Buļļupes ūdens virsma bija gluda kā spogulis. Niedru sienas slējās pāri Jāņa un Arvila galvām, kuri dzeltenos jūras SeaBird kajakos slīdēja cauri peldošajai niedru salai un priecājās par izdevušos piektdienas vakaru.

Viņi bija ceļā no Mīlestības saliņas Daugavā uz Lielupes ieteku jūrā. Ūdens ejā starp niedrēm viņu priekšā kaut kas sakustējās. Netālu viņi pamanīja ūdenī ieslīdam bebru, pēc tam vēl vienu - par laivām interesi sāka izrādīt vesela bebru kolonija. Viens no dzīvniekiem piepeldēja pie Arvila laivas un ar asti nopļekšķināja pa kajaka virsmu. Puišiem kļuva neomulīgi. Jānis atcerējās pirms dažiem gadiem Daugavpilī notikušo bebra uzbrukumu kādam vīrietim, kas atstāja viņu ar 15 šuvēm uz kājas. Iegāzties šeit ūdenī un būt aci pret aci ar bebriem galīgi nešķita vilinoši, tāpēc puiši ātri manījās prom no niedru salas. Turpat netālu viņus vēl pārsteidza iztraucēts sudrabgārnis, kurš uzšāvās debesīs un, vells viņu sazin, sargādams savus mazuļus, vēl uzbruks viņiem vēl no gaisa. Spurgdami par asajām sajūtām, Jānis un Arvils izbrauca no niedrēm. Pulkstenis bija deviņi vakarā. Garām slīdēja jahta ar atpūtniekiem. 

- Vai līdz Liepājai vēl tālu? - jokodams viņiem uzsauca Jānis. 

Jahtinieki rādīja Lielupes virzienā un smēja: - Tālu vēl. 

- Tad tiekamies “Prāta vētras” koncertā!  

Ja šobrīd kāds Jānim būtu teicis, ka pēc dažām stundām viņš Baltijas jūras viļņos izmisīgi cīnīsies par izdzīvošanu, viņš diezin vai ticētu. 

Dažas stundas pirms tam - piektdienas pēcpusdienā Jānis bija sagatavojis auto ar laivām un pēc darba iebrauca pakaļ Arvilam. Nedēļas pēdējā darbdiena solījās noslēgties aizraujoši - no Daugavas pa Buļļupi aizpeldēt līdz Lielupei, tad Bolderājas salu apbraukt pa otru - jūras pusi un nokļūt atpakaļ sākuma punktā. 30 kilometru brauciens, kuram vajadzētu ilgt sešas, septiņas stundas. Piemērots piedzīvojums trīsdesmitgadīgiem, sportiskiem puišiem, kuru sirdslieta ir iešana pārgājienos un būšana pie dabas.

Kad aiz muguras bija jau 15 kilometri, kajaki iestūrēja Lielupē. Ūdens šeit vairs nebija tik mierīgs. Draugi izkāpa krastā, uztaisīja dažas fotogrāfijas un skatījās uz viļņiem jūrā. Uz aci šķita, ka viļņu augstums varētu būt kādu pusmetru. 

- Nebūsim taču nekādi pusiji, ka brauksim pa to pašu maršrutu atpakaļ! - viņi sprieda. - Toties jūra būs piedzīvojums! 

Viņi uzvilka pieres lukturīšus un iekāpa atpakaļ laivās.

Plkst. 22:31 Jānis sievai nosūtīja pēdējo īsziņu - savas koordinātes, vietu, kas kartē nez kāpēc atzīmēta ar īpatnēju nosaukumu “Edge of the world. Mouth of Lielupe”. Sieva atbildes īsziņā pasmējās par nosaukumu un gatavojās sākt skatīties filmu. Blakus istabā gultiņā gulēja viņu abu divus gadus vecā meitiņa.

Lielupes straume nesa draugus iekšā jūrā. Tur, kur upes ūdens satiekas ar jūru, kajaki iekļuva haotiskos viļņos. Jānis ar Arvilu sprieda, ka drošāk būtu braukt vēl dziļāk jūrā, kur nav tik sekls un tādēļ viļņiem vajadzētu būt mazākiem. Pēc kāda viena vai diviem kilometriem, pabraukuši garām abām Lielupes vārtu bojām, viņi pagriezās pa labi Daugavas virzienā un paralēli krastam devās turp. Ar nepatiku viņiem nācās konstatēt, ka arī šeit stipri viļņojas, pie tam jūrā ir arī lūstošie viļņi. Tādi, kas taisa cilpiņu augšgalā un ir piemēroti sērferiem sērfošanai. Tieši lūstošie viļņi visvairāk šūpoja viņu kajakus. Kļuva nedaudz bailīgi un bija jāpieņem lēmums griezt uz krastu vai mēģināt braukt vēl dziļāk jūrā, kur viļņiem vajadzētu būt lēzenākiem.

