Bēgt no Ziemeļkorejas, šķērsojot nocietinātāko robežu pasaulē (16)

Aukstasinību Kims saglabāja un brīdī, kad robežu uzraugošais kareivis beidzot aizgriezās, viņš sāka skriet un skrēja līdz brīdim, kad pazuda skatieniem.

Tas bija 2016.gada 27.septembris – diena, kad Kims Kangju aizbēga no valsts, šķērsojot demilitarizēto zonu.

Viņš izvēlējās pamest totalitārās valsts militāro dienestu un pārbēgt uz Dienvidkoreju, kur varētu dzīvot dzīvi, kurā pastāv izvēles brīvība. Tagad viņš ir politikas zinātnes students Seulas Sogangas universitātē.

25 gadus vecais vīrietis norāda, ka bēgšana ir bijis grūtākais brīdis visā viņa dzīvē.

“Lai paliktu nepamanīts Ziemeļkorejas puses sargposteņiem, es skrēju tālu ielejā [demilitarizētajā zonā]. Stundām ilgi es maldījos mēžos,  savainojos un gandrīz nokritu no klints. Pirmo reizi mūžā es lūdzu dieva žēlastību, lai gan nekad neesmu bijis baznīcā,” stāsta Kims.

Pēdējo trīs gadu laikā pāri demilitarizētajai zonai uz Dienvidkoreju aizbēguši seši Ziemeļkorejas karavīri.

Kims Kangju ir viens no šiem jaunajiem vīriešiem, kas izvēlējušies riskēt ar savu dzīvību, lai šķērsotu aptuveni četrus kilometrus plato zonu starp abām valstīm.

Dažiem šī bēgšana ilga dažas stundas, savukārt citiem bija nepieciešamas pat diennakts.

Demilitarizētā zona tika veidota ar mērķi, ka tā kalpos par buferzonu starp abām valstīm pēc Korejas kara, kas ilga no 1950.gada līdz 1953.gadam. Taču pretēji nosaukumam demilitarizētā zona kļuvusi par visvairāk nocietināto robežu pasaulē. Zonā atrodas aptuveni divi miljoni mīnu, izvietoti smagie ieroči un sacelti dzeloņdrāšu žogi.

Demilitarizētā zona stiepjas aptuveni 250 kilometru garumā, sadalot Korejas pussalu jau kopš 1953.gada. Abu pušu kareivji rūpīgi uzrauga pretējā robežas pusē notiekošo, ņemot vērā, ka Korejas karš oficiāli nav beidzies – abas Korejas vienojās par pamieru, kas turpinās jau vairāk nekā 60 gadus.

Kā liecina Dienvidkorejas Koreju apvienošanas ministrijas dati, pēdējo trīs gadu laikā 3682 ziemeļkorejieši ir aizbēguši uz Dienvidkoreju.

Tikai seši cilvēki jeb 0,002% no visiem pārbēdzējiem bēgšanu īstenoja, šķērsojot demilitarizēto zonu.

Dienvidkorejas Aizsardzības ministrija atsakās sīkāk komentēt informāciju par ziemeļkorejiešiem, kas bēguši, šķērsojot nocietināto teritoriju starp abām Korejām.

Lielākā daļa pārbēdzēju izvēlas mazāk riskantākus veidus caur Ķīnu un Taizemi. Arī šie maršruti, protams, ir bīstami, tomēr šajā gadījumā bēdzējam vismaz nav jābaidās no tā, ka uguni uz viņu atklās viņa paša kolēģi.

Ziemeļkorejas karavīriem, kas apsargā robežu, ir uzdevums novērot ne tikai Dienvidkorejas pusi, bet arī uzraudzīt savus kolēģus, kuri var mēģināt bēgt. Visi kareivji robežas abās pusēs ir bruņoti.

“Es pieredzēju, kā nošauj kareivi, kurš tika pieķerts bēgšanas mēģinājumā,” atceras bijušais kareivis – šobrīd 66 gadus vecais Ans Čanils, kurš no totalitārās valsts aizbēga 1979.gada 27.jūlijā.

