Tūkstoš levitējošu akmeņu, strāvojumi un viegla garlaicība Pokaiņos (33)

No Dobeles braucot uz Īli, ceļš aizved uz slavenajiem Pokaiņiem. Pirms dažiem gadu desmitiem, kad Pokaiņu mežs vēl nebija tik glīti izkopts un pieejams pastaigām, mežam piemita noslēpumainības pievilcība un ezotēriķu aprindās tas, protams, skaitījās baigi spēcīgais, dziedinošais un tā. Uz Pokaiņiem brauca sajust kosmisko enerģiju, sazināties ar gariem, saplūst ar Visumu, pavērt portālu uz citām pasaulēm. Pārsvarā brauca šķīrušās, hormonālo svārstību nomocītas kundzes, pilnīgām formām, ar humanitāru izglītību un lielu ticību liktenim.

Kas Pokaiņu mežā tāds īpašs? Nu... vispār jau nekas. Nelielu akmeņu krāvumi un daži lielāki akmeņi.

Mūsdienu cilvēkam, kurš divreiz gadā dodas aptaustīt, piemēram, Norvēģijas fjordus vai ielūkoties kādā ugunsvēmējā vulkānā, bet pārējā laikā savā jaunajā superaugstas izšķirtspējas televizorā Dicsovery kanālā ieskatās acīs haizivīm, uzšaujas sniegotajā Everestā un nolaižas okeāna dzīlēs, daži pelēki akmeņi šķiet bezgalīga vilšanās. Nenoliedzami, Pokaiņu mežs ir gleznains, bet man šķiet, ka arī citur Latvijā ir skaisti, maģiski meži ar pauguriem, akmeņiem un apsūnojušām takām.

Svētvietu pētnieks Ivars Vīks uzskatīja, ka Pokaiņu mežs ir pirmsbaltu svētvieta, kuros rituāli notikuši vairākas tūkstošgades pirms mūsu ēras. Strāvojumi, enerģētiski brīnumi, pēkšņas atklāsmes, pareģojumi. Daudzi zvērēs, ka ne to vien piedzīvojuši Pokaiņos.

Lai ieietu svētajā mežā, jāsamaksā ieejas maksa. Pie vārtiem ir iekopts atpūtas laukums un informācijas centrs, kurā var nopirkt suvenīrus. Uz mežu mūs pavada divi enerģiju sasmēlušies, laimīgi suņi.

Mežā smaržo pēc miklām sūnām, saules stari starp saknēm sazīmē līkločus. Uz akmeņiem sabērta sīknauda, saliktas sveces. Katrs kaut ko lūdz – bagātību, veselību, dāsnu mīļāko, paklausīgus bērnus.

Vispār jau Pokaiņi bija zināmi kopš 20. gadsimta 30. gadiem, bet toreiz akmeņu pielūgšana, strukturētais ūdens un viegla iedzīvošanās uz Visuma spēku rēķina nebija tik ļoti modē kā mūsdienās. Pokaiņus pilnībā atklāja tikai 90. gadu vidū, kad vietu attīrīja simtiem talcinieku. Pokaiņu mežs ir ļoti ainavisks – stāviem pauguriem, seniem kokiem, kuru saknes izlokās kā milzu čūskas. Akmeņi, apauguši ar sūnām, atgādina dusošus, mistiskus zvērus. Kaut kur skalojas avots, negaidīti kalna galā izaug liels akmens ar savādām iedobēm. Lielajiem akmeņiem ir vārdi Līgavas akmens, Laimas galds, Akmens dziednieks, Zintnieku laiva.

Ģeologi teritoriju raksturo kā sarežģītu reljefu. Viļņveida pauguri veidojušies zemledāja apstākļos, pusotra kilometra dziļumā radies tektoniskais lūzums. Laukakmeņi ir noapaļotas vai sašķeltas kristālisko iežu atlūzas no Skandināvijas.

Savukārt akmeņu krāvumi ir cilvēku veidoti.

Akmeņus ļaudis sanesa ļoti, ļoti senos laikos, jo zināms, ka 18. gadsimta beigu zemnieki tos jau izvazāja pa mājām. Arheologi saka, ka mežā akmeņu ir ne mazāk par tūkstoti. Kaudžu veidošanās laiks tiek apzīmēts ar mūsu ēras 2. līdz 6. gadsimtu.

Neesot izslēgts, ka akmeņi vākti organizēti pils celtniecībai, kura tā arī netika uzcelta.

Starp citu, Dobeles novadā līdzīgu akmeņu krāvumu bijis ne mazums. To 19. gadsimtā rakstos pieminējis baltvācietis Augusts Bīlenšteins. Akmeņu krāvumi tika sapostīti gan kara laikos, gan padomju gados, kad mežā stādīja jaunaudzes.

Vēlākajos gados Pokaiņu mežā daudz laika pavadīja svētvietu apzinātāja Rasma Rozīte, kura zināja teikt, ka mežā dzirdējusi skanam tālas balsis, manījusi akmeņus levitējam un redzējusi vīzijas.

Ne mazums dziednieku un interesentu pa Pokaiņu mežu klīst ar svārstiņu rokās, pēkšņi sajūt vēsumu, ko nomaina karstums, tver fotomirkļus un pamana kādu bālu ēnu. Mežā nereti kāds apmaldās, bet ne ar vienu nekas ļauns neesot noticis – kāds neredzams spēks ceļotājus no meža izved.

Mans lielākais Pokaiņu meža brīnums ir uz takas pamanītais dzeltenausis zalktis, kas devās savās gaitās, šņākdams un taustīdams sev vien sajūtamu objektu.