No 12. līdz 13. septembrim Stokholmā norisinājās tehnoloģiju un inovāciju konference «Gather 2019». Tās ietvaros notika tehnoloģiju entuziasta Hanesa Slobjada prezentācija par cilvēka ķermeņa mākslīgajiem uzlabojumiem. Pēc tās noslēguma Slobjads laipni piekrita iesaistīties diskusijā par tehnoloģijām, cilvēka saplūšanu ar robotiem un tā iespējamo ietekmi uz nākotnes sabiedrību.

«Gather 2019» mājaslapā minēts, ka Haness Slobjads ir starptautiski atzīts viedokļu līderis, runātājs un biznesa konsultants jautājumos par tehnoloģiju ietekmi uz cilvēku dzīvi. Pagaidām viņš ir galvenais atbildīgais par inovācijām tehnoloģiju uzņēmumā Epicenter Stockholm un pasaulē pirmās cilvēku ķermeņu tehnoloģiskās uzlabošanas dizaina aģentūras Dsruptive līdzdibinātājs. Slobjads ir arī kļuvis starptautiski pazīstams saistībā ar gatavību eksperimentēt ar savu ķermeni un izmantot tehnoloģiju sniegtās iespējas. Ne velti starp viņa īkšķi un rādītāja pirkstu jau pašlaik ir iebūvēts NFC čips, kuru vīrietis izmanto, lai atslēgtu gan sava mitekļa durvis, gan telefonu, gan citas lietas. Lai gan šī termina definīcijas atšķiras, tomēr daudzi teiktu, ka čips viņu zināmā mērā padara par kiborgu jeb cilvēku, kura organismu veido gan bioloģiskie, gan tehnoloģiskie komponenti.

Interesanti arī tas, ka Sjoblads pēc savas uzstāšanās konferences dalībniekiem piedāvāja iespēju šādus čipus implantēt. TVNET novēroja, kā trim klātesošajiem cilvēkiem rokā tiek ievadīta adata. Pie tās tika piestiprināts šis zinātnes sasniegums. Skats bija salīdzinoši baiss, taču tas nenoliedzami izraisīja pārdomas par iespējamo tehnoloģiju attīstības virzienu nākotnē.

Čips Hanesa Sjoblada rokā

Čipu implantēšanas procedūra konferences ietvaros

Varbūt īsumā pastāstiet par čipu, kas implantēts jūsu rokā? Ko ar to iespējams paveikt?

Čipu implanti, kurus cilvēki izmanto šodien, ir pieskaitāmi pie pirmās paaudzes implantiem. Tie ir identitātes nesēji, kurus var izmantot, lai piekļūtu dažādām sabiedriskām un privātām vietām un lietām (piemēram, darbavietai, sporta zālei, mājai, telefonam). Tāpat šos implantus var izmantot, lai krātu noteiktus punktus dažādos veikalu tīklos par pirkumiem, kā arī - kā biļeti dažos Zviedrijas sabiedriskajos transporta līdzekļos. Savukārt, otrās paaudzes implanti ļaus samaksāt par pirkumiem veikalā un aizstāt maku, bet trešās paaudzes implanti, kurus pagaidām veido mūsu kompānija – precīzi izmērīt cilvēka veselības stāvokli.

Jūs savas uzstāšanās laikā minējāt, ka pagaidām esošās biometriskās tehnoloģijas – piemēram, pirkstu nospiedumu nolasītāji viedtalruņos - ar laiku tiks aizstāti ar čipiem pilnībā. Vai tā patiešām būs?

Nē, es nedomāju, ka esošās biometriskās tehnoloģijas pilnībā pazudīs, taču es pret tām attiecos kritiski. Tās nav pilnībā drošas un nevar tikt aizsargātas ar šifrēšanas tehnoloģiju. Tāpat tās nevar tikt nomainītas. Piemēram, bankas kartes un kādas paroles nozaudēšanas gadījumā vienmēr ir iespējams saņemt jaunas. Tomēr, ja hakeris nozog tavus pirkstu nospiedumus, tad radīt jaunus vienkārši nav iespējams. Tas viss nozīmē to, ka biometriskās tehnoloģijas principā ir ārkārtīgi vājas piekļuves, identifikācijas un identitātes pārbaudei.

Es uzskatu, ka čipiem piemīt viss biometrisko tehnoloģiju lietošanas ērtums (tie vienmēr ir pieejami un tos fiziski nav iespējams pazaudēt), taču tos arī var šifrēt, pārprogrammēt un nepieciešamības gadījumā arī nomainīt pilnībā.

