Gaisa iepildīšana riepā maksā 25 tetrus. Ja vēlies iepūst visās četrās, sanāk viens lars jeb aptuveni 30 centi. Pie bēdīga paskata būdiņas kalnu ceļa malā vīrs vēl bēdīgākā priekšautā pūš gaisu mūsu “ēzelīša” riepās.

Vēl divi vīri sēž ēnā pie būdiņas un spēlē nardus. Kad būsim aizbraukuši, “riepu vīrs” atgriezīsies pie vīriem un nardu spēles. Šādas necilas būdiņas, kurās autobraucēji var pārbaudīt savu auto riepas, Gruzijā ir redzamas ik pa brīdim. Automašīnu rindas pēc šā pakalpojuma gan nemanīju.

FOTO: Jānis Vingris/TVNET

"Ēzelītis" ar svaigi pārbaudītajām riepām ir mana pavadoņa Lašas vieglais auto ar kravas kulbu. Nav īsti piemērots kalnu ceļiem, bet vēlāk, kad tie kļūs grūti izbraucami, pārkāpsim džipā. Asfaltētās brauktuves pagaidām ir pārsteidzoši labā kvalitātē. Mēs esam ceļā uz kalniem Gruzijas reģionā, ko sauc par Adžāriju. Šis reģions ar sarežģītajiem vēstures līkločiem ir īpašs ar to, ka šeit bija pats sākums Gruzijas pareizticībai, bet tagad ir mājvieta Gruzijas musulmaņiem - adžāriem, kuri islāmticībai tika pievērsti triju gadsimtu garumā pēc otomāņu impērijas okupācijas 18. gadsimtā. Arī Laša ir musulmanis. Esam ceļā uz viņa dzimto kalnu ciematu, pēc tam dosimies vēl tālāk līdz pašai Turcijas pierobežai, kur augstu kalnos pie vecvecākiem vasaras brīvlaikus triju mēnešu garumā pavada bērni no Batumi. 

Padomju laikā, lai iekļūtu šajā apvidū, bija jāizkļūst cauri diviem armijas posteņiem. Vietējiem iedzīvotājiem bija izsniegtas īpašas iedzīvotāju caurlaides, citiem bez vajadzīgajiem papīriem iebraukt te nebija ļauts. Līdzīgi, kā pie mums Kurzemes slēgtajā zonā - galējā PSRS rietumu pierobežā. 

Tīrais kalnu ūdens, kas lielos daudzumos avotu veidā laužas ārā no zemes, ir pamats Lašas sāktajam foreļu mazuļu audzēšanas biznesam. Kopā ar radiem zem savas dzimtās lauku mājas viņš ir uzbūvējis betona baseinu kompleksu, kuros audzē foreļu mazuļus, pēc kuriem brauc zivjaudzētāji no visas Gruzijas. Un pannā ceptas foreles ir cienasts gan viesiem, gan pašiem. Jau esmu ievērojis, ka bagātīga galdu klāšana ir obligāta ciemiņu sagaidīšanā. - Paši badā paliksim, bet viesi pabarosim, - nama saimnieki ar lepnumu stāsta par savām kalniešu tradīcijām un viesmīlību. - Tagad gan vairs nav tādi laiki, ka būtu jāpaliek badā, bet paruna ir palikusi. 

Siera, sviesta un kartupeļa sakausējums boran, lavašs ar biezpienu jeb sinori, smalcinātas olas ar zaļumiem un dārzeņiem jeb chilburi, sālīts mājas siers, ar sīrupu apliets cepts kārtainais lavašs ar sasmalcinātiem valriekstiem un cukuru jeb tavmakarina, pupiņu sautējums jeb lobio, un neiztrūkstošais gruzīnu degvīns čača. 

- Ēd, ēd! - Laša man uz šķīvja krāmē jau kuro foreli un neņem vērā manus argumentus, ka sen jau esmu ar pilnu vēderu. - Zini, cik mums tur vēl baseinos ir? Mēs lepojamies, ja viesiem garšo mūsu ēdiens.

Lašas onkulis, lai iekārdinātu mani ar pašu gatavoto čaču, izlej glāzītes saturu uz galda un ar šķiltavām aizdedzina. - 70 grādi! - viņš teju plīst no lepnuma. “Problēma” ir tajā, ka es alkoholu nelietoju vispār. Nekad neesmu lietojis un negrasos to tagad sākt darīt. Gruzīniem tas nav saprotams, viņi tik mirkšķina acis un skatās uz mani kā citplanētieti, un saka: - Vienu dezinfekcijai jau var. Vai: - Labākam miegam pirms gulētiešanas. Par maniem “piedzīvojumiem” ar nemitīgajiem čačas piedāvājumiem atsevišķi nākamajā stāstā.

Internetā, atverot Vikipēdijas šķirkli “List of wars involving Georgia”, paveras apstulbinošs skats - teju nebeidzama dažādu karu uzskaite.

