FOTO: Artūrs Krūmiņš/TVNET

Projekta “Neredzamais cietumā” ietvaros TVNET stāsta par cietuma dzīvi un tā iemītniekiem. Sods nav atriebība, bet pēdējā iespēja noziedzniekam atgriezties sabiedrībā. Tādēļ projekta mērķis ir meklēt atbildes uz jautājumiem, kā novērst par smagiem noziegumiem notiesāto personu kriminālās rīcības recidīvus. Sarunās ar pašu notiesāto, psihiatru un kriminologu līdzdalību projekts kritiski atklāj notiesāto psiholoģiju, motivāciju un noziedzīgā nodarījuma iemeslus. Piedāvājam pilnu sarunas atšifrējumu ar uz mūžu notiesāto Artūru Bogdanoviču. Par to, kāpēc mēs uzsākām šo projektu, var lasīt šeit

Videointerviju ar Artūru Bogdanoviču un ekspertu komentāriem var noskatīties šeit

- Labdien vēlreiz, un paldies, ka piekritāt intervijai. Pirmais jautājums, ko gribētu jums uzdot – kā pagāja šī diena?

- Pamodos no rīta, izdzēru tēju, uzpīpēju. Nedaudz pavingroju. Bet vēlāk, pēc pārbaudes, sāku šūt sev apavus. Līdz pusdienām šuvu apavus. Paspēju iziet uz pastaigu, atnācu atpakaļ, ieturēju pusdienas, tēju paspēju iedzert pirms došanās uz šejieni, viss. Viss notika ātri.

- Es tā saprotu, ka jūs šeit strādājat.

- Jā, par apkopēju.

- Neuztraucieties.

- Es neuztraucos. Saņemu, protams, ne īpaši daudz, 26-27 eiro mēnesī. Bet man sanāk stundu dienā strādāt. Es varu trīs-četras stundas strādāt, bet apmaksās tikai stundu.

- Proti, nav jēgas izrādīt iniciatīvu?

- Nu, es izrādu, lai nebūtu putekļu, netīrumu, lai daudzmaz tīri būtu. Bet 50 procentus atskaita pēc tiesas prasības. No tiem 50 procentiem, kas paliek - 2,15 jāmaksā par radio, un par televizoru 3,09. Tas ir, 5,20 uz to aiziet.

-Vai kaut kas vēl paliek, lai uz veikalu aizietu un kaut ko tur nopirktu?

- Nu, tēju nopirkt. Vai daudz nopirksi? 6-7 eiro paliek kabatā, tur daudz ko nenopirksi. Mums šeit ir augstas cenas.

- Kā arī visos parastos veikalos?

- Nu, jums ir atlaides.

- Vai tad jums nav atlaižu?

- Mums ieslodzītajiem vispār nepastāv tāds jēdziens kā atlaides. Gribi – pērc, negribi – nepērc. Viss!

- Vai esat jautājis, kāpēc nepiemēro atlaides?

- Kaut kad esam interesējušies. Saka, ka nevēloties ieslodzītajiem piemērot atlaides. Brīvībā – jā, bet šeit nē. Neviens nekur, cik es saprotu, nav rakstījis. Es arī neesmu.

- Uzkopjot telpas, kā jūs vērtējat, vai ieslodzītie ievēro kārtību, vai seko tam, lai būtu tīrs vai nē?

- Teikšu tā. Kad atbrīvojas kamera, dežurants man saka: “Artūr, tur ir jāuzkopj,” atkritumus iznest vai vēl kaut ko. Es esmu ienācis kamerās pēc tam, kad tur uzturējās vairāki cilvēki. Vārdos nesaukšu. Tur bija cūku kūts, vienkārši cūku kūts. Flīzes uz grīdas vienkārši melnas. Cilvēki neuzkopj. Es nerunāju par visiem, ir tādi, kas uzkopj, seko, lai kamerā būtu tīrs, bet ir tādi, kurus mēs saucam par “velniem”. Viņi ir pieraduši dzīvot netīrumos.

- Nu tādi cilvēki ir ne tikai cietumā.

- Brīvībā, teiksim tā, ir bezpajumtnieki. Tur viņiem nav kur nomazgāties, nav kur zobus iztīrīt vai vēl kaut ko. Bet te taču ir. Sasildi ūdeni, iztīri zobus. Paņem ūdeni, paņem lupatu, aizej, iztīri kameru, noslauc putekļus. Viss! No paša cilvēka atkarīgs. Bet brīvībā, atvainojiet, tur visu vajag meklēt. Tur vajag strādāt. Šeit baro. Kā mēs jokojam – sava pils, sava apsardze. Lūdzu! Ziniet, es jums godīgi pateikšu, es labāk brīvībā sausu maizes gabalu grauztu, nekā šeit sēdētu.

Agrāk, kad, būdams mazgadīgs, sēdēju to vēl nesapratu, neaizdomājos. “Nu nosēdēju un nosēdēju, ejam tālāk, nenoķers.” Tagad mūža ieslodzījumā. Sanāk, ka decembrī būs 18 gadi. Daudz par ko esmu aizdomājies. Sāc domāt vispār par citām lietām. Es te esmu sarunājies ar cilvēkiem par brīvību. Proti, iziešu brīvībā, ko kurš darīs. Es saku: “Pat, ja ar darbu būs slikti, vairs nekāda krimināla. Es labāk iešu pa atkritumu tvertnēm rakņāties, nekā šeit atgriezīšos.” Cits variants: “Nu nē, nē, es noteikti pa miskastēm nerakņāšos, es labāk iešu zagt.” Es saku: “Vecīt, kam tev tad vispār brīvība vajadzīga?”

- Lai atgrieztos

- Jā, tu nosēdēsi divdesmit gadus. Iziesi ārā, mēģināsi iekārtoties darbā, tevi nekur neņem. Nu un ko, tu iesi zagt, lai šeit atgrieztos? Kāpēc tad izgāji, kāpēc te nepaliki? Nu neatradi darbu, atrodi kādu haltūru. Es nezinu, kā tagad ir brīvībā, bet šeit, es saku, es vairs nekad neatgriezīšos. Man visa jaunība cietumā pagāja, es gribu tur – brīvībā nomirt, nekā šeit aiz restēm.

- Tātad pēc septiņiem gadiem jūs rakstīsiet apelāciju un plānojat iziet brīvībā?

