Ja aviācijas industrija būtu valsts, tad tā ierindotos starp top 10 lielākajām oglekļa dioksīda (CO2) piesārņotājām pasaulē. Kopš 2005. gada aviācijas oglekļa emisijas ir pieaugušas par 70%, bet, ņemot vērā, ka pieprasījums pēc aviācijas pakalpojumiem strauji pieaug kā bagātajās, tā arī nabadzīgākās valstīs, aplēsts, ka līdz 2050. gadam emisijas palielināsies par 300% līdz 700%.

Kā rakstīts izdevumā "The Conversation", šā pieauguma apturēšana būtu pirmais solis ceļā uz ilgtspējīgu starptautisko ceļojumu sistēmu, tomēr kā gan to panākt? Relatīvi viegli būtu ieviest tā saucamo biežā lidotāja nodokli, tomēr tas nozīmētu, ka bagātie joprojām varētu atļauties lidot, bet nabadzīgie vairs ne.

Joprojām lielākā daļa lidmašīnu pasažieru ir relatīvi turīgi. Tikai 18% no visas pasaules populācijas ir ceļojuši ar lidmašīnu, bet katru gadu lido 3% no populācijas. Tas ir aptuveni 230 miljoni cilvēku, bet 2017. gadā ar lidmašīnām tika pārvadāti 4 miljardi pasažieru. Tas nozīmē, ka vidējais lidotājs gadā veic astoņus lidojumus.

Tātad gaisa satiksmes ierobežošana būtu visai efektīva alternatīva nodoklim.

Katram cilvēkam varētu piešķirt ikgadējo maksimālo lidojuma kilometru skaitu. Šāds ierobežojums liktu cilvēkiem vairāk atturēties no lidošanas un cītīgāk apsvērt tāda transporta veida nepieciešamību attiecīgajā brīdī.

FOTO: airBaltic

Piemēram, pirmajā gadā cilvēkam tiktu piešķirti 500 lidojuma kilometri, bet otrajā gadā tie būtu jau tūkstoš. Katru gadu šis skaitlis dubultotos, ļaujot cilvēkam pēc septiņiem gadiem aizlidot no, piemēram, Lielbritānijas uz Austrāliju un atpakaļ.

Jebkuras distances lidojuma biļetes iegādāšanās atliktu lidotāja ikgadējo kilometru skaita dubultošanos. Neizmantotie kilometri nekur nepazustu, proti, katrs šos kilometrus varētu iemainīt pret naudu. Savukārt katram, kurš pārsniegtu savu sakrāto kilometru skaitu, būtu jāmaksā sods, vai arī viņam kādu laiku tiktu aizliegts lidot.

No ceļošanas gan jāatsakās nebūtu, jo uzlabotas un paplašinātas ātrvilcienu dzelzceļa līnijas varētu būt laba alternatīva lidošanai. Šāda veida ceļošana daudzos gadījumos varētu būt tikpat ātra, cik ceļošana ar lidmašīnu. Turklāt par 90% samazinātu ogļskābās gāzes emisijas atmosfērā. Ceļojumi ar Saules enerģiju darbinātos vilcienos, piemēram, Austrālijā, jau tagad ir realitāte.

Šāda veida vilcienu izmantošanas savienošana ar gaisa satiksmes ierobežošanu ogļskābās gāzes emisijas problēmu varētu risināt tikai īstermiņā. Cilvēki ir pieraduši apceļot pusi pasaules dažu stundu laikā par salīdzinoši zemām cenām, tāpēc pieprasījums nekur nepazudīs. Tāpēc rodas jautājums: kas varētu aizstāt gaisa satiksmi?

Elektriskās lidmašīnas

Lielākā daļa elektrisko lidmašīnu dizainu atrodas vēl tikai uz rasējumu dēļa, tomēr eksistē arī pacelties gatavas elektriskās lidmašīnas.

Pasaulē pirmā komerciālā elektriskā lidmašīna tika atklāta 2019. gada jūnijā Parīzē. Lidaparātu sauc “Alise”, un tajā ir deviņas pasažieru vietas. Lidmašīna ar vienu uzlādi var nolidot 1040 kilometru 3000 metru augstumā ar 440 kilometru stundā lielu ātrumu. Plānots, ka komerciālos lidojumus elektriskās lidmašīnas sāks 2022. gadā.

