Projektā “Neredzamais cietumā” TVNET stāsta par cietuma dzīvi un tā iemītniekiem. Sods nav atriebība, bet pēdējā iespēja noziedzniekam atgriezties sabiedrībā. Tādēļ projekta mērķis ir meklēt atbildes uz jautājumiem, kā novērst par smagiem noziegumiem notiesāto personu kriminālās rīcības recidīvus. Sarunās ar pašu notiesāto, psihiatriem un kriminologiem projekts kritiski atklāj notiesāto psiholoģiju, motivāciju un noziedzīgā nodarījuma iemeslus. Šodien piedāvājam uz mūžu notiesātā Mārtiņa Areļa stāstu. Bet par to, kāpēc mēs vispār sākām šo projektu, var lasīt šeit

Mārtiņš Arelis. Dosjē

  • Dzimis 1980. gadā
  • Šobrīd atrodas ieslodzījuma vietā Daugavpilī, Daugavgrīvas cietumā
  • Otrā sodāmība, bet cietumā atrodas pirmo reizi.
  • Notiesāts uz mūžu

Pilnu intervijas atšifrējumu var lasīt šeit

Noziegums un sods

Pirmo reizi cietumā Mārtiņš Arelis nokļuva 2004. gadā. Kādā maija dienā viņš, kā ierasts, bija devies uz darbu. Pa ceļam satika pazīstamu meiteni, kuru izvaroja, nogalināja un apzaga. Nedēļu pēc nozieguma izdarīšanas vīrieti aizturēja. Izmeklēšanas laikā viņš sēdēja Valmieras cietumā, bet stājoties spēkā spriedumam, tika pārvests uz Jelgavas cietumu. Nedaudz vēlāk uz Daugavpils un pēc tam - uz Daugavgrīvas cietumu.

Noklausīties interviju:

Intervija ar Mārtiņu Areli - Audio

Mārtiņš Arelis atzīst gan slepkavību, gan zādzību, bet ne izvarošanu. Viņa versija par noziegumu ir šāda:

“Viss sākās no tā, ka dzīvē nebija nekādas jēgas. Es sastrīdējos, piemēram, ar to meiteni, ar kuru mums ir kopīgs bērns. Nu bija tā: es strādāju tajā laikā pie viena saimnieka. Es dzīvoju pie vecāsmātes, strādāju tur pie saimnieka. Katru reizi braucu uz turieni – braucu atpakaļ, braucu uz turieni – braucu atpakaļ, alkohols, alkohols un tā tālāk. No rīta vienkārši piecēlos un kārtējo reizi aizgāju uz darbu. Pa ceļam mani paņēma mašīna, aizveda līdz turienei. Ieraudzīju, ka pa ceļu gāja tur tā meitene. Kas notika? Kas tur? Nu, visdrīzākais es to vēl joprojām nevaru pateikt un nevaru izskaidrot. Tiesā es būtībā atzinu i zādzību, i nogalināšanu. Izvarošanu es neatzinu. Es viņu nevaru atzīt tāpēc, ka būtībā nav neviena pierādījuma tam, un man bija tajā laikā sakarā ar to, ka es lietoju zāles un lietoju alkoholu, man bija veselības problēmas, nu tomēr nevarēju to izdarīt. Meiteni es nogalināju, paņēmu no viņas telefonu, aizgāju pie saimnieka. Es pie tā saimnieka noslēpu to telefonu, pateicu, ka man ir slikti. Viņš mani aizveda pie vietējā feldšera, tur feldšeris pārbaudīja asinsspiedienu, tas bija paaugstināts, un viņš mani aizveda atpakaļ uz mājām.”

Lai gūtu plašāku skatījumu uz šo lietu, jautājām komentāru arī psihiatram, Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikas virsārstam Artūram Utinānam. Ārsts pievērš uzmanību tam, kā Mārtiņš Arelis stāsta par savu noziegumu.

“Viņš nesaka: “Es to neizdarīju,” [bet], “es to neatzinu.” Nu, faktiski sanāk, ka viņš saka taisnību, jo, ja viņš to izdarījis un teiktu: “Es to neizdarīju,” tad viņš melotu. Bet viņš saka pilnīgi pareizi: “Es to neatzinu.” Tā parasti nerunā cilvēki, kurus apsūdz nepatiesā nozieguma izdarīšanā.