- Apžēlošanas lūgums. Divdesmit gadi. Pēc diviem gadiem.

- Jūs ticat, ka jūs izlaidīs brīvībā?

- Ticam visam, kam tik var ticēt. Bet! Ir likums, bet nevienam nav pienākums to ievērot. Neviens nelaidīs ārā mūžinieku. Nevienu mūžinieku vispār vēl nav izlaiduši ārā. Es jums minēšu piemēru ārpus Eiropas – Krievijā. Tur vispār nav posmu. Tur ir mūža ieslodzījums un ir uz 25 gadiem. Nosēdēji, ja tev nav pārkāpumu, labs raksturojums, tevi izlaiž ārā. Saskaņā ar manu informāciju, it kā četrus esot izlaiduši. Bet Latvijā? Latvija atrodas Eiropas Savienībā. Kādu ir izlaiduši? Nē. Lietuva. Iedeva mūža ieslodzījumu, atsēdi desmit gadus, tevi izmet “zonā”, tur vēl kādus desmit gadus nosēdi, viss, izej brīvībā. Tur jau desmitiem cilvēku ir izgājuši brīvībā, kā man teica.

- Bet kādreiz taču pienāks brīdis, kad arī Latvijā sāks atbrīvot?

- Protams, mūžinieki Latvijā atbrīvojas. Bet ar kājām pa priekšu. Jau tagad atbrīvojas, es pats redzēju cilvēku, kurš pirms nāves viss dzeltens bija. Viņam bija kuņģa vēzis. Vienkārši viņam ārsts divus gadus neteica, ka viņam esot kuņģa vēzis. Tas bija Jelgavā. Viņam pateica, kad jau bija viss. Es viņu redzēju. Viņš brauca prom, atvadījāmies, viss. 2014. gadā viņš nomira.

- Dzīvojāt vienā kamerā?

- Agrāk mēs sēdējām, bet vēlāk sākām tikties, novusu spēlējām. Pirms viņš devās prom, mums bija novusa spēle. Mēs aizgājām, paspēlējām. Viņa seja, acu āboli – viss bija dzeltens. Vienkārši dzeltenā krāsā. Bet vēlāk man vienkārši pateica, ka viņš esot nomiris. Šeit, cik man ir zināms, divi “atbrīvojās”. Aizveda uz slimnīcu, un tur [nomira]. Bet tā, uz savām kājām neviens neatbrīvojas. Un arī neatbrīvos, ticiet man. Neviens nevienu te neatbrīvos. Visi likumi, par ko runā šeit, Latvijā, 25 gadi, augstākā pakāpe, apžēlošana. Saprotiet, es esmu atsēdējis 18 gadus. Lai ietu uz vidējo pakāpi (šogad gribēju)...

- Šobrīd esat zemākajā?

- Jā. Man vidējā pakāpē ir jāatsēž 10 gadi, lai iegūtu augstāko pakāpi. Un tikai tad es varēšu virzīties uz nosacīto pirmstermiņa atbrīvošanu. Man būs 50 gadi! Dieviņ tētiņ, kam man tāda atbrīvošanās? Kam es tur brīvībā 50 gadu vecumā būšu vajadzīgs? Es iziešu ārā, tur nav ne darba, nekā. Cilvēkus brīvībā ar profesiju, divām augstākām izglītībām neņem darbā 50-55 gadu vecumā, bet te “zeks” izies ārā! Nu pabeigšu es te vidusskolu, nu un? Saņemšu tās apliecības, kā daži te saņem. Pavāra palīgs, elektriķa palīgs, kaut kādi programmētāji, kaut kādas apliecības saistībā ar datoriem. Bet šīs apliecības brīvībā vispār nekam neder. Tev vienkārši pajautās: “Kur tu esi strādājis? Vai tev ir prakse?”

- Nē.

- Lūk! Nomizo, lūdzu, kartupeļus. Cilvēks divdesmit gadus kartupeli rokās nav turējis. Viņš nezinās, kā to tīrīt. Jā, mūsdienās ir tādi speciāli naži, bet kā ar viņiem jārīkojas? Viss! Man ir 40 gadi, mani māca ziedlapiņas no papīra izgriezt. Vai cilvēki šeit prātā sajukuši?

-Dažiem patīk.

- Saprotiet, patīk, nepatīk, nē, ir meistari, kuri šo... Vienkārši nav vārdu, ļoti skaisti taisa. Bet brīvībā man tas nebūs vajadzīgs! Brīvībā man vajadzēs meklēt iespējas, kā nopelnīt maizes gabalam. Nevis sēdēt mājās, papīrīšus izgriezt un ziedlapiņas līmēt. Es saku: iemāciet kaut ko! Paņemiet, iemāciet šūt. Daži uz mūžu notiesātie šeit, ar kuriem es komunicēju, piekrīt šūt. Pirmkārt, mēs paši sev varam uzšūt zeķes, cimdus. Es saku, vasaras laikā uzšuj 10-15 zeķu pārus, cimdus, uzraksti iesniegumu, nodod pansionātā, bērnu namā, kaut kur. “Saprotiet, jums nedrīkst [būt] šūšanas adatu,” un tamlīdzīgi. Nu tie ir murgi. Mums kamerā katram ir pildspalva.

- Arī šķēres ir atļautas dažās kamerās?

- Jā, šķēres atļauj. Es, piemēram, taisu pili no kartona, no dežurantes paņemu šķēres, lūk, tādas.

- Kāpēc šķēres drīkst, bet šūšanas adatas nedrīkst?

- Nu re, nav nekādas loģikas.

- Var palūgt tamborēšanas āķi.

- Vispār neko nedrīkst. Es par logiem esmu runājis. Ziemā uzrakstīju iesniegumu, lai gaitenī mums logus atvērtu. Svaigs gaiss. Mums kamerā logs ir atvērts, bet gaitenī viņš vienkārši izvēdināšanas režīmā stāv. Baterijas silda, gaisa pietrūkst, karsts. Uzrakstīju iesniegumu. Vai zināt, ko man atbildēja? “Jums logus nedrīkst atvērt sakarā ar to, ka jūs sarunāsieties ar ieslodzītiem, kas neizcieš mūža ieslodzījumu.” Kā?

- Var taču kaut kādu zīmīti aizsviest.

