Vairākums medijos strādājošo šodien nav studējuši žurnālistiku un uzskata, ka tas nemaz nav jādara. Jo skolās tāpat neko nevarot iemācīties. Izglītības nihilisms šajā jomā šodien ir daudz spēcīgāk izteikts nekā agrāk, un tāpēc arī rodas iespaids, ka mūsu valsts galvenie mediju regulētāji mierīgi dara savu darbu, pat neieskatoties nevienā izglītojošā rokasgrāmatā vai zinātniskā rakstā par mediju vai žurnālistikas tēmu. Visi tāpat zina visu, un nekas „tur “ nav jāmācās, jo pat „iedzērušam ezim“ tāpat skaidrs viss par darbu medijos arī bez studēšanas augstskolās. Pat mediju īpašnieki uzskata par normu neko nezināt par mediju jomu profesionāli, taču dažiem no viņiem nopelnīt naudu kaut kā sanāk. Mediju analītikas vai kritikas mums nav, jo paši „darītāji“ zina, ka viss ir labi. Neatkarīgi no tā, vai viņi paši dzied sev slavas dziesmas radio oranžajās vai puķainajās kastēs vai sadala balvas un prēmijas sava grupējuma organizācijās saviem čaklajiem biedriem.

Diemžēl diletantu pieplūdums ekrānam, ēteram un periodiskā teksta slejai tomēr nav uzlabojis kvalitāti. Drīzāk gan pretēji – padomjlaika kolhoznieku patosa un aktieru godināšanas vietā ēteru okupējušas tukšas, hiperaktīvas pļāpas un ēterā vīd amatieriskas pārraides ar smukiem cilvēkiem centrā. Formas tukšums nespēj piesegt satura neesamību. Tāpēc, manuprāt, ir jēga iesākt diskusiju par Latvijas masmediju kvalitātes erozijas tēmu, kas pieņemas spēkā.

Vai es nepārspīlēju?

Jā, mazliet provocēju jūs, cienījamo lasītāj! Lai pievērstu uzmanību tendencēm, kas turpinās. Jo šīm nelāgajām lietām nav tribīnes, kurās attiecīgās problēmas iespējams pārrunāt. Tāpēc sāksim tagad. Vasaras vidū. Laikā, kad liela mūsu sabiedrības daļa ir atvaļinājumā un spēj iedziļināties arī tēmās, kas atrodas ārpus viņu aktuālās komforta zonas. Proti, atklājot tikai dažas tendences žurnālistikā, kas visumā ietekmē arī citas dzīves jomas un nozares, jo komunikatīvie kanāli saista mūs visus un ietekmē daudzus vairāk vai mazāk pamanāmi. 

Sāksim ar to, kas īsti ir žurnālistika un kādi ir tās uzdevumi demokrātiskā valstī. Pavisam īsi uz šo jautājumu var atbildēt salīdzinoši. Proti – žurnālists ir informācijas tulks. Viņam jāziņo par aktuāliem notikumiem saprotamā veidā. „Kaut kur“ notiek „kaut kas“, un tieši žurnālists ir tas, kurš izvēlas notikumu vai norisi, noskaidro tā būtību un lakoniski ziņo par to sabiedrībai. Tas nozīmē, ka skolās un augstskolās žurnālistu apmāca, kā novērtēt visu ziņu plūsmu, kā atšķirt būtiskas ziņas no nebūtiskām, un visbeidzot – kā uzbūvēt vēstījuma formu, lai publikai jaunā informācija būtu saprotama. Tātad – saprast, kā atlasīt informāciju (pēc kādiem kritērijiem) un kā to novadīt līdz auditorijai. Tātad viena lieta ir saprast, kas ir svarīgs, un otra lieta – kā šo tēmu uzrakstīt un samontēt slejai, ēteram vai ekrānam. Mums nav slikto vai labo ziņu. Ir tikai būtiskās vai nebūtiskās.

