukums Irākā pārtapa asinspirtī, vai Rietumeiropas, kuras kampaņa pret Lībijas diktatoru Kadāfi sašķēla Lībiju.

"Sīrijas izrāviena" turneja atdzīvinājusi Padomju Savienības "aģitvilcienu" tradīciju. Staļina laikā tādi izrādīja padomju uzvaras pār nacistiem. Kad jaunākais aģitvilciens piestāja Maskavā, jaunie karavīri kāpa uz tanka ar saucieniem "Uz Berlīni!"

Oficiālie dati liecina, ka izstādi apskatījis vairāk nekā miljons cilvēku. 

Krievijas karš Gruzijā 2008.gadā izgaismoja Krievijas militārās sfēras trūkumus, tai skaitā gaisa spēku neveiksmes. Krimas okupācija un karš Austrumukrainā 2014.gadā noveda pie starptautiskajām sankcijām un lielākas izolācijas.

Taču "militārie panākumi [Sīrijā] bija daudz lielāki nekā gaidījām", komentē Krievijas valdības ārpolitikas padomnieks Fjodors Lukjanovs. 

Krievijas "aģitvilciens" Vladivostokā. 2019.gada 23.februāris

FOTO: AP/Scanpix

Maskava kļuvusi par Tuvi Austrumu diplomātijas centru. 2017.gadā karalis Salmans kļuva par pirmo Saūda Arābijas monarhu, kurš apmeklējis Krieviju. Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu kopš Krievijas iesaistīšanās Sīrijas konfliktā apmeklējis Krieviju vairāk nekā desmit reizes. Krievija, Turcija un Irāna veic sarunas par Sīrijas nākotni. Ignorējot brīdinājumus par briestošu humāno katastrofu, Sīrijas režīms ar Krievijas atbalstu šomēnes atsāka mēģinājumus atgūt Idlibas provinci.

Interesantā kārtā Krievija uztur draudzīgas attiecības ar reģiona sīvākajiem ienaidniekiem - Izraēlu un Irānu, Turciju un kurdiem, Saūda Arābiju un Kataru. Sīrijas karš Krievijai devis iespēju izmēģināt jaunas taktikas un ieročus, izmantojot to kā savdabīgu ieroču eksporta "šovrūmu".

Krievija un Saūda Arābija 2017.gada sākumā noslēdza bezprecedenta vienošanās par naftas ieguves ierobežošanu, kā rezultātā pieauga līdz ļoti zemam līmenim nokritušās naftas cenas. Lukjanovs uzskata, ka bez Krievijas ietekmes palielināšanās reģionā šāda vienošanās nebūtu bijusi iespējama.

Rezultāts - Krievijas statusa paaugstināšanās arī citviet pasaulē. Balstoties uz panākumiem Sīrijā, Vladimirs Putins plāno oktobrī rīkot Āfrikas līderu samitu, pirms tam dažiem reģiona tirāniem piedāvājot savu padomnieku un privāto militāro kompāniju palīdzību. Krievija arī atbalsta diktatora Nikolasa Maduro režīmu Venecuēlā.

Tagad ASV sūdzas, ka Krievija iejaucas tās ietekmes sfērā, nevis otrādi.

Šajā sacensībā prevalē valsts intereses, nevis ideoloģiskas nostādnes. Taču, ja ASV vēl nesen iestājās par demokrātiju, tad Krievija būtībā balsta autokrātus.

Politiskie analītiķi gan norāda, ka diez vai Putins to visu paredzēja, kad nosūtīja Krievijas spēkus uz Sīriju. Viņa prioritāte bija novērst Asada režīma sabrukumu un risku, ka Sīrija varētu kļūt par džihādistu "eksportētāju" uz Krieviju. Otra prioritāte - izbeigt diplomātisko izolāciju, ko Krievija piedzīvoja pēc iebrukuma Ukrainā.

