Latvijas Nacionālais vēstures muzejs saņem vērtīgu dāvinājumu no Valdemāra Ģintera pēctečiem

Kurzemes divīzijas 3. Jelgavas kājnieku pulka kareivja Valdemāra Ģintera personas apliecība. Rīga, 1919. gada 13. decembris

FOTO: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs

No Stokholmas Zviedrijā uz Latviju pārvesti vērtīgi dāvinājumi Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam. Tie saņemti no muzeja (toreiz Valsts Vēsturiskā muzeja) starpkaru un vācu okupācijas laika muzeja direktora Dr. Valdemāra Ģintera (1899–1979) meitas Ligitas Legzdiņas Zviedrijā un mazmeitas Baibas Eglājas Latvijā.

Dāvinājumā ir izcilā arheologa zinātniskais arhīvs, fotogrāfijas, fotonegatīvi, diapozitīvi, arī dokumenti, tostarp sarakste, atsevišķi apbalvojumi un viņa personiskās mantas. Unikālo priekšmetu vidū ir Latvijas Pagaidu valdības 1919. gada 11. janvārī Liepājā Valdemāram Ģinteram izdotā ārzemju pase, Igaunijas Republikas Melnā ērgļa ordenis (V šķira), Polijas Zelta Nopelnu krusta I šķiras miniatūra, Kalpaka bataljona Atsevišķās Studentu rotas krūšu nozīme, pulksteņa ķēde ar studentu korporācijas “Philyronia” simboliku, sarakste ar bēgļiem, kuriem Ģinters Otrā pasaules kara izskaņā palīdzējis bēgt no kara plosītās Latvijas un pārcelties pāri Baltijas jūrai no Kurzemes krasta uz Gotlandi, arheoloģiskajos izrakumos nekad neiztrūkstošā Ģintera galvassega – berete, fotogrāfijas un fotonegatīvi no viņa sabiedriskās un zinātniskās darbības Latvijā un Zviedrijā. Attēlu vidū ir gan liecības no latviešu bēgļu pirmās apmešanās vietas Gotlandē 1945. gada pavasarī, gan arī fotogrāfijas, kas atspoguļo dažādus trimdas latviešu organizētos pasākumus Zviedrijā. Zinātniskajā arhīvā pārsvarā atrodami konspekti un izraksti no avotiem un vēstures literatūras, tematiska bibliogrāfija par Latvijas un Skandināvijas senvēsturi.

Atsevišķu un ļoti būtisku jauniegūto priekšmetu daļu veido vairāki simti krāsaino diapozitīvu, kas uzņemti 1944. gada jūlijā. Tajos iemūžināti Valsts Vēsturiskā muzeja etnogrāfisko kolekciju priekšmeti, kas pēc nacistu okupācijas varas iestāžu rīkojuma bija jāiepako un piespiedu kārtā jāevakuē uz Vāciju. To veica liela daļa muzeja personāla – tostarp Ādolfs Karnups, Mērija Grīnberga, Lūcija Vankina, arī muzeja direktors Valdemārs Ģinters un citi. Līdz šim bija zināms, ka pirms evakuācijas veikta muzeja priekšmetu fotofiksācija, taču nebija zināms, kur minētie uzņēmumi atrodas. Tagad tie pārvesti uz Latviju, notiek to izpēte.

Atvestie priekšmeti nonākuši LNVM krājumā un turpmāk būs pieejami Latvijas sabiedrībai, citiem muzejiem un pētniekiem, kā arī tiks aktīvi izmantoti dažādu izstāžu izveidē – pirmā no tām būs Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem veltītā izstāde šī gada rudenī.

FOTO: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs

Šo un citu jaunieguvumu pārvešana uz Latviju bija iespējama, pateicoties Valdemāra Ģintera pēcteču atsaucībai, kā arī Valsts kultūrkapitāla fonda finansiālam atbalstam, Latvijas Republikas vēstniecības Zviedrijā organizatoriskai palīdzībai un laipnai pretimnākšanai, kā arī Stokholmas Universitātes lektores Lilitas Zaļkalns gādībai. No Stokholmas pārvesti arī priekšmeti un fotogrāfijas, kas raksturo izcilo latviešu sociāldemokrātu Paula, Klāras un Bruno Kalniņu dzīvi un darbību. Tie plašākai apskatei būs pieejami šī gada rudenī, tuvojoties valsts jubilejai.

Kādreizējā muzeja direktora Valdemāra Ģintera pēcteču dāvinājumam ir dziļi simboliska nozīme, jo 2019. un 2020. gadā Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam (LNVM) atzīmējamas divas nozīmīgas gadadienas: pirms 150 gadiem – 1869. gadā Rīgas Latviešu biedrība nodibināja Zinību komisiju, kas nākamajos gados uzsāka muzejisku priekšmetu vākšanu un izveidoja savu muzeju. Tā tiešais pārmantotājs ir mūsdienu Latvijas Nacionālais vēstures muzejs. Savukārt nākamajā gadā LNVM atzīmēs simts gadus, kopš 1920. gadā tas kļuva par valsts institūciju – Latvijas Etnogrāfisko muzeju.

FOTO: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs

22. maijā plkst. 10.00, pirms tradicionālajiem ikgadējiem Latvijas Nacionālā vēstures muzeja zinātniskajiem lasījumiem, kas šoreiz veltīti muzeja 150. jubilejai, interesenti tiks iepazīstināti ar svarīgākajiem no Stokholmas atvestajiem jaunieguvumiem un galvenajiem muzeja jubilejas pasākumiem 2019. un 2020. gadā.

Valdemāra Ģintera biogrāfija

Arheologs, sabiedriskais darbinieks un Valsts Vēsturiskā muzeja direktors, Dr.hist. Valdemārs Ģinters dzimis 1899. gada 27. novembrī Rīgā. Mācījies Rīgas pilsētas reālskolā, pēc tam mācības turpinājis Latviešu izglītības biedrības reālskolā, kuru beidzis 1918. gadā. Neatkarības kara laikā 1919. gada 10. februārī V. Ģinters iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos Kalpaka bataljona Atsevišķajā studentu rotā. 3. Jelgavas kājnieku pulka sastāvā piedalījies kaujās pret lieliniekiem un Bermonta armiju. Par varonību Latgales atbrīvošanas laikā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni.

FOTO: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs

Pēc atvaļināšanas no armijas uzsācis studijas Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes Vēstures nodaļā. Studijas turpinājis Kēnigsbergas Universitātē pie arheologa Makša Eberta, kura vadībā piedalījies arheoloģiskajos izrakumos Prūsijā, pie Berlīnes, ekspedīcijās Ēģiptes un Romas impērijas senvietās, tostarp Memfisā, Pompejos, Herkulānā. Zināšanas papildinājis vairākos Eiropas muzejos (Stokholmā, Upsalā, Kauņā, Tartu, Helsinkos, Varšavā, Parīzē un Briselē). 1931. gadā aizstāvējis doktora disertāciju par skitu un sarmatu zobenu tipoloģiju. No 1934. līdz 1944. gadam bijis Valsts Vēsturiskā muzeja direktors. Latvijā arheoloģiski pētījis Limbažu Buļļumuižas kapulauku (1931), Daugmales (1935–1937), Mežotnes pilskalnus (1938–1939; 1942), citas senvietas. Strādājis arī par docētāju Latvijas Universitātē un Mākslas akadēmijā.

Otrā pasaules kara gados sagatavojis muzeja kolekcijas piespiedu evakuācijai uz Vāciju un organizējis vērtīgākos priekšmetu iemūrēšanu Rīgas pils pagrabos. Nacistiskās Vācijas okupācijas laikā sācis darboties nacionālajā pretošanās kustībā, iestājies Latvijas Centrālajā padomē (LCP) un no 1944. gada 1. novembra bijis LCP priekšsēdētājs Kurzemē, kur uzturējis ciešus sakarus ar ģenerāļa Jāņa Kureļa grupu un organizējis nelegālu laivu kustību uz Zviedriju. 1945. gada 8. maijā ar vienu no pēdējām laivām, kas sasniedza galamērķi, devās bēgļu gaitās uz Gotlandi Zviedrijā.

Pēc Otrā pasaules kara aktīvi darbojies Zviedrijas LCP daļā Stokholmā, bet no 1949. gada līdz sava mūža beigām 1979. gadā bijis Latviešu nacionālā fonda priekšsēdētājs. No 1945. līdz 1954. gadam strādājis Zviedrijas Valsts vēstures muzejā Stokholmā, piedalījies arheoloģiskajos izrakumos Bergenā, Birkā un Helgo. Valdemārs Ģinters miris 1979. gadā Stokholmā, Zviedrijā.

Uz augšu