Parastās degvielas izmaksas nelielam lidaparātam ir aptuveni 400 dolāri uz 160 kilometriem. Teorētiski “Alises” izmaksas tādā pašā distancē būs 8 dolārus lielas. Turklāt, ja elektrība, ko izmantos lidmašīna, tiks iegūta no atjaunojamiem resursiem, tad atmosfērā no tās nenonāks ogļskābā gāze.

Elektriskā lidmašīna "Alise"

FOTO: Reuters/ScanPix

Arī tas, cik daudz enerģijas katra lidmašīnas baterija var glabāt, strauji pieaug, kā arī pastāv stratēģijas, kā elektriskās lidmašīnas padarīt efektīvākas.

Inovācijas turpmākajās desmitgadēs varētu elektriskās lidmašīnas padarīt par masu parādību, tomēr jau tagad eksistē fosilā kurināmā darbinātu lidaparātu alternatīvas.

Atdodiet mums cepelīnus!

Kopš cilvēks pirmo reizi pacēlās debesīs, līdzās fosilā kurināmā darbinātiem lidaparātiem ir eksistējusi dabai draudzīgāka alternatīva – baloni. Lai arī Hindenburga avārija cepelīnu industrijai nodarīja liktenīgu skādi, tomēr tā nekur nav pazudusi.

Lielākā daļa moderno gaisa balonu tiek pildīti ar hēliju, nevis sprādzienbīstamo ūdeņradi, ar ko bija pildīts Hindenburgs. Koncentrēts hēlijs ir vieglāks nekā gaiss. Kad tas ir sadalīts tā saucamajos gāzes maisos, lidaparāts paliek gaisā arī tad, ja kāds no šiem maisiem plīst. Savukārt ar saules enerģiju darbinātie propelleri tikmēr var nodrošināt navigāciju.

Hindenburga avārija

FOTO: AFP / Scanpix

Pietiekama daudzuma hēlija degvielas iegūšana prasīs ļoti daudz enerģijas un resursu, tomēr pastāv alternatīva. Gaisa kuģi mūsdienās varētu lidot uz cilindriem, kas būtu piepildīti ar ūdeņraža degvielu, kas ir lētāka, vieglāka un relatīvi plaši sastopama.

Ūdeņraža degvielas lietošana kopš 20. gadsimta 30. gadiem ir kļuvusi tik droša, ka to var lietot pat mājsaimniecībās.

Atšķirībā no reaktīvās lidmašīnas, kad gaisa kuģis ir pacēlies, tam nav nepieciešams daudz enerģijas, lai paliktu gaisā. Tāpēc degvielas izmaksas krietni samazinās.

Šādi gaisa kuģi pasažierus līdz to mērķim nenogādās pārāk ātri, tomēr būs iespējams izbaudīt iespaidīgus skatus. Iedomājies, ka tie būs kā gaisa kruīzi. Agrīnajā komerciālās gaisa satiksmes posmā cilvēki gaidīja arī gaisa viesnīcu parādīšanos, kad lidaparāts būtu aprīkots pat ar deju un ēdamzāli.

Orbitālais gredzens

Ir vēl viena opcija, bet lasītājam būs grūti noticēt, ka kaut kas tāds varētu rasties tuvākajos 30 gados. Tiesa, materiāli, kas nepieciešami šīs opcijas realizēšanai, jau eksistē. Orbitālais gredzens ir tērauda kabelis, kas novietots Zemes orbītā – nedaudz virs atmosfēras, 80 kilometru augstumā no Zemes virsmas. Rotējot tas radītu centrbēdzes spēku, kamēr Zemes gravitācijas spēks to vilktu atpakaļ. Ja gredzens grieztos vajadzīgajā ātrumā, abi spēki viens otru noturētu balansā, ļaujot gredzenam rotēt vienmērīgi – kā bez svara.

Orbitālā gredzena shematisks attēlojums

FOTO: Public Domain

Ap kabeli būtu jāuzbūvē “aproce”, kas to ar magnētiem noturētu vietā. Visa šī struktūra būtu pievienota zemei ar kabeļiem, pa kuriem kursētu lifts, ļaujot cilvēkiem mazāk nekā stundas laikā nokļūt uz orbitālā gredzena. Pa to savukārt neiedomājamā ātrumā kursētu kaut kas līdzīgs vilcienam, ļaujot cilvēkam otrā pasaules malā nokļūt nieka 45 minūtēs.

Lai arī šī opcija izklausās nereāla, tomēr mūsdienās viss ir iespējams, vajag tikai pieņemt radikālus lēmumus.