Ķīnas autonomā teritorija Honkonga jau kopš 12. jūnija atrodas iekšēja satricinājuma virpulī. Kas īsti tur notiek un kāds būs atrisinājums? Portāls TVNET piedāvā ieskatam trīs galvenos situāciju aprakstošos punktus.

Punkts Nr. 1: iespējams, lielākie protesti Honkongas vēsturē

Cilvēki uz ielām neapmierinātību sāka paust trešdien, 12. jūnijā, kad desmitiem tūkstoši Honkongas iedzīvotāju devās protestēt pret ieplānotajām debatēm par likumu, kurš paredzētu atļauju izdot apsūdzētos tiesāšanai kontinentālajā Ķīnā, Makao un Taivānā, kā arī valstīs, ar kurām Honkongai pagaidām nav vienošanās par izdošanu.

Lai gan Honkongas administrācijas vadītāja Kerija Lama paziņoja, ka sabiedrības spiediena dēļ likumprojekta pieņemšanas process tiek iesaldēts, aktīvisti protestus ir izvēlējušies turpināt un pieprasīt arī pašas Lamas atkāpšanos.

Protestētāji vēlas, lai likuma projekts tiktu atcelts pilnībā, nevis tikai iesaldēts. Tikušas arī izteiktas prasības atbrīvot arestētos iedzīvotājus un pārstāt klasificēt viņu neapmierinātības izrādīšanu kā dumpi.

Lai gan protestu organizatori apgalvo, ka ielās esot izgājuši līdz pat diviem miljoniem Honkongas iedzīvotāju, policija gan saka, ka protestētāju skaits nav pārsniedzis 338 000, vēsta BBC. Ja patiešām tiks apstiprināts organizatoru apgalvojums, tad tie būs kļuvuši par lielākajiem protestiem Honkongas pastāvēšanas vēsturē.

Ja arī apstiprināsies pretējais scenārijs un šis apgalvojums izrādīsies kļūdains, tad jebkurā gadījumā ir domājams, ka tā ir lielākā publiskā iedzīvotāju neapmierinātības izrādīšana kopš 2014. gada "lietussargu protestiem". To ietvaros simtiem tūkstošiem iedzīvotāju izgāja ielās, lai protestētu pret Ķīnas vēlēšanos liegt pilnvērtīgas demokrātiskas vēlēšanas.

FOTO: Reuters / Scanpix

Punkts Nr. 2: konflikts par Honkongas autonomiju

Minētie protesti iekļaujas daudz plašākā sadursmē par Honkongas nākotnes lomu Ķīnas sastāvā. Nezinātājam – Honkonga līdz 1997. gadam bija Lielbritānijas kolonija, bet tad tā, balstoties uz abpusēju vienošanos, tika nodota Pekinas kontrolē.

Minētā vienošanās (kuru dēvē arī par «viena valsts, divas sistēmas») paredzēja, ka Honkongas pamatlikums ir nevis Ķīnas, bet gan reģionālā konstitūcija (tiesa gan, tā tajā pašā laikā arī ir Ķīnas likums un atsevišķi juristi uzskata, ka tā ir pakļauta Ķīnas konstitūcijai). Turklāt administratīvajai teritorijai ir savas pases, robežu kontrole un finanšu politika.

Lielbritānijas un Ķīnas vienošanās arī paredzēja, ka Honkongā netiks ieviesta pārējā Ķīnā valdošā sociālistiskā ekonomika

un šis reģions varēs turpināt piekopt jau britu laikā valdošās kapitālisma tradīcijas.

