Vēlēšanas Ukrainā: vai austrumu frontē būs pārmaiņas?
Politologa Anda Kudora skatījums

FOTO: Reuters/EPA/AP/Scanpix

21. jūlijā Ukrainā notika Augstākās Radas ārkārtas vēlēšanas, kurās uzvarēja Volodimira Zelenska partija “Tautas kalps”. Lai paliktu uz uzvaras viļņa pēc prezidenta vēlēšanām, Zelenskis atlaida parlamentu un panāca, ka viņu uztver nopietni; vējš pašlaik pūš “Tautas kalpa” burās. Kad kļuva skaidrs, ka V. Zelenskim ir labas izredzes kļūt par valsts prezidentu, daudzus aiz Ukrainas robežām galvenais interesējošais jautājums bija, vai tiks turpināts Ukrainas ceļš uz eiroatlantisko integrāciju un kādas būs attiecības ar Krieviju. Donbasa kvēlojošās ogles arī mums Latvijā liek sekot notikumiem salīdzinoši netālu esošajā Ukrainā.

Jūlija pirmsvēlēšanu karstums

Nesen apritēja 33 gadi kopš PSRS (Ļeņigrada) un ASV (Bostona) teletilta īstenošanas 1986. gadā, ko vadīja Fils Donahjū un Vladimirs Pozners. Toreiz minētais pasākums bija M. Gorbačova atkušņa plāna sastāvdaļa. Kaut ko līdzīgu priekšvēlēšanu periodā mēģināja sarīkot tie, kuri krata dūres un mēdās Rietumu virzienā. Krievijas galvenais propagandists Dmitrijs Kiseļevs 7. jūlijā paziņoja, ka 12. jūlijā TV kanāls Rossija-1 īstenos teletiltu ar kanālu NewsOne. 2018. gadā par NewsOne kanāla īpašnieku kļuva Augstākās Radas deputāts no Opozīcijas bloka – Tarass Kozaks. T. Kozakam pieder arī kanāls “112 Ukraina”, uz kura ēku 13. jūlija naktī tika šauts no granātmetēja(!). T. Kozaks ir tuvu stāvoša persona Vladimira Putina draugam Viktoram Medvečukam, kurš vada “Opozīcijas platformu – Par dzīvību!”[1] un kā “labais ukrainis” pelna uzticību Kremļa saimnieka acīs. Tādējādi, ja arī kāds Ukrainas TV kanāls varēja iesaistīties teletilta veidošanā, tas bija NewsOne. 8. jūlijā NewsOne paziņoja, ka teletilts nenotiks, jo kanāla darbiniekiem esot draudēts. RTVi 17. jūlija raidījumā “Skvoznoi efir” Ukrainas politologs Aleksandrs Harebins teica: ja teletilts tiktu īstenots, tad, iespējams, tur kāds par Krievijas karavīriem Donbasā pateiktu, ka ih tam ņet (viņu tur nav!), līdzīgi kā kāda biedrene V. Poznera studijā teica, ka Padomju Savienībā seksa nav.[2] Politologs pauda viedokli, ka rīkot teletiltu starp Rossija 1 un NewsOne būtu tas pats, kas rīkot to pašu starp Krievijas Ārlietu ministriju un Krievijas vēstniecību Kijevā. Katrā ziņā minētā iniciatīva rāda, ka Kremlis veido augsni kādam taktiskam solim komunikācijā ar jauno Ukrainas varu.

Augstākās Radas vēlēšanas un Zelenska faktors

Saskaņā ar rezultātiem, kas iegūti pēc daļas biļetenu saskaitīšanas, Augstākajā Radā ir iekļuvuši pieci politiskie spēki: Zelenska dibinātā partija "Tautas kalps" (virs 40% balsu), prokrieviskā Opozīcijas platforma, Petro Porošenko partija "Eiropas solidaritāte", Jūlijas Timošenko vadītā partija "Batkivščina" un rokmuzikanta Svjatoslava Vakarčuka partija "Balss". Ukrainas parlamenta 2019. gada ārkārtas vēlēšanas parādīja, ka Ukrainas politiskās sfēras dihotomija (pro-Rietumi vs pro-Austrumi) nav vairs tik izteikta. Lai gan minētā šķirtne nekur nepazūd, tomēr šis agrāk tik melnbaltais sadalījums tika bagātināts ar nokrāsām jau prezidenta vēlēšanās 2018. gadā.