- Kā? Es viņu logus vispār neredzu. Es redzu tikai šīs ēkas jumtu, šitās, lūk. Bet šeit priekšā ir ēka, bet aiz tās tikai mūsu korpuss. Mēs pat ceturto neredzam. Ēkas augšu redzam, viss. Kā es varu ar viņiem sazināties? Šeit mums ir viena, kā saka, Daugavpils loģika. Viņa ir cieta kā pati pilsēta. Ar to viss ir pateikts. Kamēr nebūs jaunas priekšniecības, kur būs jauni cilvēki, kas domās mūsdienīgi, nekas nemainīsies. Šeit priekšniecībai ir padomju laika domāšana. Kamēr būs viņi, nekā jauna nebūs. Ne sporta zāles mums nebūs, ne vēl kaut kā. Viss ir jāmaina. Bet, kas to var mainīt? Departaments. Departamentam tas arī nav vajadzīgs. Viņi saņēma tur kaut kādu grantu, deviņus vai sešus miljonus. Noslēguši līgumus, kaut kādu mazu resocializāciju paveikuši, viss. Re, atrakstījušies. Bet tu te sēdi. Normāli.

- Kā neviens neinteresējas?

- Nu, kas par mums interesēsies? Tikai radinieki. Turklāt tikai par tiem, kam ir radinieki, ne visi jau interesējas. Bet valstij tas vēl jo vairāk nav vajadzīgs. Viņu izpratnē mēs neeksistējam. Iedeva mūža ieslodzījumu, viss! Sēdi un nosprāgsti tur.

- Kāpēc jūs joprojām esat zemākajā pakāpē? Kāpēc jūs nepārgājāt uz vidējo? Jums bija kaut kādi pārkāpumi?

- Agrāk man bija pārkāpumi. Jelgavā agrāk bija pārkāpumi par gulēšanu. Guli – uzreiz ziņojums, guli – ziņojums. Pa dienu. Pat, ja tikai pusguļus piesēdi, aiztaisi acis ciet, dežurants ierauga, o! “Bogdanovičs, ziņojums.” Viss! Jā, bija saziņa ar citām kamerām, runājos tur. Vienreiz uzraugu apsaucu, lietojot necenzētu leksiku. Nu pēc “šmona” viņš visus normālos žurnālus izmeta.

- Vēl mēdz būt “šmons”?

- Jā.

- Normāli tie ir kādi? Erotiskie?

- Nē, vienkārši autožurnāli. Viņi bija jauni. Es atvedu jaunus žurnālus, kad mani transportēja no cita cietuma. Viņš paņēma un izmeta. Es teicu, ka nedrīkst, staigāju kamerā, psihoju, ***, kā tikai es viņu nesaucu. Kontrolieris sadzirdēja, uzrakstīja ziņojumu. Man iedeva 15 diennaktis.

- Karcerī?

- Jā. Desmit vai piecpadsmit diennaktis iedeva.

- Kā bija karcerī?

- Nu toreiz karcerī, kad es 2009. gadā sēdēju, maz nelikās. Tur bija tumšs.

-Gaismas nebija?

- Nu kaut kāda spuldzīte tur bija. Kaut kādu formas tērpu deva, deva liela izmēra gumijas klikatas. No personīgām mantām mugurā palika tikai zeķes un apakšbikses, visu pārējais bija cietuma apģērbs. Es tās gumijas klikatas nevalkāju, tur bija briesmīgi. Pēc tam nesēdēju [karcerī] kādu laiku, vēlāk atkal.

Nu un te pasēdēju karcerī pagājušogad.

- Par ko?

- Šeit man bija atkārtots kautiņš. Es mācījos 9. klasē. Tur viens izsita no pacietības skolotājus. Es turējos, turējos, turējos...

- Devītajā klasē šeit cietumā?

- Īsāk sakot, mana pacietība tika izsmelta, es pagriezos un iesitu viņam pa galvu, viss. Nu, uzrakstīja ziņojumu. Pagāja kāds laiks, un pie manis kamerā iesēdināja vienu “čubziku”, neandertālieti, teiksim tā. Viņš bija līdzīgs neandertālietim. Viņš ir problemātisks cilvēks. Viņš vispār ne ar vienu šeit nevar sēdēt. Un ar viņu neviens negrib sēdēt. It kā divas nedēļas viss bija normāli, mierīgi, bet pēc tam viņam sāka “raut jumtu nost.” Jā, kaut kur es pāršāvu pār strīpu, nedaudz, teiksim tā, pacēlu balsi. Viņš uzbruka man, nostrādāja pašsaglabāšanās instinkts, pāris reizes iesitu un viss. Degunu sasitu, uzaci sasitu. Pēc tam mani ievietoja karcerī uz desmit diennaktīm. Normāli, toties no darba atpūtos.

- Vai jūs vēl kaut kā sodīja? Piemēram, vai liedz apmeklēt veikalu vai sazināties ar radiniekiem?

- Var liegt satikties ar radiniekiem, veikalu var aizliegt apmeklēt, zvanīt var aizliegt. Bet par videozvanu es nezinu. Mums mūžiniekiem ir Skype reizi mēnesī zemākajā pakāpē. Viena stunda. To arī var atņemt laikam, bet es nezinu, man nekad neatņēma šo iespēju.

- Kad mēs ar jums tikāmies iepriekšējo reizi, jūs lietojāt vārdu “ļimonadņiki”. Kā saprotu, tas ir viens no cietuma žargona vārdiem. Vai jūs varat, lūdzu, pastāstīt par vārdiem, kurus mēs nelietojam, bet kurus cietumā ļoti bieži lietojat jūs?

- Tādus arī brīvībā šobrīd lieto.

- Nu es nelietoju.

- Un arī es nelietoju, goda vārds. Es necenzēti lamājos kamerā. Bet necenzēti lamājas, es atvainojos, arī brīvībā visi, pat vēl ļaunāk. Jaunieši ir tik attīstīti, ka mēs vispār stāvam maliņā un nervozi pīpējam.

- Kā jūs zināt?

