Irānas konfrontācija ar Lielbritāniju kā rūgtuma pilnu attiecību atspulgs (3)

Kas tik ļoti nogāja greizi? Lielbritānija taču ir viena no trīs Eiropas valstīm, kas joprojām cenšas glābt Irānas kodolvienošanos. Tomēr tajā pašā laikā Lielbritānija ir ceļā uz izstāšanos no Eiropas Savienības, un tai ir izmisīgi nepieciešams brīvās tirdzniecības līgums ar ASV. 

Tas ir sarežģīti 

Īsumā - Lielbritānijas ģeopolitiskās prioritātes ir sarežģīts jautājums. 

Lielbritānijas un Irānas attiecību vēsture aizsākās 17. gadsimtā, un tās iezīmē virkne konfliktu - daļa no tiem atrisināti ātri, bet citi ir spēkā joprojām. 

Piemēram, irāņi joprojām vaino Lielbritāniju pie bada, kas Irānu skāra pirms 100 gadiem. 

Tam visam pamatā ir sajūta, ka Lielbritānijā ar Irānu spēlē kaut kādu dubultu spēli. 

“Irāna ir apsēsta ar domu, ka Lielbritānija ir galvenais aizkulišu manipulators, kas manipulē ar ASV. Šī doma dominē Irānas naratīvā dažādos iepriekš neiedomājamos veidos,” norāda Lielbritānijas Sentendrūsas universitātes Tuvo Austrumu modernās vēstures profesors Ali Ansari. 

Irāna nekad nav bijusi oficiāla Lielbritānijas impērijas kolonija, tomēr Lielbritānijai gadsimtiem ilgi bija ievērojama ietekme Irānā. Kad 19. gadsimtā Lielbritānija un cariskā Krievija cīnījās par dominanci Centrālajā Āzijā, Persija nokļuva šo cīniņu epicentrā. 

Melnais zelts 

Persijai bija grūti atrast līdzsvaru starp abu imperiālo lielvaru prasībām. Lai arī Krievija bija brutālākā no abām lielvarām, Lielbritānija atstāja dziļākas politiskās rētas. 

Tas lielā mērā skaidrojams ar to, ka 20. gadsimta sākuma notikumi mainīja vēsturisko perspektīvu - toreiz, gluži tāpat kā tagad, uzmanības centrā nonāca nafta. 

1901.gadā britu uzņēmējs Viljams Nokss D’Ārsijs sāka nodarboties ar naftas meklēšanu Persijā. Viņa ar Persiju noslēgtais līgums paredzēja, ka viņš kļūs par īpašnieku pilnīgi visai naftai, ko atradīs, savukārt Persija saņems 16% no naftas kompānijas peļņas, bet bez jebkādas teikšanas attiecībā uz uzņēmuma pārvaldīšanu. Septiņus gadus vēlāk, kad D’Ārsijs naftu atrada, tika izveidota naftas kompānija “Anglo-Persian Oil Company”. 

Koloniālā bagāža 

Lielbritānijas valdība pirms Pirmā pasaules kara investēja šajā kompānijā līdzekļus un ieguva kontrolējošo ietekmi, kā arī izveidoja tolaik pasaulē lielāko naftas pārstrādes rūpnīcu pie Persijas līča, lai tur pārstrādāto naftu ar kuģiem vestu uz Lielbritāniju. 

“Anglo-Persian Oil Company” darbojās kā virtuāla kolonija - tās darbinieki un viņu ģimenes no Lielbritānijas dzīvoja pārticībā vienā pilsētas pusē, bet vietējie strādnieki dzīvoja daudz pieticīgākos apstākļos otrā pilsētas pusē. 

Nav nekāds pārsteigums, ka izcēlās vietējo iedzīvotāju protesti.

1951.gadā reģionu pārņēma pret koloniālismu vērsts protestu vilnis, kā rezultātā uzņēmumu nacionalizēja Irānas valdība. Irāna atcēla uzņēmuma tiesības iegūt naftu un konfiscēja tā aktīvus. Savukārt Lielbritānija slēdza pārstrādes rūpnīcas, bloķēja Irānas ostas un iesaldēja Irānas bankas kontus. 

Kad kļuva skaidrs, ka Irāna ir uzvarējusi, Lielbritānija un ASV 1953.gadā sarīkoja Irānā valsts apvērsumu, ar mērķi izveidot Rietumiem simpatizējošu režīmu. 

BP dzimšana 

Irānas nafta atkal sāka plūst uz Rietumiem, un “Anglo-Persian Oil Company”, kas tad bija nomainījusi nosaukumu uz “British Petroleum”, bet tagad ir pazīstama kā BP, mēģināja atgūt zaudētās pozīcijas. 

Tomēr Irānas sabiedrības viedoklis bija tik negatīvs, ka tas nebija iespējams - tā vietā britiem nācās samierināties ar dalību uzņēmumu konsorcijā. 

Pēc 1979.gada Irānas Islāma revolūcijas Irānas naftas industrija atkal tika nacionalizēta. 

Savukārt Lielbritānijas šomēnes īstenotā Irānas kuģa aizturēšana apvienoja konkurējošos Irānas politiskos grupējumus, tajā pašā laikā radot Irānas radikālākajiem politiķiem jaunu iemeslu apsūdzēt Lielbritāniju imperiālismā, koloniālismā un mēģinājumos jaukties Irānas iekšējās lietās. 

Karalienes pirāti 

Divas dienas pēc Irānas kuģa aizturēšanas Irānas mediji reaģēja. 

Mērenais laikrakstu “Arman” rotāja virsraksts “ASV scenārijs ar britu aktieriem”, savukārt laikraksts “Aftab” rakstīja par “ekstrēmismu Gibraltārā”. 

Savukārt Irānas stingrās politikas kursu atbalstošais laikraksts “Kayhan” aicināja uz tūlītēju atbildi “Karalienes pirātiem”. 

Savukārt neilgi pirms britu kuģa sagrābšanas Irānas ajatolla Ali Hamenei paziņoja, ka viņš nepieļaus, ka Lielbritānijas “ļaunā rīcība” paliek neatbildēta. 

Līdzīgu retoriku Irānas stingrās politikas piekopēji izmantoja arī 2011.gadā, neilgi pirms uzbrukuma Lielbritānijas vēstniecībai. 

Toreiz uz vēstniecības ēkas parādījās uzraksti “Nāvi Anglijai”. Neilgi pēc tam Lielbritānijas vēstniecību slēdza.