Sods – tā nav atriebība, bet pēdējā iespēja noziedzniekam atgriezties sabiedrībā. Daugavpils Daugavgrīvas cietuma priekšnieks Valērijs Tverdovs TVNET projekta “Neredzamais cietumā” gaitā stāsta par vidi, kurā uzauguši daudzi no ieslodzītajiem, uzbrukumiem cietuma darbiniekiem, resocializāciju, recidīvu, disciplinārsodiem un nepieciešamajām izmaiņām Latvijas brīvības atņemšanas vietu sistēmā.

Šobrīd Latvijas cietumos ir 62 ieslodzītie, kas notiesāti uz mūžu. 20 gadus pēc sprieduma stāšanās spēkā viņiem ir tiesības Valsts prezidentam lūgt apžēlošanu, bet pēc 25 gadiem – tiesības lūgt tiesai nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu.

Kā liecina Probācijas dienesta dati, pirmajā gadā pēc soda izciešanas jaunu noziegumu pastrādā katrs piektais. Šobrīd nav pilnīgas pārliecības, ka ieslodzīto resocializācijas programma Latvijas ieslodzījuma vietās darbojas tā, lai nodrošinātu, ka par īpaši smagiem noziegumiem notiesātie, iznākot brīvībā, neizdara jaunus noziegumus.

Daugavgrīvas cietuma priekšnieks Valērijs Tverdovs 

FOTO: Mārtiņš Otto/TVNET

Intervijas pirmajā daļā Valērijs Tverdovs stāstīja par ieslodzīto resocializācijas programmām, kā arī skaidroja, kāpēc, viņaprāt, Latvijas sabiedrība joprojām nav gatava atklāti runāt par tādu ieslodzīto kategoriju, kā uz mūžu notiesātie.

- Kā atšķiras tie, kas cietumā nokļūst pirmo reizi, no tiem, kuri cietumā jau bijuši?

- Ziniet, šeit jāskatās uz katru ieslodzīto individuāli. Ir virkne personu, kas šeit nokļūst ne pirmo reizi. Cietumā viņi ir pavadījuši pietiekami daudz laika, un tā viņiem ir ierastā dzīve. Šāds cilvēks nezina, kā pareizi un likumīgi dzīvot brīvībā, turpretī viņš ļoti labi zina, kā uzvesties cietumā. Viņš zina, ka šeit viņš tiks pabarots, nomazgāts pirtī. Gultasveļu nomainīs, bet pašu – izvedīs pastaigā.

Tajā pašā laikā ir arī tādi cilvēki, kas cietumā nokļūst pirmo reizi. Daudziem no šiem cilvēkiem ir ļoti smagi. Viņi ar grūtībām iekļaujas šajā sistēmā, bet mums – administrācijai – nākas meklēt iespējas samazināt laiku, ko šie cilvēki pavada cietuma kamerā. Rodam iespējas viņus izvest kopīgajā zonā un nodarbināt, pat neskatoties uz to, ka viņi atrodas zemākajā pakāpē. [Zemākā ieslodzījuma pakāpe nozīmē, ka ieslodzītais 23 stundas diennaktī pavada savā kamerā, bet vienu stundu viņš tiek aizvests uz pastaigu īpašā telpā].

Šādi debesis redz uz mūžu notiesātie, kas atrodas pirmajā pakāpē.

FOTO: Mārtiņš Otto/TVNET

Tieši tāpēc ir nepieciešama visas sistēmas reforma –  tie, kas ieslodzījuma vietā nonākuši pirmo reizi, ir vismaz jāizolē no tiem, kuri cietumā atrodas jau sen.

Diemžēl, ir arī tādi cilvēki, kas pirmo reizi nokļuvuši cietumā, cenšas uzreiz iejusties cietuma atmosfērā – mainās viņu stils, kontaktēšanās maniere un uzvedība. Viņi sāk sevi identificēt ar pozīciju “Es cietumā biju, cietuma zupu ēdu”. Ar šādiem cilvēkiem, kas nevēlas norobežoties no cietuma sistēmas, bet uzreiz mēģina tajā iekļauties, ir grūtāk.

- Kāpēc tā notiek? Kāpēc daļa cilvēku, pat atrodoties brīvībā, identificē sevi ar kriminālo pasauli?

- Varu izstāstīt stāstu no pagātnes. 1992. gadā es sāku strādāt cietumā par uzraugu.

Reiz pie manis pagalmā pienāca aptuveni desmit gadus vecs zēns, mana dēla vienaudzis. Viņš man saka: “Jūs cietumā strādājat? Gogu zināt?”. Es tikko biju sācis strādāt, atbildēju: “Nē, nezinu”. Viņš turpināja saukt segvārdus – vienam, otram, trešajam. Man pat nedaudz neomulīgi kļuva... Es jautāju, no kurienes viņš ziņa visus šos vārdus, bet viņš atbild: “Tie ir mana tēta draugi”.