- Televīziju skatos. Nu, “ļimonadņiki” mūsu izpratnē ir vienkāršie ieslodzītie, kas neizcieš mūža ieslodzījumu. Divdesmit gadu ieslodzījuma termiņš – nu kas tas ir? Es to jau gandrīz esmu izcietis, bet citi vēl vairāk ir atsēdējuši. Kāds vēl ir žargons? Es to nelietoju, goda vārds. Lamājos, bet tā – nē. Man pats galvenais, lai būtu cilvēks, bet viss pārējais vienalga. Nu, vienīgais es nesēdēšu vienā kamerā ar bērnu slepkavām, pedofiliem, ar tādiem.

- Vai cietumā ir šī hierarhija, ka par noteiktiem noziegumiem paši ieslodzītie soda cits citu cietuma sienās?

- Jūs domājat tā, ka sit?

- Vai nu sit, vai nu vēl kaut ko.

- Nē. Tagad ir tāds laiks.

-Agrāk stāstīja, ka pedofilu cietumā varot piekaut, piemēram.

-Pie “ļimonadņikiem” par tādiem pantiem viņus uzreiz iesēdina pie “kreisiem”.

- Kas ir “kreisie”?

- Tie ir zemākie [cilvēki] hierarhijā. Viņus uzreiz tādā kamerā iesēdina. Pie mums viņi sēž, un man ir vienalga. Viņš mani neskar, es viņu. Es saku, es neesmu ne prokurors, ne tiesnesis, es neesmu Dievs. Man ir savi noziegumi, viņam ir savi noziegumi, katram jāatbild par savu. Bet, ko viņš tur izdarīja, man ir vienalga. Jā, protams, lūk, tur viens par bērniem sēž, tāds ir jāsit galvā. Bet kāda man par to daļa? Kas grib, tas lai sit. Ja viņš sevi uzskata par “blatnoju”. Nu, ja tu dzīvo pēc “poņaķijām” [nerakstītie cietuma likumi], atsit viņam galvu. Viss. Man tas nav vajadzīgs. Vēl vienu pārkāpumu? Lai es atkal darbu zaudētu? Nē!

- Jūs teicāt “dzīvot saskaņā ar “poņaķijām.” Ko tas nozīmē?

- Nu “blatnije”, šobrīd tādu jau ir maz saglabājies, kam vēl ir autoritāte palikusi no veciem laikiem. Viņi tur dzīvo, viņiem tur ir savi, vecie likumi, ieslodzīto likumi. Viņi ir pareizie cilvēki. Taču šeit tādu nav, jaunie ir “ogrizki”. Es viņus saucu par “ogrizkiem”. “Blatnije” ? Kādi tur “blatnije” ? Nav tādu šobrīd, saprotiet. Kas ir palicis no vecajiem, tas ir palicis. Viss. Viņiem ir savas “poņaķijas”: ar tiem nedzert, ar tiem neēst kopā, ar tiem nesveicināties. Viņiem ir jāievēro savi likumi, iekšējā kārtība. Es tur nelienu, mani tas neskar, man tas nav vajadzīgs. Viņiem ir sava dzīve, man ir sava dzīve. Ko es līdīšu tur, kur man nevajag. Es vienkārši staigāju, mierīgi uzkopju gaiteni, viss! Vairāk man nekas nav vajadzīgs. Lai viņi paši tālāk tiek galā.

- Es par jums esmu lasījusi informāciju, kas ir brīvpieejā, un man jau ir par jums kaut kāds priekšstats. Bet sākumā es gribētu, lai jūs pats pastāstītu, kas man ir jāzina par Artūru Bogdanoviču.

- Bet ko tieši jūs vēlaties uzzināt?

- Pastāstiet tā, it kā jums būtu nepieciešams sevi prezentēt. Kā reklāmā.

- Par dzīvi vai par ko?

- Kopumā. Īsa biogrāfija. “Sveicināti, es esmu Artūrs Bogdanovičs, un es...” turpiniet.

- Esmu mierīgs, bet dažreiz mēdzu būt viegli aizkaitināms. Bet tas ātri pāriet. Varu sastrīdēties ar kādu, bet līdz kautiņam reti kad nonāk. Ļoti ļoti reti. Neteikšu, ka esmu izglītots. Nē. Brīvībā es nepratu latviešu valodu, zināju tikai “Aizver muti,” “Ej dirst!” un vēl dažus tādus.

-Visnepieciešamākie vārdi.

- “Veikals, piens, maize.” Nu tādus zināju. Bet, kad sēdēju Jelgavas cietumā, tur, piemēram, filmu rāda krievu valodā ar titriem latviešu valodā. Filma latviešu valodā, titri krievu valodā. Es kaut kā klausos un lasu. Un man pat ir tā, ka es latviešu vārdus nevaru iztulkot krievu valodā. Jēgu es saprotu, bet iztulkot nevaru. Bet latviešu valodu iemācījos, nokārtoju eksāmenu uz B kategoriju. Es neteikšu, ka esmu neizglītots, es neesmu muļķis. Precīzāk, muļķis, bet ne idiots. Patīk nodarboties ar to, kas pašam patīk. Ja mani tas pievelk, es to darīšu. Man ir kaut kādas savas fantāzijas, patīk sapņot.

- Par ko sapņojat?

- Vairāk par brīvību. Ja kāds pierakstītu manus sapņus, papīra nepietiktu. Bet, ko lai es vēl stāstu? Es nevaru sevi prezentēt.

- Kāpēc? Ļoti labi sevi prezentējāt.

- Lai cilvēks pats no malas spriež, kāds es esmu. Šeit ir daudzi ieslodzītie, kas ne reizi vien ticību ir nomainījuši. Vispirms viņš bija katolis, pēc tam pareizticīgais, vēlāk – vecticībnieks, pēc tam atkal katoļos aiziet, pēc tam vēl baptistos, nu tā. Proti, viņi meklē izdevīgumu. Es cietumā esmu kristīts, biju vecticībnieks. Pēc tam man ar šo cilvēku bija domstarpības. Es saku, ka katram cilvēkam ir sava ticība, bet Dievs taču ir viens. Viņš saka: “Nē! Mums ir pareizais Dievs, viņiem ir nepareizais.” Es saku: “Pagaidiet. Dievs ir viens.” Viņš: “Nē, mums – vecticībniekiem - ir pareizais, viņiem ir nepareizais.” Ko es varu par to pateikt? Pēc šī es ar viņu vairs nerunāju. Ilgu laiku nekur neesmu gājis Jelgavā, bet pēc tam man trāpījās neliela grāmatiņa par pareizticību. Lasīju, lasīju, pierakstījos pie pareizticīgā priestera. Svētais tēvs atnāk, kapelāns, parunājām, un es pieņēmu pareizticību. Lai gan joprojām valkāju vecticībnieku krustu.