Jaunāko laiku vēsturē - pēc Padomju Savienības izjukšanas - Adžārijai izdevās izvairīties no iesaistīšanās 1991.-93. gada Gruzijas pilsoņu karā. Vēl 2004. gadā reģions bija uz kara robežas, kad toreizējais Adžārijas gubernators izdeva rīkojumu neielaist reģionā Gruzijas prezidentu Saakašvili. Pēc divu tiltu uzspridzināšanas un savienojošo dzelzceļa sliežu demontāžas saspīlējums beidzās bez asinsizliešanas, ar Adžārijas gubernatora došanos trimdā uz Krieviju. - Parastā tauta negribēja atdalīties no Gruzijas, - stāsta Lašas onkulis. - To gribēja tikai toreizējā reģiona Krievijas ietekmē esošā valdība. Pēc Padomju Savienības izjukšanas mūsu valsts piedzīvoja lielu nelaimi - toreiz varu pārņēma bandīti. Tagad valsts lēnām attīstās. 

FOTO: Jānis Vingris/TVNET

Lai tiktu tālāk kalnos, mūsu “ēzelītis” tiek nomainīts pret džipu. Braucam augstāk, kur uz trim vasaras mēnešiem dodas lopkopji ar savām govīm un mazbērniem no Batumi. Līdzi viņiem augstajos kalnos cilpo arī vilki, kurus interesē govis. Ziemā viņi visi atgriezīsies mājās - lopkopji ciemos, bērni Batumi, bet vilki no pagalmiem nesīs prom suņus. 

Ziemā dzīve kalnu ganībās nav iespējama. Simtgadīgās koka mājiņas paliek tukšas. Arī robežsargu pie Turcijas robežas ziemā neesot. Katrā vasaras sākumā te iesākas gadsimtu garumā piekoptās tradīcijas - ierodas lopkopji un iesāk pilnīgi jaunu dzīvi. Tiek atdzītas govis, atvesta malka un bērni. Tā pa vasarām te ir uzaudzis Laša, viņa vecāki, vecvecāki un daudzi radi tālā pagātnē.

Vēl tikai pirms 20 gadiem sensenās tradīcijas te bija pilnā sparā - visas mājiņas bija aizņemtas, vasarās te uzturējās ap 100 ģimenēm. Bet mūsdienām raksturīgā cilvēku aizplūšana uz pilsētām ir skārusi arī šo kalnu nomali - šogad vasaru te pavada vien 27 ģimenes. Pārējās mājās svilpo skarbais kalnu vējš. Te ir arī koka mošeja, no kurienes pār ciemu pa reizei tiek raidīta mullas lūgšana. Tagad gan viņš ir izbraucis un būs atpakaļ pēc trim dienām.

FOTO: Jānis Vingris/TVNET

Braucot uz šejieni, biju iedomājies, ka ieraudzīšu milzīgus govju un aitu ganāmpulkus. Bet izrādās, ka aitu šeit nav, tikai govis un tikai vidēji trīs katrai ģimenei. To vidējais izslaukums ir tikai trīs litri vienā reizē. Toties piens ir ļoti trekns un piena produkti, no kuriem visu vasaru pārtiek šejienieši, arī. 

Uz malkas plītiņas pannā čurkst izkausēts siers un sviests, kuram saimniece ber klāt kukurūzas miltus. Šis būs vectētiņa, vecmāmiņas un trīs puišeļu - viņu mazdēlu šodienas pamatēdiens. Kopā ar baltmaizi, pašu sviestu krējumu, kura izdabūšanai no burkas ir vajadzīga kārtīga karote un spēks rokā, un tēju. 

Aiz loga ir strauji satumsis, caur sienas dēļiem velk stindzinošs vējš, un es tagad saprotu, kāpēc ziemā šeit neviena nav. Sēžam pie galda ar vectētiņu, kamēr mūs aptekalē vecmāmiņa. Puikas sēž nostāk gultā, ar nekautrīgu interesi nopēta un aprunā mani. Mājiņas iekārtojums ir askētisks - malkas plītiņa, galds un dažas gultas. Priekšnamā televizors, kurā var redzēt gruzīnu, turku un krievu kanālus. Tas arī viss. Mani interesē, kāda ir viņu ikdienas dzīve? Vietā, kur man - no Latvijas atbraukušajam - šķiet, nekā nav. Tikai ar zāli noaugušas kalnu virsotnes un ieplakas, divi ledusauksti ezeriņi, avoti, kas visās malās spraucas no zemes dzīlēm, un govis. Vēl tālumā vientuļš padomju robežsardzes novērošanas tornis, kurš kopš PSRS sabrukuma stāv pamests.