Krievijas "aģitvilciens" Vladivostokā. 2019.gada 23.februāris

FOTO: AP/Scanpix

Zināmu lomu spēlē cinisms, norādīts "The Economist" analīzē. Putinu daudz mazākā mērā nekā Rietumvalstu līderus baida tas, ka pret viņu varētu pavērsties sabiedrības viedoklis vai pilsoniskās organizācijas. Viņš sadarbības partneriem neprasa ievērot demokrātiskas vērtības vai cilvēktiesības.

"Mums ir vienotas intereses - neiejaukšanās mūsu iekšējās lietās," norāda kāds arābu diplomāts, kurš vēlējās palikt anonīms. Arābu līderu acīs bijušais ASV prezidents Baraks Obama pameta Ēģiptes diktatoru Hosnī Mubāraku likteņa varā, kamēr Putins palicis lojāls Asadam.

Lai arī pašreizējais ASV prezidents izrāda simpātijas pret līderiem, kas valda ar dzelzs dūri, arābu valstīs viņu uzskata par svārstīgu. 

Krievija nav ASV - iespējams, tas ir galvenais iemesls, kāpēc Krievija pašlaik Tuvajos Austrumos var uzturēt attiecības ar reģiona sīvākajiem sāncenšiem, kuru intereses ir pretrunīgas. Tomēr ASV daudzām valstīm šajā reģionā joprojām ir svarīgs aizstāvis, kura interesi nedrīkst pazaudēt. Izraēlas un Persijas līča valstu līderi baiļojās par nodevību, kad Obama 2015.gadā ar Irānu panāca kodolvienošanos apmaiņā pret daļēju sankciju atcelšanu. Taču viņos daudz mazākas emocijas raisa tas, ka Krievija tirgo Irānai civilās kodoltehnoloģijas vai noslēgusi bartera vienošanās, kas ļauj apiet sankcijas. 

"Reģiona līderi flirtē ar Krieviju galvenokārt tāpēc, lai ASV atkal uzņemtos ciešākas saistības," secināts "The Economist" rakstā. 

Par spīti ārēji demonstrētām lepnuma izpausmēm saistībā ar Sīriju, Krievijā ir pamats zināmam satraukumam. Valsts teritorija ir liela, bet ekonomika - relatīvi maza; Krievijas iedzīvotāju rocība sarūk jau piecus gadus pēc kārtas. Nevalstiskā Levadas centra aptauja liecina, ka 51% Krievijas iedzīvotāju atbalsta Krievijas aktivitātes Sīrijā, bet 35% to neatbalsta. Vairums uzskata, ka militāro operāciju vajadzētu izbeigt.

Viena no mācībām, ko sniedza ASV karš Irākā: gūt īstermiņa militāro uzvaru ir daudz vieglāk nekā iedibināt ilgstošu politisko kārtību. Sīrijas kara sapostīto teritoriju atjaunošana ir sāpīgs jautājums un valstis, kuras tajā vēlas ieguldīt līdzekļus, jāmeklē kā ar uguni. Bet Krievija ir kļuvusi par sabiedroto. 

Pastāv arī jaunu konfliktu risks (piemēram, konfrontācija ar Turciju par Idlibu vai pat karš starp Izraēlu un Irānu), kuros Krievija varētu tikt ierauta nākotnē. Daudzi krievu eksperti pauduši bažas, ka militārā avantūra Sīrijā varētu "sabrukt kā kāršu namiņš".

"Īsāk sakot - vara, ko Putina kungs cenšas demonstrēt aiz Krievijas robežām cerībā, ka tas spēcinās viņa statusu valsts iekšienē, ir trausla," rezumē "The Economist". "Multipolārajā pasaulē, ko viņš gribēja radīt, Krievija varētu palikt uz rezervistu soliņa; tai nav ne Amerikas militārā spēka, ne Ķīnas ekonomiskās varas. Pavisam nedaudzi Maskavā gribētu, lai ASV aiziet no Afganistānas, jo tas varētu destabilizēt Krievijas dienvidu flangu.

Iespējams, ka šobrīd Putina kungam patīk dzirdēt patriotu saucienus: "Uz Berlīni!" Taču briesmas viņam slēpjas apstāklī, ka viņi varētu sākt kliegt: "Vediet mūsu puišus mājās!""

Uz augšu