Mēness varētu būt miljoniem gadu senāks, nekā mēs domājam (2)

Jaunā pētījumā, kas publicēts zinātniskajā žurnālā “Nature Geoscience”, pētnieki apraksta jaunus pierādījumus tam, ka Mēness ir drīzāk “vecs”.

Izanalizējot retu radioaktīvo elementu koeficientus Mēness paraugos, kas tika savākti Apollo misiju laikā, vācu zinātnieki secināja, ka Mēness ir veidojies 150 miljonus gadu ātrāk, nekā uzskatīts iepriekš. Tas ir aptuveni 50 miljonus gadu pēc tam, kad radās Saules sistēma.

Tā ir noderīga informācija ne tikai, lai sarūpētu Mēnesim torti ar pareizo svecīšu skaitu, bet arī, lai precīzāk noteiktu, kad ir radusies Zeme.

“Tā kā Mēness izveidošanās bija pēdējais lielais planetārais notikums pēc Zemes rašanās, tā vecuma noteikšana sniedz atskaites punktu Zemes vecuma aprēķināšanai,” paziņojumā teica ģeologs un pētījuma autors Maksvels Tīmens.

Mēness, visticamāk, formējās pēc tam, kad kāda noklīdusi, Marsa izmēra planēta sadūrās ar jauno Zemi Saules sistēmas veidošanās pašā sākumā. Sadursmes rezultātā no Zemes atdalījās pulverizētās mantijas gabals un beigu beigās sablīvējās vienotā ķermenī, ko mēs visi tik ļoti labi pazīstam un mīlam.

Šī teorija izskaidro to, kāpēc Mēnesim un Zemei ir gandrīz vienāds ķīmiskais sastāvs. Izpētot dažus radioaktīvos elementus, kas ir Mēness paraugos, vācu zinātniekiem izdevās aplēst laiku, kad notika sadursme un Mēness veidošanās.

Īpaši zinātniekus ieinteresēja divi reti izotopi, hafnijs-182 un tā otrā versija volframs-182. Šie elementi var kalpot par tādu kā “kosmisko pulksteni”. Hafnija-182 pussabrukšanas periods ir deviņi miljoni gadu, kas nozīmē to, ka puse no dotā elementa kvantitātes pēc tā laika būs pārvērtusies par kaut ko citu.

“Kad mēs esam sasnieguši astoņas pussabrukšanas (aptuveni 64 miljoni gadu), tad elements ir funkcionāli izzudis no Saules sistēmas. Tas sniedz noteiktu limitu iespējamajos laikos, kad notikusi sadursme un Mēness ir “savācis” šos izotopus no Zemes. Ja hafnijs-182 jebkad eksistēja uz Mēness, tad sadursme norisinājās pirmajos 60 miljonos gadu pēc Saules sistēmas rašanās – pirms šie izotopi izzuda,” sarakstē ar izdevumu “Live Science” stāstīja Tīmens.

Kā jau pētnieki gaidīja, Apollo misiju laikā iegūtie Mēness iežu paraugi izrādījās bagātīgāki ar volframu-182 nekā līdzīgi akmeņi uz Zemes. Tas liecina, ka Mēness reiz patiesi ir bijis bagāts ar hafniju-182.

Tomēr, kā gan zināt, vai volframs-182 Mēness iežos ir radies pēc hafnija-182 sabrukšanas jau uz Mēness, nevis vēl uz Zemes?

Kā stāsta Tīmens, tam ir sakars ar to, kā Zemes veidošanās laikā uz tās izplatījās elementi.

“Kad veidojas planēta, tā sākumā ir šķidra. Kad pirms aptuveni 30 miljoniem gadu veidojās Zemes kodols, tādi smagie elementi kā dzelzs nogrima kodolā, līdzi paraujot siderofilos jeb “dzelzi mīlošos” elementus. Tikmēr litofilie jeb “akmeni mīlošie” elementi palika kodola virsmas tuvumā, kļūstot par planētas mantiju. Ņemot vērā, ka volframs ir siderofilais elements, Zemes rašanās un sadursmes laikā tas, visticamāk, būtu jau nogrimis kodolā. Savukārt Zemes mantija būtu pilna ar litofilajiem elementiem,” skaidroja Tīmens.

Tātad var salīdzinoši droši izvirzīt hipotēzi, ka volframa-182 klātbūtne Mēness paraugos ir cēlusies no sabrukuša hafnija-182, kas tika savākts no Zemes Saules sistēmas pastāvēšanas pirmajos 50 vai 60 miljonos gadu.

Tātad – Mēness ir vecs. Visticamāk, vecāks, nekā mēs domājām.