Ar nemitīgu atkārtošanās ciklu viļņi vispirms mētāja laivas, tad nāca lielāks vilnis, vēl pēc tam lūstošais vilnis, kas iešļācās laivotājiem sejās. Nepieredzējušajiem airētājiem airi šādos brīžos draudēja ieķerties viļņos un apgāzt laivas. Tas nozīmēja tikai vienu - vienkārši jākapā! Lai sazinātos viļņu radītajā troksnī, draugiem nācās sabļaustīties. Viņi turējās 20 metru atstatu viens no otra, bet bija arī reizes, kad attālums sasniedza metrus 50, un tas radīja neomulības sajūtu. Brīžos, kad starp puišiem bija vilnis, viņi neredzēja viens otru. Bailēs no līdzsvara zaudēšanas Jānis centās izvairīties no galvas un ķermeņa grozīšanas. Viņš ar vienu aci centās vaktēt pārinieku, kura lukturītis tumsā brīžiem parādījās, brīžiem pazuda aiz melnajām bangām. Jānis sprieda, ka viļņu virsotnes ir tik augstu kā griestu un sienu satikšanās vieta viņa dzīvoklī. Tātad kādus 2,5 metrus virs galvas, ja sēdētu mājās uz grīdas. 

Brīžos, kad nāca lielie viļņi, viņi sagrieza laivu purnus pret tiem, lai mazinātu apgāšanās risku. Pēc tam atkal izlīdzināja laivas paralēli krastam, un tā līdz nākamajam lielajam vilnim, pret kuru atkal sagrieza laivu priekšgalus. Gribot negribot viņiem šādā veidā nācās arvien vairāk attālināties no krasta. Skaidrs bija tas, ka ir jākapā. Šeit nav iespējas nolikt airīti blakus un atpūsties. 

Brīdī, kad Jānis pirmo reizi pamanīja Bolderājas bāku, bija pirmā reize, kad vilnis teju apgāza laivu. Viņš ar visu spēku atspiedās pret kāju balstu, lai noturētu līdzsvaru, un tajā pašā brīdī sajuta spēcīgas sāpes kreisajā kājā. Viņš sāpēs iebļāvās.

- Baigie sūdi, man sarāva kāju! - viņš sauca Arvilam.

Arvils tagad turējās tuvāk Jānim, kurš tālāko ceļu centās airēt bez papildu slodzes uz kreiso kāju, toties tagad nācās vairāk airēt ar kreiso plecu. Bez tam Jānis sajuta, ka laivas stūre vairs nestrādā - ir nolauzta vai ieķīlējusies. Stūres pedālis, nospiests līdz galam, negrieza laivu… Pieredzējušiem laivotājiem stūre bijusi nebijusi, bet čaiņikiem tā ir vajadzīga. Lai pagrieztu laivu, tagad nācās airēt vairāk ar vienu ķermeņa pusi. Apgrūtinoši pašreizējā situācijā. 

Virs Bolderājas bija uzlēcis milzīgs, sarkans un apaļš mēness, kura skaistumu nebija laika izbaudīt.

Jānis un Arvils bija iepeldējuši dziļāk jūrā nekā otrās Daugavas vārtu mirgojošās bojas - apmēram četrus kilometrus no krasta. Bailēs no Daugavas straumes, kas varētu viņus ienest vēl dziļāk jūrā, Jānis ar Arvilu nolēma pagriezt laivas un stūrēt iekšā Daugavā slīpā leņķī. Arvils mēģināja pirmais. Nogaidīja, kad būs garām pagājuši lielie viļņi, un grieza. Jānis sekoja viņam.

- Bāc, tik labi nes! - atvieglots pie sevis domāja Jānis. Viļņi nāca no aizmugures, pacēla laivu un nesa to. Slodze uz krampī sarauto kāju un plecu vairs nebija tik liela. 

Iespējams, pie vainas bija apziņas un ķermeņa atslābināšanās. Vispirms no muguras nāca lūstošais vilnis, tad viens no sāniem, aiz kura uzreiz vēl viens lūstošais, kuru Jānis atceras kā spiedienu galvā. Jūra apgāza laivu tikpat viegli, kā zirgs gaiņā mušas ar asti. Jānis attapās apgāztajā laivā ar galvu uz leju. Galvas lukturītis izgaismoja melno ūdeni, caur kuru varēja redzēt apgāzto laivu virs sevis. Jānis izmisīgi mēģināja apgriezt laivu, bet nesekmīgi. Airis izslīdēja no rokām un pazuda ūdenī. Viņš pieliecās, lai aizsniegtu gumijotā bruncīša savienojuma vietu ar laivas atveri, norāva to nost un ar abām kājām atspērās no laivas iekšienes, lai tiktu no tās ārā. Un šajā brīdi ierāva plaušās ūdeni. Cenšoties uzpeldēt, ar galvu atsitās pret laivu virs galvas, kuru viļņi mētāja spītīgi tieši tur, kur viņam vajadzēja izkļūt virs ūdens. Pagāja nepilna minūte kopš apgāšanās, līdz viņš beidzot izkļuva virs ūdens. Tieši tajā brīdī pār viņa galvu gāzās jauns vilnis. Krampjaini pieķēries pie savas laivas, viņš kliedza: "Esmu te, esmu te!" Jāņa galvā šaudījās doma, cik stulbi būtu tagad nomirt. Mājās taču viņu gaida divas meitenes!

 - Davai turies, turies, tūlīt piepeldēšu tev tuvāk! - Arvils manevrēja laivu tuvāk biedram. Roku sniegt Jānim viņš nedrīkstēja. Tā viņi, visticamāk, apgāztu arī otru laivu. Arvils bļāva, lai Jānis turas pie savas laivas. Ūdenī esošais ar vienu roku saķēra savu laivu, ar otru pieķērās pie Arvila laivas stūres plakanās spuras. Tās asās malas ēdās viņam pirkstos, bet ar otru roku viņš cīnījās ar savu laivu, lai nedabūtu ar to pa galvu. Jānis no saviem šrotiem izvilka jostu un piesēja savu laivu pie Arvila laivas stūres trosītes. Arvils sāka airēšanu krasta virzienā, bet sešus metrus aiz viņa - savas laivas pakaļgalā - ar vienu roku pieķēries kūļājās Jānis. Līdz krastam četri kilometri.  

Nebija vajadzīgs ilgs laiks, lai viņi abi saprastu, ka laivu sasiešana kopā bija kļūda - Jāņa laiva bija traucēklis, tā bremzēja virzīšanos uz priekšu un dauzījās pret Arvila laivu, nolauzdama tai stūres spuru. Viļņu sitieni un raustīšana bija tā savilkuši mezglus, ka nebija iespējams tos atsiet. Kaut kur apgāztajā Jāņa laivā vēl joprojām bija soma ar nazi, kuras sadabūšana būtu pārāk sarežģīta. Taču pēc nepilnas stundas josta no viļņu rāvienu spēka pati pārtrūka. Jānis atrāva savas laivas bagāžas nodalījuma vāku, atrada tur noslēpto hermētisko bunduli ar auto atslēgām. Tad atstūma laivu prom no sevis.   

- Pagaidi, pagaidi! - Jānis kliedza tumsā. Lai nezaudētu līdzsvaru, Arvils galvu atpakaļ negrozīja, sabļaustīšanās bija vienīgā saziņas iespēja. Jānis piepeldēja pie Arvila laivas, ar diviem pirkstiem pieķērās pie laivas roktura, pārējos pirkstos turēdams bunduli. Ar otru roku palīdzēja Arvilam airēt. 

Pamazām Jānis juta aukstumu pārņemam viņa ķermeni. 

- Domā par savām meitenēm mājās! - iedrošināt viņu mēģināja Arvils. Lukturīša gaismā Jānis redzēja savas nosalušās un samirkušās baltās rokas. Sāka tirpt kāju pirksti. Visnepatīkamāk jutās slapjā galva, pār kuru ik pa brīdim vēlās lūstošie viļņi. Jānis juta, ka aukstumā kļūst arvien grūtāk elpot. Viņš saprata, ka pamazām atdziest. Ar bažām viņš uzmeta skatienu pulkstenim uz rokas, tas pulsu rādīja 87-97 robežās, kas bija labāk, nekā viņš cerēja.  Jānim bija bail, ka kādā brīdī pulss var nokrist līdz 50 sitieniem minūtē. Viņš atcerējās piedzīvojumu sacensībās iegūtās zināšanas aukstuma un noguruma pārvarēšanai. Viņš kustināja žokli, lūpas un mēli, izmēģināja dažādus elpošanas veidus, lai vairāk liktu strādāt sirdij.  