- Nu, vīrieši pārsvarā atpūšas, - vaļsirdīgs ir vectētiņš. - Lielo vairumu darbu izdara sievietes. No rītiem viņas ceļas ap sešiem, izdzen govis ganībās un izdara visus pārējos saimniecības darbus. Vīri iesaistās tad, kad atnāk migla. Jo biezajai miglai līdzi nāk vilki. Tad kopā ar govīm ganībās iet mednieki. Viņi sakliedzas, šauj gaisā un visādi citādi biedē vilkus. Iekļūt miglā šeit nozīmē to, ka uz ciema ar savu pavēderi uzsēžas mākonis. Var gadīties, ka dzīve mākonī rit pat 10 - 15 dienas pēc kārtas. Šajā ciemā šovasar vilki ir pamanījušies aiznest jau trīs govis. Kalnos vairākas reizes dienā var mainīties laika apstākļi. Klimats ir sūrs. Toties bērni izaugs stipri un cilvēki dzīvo ilgi. Ja kādam ir problēmas ar veselību, viņš brauc uz šejieni dzīvot. 

- Vai jums gribas atpakaļ uz Batumi? - jautāju uz gultas sēdošajiem puikām. - Nē, - viņi purina galvu. Savus vecākus viņi pēdējo reizi ir redzējuši pirms mēneša. Viņu ikdiena te paiet, vienkārši dauzoties pa āru un vakarā skatoties Toma un Džerija multfilmas vai futbolu televizora ekrānā. Vēl tumsā viņi kurina ugunskurus un pavada laiku pie tiem.

- Cikos jūs ejat gulēt? - prasu vectētiņam. 

- Tad, kad sagribam…

Viņš piemet malku plītij, bet lūdz, lai nebildēju viņu darām šo darbu. - Tas, ko tagad daru, nav vīriešu darbs. 

Sieva klusiņām blakus spurdz. 

- A nu ka parādi! - mani nokomandē kāda sieviete, kuru nobildēju darbojamies pie avota. Esam nobraukuši zemāk uz ciemu, kurš atrodas augstumā, kurā vēl aug koki un ir meži. Ganu koka mājas te ir glaunākas un starp iedzīvotājiem var manīt arī tādus, kas atbraukuši tikai atpūtā. - Ai, cik labi! Mežs un kalni redzami. Milzīgs paldies! - sieviete slavē manu fotogrāfiju. - Atnāc atkal svētdien, kad mums būs bairans. Griezīsim govi. Ai, cik tad būs labi! Pagalmā gulēs nokautā govs, būs svētki. 

Pēc brīža, kad dodos prom, viņa vēl uzsauc man un nez kāpēc vaicā pēc mana uzvārda un interesējas, vai man līdzi ir sieva.

Sēžu pie bagātīgi noklāta brokastu galda un noprovēju svaigi sviesto krējumu ar baltmaizi, olīvas, boranu, sieru un citus piena produktus. Arī šeit pie galda sēdošie vīri lepni man atgādina, ka Gruzijā vienmēr priecājas par viesiem, jo tie esot Dieva sūtīti. 

Vīri ar sajūsmu stāsta par šajā apkaimē labi zināmu leģendu par toreizējo Gruzijas prezidentu Mihailu Saakašvili, kurš, ciemojoties Adžārijas pilsētā Khulo, karotēm ķeksējis iekšā trekno kalniešu krējumu. - Palika slikti, un viņu vajadzēja evakuēt ar helikopteru uz Tbilisi. Krējumu ēst ir pareizi pa bišķītim ar karotīti pie maizes. Ne tā, kā Saakašvili, - mani pamāca kāds vīrs.

Es smejos līdzi par komisko atgadījumu, nemaz nenojaušot, ka nākamās 30 stundas būšu līdzīgā situācijā. Bez helikoptera, protams.

Brokastis ir ievilkušās jau trīs stundas, tiek cilātas čačas glāzītes, vīri runā daudz un apspriež šķietami svarīgas tēmas. Vismaz tā no malas šķiet. Arī šeit sievietes pie galda nesēž, bet aptekalē un rūpējas par ēdieniem. Brokastis ievelkas - vīri runā un runā, tad apskata cits  cita medību  ieročus, mašīnu motorus, iet apraudzīt dīķī ielaistās foreles. Bet sievietes sviež krējumu, taisa sieru, cep maizi, pieskata un baro bērnus, ravē dārzus.  

Pēc pusdienas laika vīri beidzot ķeras pie darba - pārnest būvniecībai atvestos dēlīšus no vienas kaudzes otrā. Krāmēšana pēc brīža gan jāpārtrauc, jo visiem jātaisa kopbilde ar ieročiem.  

- Es esmu maziņš, bet stiprs vecītis, - pie brokastu galda man saka vīrs ar sirmiem matiem un ūsām. - Tāpēc, ka dūšīgi ēdu. 

Lai man būtu skaidrs, par ko runa, viņš rāda paņēmienu, kā gruzīnu kareivji pēc atpūtas cēlās kaujai. Viņš arī parāda savam vecumam apskaužamu veiklību un spēju uztaisīt pietupienu uz vienas kājas.  

- Gruzija ir maza valsts, apkārt vienmēr bijuši naidnieki. - viņš piemetina.