Par Aglonas translāciju televīzijā un par Polijas efektiem šajā sakarībā

Sandra Veinberga
, Komunikācijas zinātnes eksperte, profesore
CopyLinkedIn Draugiem X
Aglonas bazilika
Aglonas bazilika Foto: Ivars Soikāns/LETA

Tikko sociālie mediji putoja dažādus viedokļus par to, vai sabiedriskajai televīzijai vajadzēja turpināt Aglonas augusta notikumu translāciju vai ne. Viena daļa redz šajā akcijā klanīšanos atsevišķam reliģiskajam grupējumam, bet citi te saskata mērķtiecīgu kampaņu ar politisku plānu ieviest Latvijā ko līdzīgu Polijas pašreizējam režīmam. Pavisam maz ir lētticīgo, kas redz šajā translācijā laipnu pakalpošanu „tantiņām“, kas pašas uz Aglonu vairs nevar aizbraukt. Kas tad īsti notiek Polijā patlaban? Kāpēc baznīca, kas savulaik palīdzēja atkarot valsts neatkarību, tagad palīdz pārvērst postkomunisma sabiedrību iebaidītā un paklausīgā pūlī?

Kas noticis Polijā?

Tur pie varas jau vairākus gadus (kopš 2015. gada) ir labējo nacionālistu jeb galēji konservatīvo partija „Likums un taisnīgums“, kas katru gadu skarbāk „piegriež“ dažādu aizliegumu kloķus. Tas, kas no malas izskatās absurds un neiespējams mērenajā laikā, ir pavisam reāli un apņēmīgi realizēts šodienas Polijā. Jo neciešamāk režīms apspiež cilvēktiesības, jo mazāk par to tiek runāts publiski. Piemēram, brīdī, kad Polijas valdība sāka savas sabiedriskās televīzijas demontāžu, pārvēršot to par valdošā režīma propagandas mašīnu. Kā tas bija iespējams brīvā valstī? Eiropas Savienības valstī? Gaišā dienas laikā?

Jā, Polijā tā tieši arī notika. Valdošā partija apzināti 2015. gadā pievāca sabiedriskos medijus sev, pārvērta tos par „melu fabrikām“ savās interesēs. Tā uzskata daudzi poļu žurnālisti un neatkarīgie ārzemju novērotāji. No darba masveidā tika atlaisti žurnālisti, kas nestrādāja tā, kā politiķiem vajadzēja. Piemēram Roberts Kovaļskis, kas tika atlaists, jo viņa populārā radioprogramma ”Sterniczki” nepatika politiskajai valsts vadībai. Pēc uzvaras vēlēšanās valdošā partija zibenīgi panāca jauna mediju likuma pieņemšanu. To realizēja jaunais kultūras ministrs Pjotrs Gliņskis. Visi tika atlaisti, un tīrīšana kļuva par notikušu faktu. Darbā palika tikai valdībai lojālie žurnālisti. Kultūras ministrs tobrīd bija 61 gadu vecs sociologs un neslēpa savu plānu iznīcināt liberālos uzskatus sabiedriskajos medijos. To izdarīt nebija grūti – atliek tikai pieņemt jaunu likumu un izmest no studijām uz ielas tos, kas nepatīk. Jaunais poļu kultūras ministrs nav mediju speciālists (sportists un veģetārietis gan), un tāpēc viņš varbūt nezināja, ka tā darīt nedrīkst. Pēc viņa domām, šādu rīcību attaisno “īstens patriotisms”. Viņam likās, ka sabiedriskajiem medijiem pats galvenais darbs ir kultivēt, propagandēt un izplatīt “patiesu poļu patriotismu”. Proti: visiem raidījumiem jābūt savu valsti slavinošiem, jārāda ekrānā un ēterā nacionālie varoņi. Sociologs tātad nebija ticis skaidrībā, kas ir patriotisms, un sajaucis to ar šovinismu. Tā uzskata režīma kritiķi. Galu galā – ir taču vieglāk izmest uz ielas 235 profesionālus žurnālistus un pieņemt viņu vietā darbam pie mikrofoniem paklausīgus diletantus, kas dara un runā tā, kā ministram vajag. Esošos žurnālistus var novākt, sociālajos medijos kompromitējot viņus kā sliktus cilvēkus.

Vai mēs vēlamies sekot poļu piemēram?