Mārtiņš saka: “Visdrīzākais, es to nevaru atzīt, tāpēc ka būtībā nav neviena pierādījuma tam.” Atkal. Viņš runā tā kā advokāts, nekā tas, kurš pats ir bijis iesaistīts. Es neatzīstu tāpēc, ka nav pierādījuma, nevis tāpēc, ka tā varbūt ir šī rūgtā patiesība,” saka Utināns.

Pēc psihiatra vārdiem, stāstā par noziegumu iztrūkst emocionāls upura apraksts. Pēc Utināna domām, Mārtiņam ar šo sievieti ir bijis konflikts pirms nozieguma izdarīšanas.

Runājot par izvarošanas noliegumu, Valsts Probācijas dienesta (VPD) Mācību un pētījumu nodaļas vadošais pētnieks Anvars Zavackis uzsver, ka ir svarīgi saprast: noziedznieks noliedz izdarīto pats sev vai vai sabiedrībai.

“Ja mēs skatāmies uz to noliegumu, tad jautājums ir, vai viņš noliedz sev, vai viņš noliedz mums – apkārtējai sabiedrībai. Ļoti bieži, un attiecībā uz dzimumnoziegumiem jo īpaši, aiz šī te nolieguma slēpjas kauns. Un kauns dažkārt var būt arī ļoti liels resurss pārmaiņām.

Man ir tik liels kauns, un tāpēc es neatzīstu. Bet es gribu mainīties. Es gribu nonākt situācijā, kad vairs neizdaru lietas, par kurām man būtu tik ļoti jākaunas, ” domā eksperts.

Par izdarīto noziegumu Mārtiņam piesprieda brīvības atņemšanu uz mūžu.

Bērnība un jaunība

Bērnībā Mārtiņš, viņa vecākā māsa, jaunākais pusbrālis un jaunākā pusmāsa palika bez vecākiem. Tēvs ģimeni esot pametis un tagad dzīvo kaut kur Krievijā. Savukārt māte esot hroniska alkoholiķe. Tāpēc rūpes par Mārtiņu un viņa vecāko māsu uzņēmās vecāmāte.

“Protams, skolā ņirgājās, smējās: “A jums nav vecāku!” Mēs ar vecāko māsu dzīvojām pie vecāsmātes. Protams, tas bija sāpīgi, tas nepatika,” atceras ieslodzītais.

Skolā Mārtiņš mācījās labi līdz trešajai klasei. Pēc tam sākās sīkie noziegumi, par kuriem viņš netika sodīts. Trešajā klasē Mārtiņu atstāja uz otro gadu.

“Lai izceltos, sākās kaut kādi mazi noziegumi. Un tā kā vecāmāte bija gados, viņa no sākuma sekoja tam līdzi, bet pēc tam viņa vairs nevarēja tam izsekot. Viņa uz skolu nebraukāja, noziegumi kļuva arvien lielāki un lielāki. Protams, ka par to mani neviens netiesāja. Bija pēc tam noziegums, par ko man bija iedots nosacīts [sods], man tā liekas, gads vai pusotrs toreiz.”

Raksturojot sevi, Mārtiņš saka, ka esot bijis ļauns jau bērnībā.

“Un es jau būtībā bērnībā biju ļauns, man tāda sajūta bija. Es visu laiku to jaunāko pusbrāli centos притеснять, tur viņam pāri izdarīt, tur viņu iebukņīt, tur viņam iesist un tā tālāk,” stāstīja Arelis.

Pēc RSU psihiatra Artūra Utināna vērtējuma, Mārtiņam esot “divas puses”.

“Viena tā puse, kas ir varbūt tā sociālā un pareizā, un otra puse viņas pretstats, kā viņš pats to nosauca. Tā ir tā tumšā puse: impulsīvs, dusmīgs, uz visu pasauli apvainojies, agresīvs cilvēks. Šī cīņa starp sociāli pieņemamo personības daļu un to tumšo pretstatu – tas vislabāk raksturo Mārtiņa personību,” saka eksperts.

Turpmākajos gados viss tikai pasliktinājās. Ar ģimeni kopā sāka dzīvot Mārtiņa tēvocis, kurš sistemātiski lietoja alkoholu. Tādēļ konflikti ģimenē bija arvien biežāk.