Man čipu tehnoloģijas asociējas ar lielāku privātumu un drošību, nekā tehnoloģijas, kuras darbojas uz pieskāriena bāzes.

FOTO: Pixabay

Tomēr nenoliedzami, ka noteikti drošības riski pastāv arī čipiem. Vai jums nav bail, ka kāds varētu uzlauzt jūsu čipu un tad piekļūt informācijai, kura šajā gadījumā atrastos jūsu ķermeņa iekšienē, nevis ārpusē?

Protams, ka pagaidām apgrozībā esošie implanti var tikt uzlauzti un nolasīti. Tomēr ir iespējams veikt vairākus preventīvus soļus aizsardzībai. Pirmkārt, hakeris var potenciāli piekļūt tikai tai informācijai, kuru pats lietotājs izvēlas čipā ievietot. Šī iemesla dēļ nevajadzētu tajā turēt slepenu informāciju par Šveices bankas kontu, kurā glabājas miljoni. Savukārt, ja manā čipā atrodas tikai atslēgas manai darbavietai vai mājai, tad ir daudz mazāka iespēja, ka hakerim būs interese kaut ko tādu uzlaust. Otrkārt, jau pašlaik čipu tehnoloģijas var atbalstīt ar daudzfaktoru autentifikāciju. Piemēram, manā darbā es līdz plkst. 17:00 varu iekļūt tikai ar čipa palīdzību. Tomēr pēc 17:00 man papildus čipam ir nepieciešams ievadīt arī PIN kodu.

Es vēlētos, lai čipi tiktu uztverti tāpat, kā jau pašlaik plaši izmantojamās atslēgu kartes. Nezinu, cik daudz cilvēku tās vēlas uzlauzt, taču tas noteikti ir iespējams.

FOTO: Pixabay

Tomēr jūs pats sakāt, ka nākotnē čipi, iespējams, spēs nolasīt informāciju par cilvēka veselības stāvokli. Vai tas nenozīmē, ka hakeriem tomēr varētu būt salīdzinoši liela interese šiem čipiem piekļūt?

Jā, iespējams. Tomēr čipus šajā dimensijā var salīdzināt ar jau pašlaik tirgū esošajām veselības aplikācijām. Piemēram, Applewatch, Fitbit, Garmin iekšienē ir vesela industrija, kura nodarbojas ar patērētāju datu aizsardzību. Tā savu darbību nepārtrauks tikai tādēļ, ka mēs nolasīšanas sensoru novietosim zem ādas.

Ja mēs runājam par šādas, pieaugošas cilvēku robotizācijas ietekmi uz sabiedrību, vai nākotnē nevarētu izveidoties situācija, ka vara būs to indivīdu rokās, kuri varēs atļauties labākās ķermeņa uzlabošanas tehnoloģijas?

Es uzskatu, ka šī čipu tehnoloģija ir diezgan demokrātiska. Tā nav ļoti dārga un to ir ļoti vienkārši izmantot. Es pats vēlētos, lai tiktu radīts veselības datu mērīšanas implants, kurš maksātu tikai vienu dolāru. Tas būtu pieejams jebkuram cilvēkam uz šīs planētas un varētu palīdzēt tiem, kuri nedzīvo valstīs ar attīstītu veselības aprūpes sistēmu.

Piemēram, ja tu dzīvo Indijas laukos un līdz tuvākajai slimnīcai ir jābrauc diennakti, bet tev ir implants un vismaz vienam cilvēkam ciematā ir viedtālrunis, tad uzreiz ir iespējams noteikt tavu diagnozi.

Šāda situācija, iespējams, ļautu sniegt nepieciešamo palīdzību pat tad, ja tuvumā nebūtu ārsts.

Tomēr šeit runa jau nav tikai par veselības datu mērīšanas tehnoloģijām. Potenciāli var tikt izveidotas arī daudz spēcīgākas un bīstamākas tehnoloģijas, kuras var izmainīt varas struktūru sabiedrībā.

Jā, protams, ka tehnoloģija vienmēr var tikt izmantota sliktos nolūkos. Piemēram, mašīna var tikt izmantota, lai cilvēkus notriektu un āmurs var tikt izmantots, lai cilvēkiem iesistu. Tomēr es vēlētos glābt dzīvības un palīdzēt cilvēkiem izprast viņu ķermeņu stāvokli.