 Mana pieredze žurnālistikā rāda, ka pats grūtākais ir nevis atrast tēmu, bet gan to pasniegt. Tas nozīmē, ka nevis priekšnieks, medija īpašnieks vai kāds cits svarīgs vīrs mums nosaka, ko mēs rakstīsim un kā mēs to darīsim, bet mēs, žurnālisti, izvēlamies un formējam savu vēstījumu paši. Šis ir pats pirmais apstāklis, kuru Latvijā bieži vecās paaudzes lasītāji nesaprot. Viņiem liekas, ka žurnālistikā visur kāds „pasūta mūziku“ vai liek autoram rakstīt tā, kā medija īpašniekam vai priekšniekam vajag. Tā patiešām nav, un īpašnieks vai redakcijas vadītājs nedrīkst pieprasīt no līdzstrādnieka publikāciju, kas runā pretī žurnālista pārliecībai un loģikai. „Mūzika“ netiek pasūtīta. 

No aicinājuma uzrakstīt tekstu, kas nav autoram pieņemams, jebkurš žurnālists var atteikties, un tas ir normāli.  Tad kā redakcijas projektē savu darbu? 

Parastā formula ir šāda – īpašnieks deleģē redakcijas vadību galvenajam redaktoram vai izdevējam, kas tālāk organizē redakcijas darbu pēc saviem ieskatiem, nepārkāpjot ētikas noteikumus savā sadarbībā ar padotajiem. Tas nozīmē, ka normālā valstī normāla medija īpašnieks nekad nenāk pie redakcijas vadītāja un nepieprasa, lai kāds no žurnālistiem uzraksta sliktu rakstu par, piemēram, Rīgas domes Kultūras pārvaldes vadītāju, jo tā „nedod haltūras“ īpašnieka sievai. Tā nedara. Tā darīt nedrīkst. Taču Latvijā šādu praksi praktizēja diezgan daudzi izdevēji 90. gados un vēlāk, jo paši nekad nebija mācījušies mediju darbu augstskolā un uzskatīja, ka žurnālisti ir suņi, kas ries īpašniekam par labu. 

Kā tas bija iespējams? Pavisam vienkārši – tā darīja kompartijas bosi un ideoloģiskie vadītāji padomju Latvijā. Kad valsts kļuva brīva, tad jauno mediju vadītāji turpināja to pašu stilu. Daudzi vecie oligarhi to praktizē vēl šodien – pasūtot sev nepatīkamu cilvēku apriešanu saviem „ķēdes“ žurnālistiem.  Tas iespējams tāpēc, ka šādās redakcijās strādā cilvēki, kas nav mācījušies žurnālista profesiju skolā vai augstskolā un nezina, ko medija īpašnieks drīkst vai nedrīkst atļauties pret saviem padotajiem. Vēl vairāk – lielai negodīgu izdevēju daļai pat patīk šie diletanti, kas ienāk žurnālistikā no malas un klausa visām īpašnieka pavēlēm verdziski, neievērojot mediju darba ētikas principus. Domāju, ka tieši šie negodīgie izdevēji  ir panākuši diezgan daudz posta mūsu žurnālistikas videi, jo nospļaujas uz civilizētajiem noteikumiem un pieprasa peļņu par katru cenu. Tieši šādu izdevēju jeb mediju īpašnieku dēļ mums šodien Latvijā joprojām nav mediju tiesībsarga, mediju tiesas, visaptverošas žurnālistu arodbiedrības un ētikas kodeksa likuma statusā.   

Vai žurnālistika un žurnālisti mēdz būt dažādi?

Protams, žurnālisti ir tikpat dažādi kā visa mūsu sabiedrība. Ir izglītoti un neizglītoti žurnālisti. Ir tādi, kas ievēro ētikas normas un akceptē „citādus“ kolēģus un neatļaujas kritizēt savus atmata brāļus publiskajā telpā. Taču ir arī nihilisti, kas nospļaujas uz visu un uz kolēģiem, kas nepatīk. 

Lai novērstu šādus pārkāpumus, eksistē žurnālistu organizācijas, kas ne tikai izsniedz kompetentiem kolēģiem preses kartes, bet arī organizē lekcijas un seminārus, diskusijas un publiskas apspriešanas par profesionāliem un valstij svarīgiem jautājumiem. Tieši tāpēc, ka esam tik dažādi, ir jāveido kopīga tribīne. Tas ir ļoti svarīgi, jo amatieri, kas ienākuši žurnālistikā „no malas“ un nezina jomas iekšējos noteikumus, tieši šādos forumos tos apgūst un kļūst koleģiāli, un saprot, kāpēc savstarpējā tolerance ir nepieciešama.  Vai mūsu žurnālistu korpuss ir saliedēts un koleģiāls? Nē, domāju, ka nav. Šo šķelšanos panāca tieši izdevēji, kas nekautrīgi kūdīja vienā medijā strādājošos pret otra medija personālu savu savtīgo mērķu vārdā. Tāpēc šodien mēs redzam atsevišķas karojošas žurnālistu grupas, kas nespēj vienoties kopīgu mērķu vārdā, bet atbalsta tikai savējos. Demonizējot konkurentus un apsaukājot sāncenšus. Tas nav normāli, un šo praksi būtu nepieciešams pārtraukt, iesaistot kā vidutājus Kultūras ministrijas pārstāvjus. 