- Vai Dievs jūs glābj cietumā? Vai jums ir vieglāk tāpēc, ka varat parunāt ar viņu? Ka varat lūgties?

- Nezinu, kā ir citiem, bet man palīdz. Kāds es agrāk biju dīkdienis un kāds esmu tagad – tie ir divi dažādi cilvēki. Es atceros sevi pat pirms desmit gadiem, nemaz jau nerunājot par to, kāds es biju pirms piecpadsmit gadiem. Tas bija pilnīgs “atsaldētais”. Divi dažādi cilvēki. Man palīdzēja Tas Kungs. Daudz kas jauns atklājās. Tas, ko es agrāk vienkārši nebiju ievērojis, vai arī ievēroju, bet nevēlējos pieņemt. Bet tagad pieņemu. Es paliku mierīgs, vairāk vai mazāk nosvērts. Es lūdzos katru vakaru. Pieceļos no rīta, tikko atveru acis, uzreiz lasu Tēvreizi. Bet vakarā es lūdzos par dzīvajiem un par viņsaulē aizgājušo dvēseļu mieru. Nu es pārāk neiespringstu, tur ir rīta, vakara lūgšana. Kad es Jelgavā sēdēju, turi rokās lūgšanu grāmatu, lasi, lasi, lasi, paiet pusstunda, kājas jau saļimst. Un tu domā: “Kaut vai es ātrāk to izlasītu.”

- Sanāk, ka piespied sevi.

- Beigu beigās es padomāju, ko es lasīšu šo lūgšanu grāmatu. Es moku sevi. Turklāt tur ir tādas lūgšanas, ko lasīja cilvēki, kuru vairs nav. Viņi ar šīm lūgšanām lūdzās paši sev, bet man ir jālasa tās lūgšanas, kas palīdz man.

- Tas jau viss ir ļoti individuāli.

- Vienkārši sāku lasīt Tēvreizi, kaut ko no sevis: “piedod manus grēkus, esmu sagrēkojis šodien,” viss. Šodien svētais tēvs atnāca, es pat pie viņa neaizgāju. Tāpēc, ka es ne vienmēr eju.

- Pareizi, nav taču obligāti jālūdzas baznīcā vai kapellā, var arī pašam to darīt.

- Jā, mājās var. Precīzāk kamerā.

- Nedaudz gribētos parunāt par cietumu. Mēs jau daudz ko apspriedām. Man ir ļoti interesanti, ko jūs jutāt tajā brīdī, kad tiesas zālē jums nolasīja spriedumu “brīvības atņemšana uz mūžu”.

- Ja jums brīvībā ir internets, ja tas ir iespējams, [paskatieties], pirmo spriedumu man nolasīja 2002. gadā, iedeva mūža ieslodzījumu. Toreiz “LNT” bija atnākusi uz tiesas sēdi. Precīzāk sakot, tiesnesis viņus bija uzaicinājis, lai gan viņus nedrīkstēja aicināt bez mūsu piekrišanas. Viņi tur nofilmēja, tur tāda filmēšana bija, ka maz nelikās. Raudāju, protams, uz videooperatoru spļāvu. Es raudu, bet viņš – gnīda, pienāk vēl klāt un filmē tuvu. Tur ir radinieki, šausmas vispār, kas tur bija. Bet otru reizi, kad man piesprieda mūža ieslodzījumu, es to uztvēru mierīgi, kā nākas. Iedeva un iedeva. Tātad tam tā ir jābūt. Ko es tur varu iesākt? Tur es neko nevarēju izdarīt, saprotat.

Man iedeva mūža ieslodzījumu, pēc tam to atcēla, nosūtīja uz to pašu tiesu, tikai tiesneši bija citā sastāvā. Vēlāk 2003. gadā atkal bija tiesa, iedeva mūža ieslodzījumu, atkal bija apelācija. Tātad nekā laba nebija. Vienīgi, saskaņā ar likumu, tiesnesis nedrīkstēja divas reizes būt vienas un tās pašas lietas izskatīšanā, bet man bija. Brālim iedeva mazāk par vienu gadu. Tam, kurš te mani arī iesēdināja, teiksim tā. Viņam iedeva 15, bet viņš bija nepilngadīgs. Toreiz 15 gadus deva, tagad gan dod desmitnieku. Par gadu viņam iedeva mazāk, tagad viņš ir brīvībā. Viss.

- Vai jums bija vēl sodāmības pirms mūža ieslodzījuma?

- Jā, par zagšanu. Es nekad nevienu negribēju nogalināt. Arī šajā lietā, godīgi pateikšu, Krievijā es saņemtu lielākas desmit gadus par šo lietu. Lielākais. Mēs gājām zagt. Mēs reāli gājām zagt. Bet tā nu sanāca, ka tur trāpījās tās pārdevējas.

- Pastāstiet, lūdzu, no paša sākuma. Kā tas viss notika no brīža, kad jūs pamodāties tajā dienā.

- Es neatceros, kā es pamodos.

- Jūs bijāt piedzēries?

- Nē.

- Kāpēc jūs neatceraties?

- Tāpēc, ka es pat neatceros, kas tā bija par dienu. Otrdiena, piektdiena vai vēl kaut kas. Es pat datumu neatceros. Mēnesi pat neatceros.

- Vai tiešām pa šiem 18 gadiem jūs ne reizi neesat atcerējies par to?

- Vika, es jums teikšu tā. Kaut kur iekšā ir rūgtums, nosēdums – tāds, kas pudelē reizēm ir. Lūk, šis nosēdums ir dvēselē, no tā vairs nevar atbrīvoties. Ar lūgšanām no tā neatbrīvosies. Saproti, tu nemocīsi sevi pastāvīgi ar šo nosēdumu. Atcerēties. Nu izdarīju. Žēl bija. Nožēloju, piekrītu. Es šeit neko nevaru izdarīt, es nevaru to izmainīt. Es neko nevaru šeit izdarīt. Kā notika – tā notika. Mēs reāli aizgājām zagt. Vienkārši izlēmām to veikalu sacelt kājās. Nu sanāca tā. Ko es varu izdarīt? Cilvēks, kas brauc mašīnā, tīši vai netīši notriec cilvēku, bet viņš jau arī nevar attīt notikumus atpakaļ un nospiest uz bremzēm.

