Mežs - mūsu nafta! Kā mežu ietekmēs klimata pārmaiņas

FOTO: Unsplash

Latvija ir ceturtā mežainākā valsts Eiropā, turklāt pēdējos 80 gados mežu platības ir dubultojušās. Līdz ar to vairāk nekā pusi no Latvijas teritorijas aizņem meži. Savukārt no meža platībām apmēram puse ir valsts meži, bet otra puse – privātie meži, galvenokārt ģimeņu meža īpašumi. Moderno tehnoloģiju laikmetā koka kā materiāla aktualitāte pieaug, ņemot vērā, ka koksne ir vienīgais plaši pieejamais materiāls, kas ir atjaunojams.

“Reizēm nākas atbildēt uz jautājumu, kura valsts ir bagātāka – tā, kurā ir daudz mežu, vai tā, kurā ir nafta,” tēmu par Latvijas lielāko bagātību – mežiem iesāk Apvienoto Nāciju Organizācijas pārtikas un lauksaimniecības organizācijas meža nozares komunikācijas grupas vadītāja vietnieks Tomass Kotovičs.

Īstermiņā raugoties, šķiet, ka atbilde ir skaidra – jo vairāk naftas, jo valsts bagātāka, bet ilgtermiņā ir tieši pretēji, jo nafta ir ierobežots resurss, kas beidzas, kad to izsūknē. Turpretim galvenais meža resurss ir zeme, uz kuras aug koki, un tas ir faktiski neizsmeļams resurss.

"Tā ir elementāra, bet vienlaikus grūti uztverama lieta – cilvēkiem ir sajūta, ka izcērtot mežs sarūk, bet ja mežs tiek atjaunots, tas tā nav, jo koki uz zemes aug visu laiku. Turklāt pie mums Latvijā fantastiski daudz – 25 miljoni kubikmetru gadā! Ja koku augšanu salīdzina ar vienu acu uzmetienu datora ekrānam, tad 1,3 sekundēs Latvijā vidēji izaug viens kubikmetrs koksnes.” Līdz ar to pieaug gan meža platības, gan koksnes daudzums.

Pastaiga pa priežu mežu

FOTO: TVNET

Pašlaik Eiropā koksnes pieaugums pārsniedz ciršanu, arī Latvijā ciršanas apjoms gadā vien nedaudz pārsniedz pusi no tā, kas izaug no jauna. Katru gadu ciršanas apjoms ir nedaudz atšķirīgs – vidēji no 11 līdz 13 miljoniem kubikmetru. “Daļa koku atmirst dabiski – mežā redzam kritušos kokus. Ja kritala lielāka par 50 centimetriem diametrā, mēs to atstājam dabiskajā vidē. Sabiedrības viedoklis par to dalās - vieni saka “nesaimnieciskums”, savukārt tie, kas vairāk iedziļinājušies dabas procesos, uzskata, ka kritušie koki ir svarīgi bioloģiskās daudzveidības veidošanai – piemēram, tajos dzīvo specifiskas kukaiņu sugas,” paskaidro Kotovičs.

Kopš “ulmaņlaikiem”, kad meži Latvijā aizņēma 27% valsts teritorijas, 80 gadu laikā mūs mežu platības ir dubultojušās, un nu jau mežainums veido 52% no kopējās valsts platības.

Mežs nāk!

“No zinātnes skatpunkta, mežs Latvijā ir dominējoša ekosistēma. Vienkāršāk sakot, tas nozīmē: jā kāds zemesgabals tiek atstāts novārtā, tajā ienāk mežs.” Kotovičs stāsta, ka strauji meža platības pieauga jau padomju laikos, kad izveidojās kolhozi, kas nebija ieinteresēti apsaimniekot mazās pļaviņas, tāpēc tās drīz vien apauga ar kokiem.

“Pionieru suga, kas pirmā ienāk cilvēku pamestajās vietās, ir bērzs, arī alksnis, bet sausākās vietās priede,” piemetina meža nozares pārstāvis. Nākamais periods, kad mežam bija iespēja izplesties, ienākot jaunās teritorijās, bija deviņdesmitajos gados, kad pamestas tika kolhozu apsaimniekotās zemes. Kopš tūkstošgades mijas Eiropas Savienības programmu ietvaros tika apmežotas lauksaimniecības zemes, speciāli stādot dažādus kokus. Mežs, pareizi kopts, šādos stādījumos izaug pat 25 līdz 50 gadu laikā, atkarībā no sugas un augsnes specifikas.

Tomēr, lai gan mums ir sugām bagāti meži, pilnībā dabisku, cilvēka darbības nekad neietekmētu mežu, Latvijā ir vien 0,5%.

"Tajā pašā laikā Latvijā mežkopji neaizraujas ar no citām zemeslodes vietām introducētām koku sugām.  “Latvijas valsts mežu” apmežošanas politika ir saglabāt tās koku sugas, kas te augušas simtiem gadu, un nemainīt šo līdzsvaru mežā,” paskaidro Tomass Kotovičs. Arī privātie meži tiek atjaunoti galvenokārt ar trim Latvijā galvenajām koku sugām – egli, priedi un bērzu. Kāpēc? “Esam pietiekami redzējuši negatīvus piemērus, kas notiek, ja mākslīgi tiek mainīts koku sugu sastāvs – gan tepat Latvijā, gan citur Eiropā.

Piemēram, zviedri kādreiz no lidmašīnām migloja savas teritorijas, lai iznīdētu bērzus, jo uzskatīja, ka bērzs ir nezāle.

Šobrīd tāds uzņēmums kā “Latvijas Finieris” ir viens no pirmajiem Eiropā bērza saplākšņa ražošanā. Bērzam ir liela ekonomiska nozīme – bērzs ir labs kurināmais, to var lietot ražošanā. Arī pie mums padomju laikos bērzu centās iznīdēt, bet, par laimi, avio miglošana notika slinki, tāpēc mums bērzs ir saglabājies. Toreiz bija partijas programma: stādīsim egles!

Ir pagājuši 40 gadi, un mēs redzam, kas no tā ir sanācis tajās vietās, kas nav piemērotas egles audzēšanai.

Šobrīd meža īpašnieki pie mums cīnās ar šīs politikas rezultātu. Nepiemērotā vietā bieži sastādītas egles, runājot mežinieku valodā, sāk brukt, respektīvi, to augšana apstājas un arī izkopt šādu mežu nav iespējams, jo, līdzko daļa koku tiek izcirsti, pārējos nepiemērotā augsnē augošos kokus nogāž vējš. Vienīgais, ko varam izdarīt, – pilnībā novākt audzi un iestādīt jaunu mežu. Raugoties pagātnē, fakts, ka esam rīkojušies konservatīvi – neesam mežos lielos apjomos stādījuši introducētās sugas, ir bijis pareizi. Mums ir nelieli dižskābarža, lapegles un citu sugu stādījumi, veikti zinātniskos nolūkos, nelieli eksperimentāli stādījumi, bet tas arī viss. Tāpēc mūsu mežaudzes ir stabilas. Arī skatoties nākotnē, nav iemeslu, kāpēc mainīt no senčiem mantotās apmežošanas tradīcijas.

Ja kāds koks ir pieejamāks, tirgus ekonomika to padara lētāku, bet kokrūpniecība atrod, kā to lietot.

Piemēram, alksni dēvē par nezāli, lai gan patiesībā tas ir skaists, ātraudzīgs koks. No tā tiek gatavoti palešu dēļi, ogles.”

FOTO: "Latvijas valsts meži" arhīvs

Tomēr dominējošā koku suga Latvijā ir priede, kas aizņem 33% no kopējās mežu platības. Visslaidākās priedes aug Tērvetē – 41,6 metri. Lai iegūtu pirmo ražu priedei jāaug parasti 70 - 100 gadu. Ne velti priedi dēvē par Latvijas zeltu - tās koksne ir augsti novērtēta Eiropā un pasaulē. Valsts Meža dienesta datos ir redzams, ka 30% no mežiem valdošā suga ir bērzs, 19% - egle, 7% - apse, 7% - baltalksnis, 3% melnalksnis, ap 1% - ozols, osis un pārējās sugas. Koks kā materiāls nav zaudējis aktualitāti moderno tehnoloģiju laikmetā, stāsta Kotovičs. Koksne sekmīgi konkurē ar tādiem materiāliem kā plastmasa, metāls, dzelzsbetons, gan ar izturību, gan skaistumu, gan mazāku “oglekļa pēdu”.

