Šomēnes aprit 30 gadi, kopš Eiropa un cilvēce kopumā sāka brīnumainas pārvērtības, kas tagad uz mūžiem ir ierakstītas pasaules atmiņā. 1989.gada vasarā Padomju Savienība jau bija neglābjamā norietā, un vienīgais jautājums bija – vai komunisma režīms sabruks miermīlīgi, vai arī vardarbības un posta apstākļos. Atskatoties uz tā gada notikumiem, ir skaidrs, ka Eiropa 1989.gadā piedzīvoja īstu brīnumu, jo šim stāstam varēja būt daudz tumšāks un asiņaināks atrisinājums, komentārā tīmekļa vietnē “Project Syndicate” raksta bijušais Zviedrijas premjerministrs un ārlietu ministrs Karls Bilts.

Mihaila Gorbačova “perestroikas” (pārbūve) un “glasnostj” (atklātība) politikas Padomju Savienībā atvēra pārmaiņu vārtus, tomēr pats Gorbačovs joprojām ticēja, ka komunisma sistēmu vēl ir iespējams glābt ar reformu palīdzību.

Savukārt padomju impērijas perifērijā daudzi bažījās, ka režīma sabrukums varētu atkal nozīmēt padomju tankus daudzu pilsētu ielās. Joprojām spilgtā atmiņā bija Padomju Savienības īstenoto demokrātisko vēsmu apspiešanas Berlīnē 1953.gadā, Budapeštā 1956.gadā un Prāgā 1968.gadā, gan arī brutālās represijas pret Baltijas valstīm Otrā pasaules kara ievadā.

1989.gads Eiropā bija nervozs laiks, jo neviens nezināja, vai pašsaglabāšanās instinktu vadīta Padomju Savienība atkal neķersies pie brutāla spēka. Tomēr tas bija arī pārmaiņu laiks.

Centieni Polijā apturēt neatkarīgo arodbiedrību “Solidaritāte” cieta neveiksmi. Piespiesta uz kompromisu, Polijas komunistu valdība 1989.gada jūnijā sarīkoja daļēji brīvas vēlēšanas, kurās “Solidaritāte” guva spožus panākumus.

Tikmēr Baltijas republikās – Igaunijā, Latvijā un Lietuvā – plaši izplatītās Tautas frontes jau skaļi pieprasīja lielāku autonomiju no Padomju Savienības, kas drīz vien kļuva par prasību pēc pilnīgas neatkarības.

1989.gada 23.augustā divi miljoni cilvēku izveidoja 600 kilometru garu dzīvo ķēdi, kas stiepās no Tallinas līdz Viļņai, pieprasot neatkarību. Baltijas ceļa norises diena nebija nejauša – tieši pirms 50 gadiem šajā dienā tika noslēgts Hitlera un Staļina režīmu slepenais līgums, kas paredzēja Austrumeiropas sadalīšanu starp nacistisko Vāciju un Padomju Savienību. Tam sekojošais Otrais pasaules karš pielika punktu Baltijas brīvībai un neatkarībai.

FOTO: Arhīva foto

Tomēr centrālā un potenciāli sprādzienbīstamākā vieta 1989.gadā bija Vācijas Demokrātiskā Republika (VDR) jeb komunistiskā Austrumvācija. Faktiski tā bija garnizona valsts, kura tika izveidota, lai aizsargātu piecas padomju armijas, kas tur atradās jau kopš 1945.gada un ko veidoja 500 000 karavīru.

Lai arī Berlīnes mūris kļuva par spēcīgu Eiropas nošķirtības simbolu pēc 1961.gada augusta, ir vērts atcerēties, kāpēc tas vispār bija vajadzīgs – lai novērstu VDR un līdz ar to arī padomju Eiropas impērijas sabrukumu

FOTO: Berlīnes mūris vēsturiskās fotogrāfijās

Dažas dienas pirms Baltijas ceļa aptuveni 600 līdz 700 Austrumvācijas pilsoņu piedalījās miermīlīgā demonstrācijā, kuras laikā viņi šķērsoja dzeloņstieplēm ieskauto Ungārijas-Austrijas robežu. Pasākums, kas vēlāk ieguva Viseiropas piknika nosaukumu, bija lielākā cilvēku izlaušanās otrpus Dzelzs priekškaram kopš Berlīnes mūra uzbūvēšanas. Šis pasākums tika rūpīgi plānots, lai pārbaudītu, kāda būs padomju iestāžu reakcija.

Tikmēr Kremlī padomju augstākā vadība vai vismaz tikai Gorbačovs turpināja uzskatīt, ka impērija joprojām ir drošībā un to iespējams reformēt. Baltijas ceļš tika pieļauts, bet Viseiropas pikniks gluži vienkārši tika ignorēts. Tomēr šo pasākumu potenciāls kļuva nenoliedzams.

Cilvēki tūkstošiem sāka bēgt no VDR. Drīz vien Ungārijas valdībai nebija citas izvēles, kā vien atvērt robežu. Austrumvācieši plūda arī uz Čehiju, meklējot iespējas nokļūt Rietumos. 1989.gada 9.novembrī robežas atvēra arī VDR līderi un Berlīnes mūris sagruva.

Nepilna gada laikā Vācija atkal būs viena valsts. Vēl gadu vēlāk Padomju Savienība beigs pastāvēt.

Daļa cilvēku uzskata, ka 1989.gada grandiozās pārmaiņas bija nenovēršamas. Tomēr ir jāatceras, ka šā paša gada jūnijā Ķīna sūtīja tankus, lai vardarbīgi apspiestu demokrātijas pieprasītājus Tjaņaņmiņa laukumā.

Eiropā bija pietiekami daudz komunistu līderu, kuri pret demonstrācijām Eiropas valstīs aicināja izmantot “Ķīnas risinājumu”. 1989.gadā padomju armija VDR gaidīja pavēles, lai glābtu impēriju ar visiem iespējamajiem līdzekļiem.

Neviens nezina, kas būtu noticis, ja virsroku Kremlī būtu guvuši konservatīvie spēki. Visticamāk, lielu daļu Eiropas pārņemtu haoss un vardarbība, tādējādi radot uz Rietumiem nopietnu spiedienu iejaukties.

Atklāts karš varēja būt viena no iespējām. Galu galā visas lielās impērijas parasti ir aizgājušas ar blīkšķi. Pavēles rīkoties Eiropā sarkanā armija tomēr nesaņēma, daļēji tāpēc, ka padomju līderi uzskatīja, ka sistēma izdzīvos.

Pirms 30 gadiem Eiropa piedzīvoja vairākus patiesi brīnumainus mēnešus. Šodien mums ir jāatceras ne tikai tie, kas cīnījās par pārmaiņām, bet arī tie, kas atteicās pilsētu ielās sūtīt tankus. Eiropa atkal varēja mirkt asinīs, bet, par laimi, tā nenotika.

Karls Bilts bija Zviedrijas premjerministrs no 1991. līdz 1994. gadam – viņa valdība īstenoja sarunas par Zviedrijas iestāšanos Eiropas Savienībā. No 2006. līdz 2014. gadam Bilts bija Zviedrijas ārlietu ministrs. Šobrīd viņš ir domnīcas “European Council on Foreign Relations“ līdzpriekšsēdētājs.

FOTO: Tautas frontes muzeja ekspozīcijas