No Padomju Savienības mēs esam pārmantojuši respektu pret priekšniekiem un neiecietību pret „zemāka ranga“ personību jeb ierindas žurnālistu iniciatīvu žurnālisma telpā. Toreiz gudri runāja tikai priekšnieki un politiķi. Amats deva tribīni. Tagad skaļi runā arī ļaudis bez amatiem. Tēma, ka žurnālists to un to nedrīkst atļauties pavēstīt, ir samērā izplatīta arī mūsu publiskajā telpā arī tagad. Domāju, ka pie vainas ir mūsu sabiedrības aizspriedumainība, nevis žurnālista bezkaunība. Jo tieši tāpat kā medicīnas māsai ir jādur ar adatu, lai ievadītu jūsu muskulī zāles, un tāpēc neviens neatļausies viņu saukt par sadisti, arī drosmīgs žurnālists nav nelietis tikai tāpēc, ka pārkāpj kārtējo tabu. 

Tāpēc nevajadzētu satraukties, ja kādā izdevumā var izlasīt to, kas agrāk nebija zināms un šķiet nepieņemams jaunums. No šāda izdevuma būtu vēlams atteikties un to nelasīt.  Tas ir normāli un parasti demokrātijas apstākļos. Nelasiet tos, kas jums nepatīk, un nesatraucieties par tēmām, kas jūs kaitina. Es arī, piemēram, izvairos lasīt par dziesmu svētku estrādes rekonstrukciju, uzskatot, ka Mežaparka mežs nav piemērota vieta dziesmu svētku koncertiem, jo LPSR tautsaimniecības sasniegumu izstādes tribīnes tika izvēlētas okupācijas laikā kā mazāk traucējoša vieta okupantu ikdienai. Tur latviešu dziesmas boļševikus netraucēja.  Manuprāt, šī nav vieta latvisku tautas svētku manifestējošai norisei. Atvērto koncertzāli vajadzēja būvēt tur, kur pirmās brīvvalsts laikā to bija iecerēts izveidot. Proti, Pārdaugavas parkā. Man ir daudz argumentu šīs idejas atbalstam, taču diriģenti vēlas klusumu Mežaparka priežu mežā, un es šo tēmu atstāju tiem, kurus šāds nostūris apmierina. Nesatraucoties par to, ka manu ideju nepieņem. Zināmai sabiedrības daļai tur patīk, un lai viņi svin šos koncertus odu meža lieliskajā klusumā, provinces nomalībā.  Ar to jāsamierinās. Tieši tāpat iesaku arī karojošajiem homofobiem un sieviešu nīdējiem samierināties, ka pasaule vairs nav tāda kā viņu bērnībā, un rakstus, kas satrauc, vienkārši nemaz, nemaz nelasīt. Nemēģinot pāraudzināt nepatīkamus autorus un satraukties, ka visi vairs nedomā vienādi. 

Žurnālisti un raksti ir tikpat dažādi kā mēs paši. Agrāk visi maršēja uniformās un baidījās runāt pretī vienīgās partijas ideoloģijai. Tagad pasaule ir atvērusies un katrs drīkst paust savas domas, ja tās nerunā pretī valsts pamatlikumam. Žurnālistus ieskaitot. 