Bet ko es te izdarīšu? Es neko neizdarīšu. Mocīt sevi, kropļot sevi. Es jau tāpat esmu izkropļots iekšēji. Visa dvēsele, visa jaunība ir pilnībā izkropļota. Bet kas tālāk? Man žēl ir tikai par vienu, ka es pirms tam, ko es izdarīju, ka es ne vārda nespēju izdvest. Pateikt: “Es nekur nebraukšu.” Mēs braucām mašīnā, es vēl aizvien atceros, man mute bija it kā aizlīmēta. Es nespēju pateikt ne vārda. Es gribēju pateikt: “Apturi mašīnu, es nekur nebraukšu,” bet es nevarēju pateikt. Domās es gribu, bet nespēju. Viss. Ko es varu pateikt šobrīd? Bet kas zina, ko cilvēks izdarīs rīt? Neviens nezina. Cik ir šādu gadījumu? Cilvēks brauc mašīnā, kādu notriec. Cilvēks kaut kur aiziet, ieraudzīja, ka kādam uzmācas, sāka aizstāvēt. Iesita, tas nokrita, nomira. Viss! Viņš to negribēja. Bet tā notiek dzīvē. Es negribu sevi ar to mocīt, goda vārds. Es neteikšu, kas es spēcīgi jau visu... Vienkārši esmu to visu jau pārdzīvojis. Pārdzīvojis.

- Vai uzskatāt, ka sods nav taisnīgs?

- Ne tikai es, bet arī tie, kas ir lasījuši manu spriedumu.

- Bet, kāpēc sanāca tā, ka jūsu argumentus neņēma vērā?

-Drīkst aizpīpēt, ja?

- Protams.

- Varu parādīt papīru.

Tur ar melnu uz balta ir rakstīts. Lūk, konkrēti: tiesājamais Bogdanovičs iesita pa galvu [***], bet noziedzīgo nodomu līdz galam īstenoja tiesājamais [***], kurš atzīmēja, ka cietušais rādīja dzīvības pazīmes, viņu arī iesita ar lauzni pa galvu. 37:30

- Tātad, ja iztulko vienkāršā valodā – jūsu brālis piebeidza šo sievieti, kas strādāja veikalā.

- Tā, kura bija dzīva. Bet man kāda darīšana? Te ir ekspertīze pēc visiem šiem papīriem. Ekspertīze uzrādīja roku lūzumu, bet es tikai vienu reizi [cietušai] iesitu pa galvu. Viss! Viņa pēc tam nāca pie samaņas, un pēc tam mans brālis stāstīja tiesā. Es neredzēju, kā tas viss notika, tāpēc ka manis tur nebija. Viņš viņu piebeidza. Tāpēc, ka viņa satvēra viņu aiz kājas.

- Kāpēc vajadzēja nogalināt? Jūs taču gribējāt nozagt, un viņas tāpat jūs nebūtu panākušas.

- Tur jau tā lieta, ka es nebiju viņām blakus. Es biju pašā veikalā.

- Tātad jūs bijāt tas, kurš visus šos produktus savāca?

- Nevis produktus, mēs tur naudu gribējām nozagt. Bija informācija, ka tur kaut kur ir nauda. Bet brālis staigāja, vaktēja. Vienreiz ieskrēja, prasa man, vai es esmu atradis. Es saku: “pagaidām nekā”. Pēc tam otru reizi: “ir vai nav?” Viss, ejam prom. Pa ceļam tur kaut kādas cigaretes paņēmām un aizgājām. Un viņš man, kad mēs jau bijām atbraukuši uz Jēkabpili, gājām uz mājām, pa ceļam stāstīja, ka: “Tā sieviete, kuru tu apdullināji, nāca pie samaņas un mani aiz kājas paķēra, kad es gāju garām. Viņa gribēja kliegt.” Saka: “Es viņai divas vai trīs reizes pa galvu iesitu.” Bet kāda man te darīšana?

- Tātad viņš pat nezināja, vai viņa gāja bojā vai nē? Vienkārši iesita dažas reizes?

- Gāja bojā gan viena, gan otra. Pirmā gāja bojā, kad atbrauca ātrie, bet otra cietusī sieviete gāja bojā jau rīta pusē. Tātad slimnīcā. Un es to uzzināju, jūs neticēsiet, tā bija piektdiena. Es gāju uz, kā to mūsdienās sauc, naktsklubu, toreiz to sauca par diskotēku. Mani sagaidīja viens pazīstams puisis, ar ko mēs kopā toreiz izdarījām noziegumu. Un viņš man saka: “Arča, a tu zini, ka tās divas esot nomirušas?” Es saku: “Kādas tās?” Bet viņš: “Nu tās divas sievietes”.

Es saku: “Ko tu gvelz?” Viņš: “Nē”. Lūk, tikai tad es to uzzināju. Pagāja vai nu divas, vai nu četras dienas, vai piecas. Kaut kas tāds. Man par to nebija ne jausmas. Godīgi sakot, es tajā dienā staigāju kā pusmiegā. Man vispār neko negribējās. Vienkārši kaut kur atradu iedzert, sametos un viss. Bet tas nepalīdzēja. Man piedāvāja tur vēl vienu benzīntanku kājās sacelt. Tas iniciators, kas piedāvāja to lietu. Es saku: “Nē, viss. Tiekat galā tagad paši, man pietiek. Tev vajag, tu arī ej.” Viss, es vairs neko nedarīju. Mani paņēma pie drauga tieši no gultas, es ar meiteni gulēju. Es gulēju, un tā... Bāc! Aknās iesita. “Arčij, celies! Ejam!”

- Cik ilgs laiks pagāja pēc tam, kad jūs uzzinājāt par to sieviešu nāvi?

- Ātri. 9. decembrī mani noķēra. Varbūt nedēļa, varbūt pusotra. Īsāk sakot, šis operatīvais darbinieks, priekšnieks, viņš pats man pateica, ka zinot mani jau kopš bērnības. Viņš teica: “Arča, ko tu to veikalu kājās sacēli, man jau bija nojausma, es zināju, ka tas esi tu, bet man pret tevi nekā nebija. Mašīnu nozagt – es nedomāju, ka tas esi tu. Bet šis... Vispār. Tas, ka tavs brālis – jā, viņš ir pamuļķis. Bet tu,” viņš saka, “visu dzīvi zagi.” Viņš pat neticēja tam, viņš pazina mani kopš es biju mazgadīgs. Es neko nevaru šeit izmainīt.