Arvila kabatā ievibrējās telefons. Visticamāk, draudzene, kura bija neziņā par to, kur palikuši nakts laivotāji. Šādos apstākļos viņš nedrīkstēja atļauties noņemt laivas bruncīti, lai aizsniegtu savu kabatu un atbildētu uz zvanu. 

Ar kājām Jānis mēģināja palīdzēt Arvilam dzīt laivu uz priekšu. Brīžos, kad no aizmugures pār viņiem vēlās lielie viļņi, viņš centās stabilizēt laivu, lai tā neapgāztos. Brīžiem laiva bija bīstami sasvērusies un Arvila elkonis jau bija ūdenī. Viņi nedrīkstēja pieļaut otras laivas apgāšanos!

- Es redzu zemi! - caur viļņiem Jānis saklausīja Arvilu. Viņš pacēla galvu un grozīja to uz visām pusēm, bet no savas vietas ilgi kāroto skatu nespēja ieraudzīt. Tikai lielo mēnesi un Rīgas izstarotās sārtās gaismas atblāzmu melnajās debesīs. 

- Tu esi bijis uz šī mola?

- Jā, esmu.

- Cik tas ir garš?

Jānim nez kāpēc negribējās teikt taisnību. Viens kilometrs šajā brīdī izklausījās pārāk nomācoši. - 600 metri, - viņš sauca Arvilam. 

Tad Arvils ieraudzīja Bolderājas krastu. Un betona stiprinājumus, pret kuriem sitās viļņi, augstu gaisā uzsitot šļakatas. Skaidrs bija tas, ka viņus vienkārši samals, ja viņi tur gadīsies.

- Jātiek līdz mazajai pludmalītei, kura ir vairāk pa labi! 

Jānis juta pēdai pieskaramies tīklu. - Bāc, tagad būtu tik sūdīgi ieķerties kaut kādā zvejnieku tīklā! Viņš izmisīgi kūļāja kājas tā, lai tās būtu maksimālu tuvu ūdens virsmai. Nu jau varēja redzēt krastu. Viņš ar pirkstgaliem mēģināja aizsniegt upes dibenu. Nav! Tad vienā brīdī pirkstgali pieskārās pie zemes. Jānis neprātā skrēja pa ūdeni un stūma laivu krastā. Tikuši uz zemes, viņi abi apskāvās. 

Pulkstenis bija 2:45 naktī. Pūta stiprs vējš, un Jānis drebēja no aukstuma. Viņi aizgāja līdz tuvējām kāpām, kur Jānis novilka slapjos šortus un krekliņu un Arvils iedeva Jānim savu silto jaku. Stūres trosīte bija sagriezusi Jāņa plaukstu, ģērbjoties viņš nosmērēja seju un drēbes ar asinīm. Arvils zvanīja uz 112. 

FOTO: Jānis Vītols

Uz Flotes ielas viņi sagaidīja ātro palīdzību, kuriem, ieraugot ar asinīm notriepušos Jāni bez biksēm un samirkušo Arvilu, pirmais jautājums bija, vai puiši ir alkohola reibumā. Mediķi Jānim konstatēja hipotermiju, viņa ķermeņa temperatūra bija 33 grādi. Ievīstīts segā un folijā, viņš gulēja NMPD mašīnā. Iezvanījās Arvila telefons - tā bija viņa draudzene. Šoreiz viņš varēja atbildēt.

Nākamajā dienā Jānis atrada savu laivu iesprūdušu Bolderājas mola akmeņos. Mantu nodalījumā ūdenī atradās arī viņa soma. Pagājušās nakts negadījumā viņš ir pazaudējis vien mobilo telefonu un čības.

Nedēļu vēlāk viņam vēl joprojām ir ieelpotā jūras ūdens izraisītais plaušu iekaisums. Viņš ārstējas, dzer antibiotikas un klepo tā, it kā pats sātans varētu no plaušām izlēkt. Viņš Facebook ieraksta notikumu pārstāstu, kas iesākas ar vārdiem: - Šis būs stāsts par diviem normāliem džekiem, kuru olas ir lielākas par smadzenēm.

FOTO: Jānis Vingris

Piezīmes: notikuma gaita tika rekonstruēta sarunā ar vienu no šā stāsta varoņiem - Jāni Vītolu. 

NMPD iesaka telefonos instalēt aplikāciju eVeselībasPunkts, kas automātiski nosūta zvanītāja koordinātes NMPD dispečeram, ja tiek zvanīts uz numuru 113. Šis var būt noderīgi situācijās, kad zvanītājs nespēj dispečeram izstāstīt savu atrašanās vietu.