Vienīgais reālais konkurents parlamenta vēlēšanās V. Zelenska partijai “Tautas kalps” bija promaskaviskā Opozīcijas platforma “Par dzīvību”, kas konkurēja sevišķi par Austrumukrainas iedzīvotāju balsīm. Minēto spēku, kura galvenā figūra ir V. Putina uzticamības persona Ukrainā – Viktors Medvečuks, var uzskatīt par Reģionu partijas idejisko pēcteci, kuru atbalsta arī oligarhs Dmitrijs Firtašs. Ir vēl cits Reģionu partijas idejiskais mantinieks – oligarhu Rinata Ahmetova un Vadima Novinska balstītais spēks Opozīcijas bloks. Platforma un Bloks nespēja vienoties par vienotu kandidātu prezidenta vēlēšanās. Medvečuka platforma “Par dzīvību” atbalstīja Juriju Boiko, savukārt R. Ahmetova bloks atbalstīja bijušo Dņepropetrovskas apgabala gubernatoru Aleksandru Vikuli.

Uz parlamenta ārkārtas vēlēšanām miljardiera R. Ahmetova bloks apvienojās ar pilsētu mēru apvienību “Uzticies darbiem”, lai stiprinātu savas pozīcijas Ukrainas dienvidos un austrumos. Ar to nepietika, Janukoviča reģionāļu pēcteči – miljardieri ar saviem kabatas medijiem un partijām – vairs nespēj atgriezt 2014. gadā zudušo promaskavisko korupcijas paradīzi. Vienlaikus jāsecina, ka oligarhi nenoiet pavisam no skatuves, kaut vai tas pats Zelenski atbalstošais Igors Kolomoiskis atkal var izplest spārnus. Korupcijas apkarošana Ukrainā būs veiksmīga tikai tad, ja mazināsies oligarhu ietekme uz politiku. Pagaidām ir vēl tāls ceļš ejams šajā ziņā.

Volodimirs un Vladimirs

Volodimiru Zelenski pazīst ne tikai Ukrainā, bet jau daudzus gadus zina arī Krievijā, kā TV humora šova komiķi, kinofilmu un TV seriāla aktieri. Tas nedaudz apgrūtina V. Putina darbu, jo Zelenskis ir populārs arī Krievijas vienkāršo iedzīvotāju vidū. Turklāt Zelenskim patīk spilgti sabiedrisko attiecību un šova elementi. Krievijas propagandistiem būs grūtāk nekā P. Porošenko laikā, krievvalodīgo Zelenski nevarēs apsūdzēt ukraiņu nacionālismā pie katra viņa proeiropeiska soļa. Ukrainas politikas komentētājs Vitālijs Portņikovs šajā sakarā norādīja: “[..] Porošenko uztvēra Putinu kā svešas valsts līderi, Zelenskis uztver Putinu kā svešas varas vadītāju. Civilizācija viņiem ir kopēja, auditorija arī, bet režīmi atšķiras. Lūk, kāpēc Zelenskis ir daudz bīstamāks Putinam nekā Porošenko”.[3] Abi prezidenti ir pārmijuši vārdus telefoniski un pauduši viedokli par abu valstu attiecībām publiski. Reālā politika būs redzama tikai tagad, pēc parlamenta vēlēšanām.

Zelenskis un ārpolitika

Ko gaidīt no Zelenska ārpolitikas jomā? Te jāuzmanās no melnbaltām prognozēm. Puslīdz droši var teikt, ka Zelenskis mēģinās veidot no Porošenko atšķirīgas attiecības ar oficiālo Krieviju, tomēr tās nebūs arī tik siltas kā Viktoram Janukovičam. Viņš noteikti mēģinās apiet Putinu un uzrunāt Krievijas iedzīvotājus pa taisno – kā aktieris, kuru Krievijā nezina retais. Zelenskis ir teicis, ka sākumā panāks, ka Donbasā nešauj; reālie risinājumi drīzāk ir Krievijas rokās. Ja Kremlī vēlēsies uzlabot attiecības ar Rietumiem, tad kādi taktiska līmeņa soļi sarunās ar Zelenski no Putina puses ir iespējami, tikai ne jau rūpējoties par Ukrainu. Oficiālās Krievijas stratēģiskais mērķis nemainās – nepieļaut Ukrainas politisko un ekonomisko virzību uz Rietumiem. Kremļa ciniķiem karš vai miers Donbasā ir tikai līdzekļi. Tāpēc nav daudz, ko Zelenskis reāli varētu izmainīt Donbasa situācijā, un vēl mazāk attiecībā uz Krimu. V. Portņikovs 1. jūnijā “Radio Brīvība” pauda viedokli: “Ticēt tam, ka vari viegli vienoties ar Putinu, ir daudz vieglāk, ja esi tērauda lējējs Mariupolē, restorāna īpašnieks Odesā vai šovmenis no Kijevas. Kad esi Ukrainas prezidents, tad saskaries nevis ar savām ilūzijām, bet ar īstu pretinieku – pieredzējušu un stingru, izveicīgu karā un pārrunās, pacietīgu un pārliecinātu, ka pārdzīvos tevi, kā ir pārdzīvojis trīs tavus priekšgājējus.”[4]  Paliek tikai taktiskais līmenis, kur var vienoties par reālu pamieru un pārtraukt šaut. Ieslodzīto apmaiņa starp abām pusēm arī visdrīzāk notiks. Putinam patīk darījumi; ko Zelenskis var reāli piedāvāt? To drīzumā redzēsim. Cerams, ka neko stratēģisku. To arī nepieļaus tie, kuri gatavi jau parīt sarīkot kārtējo Maidana protestu.