Vai uzskatāt, ka nākotnē mēs varētu redzēt pat zinātniskās fantastikas filmu cienīgu scenāriju, kura ietvaros cilvēki sāk iemainīt savus dabas dotos ķermeņus pret daudz advancētākiem mašīnas tipa ķermeņiem?

Jā, protams! Tas jau notiek. Cilvēka protēzes ir piedzīvojušas ievērojamu tehnoloģisko attīstību. Tiesa, dabas sniegtie ķermeņi vēl arvien ir labāki, jo āda sniedz iespēju sajust, tomēr mēs redzam, ka ar laiku mākslīgi radītie ķermeņi kļūst par tiem jaudīgāki. Labs piemērs varētu būt plaši izmantojamie dzirdes aparāti, kuri nākotnē cilvēkam varētu ļaut dzirdēt pat ultraskaņas frekvences.

Vai tomēr šādu situāciju nepavadītu ievērojami riski? Man uzreiz nāk prātā arguments par to, ka mehanizētie ķermeņi ļautu ievērojami palielināt mūsu dzīves ilgumu, taču tas arī uzreiz palielinātu iedzīvotāju skaitu pasaulē un līdz ar to – cīņu par planētas pieejamajiem resursiem.

Ja mēs runājam par pārapdzīvotības argumentu, tad es uzskatu, ka tās ir pilnīgas muļķības. Jau kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem cilvēki ir teikuši, ka mums ar laiku sāks pietrūkt pārtikas, taču ir noticis pavisam pretējais – mēs pagaidām saskaramies ar jaunu revolūciju pārtikas ražošanā. Sintētiskās bioloģijas attīstība mums lēnām sāk ļaut iegūt gaļu bez dzīvniekiem, pienu bez govīm un olas bez vistām. Tādejādi, planēta noteikti var atļauties uzturēt vēl vairākus miljardus iedzīvotāju.

Mums ir arī iespējas samazināt mūsu saimnieciskās darbības ietekmi uz apkārtējo vidi (tādejādi novēršot lieku resursu zaudējumu).

Turklāt, kāpēc gan cilvēcei būtu jāierobežo sevi tikai ar vienu planētu? Saules sistēmā ir astoņas planētas, ducis ar potenciāli apdzīvojamiem mēnešiem, tūkstošiem asteroīdu.

Papildus tam eksistē arī citas saules sistēmas.

Man tas izklausās pēc patērnieciskās domāšanas, kura ir veidojusi cilvēces skatījumu uz pasauli gadsimtu ietvaros. Respektīvi, mēs varam iztērēt visus resursus vienā vietā un pēc tam pārvietoties uz citu vietu, lai iztērētu visus resursus tur.

Es uzskatu, ka jums ir «nulles iznākuma spēles» (zero-sum game) domāšanas veids. Mans domāšanas veids ir citāds – es uzskatu, ka tehnoloģiju attīstība mums ļaus nonākt nebijušas pārticības laikmetā. Paskatīsimies uz kanēļa piemēru. 17. gadsimtā Lielbritānija un Nīderlande par šo garšvielu karoja. Mūsdienās kas tāds nav iedomājams, jo kanēlis ir plaši pieejams. Līdzīga situācija ir bijusi novērojama ar naftu. Pagājušajā gadsimtā naftas dēļ valstis karoja, taču es domāju, ka mūsu ekonomikas nākotnē vairs nedarbinās fosilie kurināmie. Līdz ar to, vairs nebūs nekādas jēgas par tiem karot.

FOTO: Reuters/ScanPix

Jūs minējāt, ka zema cena varētu būt viens no veidiem, kā nepieļaut tehnoloģiju izmantošanu varas iegūšanai. Varbūt šajā kontekstā ir iespējams darīt vēl kaut ko? 

Es protams piekrītu, ka šāds pieaugošs nevienlīdzības risks pastāv, tomēr es vēlētos sevi distancēt no šādas primitīvas marksistu spēka un šķiras perspektīvas. Es uzskatu, ka cilvēce pašreizējā attīstības pakāpē no šādas domāšanas ir izaugusi. Es drīzāk atbalstītu radikālā individuālisma perspektīvu, jo, ja mēs sniegtu piekļuvi tehnoloģijām katram cilvēkam, tad katrs no mums varētu izvēlēties savu ķermeni, savu identitāti un spējas. Tā vietā, lai pastāvētu situācija, kad vienai grupai ir vara, bet otrai nav, pastāvēs situācija, kurā miljoniem cilvēku ar dažādām individualitātēm viens otru savstarpēji papildinās. Es paredzu, ka piedzīvosim prātam neaptveramu cilvēku daudzveidību, kuras ietvaros mēs sevi pielāgosim personīgajām vēlmēm. Savukārt, šādā situācijā izzudīs ideja par to, ka cilvēki ar specifiskām funkcijām un spējām valdīs pār pārējiem.

