Baltijas ceļš Anitras atmiņās

FOTO: Reuters/ScanPix

1989. gada 23. augustā pulksten 19:00 aptuveni divi miljoni Baltijas valstu iedzīvotāju sadevās rokās, veidojot cilvēku ķēdi no Tallinas caur Rīgu līdz Viļņai. Atzīmējot Baltijas ceļa 30. gadadienu, "Postimees Grupp" portāli Latvijā "Tvnet" un "Apollo", Lietuvā "15min" un Igaunijā "Postimees" aicina iesaistīties vēsturē pirmajā virtuālajā Baltijas ceļā un izdzīvot Lietuvas, Latvijas un Igaunijas vēsturi, kā arī dalīties atmiņās par pieredzēto. Šodien publicējam Anitras stāstu.

Tieši tā ar manu mazbērnu gādību un mīlestību restaurētajā virtuvītē, kas nu ir skaistākā telpa manā dzīvoklī, uz augšējā plaukta salasījās dažas muzejiskas vērtības lietiņas ar nu jau nobalējušo karodziņu goda vietā. Tiem, kuri bija dalībnieki, tas vienmēr atsauc saviļņojošas atmiņas, bet tiem, kas vēl nebija šai saulē, par to tiek atkal un atkal stāstīts. 

Kā mēs ar tēti uzzinājām? Atskanēja telefona zvans. Satraukta lielā dēla Vara balss: "Fiksi taisieties uz Baltijas ceļu, tūlīt būsim klāt!" Kaut kas pa ausu galam tā kā bija dzirdēts, tagad mašīna padota, tajā dēls ar sievu un mazo dēliņu Varīti ratiņos. Mūsu vieta būšot pie Viesturskolas. Braucot caur Valmieru, tāds klusums un tukšums, bet Valkas krustā mudž. 

Te atrodam savu vietu, savus kaimiņus, kam roku dot, tāds kā spriegums visapkārt, satrauktas balsis, parādās vīrs ar rāciju, kurš ziņos par notikuma sākšanu. Pamazām iestājas tāds klusums, kā mēdz sacīt, kā pirms vētras. Un tad dzirdam - signāls! Dodam rokas, mazais ar ratiņiem pa vidu, vectēvs steidz iemūžināt šo notikumu. Dēlam rokās mazs Latvijas karodziņš, ļaudis sauc: "Lai dzīvo Latvija! Urrā! Brīvību!" Sāka arī dziedāt, bet vairs neatceros, ko tieši. Tad viss pajūk, apkampjamies, no saviļņojuma mitrums acīs, lēnām dodamies projām. "Re kur mūsu ozols, pie kura stāvējām šajā vēsturiskajā brīdī," vectēvs vēl atskatījās.

Un tad tikai ziņās un pa televīziju no augšas skatu punktiem to visu dzirdot un redzot, apjautām, kas tas ir īstenībā.

Cik vienkārši - atklāts, sirsnīgs rokasspiediens, kopā būšana dod varēšanu.

Un mazais, pabalējušais karodziņš to zina, atgādina to mums un neļauj kāpt grāvī.

Uz augšu