Nesen bija sākusies lietus sezona – todien bija miglains un apmācies. Ans uzskata, ka tieši migla palīdzēja viņam aizbēgt nepamanītam.

Vairākās vietās demilitarizētās zonas žogs ir pieslēgts elektrībai. Ans bija atbildīgs par strāvas ieslēgšanu un izslēgšanu.

“Kad komandieris man deva rīkojumu atslēgt elektrību, jo tika gatavota kareivju patruļa gar žogu, es izmantoju savu iespēju. Pateicu savam kolēģim neatjaunot strāvas padevi līdz brīdim, kad būšu atgriezies. Izgāju no kontrolposteņa un bēgu uz dienvidiem,” atceras Ans.

Kā kareivis, kurš ir atbildīgs par dzeloņstiepļu žogu, Ans zināja, kur atradās slepenā avārijas izeja. Viņš demilitarizētajā zonā pavadīja visu nakti.

Atšķirībā no Ana, kurš zināja, kā izvairīties no strāvas trieciena saņemšanas pie žoga, Kims meklēja spraugas zem žoga, lai caur to nokļūtu otrā pusē.

“Es kalnainajā apvidū skrēju un rāpoju vairāk nekā četras stundas. Biju tik ļoti noguris, ka vienu brīdi pat apsvēru domu noindēties ar žurku indi, ko biju paņēmis līdzi ārkārtas gadījumam,” par piedzīvoto stāsta vīrietis.

Savā ceļā Kims tika cauri diviem žogiem un šķērsoja upi, kas bijusi aptuveni 70 metrus plata.

Pēc upes šķērsošanas viņu beidzot pārņēma atvieglojums, jo viņš atcerējās Ziemeļkorejas kareivju runāto, ka “Dienvidkoreja ir pāri upei”.

Tomēr Dienvidkorejas pusē viņu sagaidīja vēl viens žogs, kuram pa apakšu izlīst nebija iespējams, tāpēc Kims nolēma pārrāpties tam pāri. Galu galā viņu pamanīja Dienvidkorejas kareivji.

Ana un Kima bēgšana uz Ziemeļkoreju ilga ilgāk par dienu, savukārt Hans Jengsu to paveica dažās stundās.

Šobrīd 45 gadus vecais vīrietis demilitarizēto zonu šķērsoja 1995.gada 12.jūnijā.

Hans demilitarizēto zonu šķērsoja aptuveni trīs stundās.

“Man aizbēgt palīdzēja vairākas apstākļu sakritības. Tajā dienā mani pirmo reizi kopš militārā dienesta sākuma nosūtīja uz demilitarizēto zonu vākt ēdamos augus. Tajā dienā žogs arī nebija pieslēgts strāvai, jo bija elektroapgādes traucējumi visā Ziemeļkorejā. Man arī paveicās neuzkāpt uz mīnas,” stāsta Hans.

Nokļuvis pie Dienvidkorejas sardzes posteņa, viņš ar nelieliem akmeņiem vairākas reizes meta pa posteņa ēku, tādējādi vēloties paziņojot Dienvidkorejas kareivjiem par savu klātbūtni.

Hans sākotnēji domājis, ka, gadījumā, ja viņam nepatiks Dienvidkorejā, viņš varēs atgriezties atpakaļ Ziemeļkorejā. Tomēr viņš ātri vien sapratis, ka bēgšana ir vienvirziena ceļojums.

Ziemeļkorejas armija pilnībā apzinās, ka kareivji, kas diendienā lūkojas uz Dienvidkoreju, ir redzējuši gan skrejlapas, gan dzirdējuši pārraides no Dienvidkorejas.

Tieši šā iemesla dēļ robežas apsargāšanā tiek norīkoti tikai cilvēki no salīdzinoši pārtikušām ģimenēm ar labu reputāciju, uzskatot, ka kareivjiem tādējādi būs mazāks kārdinājums bēgt.

Foto: Ceļojums uz Ziemeļkorejas pierobežu