Tā nav tikai Ukrainas lieta

Runa nav tikai par to kā Ukraina un Krievija atrisinās militāro konfliktu – Krievijas nepieteikto karu, ko tā īsteno daļēji ar savām, daļēji ar Ukrainas avantūristu un noziedznieku rokām. Runa ir par to, kā 21. gadsimtā tiks risināti teritoriju sagrābšanas gadījumi, vienalga, vai tie ir veikti ar hibrīdkara vai konvencionāla kara metodēm. Precedentiem ir nozīme. Ja V. Zelenskis (un Rietumi) izlemtu aizmirst par Krimu un Donbasu, tad tas būtu iedrošinājums nākamajiem agresoriem rīkoties līdzīgi Kremlim. Jūlijā ir vēl kas svarīgs noticis drošības sfērā. Gan ASV pārstāvji, gan ES Augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos Federika Mogerīni ir vērsusies pie Krievijas vadības ar aicinājumu, lai Vidējā un tuva darbības rādiusa raķešu līgums turpina darboties arī pēc 2. augusta. V. Putinam ir citi plāni, viņš jau 3. jūlijā parakstīja likumu par Krievijas dalības apturēšanu minētajā īgumā. Kamēr pastāv Putina režīms, kas dveš neoimperiālismu un postpadomju revanšismu, mums ir jāizturas nopietni pret savu drošību un Ukrainā notiekošo.

Pašlaik sankcijām nav alternatīvas

Sankcijas ir jāturpina tik ilgi, kamēr Maskava nemaina politiku attiecībās ar Ukrainu. Krima pieder Ukrainai; ja Kremlī domā citādi, tad viņiem ir jāpastāsta sava “jaunās pasaules kārtības” doktrīna Ķīnas valdībai. Ja nu Pekinas biedriem ir no Kremļa atšķirīgs skatījums uz “vēsturiskajām teritorijām” Sibīrijā un Krievijas Tālajos Austrumos? Ja jau “vēsturiskās teritorijas”, tad “vēsturiskās teritorijas”, jābūt konsekventiem… Bet, ja nopietni, tad ne Jalta 2.0, ne Helsinki 2.0 nav risinājums Eiropai un citiem. Latvija ir ieinteresēta, ka starptautisko tiesību principi tiek ievēroti, nevis uzvar spēka politika. Esam, protams, ieinteresēti arī, ka neizceļas plaša mēroga konvencionāls karš starp Krieviju un Ukrainu. Bēgļu straumes varētu plūst tādā gadījumā arī uz Latviju vai vismaz cauri Latvijai, kas Ukrainas iedzīvotāju skaita dēļ būtu liela mēroga izaicinājums. Turklāt nerunājot jau par reģionālās drošības apdraudējumiem un kara postu kā tādu. Tātad pagaidām paliek sankciju ceļš. Pasportizācija Donbasā, ko Kremlis sāka priekšvēlēšanu periodā, rāda, ka sankcijas ir ne tikai jāsaglabā, bet jāintensificē.

___________

[1] Var tulkot arī – "Par dzīvi!"

[2] Vārdi tika izrauti no konteksta. Runa bija par seksuālās tuvības ainu neizmantošanu reklāmā; arī pašas reklāmas PSRS tikpat kā nebija. Vienlaikus, ņemot vērā zemo atklātības līmeni par dzimumdzīvi Padomju Savienībā, frāze bija dziļi simboliska. Vairāk sk.: Мы строили телемосты: почему в советское время установить связь между Ленинградом и Бостоном было проще, чем сегодня между Москвой и Киевом, RTVi, saite

[3] Портников: Зеленский намного более опасен для Путина, чем Порошенко, 29.04.2019., saite

[4] Портников о Зеленском: Верить в то, что ты можешь легко договориться с Путиным, гораздо проще, когда ты шоумен из Киева, 01.06.2019, saite

Uz augšu