Lai viss ir kā ir. Ja Tas Kungs Dievs dos, es būšu brīvībā, ja nē – nekas, būšu šeit. Gribas iziet brīvībā, svaigu gaisu ieelpot. Par savu ģimeni runājot – to nodibināt ir vienkārši nereāli.

Es pat nezinu, kā tas ir – dzīvot kopā ar kādu. Kā var pēc tik daudziem gadiem kādu iemīlēt? Es esmu pieradis sēdēt kamerā viens. Mēs sēžam divatā, bet tik un tā. Tu pierodi – tu ej gulēt viens, tu mosties viens. Tev nav nevienam jāatskaitās. Bet te – ģimene, bērni. Ja būtu tāda laime [iespējama], es neatteiktos. Taču man tādas laimes nebūs.

- Es zinu, ka daži, atrodoties cietumā, atrod sev sarakstes laikā sievietes, pēc tam apprec viņas. Jūs esat mēģinājis?

- Kas sarakstīsies ar mūžiniekiem? Kāda normāla meitene? Lūk, jūs esat brīvībā. Vai jūs rakstītu vēstuli mūžiniekam? Reāli, kā ir patiesībā. Nē! Es atbildēšu jūsu vietā.

- Darba vajadzībām uzrakstītu.

- Darba vajadzībām. Bet iepazīties, kaut kādas attiecības. Jūs taču esat adekvāta meitene, jūs pateiktu sev: “Es esmu muļķe, vai?” Te ar vienkāršiem “ļimonadņikiem” reti kura vēlas sarakstīties, bet te – mūžinieks. Kura? Tikai kāda pilnīgi neadekvāta. Ja tāda atradīsies, goda vārds, viņa būs varone. Tādai uzreiz vajag medaļu dot. Bet par randiņiem es vispār nerunāšu. Par to aizmirsti, vispār. Ko jūs? Daudzi saka: “O, Artūr, ko tu sev nesameklē kādu “zaočņicu?”.

- Kas ir “zaočņica”?

- Kaut kāda pazīstama meitene. Es saku: “Nu tad sameklē man viņu, tu taču mēdz būt pilsētā!” “Bet kā es tev viņu atradīšu?” Es saku: “Tev taču ir internets tur brīvībā, bet man šeit nekā nav. Kā es varu viņu atrast?” Ja nu vienīgi, kaut kāda, nekautrēšos no šī vārda, kaut kāda “fifa”, kurai brīvībā neviens nepievērš uzmanību, nekādu glāstu, nekā. Ja kaut kāds krokodils, tad jā. Bet tagad brīvībā visu var izdarīt. No krokodila var tādu “ļaļu” uztaisīt. Galvenais, lai būtu nauda.

- Nu nauda ne jau visiem ir.

- Bet “krokodīlenes” necenšas, lai nopelnītu vairāk naudas un uztaisītu sev pilnu «tūningu».

- Tātad jums ir vajadzīgs pilns “tūnings” ?

- Man ir vienalga. Galvenais, lai būtu cilvēks, tas arī viss. Lai pieņemtu mani tādu, kāds es esmu. Ar saviem kreņķiem. Katram cilvēkam ir savi plusi un mīnusi.

- Ja jau mēs runājam par meitenēm. Ar kādām meitenēm jūs gājāt uz randiņiem jaunībā?

- Bija tāda Sņežana. Viņa bija stervoza, bet skaista. Ir tāda frāze no filmas: “Muļķe, bet skaista,” bet šai gadījumā: “Stervoza, bet skaista”. Vēlāk mēs ar viņu pašķīrāmies. Lūk, kad biju kopā ar viņu, toreiz es vēl biju brīvs, nebija ne alkohola, ne draugu, nekā tāda. Man bija darbs, es pie viņas gāju, uz mājām, uz darbu. Ja mēdzu iedzert, tad tikai pie viņas mājās. Bet vēlāk pašķīrāmies, un aizgāja – draugi, lūk šī diskotēka, jaunas iepazīšanās, un viss. Neizteikšos skaļos vārdos, bet visa dzīve sagāja grīstē.

Bija tur vēl viena, taču... Tur nebija nopietni. Kādas meitenes, par ko jūs runājat? Es visu dzīvi sēžu. Meitenes, kas man ir bijušas, var uz pirkstiem saskaitīt.

- Jaunība, diskotēkas. Tur droši vien ar kādu iepazināties.

- Jaunībā? Es no 16 gadiem sēžu. Redzētu jūs manu jaunību, jūs galvu saķertu. Grāmatu var sarakstīt.

- Tad rakstiet.

- Es gribēju uzrakstīt, tikai es nezinu, ar ko sākt, kā to visu sākt. Domas ir, kaut kādas daļas ir, kaut ko atceros no bērnības, no jaunības, bet kaut ko vispār nespēju atcerēties. Kāda jaunība? Es no mājām bēgu, blandījos, laidos lapās uz Baltkrieviju.

- Laidos lapās, tas ir?

- Bēgām uz Baltkrieviju. Es tur agrāk dzīvoju. Mēs 1992. gadā aizbraucām uz vienu ciematu netālu no Polockas. Bet tur tāds ciemats bija. “Arķuhi” saucas. Tur uz skolu bija jāiet 4 kilometrus vienā virzienā. Tēvam uz darbu tikpat tālu bija jāiet. Un viņš tur trīs vai četrus mēnešus nostrādāja, algu nemaksāja. Viņi ar māti atrada “sovhozu” pie Vjerhņadzvinskas. Es zinu, ka šobrīd tur dzīvo kādi 5 tūkstoši, toreiz dzīvoja trīs tūkstoši. Mēs aizbraucām uz turieni dzīvot.