Tiesa gan, Pekina ir saglabājusi lielas iespējas ietekmēt Honkongas pārvaldību saistībā ar tajā valdošo netiešo vēlēšanu sistēmu (cilvēki ievēl elektorālo kolēģiju, kurā pārsvarā tiek pārstāvēta Ķīnai draudzīgāka politika, un tā tad izvēlas valsts vadītāju, kuru apstiprina Ķīna). Tāpat Honkongai īsti vairs nav varas pār savām ārlietām un arī bruņotajiem spēkiem. Tomēr tai ir iespējas uzturēt atsevišķas ekonomiskas un kulturālas attiecības ar vairākām pasaules valstīm un tā aktīvi darbojas vairākās starptautiskās organizācijās. Tāpat reģionālā valdība nepieciešamības gadījumā var pieprasīt palīdzību no Honkongā bāzētā Ķīnas armijas garnizona.

Kā šis stāsts iekļaujas pašreizējos protestos? Lieta tāda, ka protestētāji uzskata, ka minētais likums par atļauju apsūdzētos izdot tiesāšanai kontinentālajā Ķīnā ļaus Pekinai aiz kriminālo apsūdzību maskas vērsties pret personām, kuras valdošais režīms uzskata par tai kaitīgām. Īpaši varētu ciest cilvēki, kuru darbs ir saistīts ar Ķīnas pārējo teritoriju, norāda BBC.

Honkongas iedzīvotāji jebkurā gadījumā domā, ka tas nozīmēs lielākas varas nodošanu Ķīnas komunistiskā režīma rokās. Tā vadītājs

Sjī Dziņpins jau ir izteicies, ka viņš kategoriski pretojas idejai par lielāku Honkongas autonomiju.

Jāatgādina, ka par spīti piešķirtajām tiesībām Honkongas tiesu vara tomēr ir pakļauta Ķīnas centrālajai tiesu varai, un ir maz ticams, ka tā varētu pretoties prasībai kādu personu izdot, norāda The New York Times.

Honkongas valdības vadītāja Kerija Lama

FOTO: Reuters / Scanpix

Punkts Nr. 3: konflikts par Honkongas iekļaušanos starptautiskajā tiesvedības sistēmā

Lai gan notikumi Honkongā paši par sevi noteikti ir politiski, tomēr tie ir sasaistīti arī ar nedaudz citu sfēru – jurisprudenci. Lieta tāda, ka šis likums ir paredzēts tam, lai citās pasaules vietās noziegumus pastrādājušie cilvēki nevarētu Honkongā iegūt patvērumu pat tad, ja iepriekš ar tām nav tikušas noslēgtas vienošanās par izdošanu. 

Šajā kontekstā bieži tiek piesaukta lieta, kuras ietvaros deviņpadsmitgadīgs jaunietis no Honkongas nogalināja savu draudzeni Taivānā, taču pēc tam atgriezās Honkongā. Ņemot vērā, ka slepkavība nenotika tās teritorijā, Honkongas tiesu vara nevarēja pret viņu izvirzīt apsūdzību šajā noziegumā. Tā vēlējās panākt, lai viņš saņemtu sodu par saviem nodarījumiem Taivānā, taču saskārās ar problēmu, ka tai nebija ar Taivānu noslēgta vienošanās par izdošanu.

Tāpat problēma bija arī fakts, ka Pekina un Londona bija vienojušās par to, ka izdošana no Honkongas nenotiks uz visām Ķīnas teritorijām. Savukārt Ķīna uzskata Taivānu par tās daļu, ziņo The New York Times. Šis ir arī viens no iemesliem, kāpēc izdošanas likumam vajadzēja ietvert arī pārējo Ķīnu.

Interesanti arī, ka Taivāna pati ir paziņojusi, ka likuma pieņemšanas gadījumā noziedznieka izdošanu nepieprasīs. Tas tādēļ, ka tā arī baidās par savu Honkongā esošo pilsoņu drošību. Tāpat tā nevēlas, lai šī un citas līdzīgas lietas tiek apliktas ar politisku jumtu. Ir ticis kritiski norādīts, ka pirms trādirīža sākuma Taivāna ir trīs reizes vērsusies pie Honkongas valdības izdošanas jautājumā, taču atbildi nav saņēmusi.