Tomēr pat vistolerantākajā un pieņemošākajā sabiedrībā vienmēr ir kāds, kurš ir salīdzinoši egocentrisks un mēģina veidot savu laimi uz citu rēķina. Kā atrisināt šādu situāciju?

Eksistē konkrētas institūcijas, kuras šādus indivīdus var laikus atrast un novērst to radītos draudus. Nepieciešams, lai šādu tehnoloģiju attīstību pavadītu demokratizācija un tās ietvaros jaunās tehnoloģijās kļūtu pieejamas katram. Pagaidām pasaulē valda problēma saistībā ar to, ka iznīcinošās tehnoloģijas ir pārāk šaura cilvēku loka rokās.

Prezentācijas laikā jūs arī minējāt, ka ir īpašas dimensijas, kuras paskaidro to, kāpēc cilvēkiem būtu nepieciešams uzlabot savus ķermeņus ar tehnoloģiju palīdzību. Vai varētu sniegt nelielu kopsavilkumu mūsu lasītājiem?

Labi. Pirmā dimensija ir saistīta ar veselību un ķermeņim atvēlēto spēku. Mūsu bioloģiskie ķermeņi ar laiku nolietojas un tehnoloģijas var palīdzēt novecot lēnāk. Tāpat tās var palīdzēt tik ātri nenogurt un ,piemēram, aizturēt elpu zem ūdens ilgāk.

Otrā dimensija ir saistīta ar cilvēka ķermenim piešķirtajām maņām. Es uzskatu, ka mūsu ķermeņa maņas salīdzinājumā ar dzīvniekiem ir ļoti ierobežotas. Piemēram, dzīvnieki var sajust magnētiskos un elektriskos laukus, dzirdēt ultraskaņas frekvenci utt.

Es domāju, ka tehnoloģijas varētu mums palīdzēt iegūt gan šīs dzīvnieku pasaules maņas, gan arī izveidot pavisam jaunu maņu veidus.

Piemēram, kāpēc gan mēs nevarētu pieslēgt mūsu ķermeņus satelītiem un vērot pasauli no to skatu punkta?

Trešā dimensija ir saistīta ar cilvēka smadzeņu darbības ierobežojumiem. Pagaidām mēs nespējam atcerēties lielus informācijas daudzumus un nespējam apstrādāt sarežģītu informāciju. Tāpat daudzi mūsu lēmumi vēl arvien tiek balstīti uz intuīciju un citām blēņām. Tehnoloģijas šajā kontekstā minētos ierobežojumus varētu palīdzēt likvidēt.

Ceturtā dimensija ir cilvēka pamatinstinktu dimensija.

Mēs vēl arvien vadāmies pēc primitīviem instinktiem – ksenofobijas, piederības sajūtas ciltij, valstij, nācijai. Tiem nav vietas civilizētā pasaulē.

Lielisks piemērs ir mūsu ķermeņu tendence uzglabāt liekās kalorijas, kas bija noderīgi laikā, kad patiešām bija problēmas iegūt ēdienu. Tomēr mūsdienās no kalorijām nepieciešams izvairīties, nevis tās uzglabāt. Līdz ar to mums ir jāatrod veids, kā šo tradicionālo cilvēka ķermeņa dzinuli izmainīt.

Nobeigumā, vai jūs varētu pastāstīt, kas pagaidām ir galvenie traucēkļi cilvēka uzlabojošo tehnoloģiju attīstībai nākamajā pakāpē?

Es domāju, ka problēma noteikti nav pieprasījuma trūkums. Daudzi cilvēki ir uzauguši ar zinātniskās fantastikas stāstiem, filmām un datorspēlēm par cilvēkiem, kuri ir uzlabojuši savus ķermeņus ar tehnoloģiju palīdzību. Tāpēc galvenais izaicinājums ir izveidot produktus, kuri būtu cilvēkiem pietiekami vērtīgi. Mums ir nepieciešamā tehnoloģija  šādu implantu izveidei, taču mēs vēl arvien neesam sapratuši, kā no tās izveidot masām nepieciešamus produktus. Šajā kontekstā lielākais darbs būtu jāveic nevis zinātniekiem, bet gan izgudrotājiem, dizaineriem un uzņēmējiem.