“14 gadu vecumā man ar onkuli sanāca konflikts. Viņš gribēja man iesist, un es viņam iesitu atpakaļ. Vienkārši saprotot to, ka viņš alkohola reibumā nezin ko var izdarīt, es vienkārši sapratu, ka man tur dzīve vairs nebūs, un es 14 gadu vecumā aizgāju no mājām. Un sāku būtībā dzīvot tādu dzīvesveidu, kādu biju redzējis: manā dzīvē ienāca alkohols, manā dzīvē ienāca nikotīns, un tas grēks visu laiku auga, auga, auga plašumā.”

Aizejot no mājām, Arelis meklēja sev darbu, līdz beigās atrada tādu gaterī. Tas bija viņa pamatdarbs, bet ik pa laikam trāpījās arī “haltūras”. Brīvo laiku vīrietis bieži pavadīja ar draugiem lietojot alkoholu. Tieši laiks no 14 līdz 24 gadiem bija visintensīvākās dzeršanas periods Mārtiņa dzīvē:

“Tādi paši arī draugi bija, kas visu laiku dzerstījās. Nauda bija, mēs visu laiku braucām, dzērām. Naudas nebija – mēs gājām, strādājām. Nopelnījām – atkal dzērām. Nu, tāds dzīvesveids man bija,” viņš atceras.

“Mēs diezgan labi redzam, un pētījumi arī pasaka to, ka nelabvēlīga attīstība agrīnā bērnībā pēc tam rada problēmas socializēties skolā. Un es domāju jūs arī intervijā varat redzēt, kad Mārtiņš runā par to, ka pusaudža gados sākās šī te klaiņošana, vēl kaut kas. Mēs varam redzēt no šīs intervijas, ka šī agrīnā attīstība ir notikusi nelabvēlīgi, un mēs no pētījumiem ļoti labi zinām, ka tiem, kuriem ir bijusi nelabvēlīgā attīstības pieredze, viņiem ir problēmas ļoti daudzās dzīves jomās,” par bērnības ietekmi uz ieslodzīto stāsta VPD eksperts Anvars Zavackis. Vienlaikus viņš uzskata, ka smagā bērnība nevar kalpot par notiesātā attaisnojumu, jo ir cilvēki ar nelabvēlīgu bērnību, kas tomēr noziegumus nepastrādā, pārliecināts Zavackis.

Savukārt RSU psihiatrs Artūrs Utināns norāda, ka nozīme ir arī gēniem.

“Tā ir tāda reta situācija, antisociāls personības traucējums, tas ir apmēram 2 % no populācijas. Un lielākā daļā tur ir ģenētisku un vides faktoru mijiedarbība, tā vislabāk būtu teikt,” spriež psihiatrs.

Avārija

Nodienējis gadu armijā, Mārtiņš Arelis atgriezās pie vecā un labi pazīstamā dzīvesveida, kur priekšroka tika dota alkoholam. Izšķirošs brīdis vīrieša dzīvē bija smaga autoavārija, kurā viņš gandrīz zaudēja dzīvību.

“Es gulēju slimnīcā, 24 stundas biju bezsamaņā. Nu, visi ārsti teica, ka būtībā tas nav dzīvotājs. Slimnīcā bija divas kristietes, nu un pēc tam visu to stāstu izstāstīja, kā tur bija viss noticis.

Viņas paprasīja ķirurgam, lai atļauj ienākt pie manis palātā par mani lūgties. Bet ķirurgs esot pateicis: “Nav jēgas, viņš nebūs dzīvotājs. Kāda jums jēga tur iet un lūgties?” Nu viņas beigās to ķirurgu esot pierunājušas. Viņas atnākušas pie manis, par mani lūdzās, es pēc 24 stundām pamodos.

Ārsti bija šokā, viņi teica: ”Nevar būt!” Man bija paralizēta visa labā puse, nekustējās. Un tās kristietes bieži nāca pie manis, par mani lūdzās un man tur palīdzēja. Neatceros, cik ilgs laiks pagāja, kamēr sāka kustēties labā puse un tālāk funkcionēt. Visi ārsti bija pārsteigti, nu kā tas var būt? Un tās kristietes bieži pie manis nāca, ar mani runāja. Un pēc ilgāka laika, izejot ārā no slimnīcas, es izlēmu, ka man vajag aizbraukt, to kristieti atrast un viņai pateikties. Aizbraucu uz turieni, un viņa mani ieveda... Tā bija pirmā mana saskare ar Dievu,” stāsta Arelis.