Žurnālistika ir māksla, nevis politika 

Šis jautājums nav viegls, un lakoniski uz to atbildēt pagrūti. Pēc neatkarības atgūšanas žurnālistikas izglītība Latvijā mainīja savu dislokāciju un tika iekļauta sociālajās zinātnēs. Pirms tam žurnālistika piederēja filoloģijai un to mācīja Filoloģijas fakultātē. Tātad valodas un literatūras kontekstā. Vai pārcelšanās no Visvalža ielas uz „Maskavas forštati“ bija pamatota? Nē, domāju, ka nebija gan pamatota, un šis grēks jāuzņemas toreizējiem Latvijas Universitātes zinātnes prorektoriem un vadītājiem, attiecīgajiem jomas ekspertiem un ierēdņiem.  Žurnālistika tika izmesta no laivas un iedēstīta svešā puķupodā, kurā tā turpina nīkuļot. Tieši kļūdainā dislokācija arī turpina traucēt kvalitatīvu žurnālistu izglītošanas procesu šodienas Latvijas augstskolās. Tiek mācīti „ārsti“ bez viesošanās slimnīcā. Tiek mācīti „frizieri“ bez prakses frizētavā un tikai kopā ar diplomu iedāvinot šķēres.   

Žurnālistika nav politoloģijas vagons vai sociālā zinātne, jo tās būtība ir iztulkot un pavēstīt jaunumus, viedokļus saprotamā formā. Žurnālists netaisa politiku, viņš procesus izskaidro un provocē domāt. Tas nozīmē, ka pirmais un galvenais žurnālista darba uzdevums ir ne tikai saprast noteiktu notikumu un problēmu. Nē, pats galvenais ir spēt un prast to „iztulkot“ lasītājam, klausītājam un skatītājam saprotamā un aizraujoši uztveramā formā. Tātad žurnālists, līdzīgi keramiķim, ne tikai izvēlas noteiktus mālus (ziņas vai notikuma, viedokļa vai diskusijas rezultāta faktus), bet arī prot un spēj atrast formu izklāstam: žanru, vēstījuma formu, stilu, naratīva tehniku utt. Tas nozīmē, ka žurnālists sava darba būtībā ir daudz tuvāk mākslai nekā sociālajām zinātnēm. Jo viņam ir jāpārzina mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi, kurus izmantojot iespējams dažādi informēt, izglītot un aicināt domāt auditoriju. Tieši tāpat kā rakstnieks, kurš jau iepriekš labi zina, kādā žanrā strādās (dzejolis vai drāma?), arī žurnālists savā darbā var izvēlēties ļoti dažādus žanrus. Vienas un tās pašas idejas izstāstīšanai. Diemžēl šodienas izglītība žurnālistikā vairāk pievēršas dažādu sadzīves jomu un tēmu apguvei, nevis māksliniecisko izteiksmes līdzekļu apguvei. Rezultātā lielākā diplomēto žurnālistu daļa nav piemēroti reālam darbam redakcijā un var uzkārt universitātes diplomu uz nagliņas pie gultas. Pētot šodienas publikācijas, var novērot lielu formas vienmuļību izklāstā, jo autori nezina žanru teoriju un neizmanto profesijas dotās iespējas savā darbā. Viņus māca kā sociālus darbiniekus, nevis radošas personības. Pat pirmskara Jaunākās Ziņas un Domas izmantoja savām publikācijām daudz plašāku izteiksmes līdzekļu arsenālu, nekā tas novērojams  šodienas publikācijās. Tāpēc liela sabiedrības daļa ir pārliecināta, ka žurnālists tikai intervē un uzraksta faktus par to, kas noticis. Nezinot un nesaprotot, ka žurnālistikas darba lauks ir daudz plašāks un robežojas ar mākslu. Tieši tā, kā to ar savām avīžu publikācijām jau pierādījuši Aleksandrs Čaks, Rūdolfs Blaumanis, Gabriels Garsija Markess vai Džordžs Orvels. Tāpēc, manuprāt, ir pienācis pēdējais laiks izņemt žurnālistiku no klasifikatora nepareizās „šūplādes“ un beidzot ielikt to mākslas apcirknī. Mācot bakalauru līmenī trīs gadus reportierus un tikai maģistrantu līmenī pievēršoties žurnālistu specializācijai mākslas, finanšu, politikas vai sporta virzienā.

Tas ir smags pārkārtošanās darbs. Man nav ambīciju to uzņemties un atvērt „savu baznīcu“. Taču uzskatu par pienākumu šo tēmu aktualizēt kaut vai tāpēc, ka mūža lielākā daļa ir pavadīta šajā jomā dažādās valstīs. Salīdzināšana dod pamatu secinājumiem. Ceru, ka arī jūs tie uzrunās.