"Es esmu staigājošs DNS pierādījums." Sievietes cīņa, lai viņas tēvu notiesātu par izvarošanu

Ilustratīvs foto

FOTO: Pexels

Izvarošanas rezultātā ieņemts bērns, kas pieaugušā vecumā sāk juridisku cīņu pret savu bioloģisko tēvu, - šāds gadījums radījis vairākus juridiska rakstura jautājumus Anglijas pilsētā Birmingemā, vēsta raidorganizācija BBC.

Vikija (vārds mainīts) apgalvo, ka viņas bioloģiskā māte bija vien 13 gadus veca, kad devās pieskatīt vairāk nekā 30 gadus vecā ģimenes drauga bērnu. Vīrietis viņu izvaroja.

"Dokumentos septiņās dažādās vietās teikts, ka tā bija izvarošana," raidorganizācijai stāsta Vikija. "Tajos norādīts viņa vārds un adreses, kā arī tas, ka sociālie dienesti, policija un mediķi to zināja, taču nekas netika darīts."

"Tas man lika justies dusmīgai, satriektai manas bioloģiskās mammas dēļ. Manis pašas dēļ," stāsta sieviete.

Vikija 70.gados zīdaiņa vecumā tika nodota adopcijai. 18 gadu vecumā viņa sāka meklēt savu bioloģisko māti un no sociālās darbinieces uzzināja, ka tika ieņemta izvarošanas rezultātā. Sieviete atrada savu bioloģisko māti un, kad Lielbritāniju pāršalca TV personības Džimija Sevila dzimumnoziegumu skandāls, viņa nolēma rīkoties. 

"Nodomāju - man ir DNS pierādījumi, jo es pati esmu DNS pierādījums. Esmu staigājoša nozieguma vieta. Un tas ir ierakstīts dokumentos. Tad jau noteikti mani uztvers nopietni. Es gribēju saukt viņu pie atbildības. Gribēju panākt taisnīgumu savas mammas un manis pašas vārdā. Viņa pastrādātais ir ietekmējis visu manu dzīvi," norāda Vikija.

Viņas māte, kura reiz jau bija vīlusies policijā, nevēlējās pati sākt lietu par notikušo, taču atbalstīja meitas centienus. Vikija centās panākt, lai policija apsver tā dēvēto apsūdzību bez upura, kad pats upuris atsakās liecināt, taču ir pieejami citi pierādījumi. Vikija uzskata, ka varētu izmantot viņas DNS paraugu un dzimšanas apliecību, lai pierādītu, cik veci bija viņas vecāki, kad viņa tika ieņemta.

Šādas apsūdzības parasti tiek lietotas izvarošanas gadījumos vai saistībā ar vardarbību ģimenē, kad upuris atsakās liecināt, bet sabiedrības interesēs ir tas, lai pāridarītājs tiktu saukts pie atbildības.

Neskatoties uz to, policija, sociālie dienesti un politiķi Vikijai norādījuši, ka viņa "nav upuris", tāpēc lietu ierosināt nevarot. Upura definīcija Lielbritānijā - indivīds, kas nozieguma rezultātā cietis emocionālu vai fizisku kaitējumu.

"Šā nozieguma dēļ es esmu dzīva," norāda Vikija. "Tas diktē visu manu dzīvi, bet neviens mani neuzskata par upuri. Es esmu staigājošs pierādījums tam, ka brīvībā ir bērnu izvarotājs, bet tas nevienu neinteresē. Kā tas var būt pieņemami?"

Vikija atrada vīrieti, ko uzskata par savu tēvu, un ar slēpto kameru ierakstīja viņu sarunu. Tajā vīrietis nedz apstiprināja, nedz arī noliedza iespējamo radniecību.

"Šis varētu būt viens no vēsturiskajiem gadījumiem, kurā ir neapgāžami DNS pierādījumi," saka Vikija. "Es gribu, lai policija viņam pieprasa DNS paraugu. Es gribu dzirdēt policijas un sociālo dienestu atvainošanos par to kļūdām. Gribu, lai viņi no tām mācās. Un es gribu, lai tiktu pārskatīta upura definīcija."

"Tas mani ir gandrīz sagrāvis," atzīst sieviete. "Būt adoptētai - tā ir situācija, kas nes tik daudz grūtību. Šī trauma ietekmējusi ikvienu manas dzīves aspektu. Bet es nepadošos, jo zinu, ka šī situācija ir ārkārtīgi nepareiza. Un es gribu panākt taisnību."

Vestmidlendas grāfistes policijas pārstāvis Pīts Henriks norāda - viņš nešaubās par psiholoģiskajām grūtībām, ko Vikija piedzīvojusi, taču policija 70. gados neesot saņēmusi iesniegumu par izvarošanu, kā arī iespējamais upuris - Vikijas māte - neesot sadarbojusies ar policiju 2014. gadā, kad pie likumsargiem vērsās Vikija pati.

"Viņa jautāja, vai viņu pašu varētu atzīt par upuri un uz tā pamata turpināt lietu. Šajā gadījumā likums viņu neļauj atzīt par upuri," skaidro Henriks.

Uz augšu