Saskaņā ar Mārtiņa stāstīto, draudzē esot paticis tas, ka cilvēks tur spēj mainīties. Bet vienlaikus iekšēji sāka rasties pretestība šādai dzīvei. Visbeidzot vīrietis atkal devās pie veciem draugiem.

“Es aizbraucu pie vecajiem draugiem. Bet vecie draugi kā jau vecie draugi. Nu kā? Es domāju, ka viņi [ir] mani draugi. Viņi mani ieveda turpat tajā pašā vecajā purvā, kur es biju. Un atbraucām atkal uz to pašu vietu, kur es agrāk dzīvoju,” stāstīja Mārtiņš.

Vēlāk viņš satika savu bijušo meiteni, ar ko vēl pirms armijas pašķīrās. Bet tagad, jau pēc avārijas, sagāja atkal kopā, un viņa palika stāvoklī. Jaunā sieviete vēlējās taisīt abortu, taču Mārtiņš tam nepiekrita. Tajā laikā Mārtiņš strādāja kopā ar šīs sievietes brāli. Abi vīrieši bieži pavadīja laiku, kopā lietojot alkoholu.

“Tā kā viņa negribēja tādu dzīvesveidu, tā kā visu laiku alkohols un tā tālāk, viņa prasīja naudu, lai uztaisītu abortu. Es atteicos. Es tur sāku vēl vairāk dzert. Un man vispār jau, cik es saprotu, aizbrauca “jumts”. A pēc avārijas es arī ļoti spēcīgas zāles lietoju, un kopā ar alkoholu tas vispār tur... Nelabi,” intervijas laikā atcerējās Mārtiņš. Beigu beigās viņš sastrīdējās ar jauno sievieti, un kā var noprast no sarunas, ar viņu pašķīrās.

TVNET aptaujātie speciālisti norāda, ka alkohola lietošana arī var atstāt būtisku iespaidu uz cilvēka morāli un spriestspēju.

Pirmkārt, kā skaidro Artūrs Utināns, cilvēki ar alkoholu mēdz ārstēt trauksmes un depresiju. Otrkārt, alkohols atslēdz loģisko domāšanu.

“Alkohols atstāj arī sekundāru ietekmi uz galvas smadzenēm, arī uz to pašu pieres daivu, kur ir rīcības plānošana. Visi zina, ka alkohola ietekmē rīcības seku plānošana ir stipri samazināta.

Cilvēkam liekas, ka jūra līdz ceļiem. Un loģiskā domāšana ir atslēgta, kauna un vainas apziņas emocijas tiek atslēgtas, jo tās ir ļoti daudz saistītas ar šo pieres daivu. Tāpēc alkohola atkarība vai alkohola ļaunprātīga izmantošana ir vēl viena ļoti nopietna problēma un traucējums cilvēkiem, kas ir nonākuši cietumā,” skaidro eksperts. Bet Anvars Zavackis piebilst, ka alkohols iedarbojas arī kā iekšējais barjeras noņēmējs. Alkohols palīdz apklusināt iekšējo balsi, kas saka: “nedari tā”.

Rezumējot stāstu par savu ceļu uz noziegumu, Mārtiņš pieļauj, ka, ja viņš nebūtu atgriezies vecā kompānijā, iespējams, dzīve būtu izvērtusies savādāk.

“Ja es nebūtu pēc avārijas atgriezies atpakaļ pie vecajiem draugiem, tas ir iespējams, ka es nebūtu šeit. Ja es nebūtu bijis šeit, iespējams, es nekad nebūtu savu dzīvi mainījis,” secina vīrietis.

Resocializācija

Saskaņā ar Latvijas sodu izpildes kodeksa pirmo pantu, “Kriminālsodu izpildes uzdevums ir izpildīt kriminālsodu saskaņā ar šajā kodeksā noteiktajiem kriminālsodu izpildes pamatprincipiem, piemērojot notiesātajam šajā kodeksā noteiktos resocializācijas līdzekļus, kā arī panākt, lai notiesātais un citas personas pildītu likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas.”

Tas nozīmē, ka

soda uzdevums ir panākt, lai cilvēks labotos un noziegumus vairs neizdarītu. To veicina virkne pasākumu, kuros iesaistās ieslodzītie.

