Diktatora cilindrs, lelle un idille greznajā Kārļa Ulmaņa vasaras rezidencē Sarkandaugavā (1)

1897. gadā alus darītavas “Waldschlösschen” (tagad “Aldaris”) īpašnieka Ādolfa fon Bingnera celtā dzīvojamā māja, vēlāk Kārļa Ulmaņa vasaras rezidence, bērnudārzs, Latvijas kultūras muzejs un kopš 2010. gada Latvijas Nacionālā vēstures muzeja nodaļa, ir viena no skaistākajām villām un greznākajiem namiem, ko jebkad esmu redzējis. Īpaši tagad, pavasarī, kad villas plašajā pagalmā zaļo koki, kuros čīčina putneļu bari, un plaukst ziedi, kurus ar neredzamiem medus spainīšiem apkalpo kamenes.

Tieši tik pavasarīgā un skaistā dienā, 15. maijā, “Dauderos” tika atklāta jaunā ekspozīcija. Lieki piebilst, ka tieši šajā dienā apritēja 75 gadi, kopš valsts apvērsuma, kura laikā Ulmanis sagrāba varu Latvijā un kļuva par Valsts diktatoru. Ideāls laiks jaunās ekspozīcijas atklāšanai, kurā vērotājs var gan izstaigāt Ulmaņa vasaras rezidences istabas, pasērst vadoņa kabinetā, aplūkot rakstāmgaldu, kas reiz noteikti balstījis svarīgus dokumentus un vēstules, un pat rūpīgi izpētīt diženā diktatora cilindru, iztēlojoties, kā tas reiz piekļāvies prezidenta matu ērkulim.

Kā atklāšanas oficiālajā daļā, kas, paldies dievam, norisinās saules pielietajā villas pagalmā, teic Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktors Arnis Radiņš: “Ja nebūtu apvērsuma, visticamāk, nebūtu arī “Dauderu””. Un, patiesi, vēsture taču ir viena vienīga likumsakarību virkne.

Greznais eklektisma stilā celtais nams, kas man nedaudz atgādina Dauntonas abatijas mini versiju, sākotnēji bija alus darītavas “Waldschlösschen” saimnieka dzīvojamais nams. Alus darītava, kas tagad “Aldaris”, atrodas akurāt aiz sētas nokalnītē. Savukārt “Aldara” parks un tā paša fon Bingena izveidotās mākslīgās pilsdrupas, par kurām rakstīju jau iepriekš, atrodas tieši aiz villas dārza. Kārlis Ulmanis šo namu saņēma kā dāvanu no “Latvijas Kredītbankas” savā 60. gadu jubilejā, un kā vasaras rezidenci Ulmanis šo namu izmantoja no 1937. līdz 1940. gadam.

Jāsaka, ka šis nams patiešām bija lieliska, pārdomāta un oriģināla dāvana. Tās tev nav nekādas zeķes vai lēts rokas pulkstenis Ziemassvētkos. Grezns nams, kuru, visticamāk, Ulmanim negadījās bieži apmeklēt, ņemot vērā šī vīra lielo aizņemtību un tā laika politisko kontekstu. Tomēr vēlos ticēt, ka Ulmanis reiz klīda pa šīm istabām, domādams, kādu lielu domu, vai kūpināja pīpi pie vēl šodien apskatāmā rakstāmgalda. Varbūt Ulmanis, spieķi vēzēdams, apstaigājis villas dārzu, ne bez skumjām, spriežot par savas dzimtenes likteni.

Lai nu kā tur būtu ar Ulmani un ulmaņlaikiem, - viduslaiku, jauno un jaunāko laiku vēstures nodaļas vadītājs Toms Ķikuts ekspozīcijas atklāšanas oficiālajā daļā pamatīgi ieskicēja visu to, kas muzejā pašlaik ir apskatāms. Rūpīgi izstrādātā struktūra muzeja apmeklētājam ļauj secīgi iepazīties gan ar ēkas vēsturi, sākot no 19. gadsimta un beidzot ar mūsdienām, gan Kārļa Ulmaņa iedzīvi un pat tādu kā vadoņa izbāzeni vai lelli, kas nedaudz sagumusi stāv istabas kaktā.

Ēkas otrajā stāvā savukārt apskatāma latviešu kultūras mecenāta un kolekcionāra Gaida Graudiņa dāvinātā kolekcija, kurā caur aptuveni 7000 priekšmetiem ir iespējams izsekot līdzi Latvijas kultūrai un vēsturei no 14. gadsimta līdz mūsdienām.

Pirms devos mājās, es aizdomājies apstaigāju Sarkandaugavas šaurās ieliņas un prātoju par Ķikuta teikto, ka cilvēki jau baidās apmeklēt “Dauderus”. Tas ir tālu no centra, rajonā, ko apvij dažādi baisi nostāsti. Vēl viena ļaužu daļa nemaz nezina par tādu Ulmaņa vasaras rezidenci vai vispār par Ulmani neko nevēlas zināt. Nieki, tas viss ir nieki. Es galvoju, ka skaistāku, poētiskāku un mierpilnāku vietu par “Dauderiem” Rīgā atrast nebūs iespējams, tāpēc visiem iesaku lēkt 5. tramvajā un Akropoles vietā nedēļas nogalē apmeklēt šo muzeju.