Nē, nevēlamies. Kopš 2015. gada Bezrobežu reportieru (MSF) mediju brīvības indeksā Polija noslīdējusi no agrākās 18. vietas uz 59. vietu. Mediju brīvība ir kļuvusi par galveno pašreizējās valdības upuri. Valdošās partijas PIS līderis Jaroslavs Kačinskis regulāri kritizē visus atlikušos medijus, kas raida poļu valodā un nedara valdībai pa prātam. Piemēram, viņam ļoti nepatīk amerikāņiem piederošā stacija TVN. Skaidrs, ka pie rokas bija ideja uzrakstīt un ieviest jaunu likumu, kas ārzemniekiem varētu aizliegt raidīt Polijas teritorijai. Taču te reaģēja ASV vēstniece Polijā, draudot kā pretreakciju anulēt plānus amerikāņu militārās bāzes izvietošanai Polijā. Jaunais likums tāpēc nepiedzima.

Ungārs Viktors Orbans savā mediju tvērienā ir aizgājis vēl tālāk par poļiem. Ungāri sāka šo pašu „mediju savaldīšanas“ procesu 2010. gadā, un tagad Ungārija preses brīvības indeksā jau noslīdējuši no 40. vietas uz 87. Tur sabiedrisko mediju pakļaušana sākās ar valdībai paklausīgu priekšnieku iesēdināšanu visaugstākajos amatos. Tātad apmēram tas pats, ar ko pie mums nodarbojas Daces Ķezberes vadītais „nepls“. Pēc tam tika izveidota „mediju padome“, kas nodrošināja valdībai tiešu ietekmi pār sabiedrisko mediju ēteru. Tam sekoja privāto mediju pievākšana, kuru valdošā partija realizēja ar uzpirkšanas loģiku, izveidojot koncernu, kuru vadīja Viktora Orbana tuvs draugs (pēc profesijas santehniķis) Lörinc Mészáros. Nedomāju, ka būtu vajadzība turpināt uzskaitīt, kā postsovjetisti = “īstenie patrioti”, kas nonākuši pie varas Polijā un Ungārijā, grauj atvērtu demokrātiju pārprasta patriotisma vārdā.

Visnejēdzīgākais, ka šajā procesā aktīvi iesaistās katoļu baznīca. Vadošie tās pārstāvji aktīvi nostājas pret dažādām demokrātijas izpausmēm, kas, pēc viņu domām, „nav poliskas“. Varavīksnes karogu nodēvējot par komunistu sarkano karogu. Līdzko kaut kas nepatīk, tā nepatīkamais uzreiz tiek traktēts kā kādreizējā komunistu režīma atavisms. Kāpēc katoļu baznīca tik aktīvi uzbrūk homoseksuāļiem tieši patlaban?  Iemesli ir dažādi. Vispirms, lai novērstu uzmanību no pedofilu skandāliem katoļu baznīcas iekšienē. To lieliski demonstrē divas populārās filmas „Kler” (Clergy)   un “Tikai nevienam nestāsti” (Tylko nie mów nikomu). Otrs agresivitātes iemesls ir gaidāmās vēlēšanas, kurās atkal jāuzvar tiem pašiem, kas pašlaik pie varas. „Tie, kas paceļ roku pret baznīcu, paceļ roku pret pašu Poliju!“ - nesen šo filmu iespaidā deklarēja pats Jaroslavs Kačinskis. Kaut ko līdzīgu varējām saklausīt arī Latvijā. Ar šo viņš centās nomainīt akcentus no pedofilu skandāliem un kukuļņemšanas baznīcas iekšienē uz valsts mīlestību un Polijas patriotisma noti. Tātad – baznīcu nedrīkst kritizēt nekādā veidā un derīgi ir tikai fanātiskie “patrioti”, kas prot klanīties un nespēj domāt.

Vai līdzīgas pazīmes nav pamanāmas arī šodienas Latvijā?

Manuprāt ir pamanāmas.

Tieši tas arī biedē, jo ne viss ir zelts, kas spīd. Aglonas pasākumu translācijas LTV, kopā ar prezidenta un partiju vadītāju obligāto klanīšanos vienas ticības (kas turklāt nepārstāv vēsturiski izplatītāko luterticību Latvijā tāpat kā  visā Ziemeļeiropā) piekritēju pasākumā, nav tikai pieklājības žests. Tas ir politiskās spēles gājiens, kas var izrādīties ar neprognozējamām sekām nākotnē.

Šādu notikumu attīstību patiešām nevēlamies.

Nepavisam.    

CopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu