23. augustā atzīmējām 80 gadus kopš Staļina-Hitlera pakta un 30 gadus kopš Baltijas ceļa. Tajā pašā dienā tika publicēts Margaritas Zavadskas un Alekseja Giļova raksts ar zīmīgu virsrakstu «Meli kā Krievijas varas balsts», kurā tika norādīts, ka autoritārisms balstās uz trim pīlāriem – ekonomisko labklājību, bailēm un meliem (1). Krievijas iedzīvotāju labklājība ir relatīvs lielums; augstās naftas cenas ir bijis izšķirošs faktors, lai Putins saglabātu varu. Bailes ir vispirms jau pašiem varas pārstāvjiem, un viņi vēlas, lai Nacionālā gvarde ar steku palīdzību tās iedvestu arī domājošajai Krievijas sabiedrības daļai. Savukārt trešais pīlārs – meli - vienmēr ir autoritārisma neatņemama sastāvdaļa, jo «nacionālā līdera» kults nevar pastāvēt, ja vadoņa tēls netiek nepārtraukti izskaistināts. Turklāt katru dienu jāmelo medijos par situāciju savā valstī un ārzemēs. Kremļa saimnieks ir noteicis arī melot par vēsturi, lai leģitimētu varu un attaisnotu agresiju pret savu un apkārtējām tautām.

1939. gads un Putina atklāsmes

2009. gadā mēģinot uzlabot attiecības ar Poliju, V. Putins rakstīja: «Bez jebkādām šaubām var ar pilnu pārliecību nosodīt 1939. gada augustā noslēgto Molotova-Ribentropa paktu».2014. gadā kādā sēdē Putins par to pašu notikumu teica: «Bet kas tur slikts?»3 Uzrunājot medijus pēc tikšanās ar Angelu Merkeli 2015. gadā, Krievijas prezidents teica, ka pakts tika noslēgts, lai vairotu PSRS drošību.4 Savas valdīšanas sākumā Putins atsaucās uz PSRS Tautas deputātu kongresā 1989. gadā pausto pakta nosodījumu, bet ar laiku mainīja vērtējumu par labu līguma attaisnošanai. Šā gada 20. augustā Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs, atklājot izstādi «1939. gads. Otrā pasaules kara sākums», teica, ka pakta noslēgšana starp PSRS un Vāciju esot bijusi apstākļu uzspiesta.

Lavrovs pavēstīja, ka vēstures falsifikācija Rietumos notiekot ar mērķi nomelnot mūsdienu Krieviju kā PSRS turpinātāju (prodolžiteļ).

Te var piekrist teikuma otrajai daļai, par to, ka Krievija jeb precīzāk Putina autoritārais režīms, daudzējādā ziņā ir PSRS varas īstenošanas prakses turpinājums. Un tieši tāpēc Putins & Co nevar atļauties runāt visu patiesību par PSRS, jo tad nāktos apsūdzēt pašiem sevi arī mūsdienās.

Spiegi – vēstures sargātāji

Izstādes «1939. gads. Otrā pasaules kara sākums» atklāšanā ar uzrunu uzstājās arī Krievijas Ārējās izlūkošanas dienesta direktors Sergejs Nariškins, kurš vienlaikus ir arī «Krievijas Vēstures biedrības» priekšsēdētājs. Te nav nekādas nejaušības; jau 2009. gada Krievijas Nacionālās drošības stratēģijas sadaļā «Kultūra» tika rakstīts, ka vēstures interpretācija ir valsts drošības jautājums. Nariškins izstādē teica, ka vēsture ir dota, lai cita starpā sniegtu mācības. Bijušais VDK virsnieks teica, ka no 1938. gada Minhenes vienošanās esam mācījušies, ka izdabāšana agresoram neko neatrisina.

Tieši tā! Pilnīgi piekrītam Nariškina kungam un tāpēc arī mūsdienās uzskatām, ka izdabāšana agresoram – Krievijai, kas 2014. gadā nelikumīgi atņēma teritoriju Ukrainai, neko nedod un neatrisina.

Vācijas pagaidu pilnvarotā pārstāve Beāte Grzeski (Beate Grzeski) minētajā vēstures izstādē runāja uzreiz pēc Nariškina un teica, ka Staļins un Hitlers vienojās 1939. gadā uz trešo valstu interešu rēķina un apejot starptautiskās tiesību normas. Vācijas oficiālā pārstāve teica, ka «Hitlera-Staļina pakts pilnībā atraisīja Hitleram rokas un atļāva viņam nogrūst kontinentu graušanas un iznīcināšanas bezdibenī».B. Grzeski pieminēja ciešanas, ko pakts nodarīja Polijai un Baltijas valstīm. Cik ļoti atšķiras Vācijas un Krievijas pārstāvju runas! Vai Kremlis tagad apsūdzēs Vāciju vēstures pārrakstīšanā? Nē, tas attiecas tikai uz mums, poļiem un ukraiņiem.

Ukrainas un Polijas desovjetizācija

Kad 2016. gadā braucu mašīnā Ukrainas pilsētā Dņeprā (agrākā Dņepropetrovska), klausījos šofera ielu un laukumu uzskaitījumā, kur Kārļa Marksa vārds nebija vienīgais, kas lika sajusties kā Padomju Savienībā. Pateicoties četriem ar desovjetizāciju saistītiem likumiem, Ukraina šajā ziņā strauji mainās.

Pēc 2014. gada kā vējš pār lielo Ukrainu pārskrēja Ļeņina pieminekļu krišana, ko nodēvēja par ļeņinapad (līdzīgi lapkritim – ļistopad).

Pirms dažiem gadiem Polijā tika sākta dekomunizācijas programma, kuras ietvaros tika demontēti un/vai pārcelti padomju laika pieminekļi. Polijas parlaments pieņēma likumu, kas paredz pārvietot ap 200 padomju pieminekļu. Līdzīgi kā Latvijā, arī Polijā procesu cenšas kavēt nevalstiskās organizācijas, kuras atbalsta Kremlis. Viena no tādām Polijā ir NVO «Kursk», kas aizstāv nepieciešamību saglabāt «pateicības pieminekļus».7 Krievijas propagandas rupors Sputnik regulāri ziņo par «Kursk» aktivitātēm poliski un angliski.

FOTO: AFP/SCANPIX

Neskatoties uz Kremļa t.s. mediju saucieniem par «zaimošanu», 2017. gadā tika demontēts Sarkano armiju slavējošs obelisks Ščecinā, kam sekoja arī Uzvaras kolonna Stargardā.Krievijas reakcija uz šādām akcijām vienmēr ir asa, lai gan savā zemē daudzas ar Otro pasaules karu saistītās piemiņas vietas ir nolaistā stāvoklī un aizaugušas.9

Vai tās tiešām ir Krievijas Ārlietu ministrijas rūpes par karavīru piemiņu vai vēstures propagandas sastāvdaļa?

Tas atgādina Krievijas diplomātu «rūpes» par cilvēktiesību ievērošanu un izteikumus par nepieciešamību atbalstīt Latvijas pilsoniskās sabiedrības attīstību (Krievijas tautiešu politikas kontekstā). Apbrīnojama ir Krievijas amatpersonu un politiķu centība «sakārtot lietas» citās valstīs, bet tikai ne savā.

Pieminekļi kā informācijas kara dzoti Latvijā

Piemiņas un slavināšanas vietas darbojas kā vides reklāma – redzat to katru dienu, ja esat uz ielas. Pieminekļi un apbedījumu vietas savieno pagātni ar atbalstu noteiktām vērtībām un politikai mūsdienās. Šādas vietas ir ērti izmantot kā iemeslu ziņu sižeta veidošanai noteiktos datumos (informacionnij povod). Viens tāds spilgts piemērs bija Krievijas vēstnieka Aleksandra Vešņakova ziedu nolikšanas akcija pie kara noziedznieka Vasilija Kononova kapa 2016. gada 1. janvārī. Kononova vadītā partizānu grupa 1944. gadā Mazo Batu ciemā nežēlīgi nogalināja vairākus civiliedzīvotājus, sešus no tiem sadedzinot dzīvus. Viņu starpā bija trīs sievietes, no kurām viena bijusi bērna gaidībās… Vēstnieks nav kāds pašpuika vai nomaldījies indivīds; viņš pārstāv valsti oficiāli, arī tad, kad liek ziedus uz slepkavas kapa. Gan šāda akcija, gan notikumi 9. maijā šķeļ Latvijas iedzīvotājus.