Mūsdienās arvien vairāk arhitektu un inženieru, projektējot jaunas celtnes, izvēlas koksni, jo tā ir vienīgais plaši pieejamais materiāls, kas ir atjaunojams, un šim faktam ir svarīga loma neatjaunojamo resursu patēriņa samazināšanā.

Elpojiet dziļi!

Plašāk raugoties, Eiropā galvenie ieguvumi no meža ekosistēmas pakalpojumiem ir atjaunojami materiāli, mežam raksturīgās ainavas un svaigs gaiss, ko tas rada augšanas procesā. Respektīvi, fotosintēzes procesā koki no atmosfēras piesaista CO2 (ogļskābo gāzi), akumulējot oglekli un atbrīvojot skābekli.

Interesanti, ka skābekli koki izdala tikai augot. Vecs mežs, kad apstājas tā augšana, šo procesu vairs neveic.

Viens kubikmetrs koksnes augšanas laikā savāc tonnu kaitīgās ogļskābās gāzes un izdala 0,7 tonnas skābekļa. Ilgtspējīgi apsaimniekotā mežā oglekļa uzkrāšanās nekad neapstājas, jo jaunie kociņi aizstāj nocirstos. Savukārt nocirstā kokā ogleklis joprojām ir piesaistīts - kā oglekli uzglabājoša „noliktava”.

Mežam ir liela loma bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā, turpina meža nozares pārstāvis. Šis mērķis tiek ņemts vērā, veicot jebkuru darbību mežā. Piemēram, cirsmās tiek atstāti tā sauktie ekoloģiskie koki, lai nodrošinātu bioloģiski vecu koku klātbūtni mežā. Ekoloģiskie koki izcirtumos tiek atstāti gan pa vienam, gan tiek veidotas ekoloģisko koku grupas. Cirsmā saglabā arī atmirušos kokus - resnās kritalas, stumbeņus un sausokņus. Jo koks resnāks, jo piemērotāka mājvieta dažādām vabolēm, piepēm un sūnām.

Mežs un klimata pārmaiņas

Kā mūsu mežus nākotnē ietekmēs klimata pārmaiņas? “Latvijas valsts mežzinātnes institūts “Silava” ir sācis vērienīgus pētījumus, kā klimata izmaiņas ietekmē mežu kopumā un Latvijas meža koku sugas, arī citās Eiropas valstīs tiek pētīta ietekme uz šo valstu mežiem. Pirmie zinātnieku pētījumu rezultāti ļauj secināt, ka nopietnākie meža apdraudējumi no šīm izmaiņām ir stiprākas vētras, karstuma, sausuma vai slapjuma viļņi un to radītās masveida kaitēkļu savairošanās gadījumi.

Pētnieki atzīst, ka Latvijā vislielākie riski attiecas uz egļu mežiem un tas nozīmē, ka ir jāveido pēc iespējas noturīgākas egļu audzes.

Kā to izdarīt praktiski? Egli ir jāstāda tikai tai piemērotās augsnēs un augšanas apstākļos un pēc stādīšanas rūpīgi un intensīvi jākopj, ievērojot: ja jaunībā mežs ir pietiekami rets, tad pieaudzis tas būs noturīgs un produktīvs. Tas, ko mēs Latvijā varam likt pretim globālajiem klimata procesiem, ir būtiska fosilās enerģijas izmantošanas samazināšana un intensīvāka koksnes audzēšana. Jo vairāk koku aug un jo ātrāk tie aug, jo vairāk no atmosfēras savāc ogļskābo gāzi.

*Sadarbībā ar Meža attīstības fondu

Uz augšu