Mārtiņš Arelis cietumā strādā, piedaloties labiekārtošanas darbos. Tāpat vīrietis piedalās dažādās mācību programmās. Viņš cietumā ir pabeidzis vidusskolu, kā arī ieguvis trīs profesijas: šuvēja, palīgšuvēja un pavāra.

Taujāts, kādos vēl resocializācijas pasākumos iesaistās, vīrietis pastāstīja par dalību mediācijas programmā.

“Visvairāk notiek darbs ar psihologu. Pēdējā laikā notika, piemēram, ar probācijas dienestu. Probācijas dienests brauca, piemēram, pat uz šitādu programmu viņi braukāja pie mums” (rāda sertifikātus par kursu pabeigšanu).

Mediācija, tātad konfliktu risināšana?

Pēc tam ar psihologu mēs piemēram gājām šitādu programmu.”

Atbildot uz jautājumu par šādu programmu efektivitāti, Mārtiņš Arelis saka, ka tā esot atkarīga no paša cilvēka:

“Viss ir atkarīgs visdrīzāk no manis paša, vai es vēlos, piemēram, savā dzīvē kaut ko mainīt, savā ikdienā, savos vārdos, savā darbā, savās darbībās un savā attieksmē. Ja es vēlos, tātad programma man palīdzēs. Bet, ja es aizeju uz programmu vienkārši “ļa ļa ļa”, tātad man viņa nepalīdzēs. Tas ir atkarīgs no paša cilvēka. Ja viņš vēlas, lai viņam palīdz, tātad jebkura iespēja, kas viņam būs - viņam palīdzēs.”

Savukārt projekta ietvaros uzrunātais RSU psihiatrs Artūrs Utināns uzskata, ka ir ļoti svarīgi dot uz mūžu ieslodzītajiem iespējas sevi realizēt cietumā.

“Pirmkārt, mēs nevaram zināt, vai šis mūža ieslodzījums kādreiz netiks apžēlots un saīsināts. Līdz ar to cilvēks tomēr ir gatavāks iziet sabiedrībā. Otrkārt, protams, būtu labi, ja ieslodzītie arī kaut kādu... nu viņš grib nopelnīt sev naudu. Bet viņš arī dod kaut kādu labumu. Kaut kādā veidā atpelna savu atrašanos cietumā, jo zināms, ka tomēr tas arī izmaksā kaut ko no nodokļu maksātāju naudas. Es domāju arī, ir svarīgi, ka viņi sajūt kaut kādu dzīves jēgu. Tomēr, ja viņi mocīsies ar depresiju cietumā, būs daudz vairāk dažāda veida pārkāpumu, būs daudz vairāk savstarpēju konfliktu, vajadzēs atkal maksāt par viņu ārstēšanu.”

VPD Mācību un pētījumu nodaļas eksperts Anvars Zavackis atzīst, ka resocializācijas procesā ļoti svarīgs elements ir arī ieslodzītā morālā rehabilitācija.

“Šis te atlīdzināšanas elements, morālā rehabilitācija, tā ir tikpat svarīga, cik varbūt psiholoģiskā rehabilitācija vai sociālā rehabilitācija. Citiem vārdiem sakot, man ir svarīgi izdarīt kaut ko tādu, lai es justos, ka esmu tiešām noderīgs sabiedrībai,” uzskata speciālists.

Viens no veidiem, kā ieslodzītie var rast dzīves jēgu cietumā ir pievēršanās ticībai. Šo ceļu ir gājis arī Mārtiņš Arelis. No jauna ticībai vīrietis ir pievērsies tieši ieslodzījumā. Atrodoties aiz restēm Arelis sazinājies arī ar savu kādreizējo kristīgo draudzi.

“Viņi palīdz, atbalsta, un katra vēstule ir kā stiprinājums. Viņi bija Daugavpils nodaļā atbraukuši uz pasākumu, es neatceros kurā gadā. Tad viņi ilgi gatavojās, beigās viņi atbrauca, un tas personīgi man arī bija liels pārsteigums un liels stiprinājums, lai turpinātu to iesākto ceļu,” saka Arelis.

Ikdienā viņš uztur sakarus un labas attiecības gan ar cietuma kapelāniem, gan arī ir bijušas iespējas tikties ar ārzemju kristiešiem, kas apmeklējuši cietumu.