Vai Kremlī zina, ka 9. maijs kā Lielā tēvijas karā uzvaras simbols (nejaukt ar Otro pasaules karu!) nekad nevarēs būt par Latvijas sabiedrību vienojošo dienu? – Jā, protams!

Un tieši tāpēc turpina savu vēstures propagandas politiku, lai radītu spriedzi. Krievijas vara 90. gados lēma ne tikai saglabāt Ļeņina mūmiju mauzolejā un viņa tēlu pilsētu laukumos, bet arī pacensties nodrošināt pieminekļus un memoriālās celtnes kā informācijas kara dzotus ārpus Krievijas. Piemineklis Pārdaugavā t.s. Rīgas atbrīvotājiem ir pat ne dzots, bet vesels cietoksnis informācijas kara vajadzībām.

FOTO: Reuters/ScanPix

No vēstures mācāmies to, ka no tās nekad un neko nemācāmies

Virknē komunikācijas, vēstures un politoloģijas pētījumu uzsvērts, ka tieši autoritāros režīmos pieminekļi pilda specifisku funkciju, proti, pieminekļa izveide ir «komunikācijas process», ar kura palīdzību, apelējot pie cilvēku emocijām, kā arī vēsturiski traģiskiem notikumiem, sabiedrības viedoklis tiek konsolidēts konkrēta politiskā spēka, līdera vai idejas atbalstam. Krievijas autoritārisms iet pāri robežām;

Kremlis mērķtiecīgi izmanto Padomju Savienības savulaik okupētajās zemēs un satelītvalstīs uzceltos pieminekļus savu pašreizējo ārpolitisko mērķu sasniegšanai.

Pieminekļi un ar tiem saistītie rituāli ir tradicionāli paņēmieni kolektīvās atmiņas vai piederības sajūtas Krievijai veidošanai. 1939. gada notikumiem veltītajā izstādē Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs, līdzīgi kā S. Nariškins, runāja par vēstures mācībām. Ministrs citēja vēsturnieku Vasiliju Ķļučevski, kurš reiz teica, ka vēsture soda par tās mācību nezināšanu. Tieši tā, Lavrova kungs, – vēsture māca, ka visas melu impērijas reiz sabrūk. Ja būvējat valsti, tās diplomātiju un tēlu uz melu pamata, tad tas ne pavisam nav droši.

1 M.Zavadskaya, A.Gilyov, Lies as a pillar of Russian power, 23.08.2019., https://www.ridl.io/en/lies-as-a-pillar-of-russian-power/

2 Путин осудил пакт Молотова-Риббентропа 02 Сентябрь 2009, https://www.svoboda.org/a/1813249.html

3 Tакой разный Путин: пакт Молотова-Риббентропа 2009-2015, https://www.youtube.com/watch?v=0soIIDtOj8A

4 Путин назвал пакт Молотова-Риббентропа важным для обеспечения безопасности СССР медуза 18:38, 10 мая 2015 https://meduza.io/news/2015/05/10/putin-nazval-pakt-molotova-ribbentropa-vazhnym-dlya-obespecheniya-bezopasnosti-sssr

5 Tрансляция выступления С.В.Лаврова на открытии выставки «1939 год. Начало Второй мировой войны», https://twitter.com/MID_RF/status/1163799134538620928?s=20

6 Трансляция выступления С.В.Лаврова на открытии выставки «1939 год. Начало Второй мировой войны», Twitter, https://twitter.com/MID_RF/status/1163799134538620928?s=20

7 A Polish government program to remove Soviet-era «monuments of gratitude» has provoked a furious Kremlin reaction, https://codastory.com/disinformation/rewriting-history/why-russia-is-accusing-poland-of-monumental-ingratitude/

8 Amos Chapple, Poland’s Monumental Battle, RadioFreeEurope, https://www.rferl.org/a/28778037.html

9 Donald Weber, Monumental Propaganda, http://donaldweber.com/monumental-propaganda/