Gāja laiks, 2003. gadā man piedāvāja kļūt par Daugavpils cietuma priekšnieku. Ierodas uz sadali puisis. Skatos – viņš! Tas zēns. Tā viņam bija jau trešā sodāmība, bet izglītība – vien septiņas klases. Mans dēls tajā laikā jau studēja universitātē. Kāpēc tā notiek? Šis zēns, kas interesējās par Gogu, uzauga attiecīgajā vidē. Viņš redzēja šīs kategorijas cilvēkus. Viņa tēva tajā laikā jau vairs nebija, māte kaut kur bija, bet ar viņu nekad nenodarbojās. Viņš nokļuva kriminālajā vidē jau bērnībā. Pēc tam, cik man zināms, viņš vismaz vēl vienu reizi pabija cietumā.

- Jūs pieminējāt savu ģimeni, tāpēc uzdošu dažus personiskus jautājumus. Kā jūs sākāt strādāt cietumā?

- Protams, kā jau jebkuram citam, arī man bērnībā nebija sapnis strādāt cietumā. Līdz 1991. gadam dienēju armijā, bet pēc tam pieņēmu lēmumu atgriezties Daugavpilī - mana ģimene ir no šejienes. Darba nebija, uzzināju par vakanci Grīvas cietumā, nolēmu pamēģināt. Piedāvāja uzrauga darbu. Pamēģināju, nodomāju: “Nu, nedaudz jau var pastrādāt”. Lūk, arī pamēģināju, - nostrādāti jau 27 gadi.

FOTO: Mārtiņš Otto/TVNET

- Atceraties sajūtas, kādas jums bija pirmajā darba dienā?

- Es 14 gadus dienēju armijā, un, kad atnācu uz cietumu, nekādas īpašas vai savādākas sajūtas vai iespaidu man nebija. Pirmais, ko atceros – tā pati armija, tikai ar ļoti vāju disciplīnu. Tas bija deviņdesmito gadu sākumā. Pēc nostāstiem es zinu, ka astoņdesmitajos šeit bija ļoti stingra disciplīna, visi strādāja. Rīts sākās ar rīta rosmi, brokastis, darbs.

Deviņdesmito gadu sākums iezīmēja visa vecā sagraušanu. Tomēr nekas jauns radīts netika. Haoss.

It kā jau kaut kas līdzīgs disciplīnai bija, bet tas bija tikai šķitums.

- Nebija sarežģīti neņemt darbu līdzi uz mājām?

- Es līdz pat šai dienai ļoti ņemu pie sirds visus notikumus, kas saistīti ar darbu. Kaut kādā veidā tomēr izdodas nedaudz distancēties no darba. Ģimene, bērni, tagad jau mazbērni. Kad atrodies ģimenē – atslēdzies no visa. Velosipēds, fotoaparāts...

- No 2005. līdz 2010. gadam notika vairāki uzbrukumi Latvijas cietumu darbiniekiem. Piemēram, 2005.gadā uzbrukumā cieta viena no Daugavgrīvas cietuma darbiniecēm. Pirms tam tika sadedzināta jūsu mašīna un izsisti jūsu dzīvokļa logi. Ir zināms arī par gadījumu, kad ar mašīnu tika vajāts Brasas cietuma darbinieks. Viņš tika piekauts, un viņu mēģināja sabraukt. Kāpēc tā notiek?

- Kad atbildību par svarīgu darbu paveikšanu uzņemas viens cilvēks un viņa uzvārds kļūst atpazīstams, viņš nokļūst pretējās puses uzmanības lokā. Viņi uzskata, ka ar šādu iebiedēšanu var panākt kaut kādu lēmumu atcelšanu. Visi šie uzbrukumi ir mūsu darba plānošanas kļūdu rezultāts. Nedrīkst būt tāda situācija, ka par jebkāda lēmuma pieņemšanu ir atbildīgs tikai viens cietuma pārstāvis. Nedrīkst būt tā, ka viens konkrēts cilvēks pieprasa režīma ievērošanu. Ja atbildīgs ir viens cilvēks, tad rodas iespaids, ka, ja nebūs šī konkrētā cilvēka, pazudīs arī stingrais režīms.

Jūsu minētie gadījumi, visticamāk, notika tāpēc, ka kāds no darbiniekiem bija pamanāmāks par citiem, ar to arī sakaitinot “pretējo pusi”. Šobrīd mūsu kopīgais uzstādījums – strādāt tā, lai katrs, savas kompetences ietvaros, kontrolētu noteikumu izpildi pilnā apjomā, tomēr neizceltos vairāk par citiem.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

- Daudzi joprojām uzskata, ka cietumos ieslodzītajiem, pirms viņu izvešanas gaitenī, joprojām izgriež rokas uz muguras, bet pārvietošanās notiek tikai rokudzelžos. No kurienes šāds priekšstats? Varbūt no sižetiem par ieslodzītajiem “Kriminālās Krievijas” raidījumu stilā?

- Ziniet, viss, kas saistīts ar cietumu tēmu, brīvajā laikā man ir nepieņemams. Ar cietumu man pietiek šeit, darbā. Šādus sižetus es neskatos, tomēr man nākas dzirdēt citu komentārus. Viens saka: “Tā viņiem arī vajag”, bet cits: “Bet kāpēc ne kā ar cilvēkiem?” Daudzi uzskata, ka ar ieslodzītajiem vajag apieties tieši tā, kā rāda šajos raidījumos.