“Daudzi ieslodzītie, tajā skaitā Mārtiņš, pievēršas ticībai, reliģijai, jo patiešām cilvēki meklē dzīves jēgu. Un, īpaši, ja cilvēku ieliek mūža ieslodzījumā, protams, arī tad, ja ieliek uz kādu laiku, bet šis laiks arī pietiekoši ilgs, tad noteikti cietumā jāsastopas ar dzīves jēgas jautājumiem, ” skaidro RSU psihiatrs Utināns.

Viņš arī piebilst, ka pirms ieslodzījuma cilvēki, sastopoties ar dzīves jēgas trūkumu, bieži pievēršas alkoholam vai arī bīstamām nodarbēm.

“Nonākot cietumā pieeja tādiem pasākumiem ir, ja arī ne vispār neiespējama, tad ierobežota. Cilvēkam dzīves jēgu bieži vien dod kaut kādas fantāzijas par nākotni. Teiksim - kādreiz es būšu bagāts un slavens. Nonākot cietumā kļūst skaidrs, ka tas nepiepildīsies. Līdz ar to tas ir ārkārtīgi smags stāvoklis, tāpēc, protams, ieslodzītie pievēršas reliģijai,” noslēdz eksperts.

Bet tiem cilvēkiem, kas ir stājušies uz labošanas ceļa, ir ļoti svarīga “grēku izpirkšana” vai kalpošana, ir pārliecināts VPD dienesta Mācību un pētījumu nodaļas vadošais pētnieks Anvars Zavackis.

“Citiem vārdiem sakot, es agrāk biju cilvēks, kas nodara citiem pāri. Es saprotu - to arī Mārtiņš teica, ka viņš saprot: viņš jau nevar atgriezt cilvēku, ko viņš ir noslepkavojis. Viņš vairs nevar novērst to, kas ir noticis.

Un daļai no šiem cilvēkiem, kas ir mainījušies, viņiem ļoti svarīgi kļūst tas, ka viņi kaut kādā savādākā veidā var kalpot sabiedrībai, un teikt, ka vecais “es” bija tas, kurš dara cilvēkiem pāri, mans jaunais “es” tagad ir tas, kurš mēģina palīdzēt citiem cilvēkiem,”

apgalvo Zavackis. Praksē tas izpaužas tādējādi, ka ir daļa ieslodzīto, kuri pēc atbrīvošanās kļūst par sociāliem darbiniekiem.

Jautājot Mārtiņam, ko viņš darītu, ja rastos iespēja iziet brīvībā, vīrietis saka:

“Būtībā es nekā līdzi nepaņemtu, es paņemtu divas lietas līdzi. Es paņemtu bībeli līdzi, un paņemtu blociņu tur, kur man ir uzrakstīti kaut kādi telefonu numuri. Es izietu brīvībā, es 90% dodu, ka piezvanītu kapelānam, kapelāns jebkurš atbrauktu man pakaļ.

Pats pirmais, ko es izejot brīvībā gan jau izdarītu – censtos visticamākais донести līdz kristiešiem to, ka tiešām ieslodzījumā ir cilvēki, kas viņos нуждаются.”

Vienlaikus Arelis atzīst, ka uzreiz pēc tam atrasties sabiedrībā viņam būtu grūti, un tāpēc viņš gribētu iespēju atrasties kādu laiku resocializācijas centrā.

“Tāpēc, ka šeit ir viens sabiedrības loks, bet tur ir cits sabiedrības loks. Un, lai pilnvērtīgi iekļautos tajā sabiedrības lokā, tu nevari vienkārši iziet no šejienes, atrodoties tik daudzus gadus ieslodzījumā, ka vienkārši tevi izmet ārā un viss,” skaidro Arelis.

Eksperti norāda, ka tas, vai cilvēks patiešām cietumā ir labojies, kļūs zināms tikai brīdī, kad viņš atkal nonāks brīvībā.

“Es saprotu to, ka mani vārdi varbūt nespēs mierināt to cilvēku sāpes, ko es esmu izdarījis. Es vienīgi varu lūgt viņiem piedošanu, un... Es varu lūgt vienīgi piedošanu par to, ko es esmu izdarījis, un jebkuru cilvēku, kuru es esmu sāpinājis savos gados, kamēr es esmu atradies brīvībā,” intervijas beigās pateica Mārtiņš.