Daudzi kritiķi arī norāda, ka šī izdošanas problēma esot samērā «uzpūsta», jo esot iespējams atrast risinājumu, neatverot vārtus Ķīnas tiesu varai.

Tiek norādīts, ka Ķīna un Taivāna viena otru neatzīst, taču jau gadiem uzturot aizdomās turēto par krimināliem nodarījumiem apmaiņu, un ko tādu ar Taivānu varētu ieviest arī Honkonga.

Tiesa, The New York Times gan norāda, ka tas ļoti slikti izskatītos politiski, jo tad, ja Honkonga slēdz šādu vienošanos ar Taivānu, bet ne ar Ķīnu, būtībā tā atzīst, ka pirmās tiesu vara ir taisnīgāka. Lai gan tā ir patiesība, tomēr šāda nostāšanās pret savu saimnieku izskatītos ļoti slikti. 

Foto: Sadursmes Hongkongā

Tādējādi notikumus Honkongā arī zināmā mērā var redzēt kā cīņu par centieniem sakārtot valsts tiesvedību tādā veidā, lai tās ietvaros būtu iespējams efektīvi starptautiski sadarboties tad, ja Honkongas pilsonis ir pastrādājis noziegumus citas valsts teritorijā.

Kā šī situācija varētu atrisināties?

Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova intervijā portālam TVNET norāda, ka pagaidām ir ļoti grūti ko prognozēt, taču fakts, ka šobrīd likums ir iesaldēts, pats par sevi ir skandāls.

«Ikvienai ķīniešu valdībai visbriesmīgākais ir haoss un nekārtības, jo no tā var izaugt ļoti lielas nepatikšanas

[...] Honkongas valdībai bija jāpieņem ļoti smags lēmums, jo, no vienas puses, izdodot tiesāšanai šos cilvēkus, tā parādīs Pekinai, ka Honkonga ievēro «viena valsts, divas sistēmas» noteikumus un labi uzvedas, bet tajā pašā laikā Honkongas iedzīvotājiem tiek nosūtīts signāls par to, ka visu nolems Pekina. Šis principā ir vidusceļš – pavilkt garumā un mēģināt samazināt riskus. Man ir jautājums, cik te liela bija Ķīnas loma – vai gadījumā nebija tā, ka Pekina teica, ka šeit jāpievelk laiks,» saka eksperte.

Pētniece arī norāda, ka Honkongas nonākšana Ķīnas kontrolē ir tikai laika jautājums. «Pekinai nav kur steigties, jo Honkongas režīms pastāvēs līdz 2047. gadam. Šāda atruna tika iekļauta jau 1997. gada vienošanās ietvaros, kad tika norunāts 50 gadus ilgs pārejas posms. Pekina jau iegūst Honkongu savā lielākā vai mazākā kontrolē, un tam pat ir datums. Šī nav Taivānas situācija,» saka Čerenkova.

«Pekinai šobrīd ir svarīgi savaldīt pūli un neļaut izpausties tai Honkongas sabiedrības daļai, kura ir visradikālāk noskaņota attiecībā uz administratīvās teritorijas pašnoteikšanos. Tajā pašā laikā Pekina var lieliski strādāt ar to Honkongas daļu, kura prasa zināmu autonomiju, bet kurai ir «roka roku mazgā» sadarbība ar Ķīnas valdību,» turpina eksperte. Viņa arī norāda, ka Pekinai negribētos padarīt Honkongu par kārtējo Ķīnas provinci, jo tai ir izdevīgs tās pašreizējais statuss un priekšrocības. Ķīnas mērķis būtu Honkongu integrēt upes deltas reģiona ekonomikā, kurā ietilpst gan Guandžou, gan Makao.

Visbeidzot pētniece apgalvo, ka pagaidām pieņemtā Honkongas valdības nogaidīšanas stratēģija varētu būt viens no veidiem, kā cilvēkus nomierināt. Tas tāpēc, ka pūlim šad un tad tomēr apnīk gaidīt.