Es jums jau stāstīju par dienu, kad šurp atveda pirmos uz mūžu notiesātos. Pēc tam viss mainījās, mainījās prasības – šodien nav rokudzelžu, nav kāju važu, nav dienesta suņu. Mēs vienkārši cenšamies attīstīt un pilnveidot sistēmu – tas attiecas gan uz kontaktēšanos bez restēm, gan izglītību, gan darbu pie uzņēmējiem, gan cietuma saimniecībā un kapelas apmeklējumu. Tādas izturēšanās pret ieslodzītajiem, kādu rāda televīzijā, pie mums nav.

Ja aplūkojam jūsu aprakstītās darbības, ko rāda tamlīdzīgos sižetos – tas tikai sanikno ieslodzītos. Var ar viņiem rīkot neskaitāmas pārrunas un audzināšanas darbu, bet vajag pēc tam tikai reizi izvest ieslodzīto šādā pozā gaitenī, lai tiktu pārsvītrots viss psihologu un resocializācijas speciālistu darbs.

Turklāt, mēs strādājam arī ar uzraugiem. Jo tieši viņi ir tie cilvēki, kas 24 stundas diennaktī staigā pa cietuma gaiteņiem. Un var gadīties tā, ka uzraugs pēc psihologa astoņu stundu darba ar ieslodzītajiem var ar vienu vārdu, skatienu vai žestu padarīt šo darbu par nebijušu. 

- Disciplinārā soda augstākais mērs ir soda izolators. Darbinieki stāsta, ka pats karceris ne visus biedē. Lai sodītu konkrētus cilvēkus, daudz efektīvāk ir liegt viņiem kādu laiku apmeklēt veikalu vai satikties ar tuviniekiem. Vai tas tā ir? Kā cietumā vēl soda par režīma pārkāpšanu? 

- Jā, tā arī ir. Likuma prasības mainās. Šobrīd soda izolators ir gaiša telpa vienam cilvēkam, ar atsevišķu tualeti. Izvēloties soda mēru ieslodzītajam, kas izdarījis disciplināru pārkāpumu, jāskatās, kurš no tiem būs iedarbīgākais. Reizēm ievietošana soda izolatorā nav efektīva. Piemēram, ja ieslodzītais pats tiecas uz nošķirtību. Kā ikvienam cilvēkam, arī ieslodzītajiem reizēm ir nepieciešama sava privāta un atsevišķa telpa, kur var pabūt vienatnē, padomāt.

Ja ieslodzītais izdarījis smagu pārkāpumu, var izskatīt dažādus soda veidus. Ja viņam ir nauda un viņš regulāri izmanto veikala pakalpojumus, tad, iespējams, daudz efektīvāk būs liegt viņam iespēju veikalā pirkt pārtikas produktus un tabakas izstrādājumus. Likums ļauj liegt šādu iespēju uz termiņu līdz pat mēnesim. Viss ir individuāli.

Mums ar kolēģiem nesen bija diskusija par mobilajiem telefoniem. Nav noslēpums, ka cietumā tie ir. Paskatieties uz sabiedrību ārpus ieslodzījuma vietām – šodien viedtelefonus lieto ne tikai skolēni, bet pat vēl jaunāki bērni. Cietumā mēs telefonus neatļaujam, ja atrodam – sodam to īpašniekus. Par šādu pārkāpumu ieslodzītajam uz mēnesi var liegt tikšanos ar tuviniekiem.

Tomēr šādā situācijā es aicinātu administrāciju skatīties dziļāk – saprast, no kurienes šis telefons ieslodzītajam vispār uzradās. Varbūt ir vērts sodīt arī tos darbiniekus, kas pieļāva telefona parādīšanos cietuma kamerā? Jo ne vienmēr sakaru līdzekļi šeit uzrodas slēptā veidā.

Galerija: Pastaiga slēgtajā Brasas cietumā

- Ieslodzīto skaits Latvijā ar katru gadu samazinās. 2009. gadā to bija 7055, bet 2019. gadā cietumsodu izcieš 3522 cilvēki. Kā tas ir ietekmējis Daugavgrīvas cietumu?

- Kad visā Latvijā bija aptuveni 7000 ieslodzīto, mūsu cietumā sodu izcieta aptuveni 1000 cilvēku. Kopš tā laika ir slēgti divi cietumi – Vecumnieku un Brasas. Ieslodzīto skaits ir samazinājies uz pusi. Kopumā Latvijā ir ap 3500 ieslodzīto, bet mums joprojām ir 1000. Mēs nekad neatsakāmies no jaunu projektu īstenošanas.

- Cietumam finansējuma pietiek?

- Reizēm kaut kādu jautājumu risināšanai naudu nevajag. Ir nepieciešama vēlme, gatavība un spēja risināt. Ir vajadzīgs jauns cietums, tomēr daļa sabiedrības ir pret finansējuma piešķiršanu. Šobrīd mēs strādājam tādos apstākļos, kādi mums ir.

Galerija: Daugavgrīvas cietumā