Tur ir “sovhozs”. Tur bija klubs, tur kinoteātris, tur skola bija. Bet Jēkabpilī es mācījos pirmajā klasē Otrajā vidusskolā. Divus gadus es tur nomācījos, mani divas reizes atstāja uz otro gadu. Un trešajā gadā mani aizsūtīja uz palīgskolu. It kā garīgi atpalikušiem. Uzreiz trešajā klasē. Kad es atnācu uz turieni uz trešo klasi, tur učenei bija kaut kāda grāmata, neatceros vairs, nu tāda. Es zināju tos trīsciparu skaitļus. Visi trešās klases skolēni pat trīsciparu skaitļus nezināja. Nu kāds skolēns es tur biju? Vispirms, jā, mācījos, centos, kaut kā tā. Sportā man vienmēr bija 4-5. Ģeogrāfijā vienreiz 4 nopelnīju, bet arī - “uz haļavu”. Krievu valoda, matemātika – tur vispār neko nesapratu. Bet kaut kā jau mācījos. Es tur pabeidzu pilnībā piecas klases. Sesto nepabeidzu, mēs aizbraucām dzīvot uz Baltkrieviju. Un mani jau uzreiz pierakstīja tajā sovhoza skolā, es kopā ar visiem bērniem braucu uz dārziem kartupeļus vākt, ābolus. Bet par to arī maksāja. Kopumā es nopelnīju 258 rubļus. Bet tos es neredzēju.

- Kādēļ?

- Tas ir cits stāsts. Bet, kad atnāca mani dokumenti, māte atveda no skolas, mani nepaņēma. Pateica: “Nu, Artūr, kur lai mēs tevi apsēdinām?” Man bija 13 gadi. Iet uz trešo klasi? Es tur piecus gadus pabeidzu pilnībā, bet vidējā izglītībā tā ir trešā klase. Īsāk sakot, pateica, ka tur esot viena internātskola. Māte gribēja mani uz turieni nosūtīt, taču es pateicu “Nē”. 15 kilometri, internātā jādzīvo nedēļu, kam man to vajag? Es paņēmu un sadedzināju visus dokumentus. Tas arī viss.

Bet naudu es nesaņēmu, jo, kad pienācu pie kases, man pateica, ka naudu par mani jau saņēma vecāki. Es aizgāju. Godīgi sakot, tādas mīlestības man mājās nebija. Es teicu mātei: “Tu ko – manu naudu saņēmi? Man ir jāpērk drēbes, dodiet man manu naudu atpakaļ.” Zini, ko viņa man atbildēja?

- Ko atbildēja?

- Viņa nevis atbildēja, bet man pārmeta. “A tu ko? Mājās neēd?” Un viss, es paliku bez naudas, bez drēbēm, bez visa. Man toreiz bija tādi puszābaciņi, jau nolietoti. Vienīgais, kas man bija no apaviem. Viņa tos kaimiņam atdeva, lai tas ar savu vecāko brāli aizbrauc kaut kur tur pie Minskas vai kur viņš tur slimnīcā gulēja. Es saku: “Normāli? Bet ko es vilkšu kājās ziemā?” Viņa teica: “Nu, pacieties.” Viņš atbrauca, viņš vēl kādu mēnesi valkāja manus puszābaciņus, bet es ziemā čībās staigāju. Tādi man bija vecāki.

- Mums visiem ir kaut kāds aizvainojums no bērnības, kas neliek mums mieru arī pieaugušo gados. Jums ir tādi?

- Ir, un ļoti daudz. Bet ne jau aizvainojums, drīzāk kaut kādas atmiņas. Tēvs mani – desmitgadīgu puiku – dauzīja kājām. Slotu pret mani salauza. Slotas kātu. Pauri ar cirvi gandrīz nocirta. Atnāca mājās, sameties. “Tu,” viņš saka, “nebiji skolā”. Bet es pirms stundas no skolas pārnācu, un tieši sēdēju, mājas darbu pildīju. “Nē, man pateica, ka tu tur nebiji!” Es saku: “Tu piezvani, es biju skolā.” Īsāk sakot, viņš bija sameties. Bet mums māja bija ar malkas apkuri, tur vairākas ģimenes dzīvoja. Un tur tāda krāsns, un pie krāsns atradās klucītis, kur malku skaldīja. “Liec, liec savu galvu!” Vai nu 10, vai nu 11 gadi man toreiz bija. Es saku, ka nelikšu, viss biju asarās. “Liec pauri, es tev saku!” Es noliku. Manas domas bija šādas: “Viss, tūlīt nomiršu.” Lūk šo brīdi es atcerēšos mūžīgi.

Viņš jau atvēzējās, un šajā brīdī, nu kā šeit, teiksim, atveras durvis, un ienāk vecākais brālis. Un tieši viņš paspēja pārtvert šo cirvi. Viņš vienkārši būtu nocirtis manu pauri un viss. Varbūt tas nāktu par labu.

- Kāpēc jūsu vecāki tā uzvedās? Vai viņi dzēra?

- Es biju nepaklausīgs, bet ne jau līdz tādai pakāpei. Kaut kur es biju nepaklausīgs, kaut kur tēvs juka prātā. Kāpēc es sāku bēgt prom? Tāpēc, ka viņš mani sāka sist. Rokām, kājām sita. Es gulēju, bet viņš sita mani kājām. Bet ko man vajadzēja darīt? Viņš aiziet, es atveru logu un... fuh! Un viss, tā arī nonācu uz ielas kopā ar puikām. Tur sākās pirmās zādzības, pirmo veikalu kājās sacēlām.

- Vai varat pastāstīt par savu pirmo zādzību?

- Pirmā zādzība. Nu tā gluži nebija zādzība. Mēs ar vienu puiku pirmajā klasē nolēmām nobastot stundas. Iegājām ģērbtuvē, toreiz kopējā ģērbtuve bija. Paņēmām kaut kādu jaku, kaut kādas krosenes. Un ar to visu izbraucām ārpus pilsētas. Pablandījāmies un viss. Kad es atpakaļ atbraucu, pēc tam to jaku izmetu. Tāda bija pirmā zādzība. Toties, kad māte uzzināja, es tā mājās atrāvos. Man pēcpuse zila bija. Es ilgi par to neatcerējos. Vēlāk, ziniet, daudziem bērniem – tas bija vēl padomju laikā – bijā tādi “Aist” un “Orļonok” divriteņi. Tev tādu arī gribas, bet tev nav. Mēs ar brālēnu izlēmām tā: stāv divritenis, mēs to paņēmām un aizgājām braukāt. Tas bija svešs, nozagām. Mūs pēc tam noķēra, bet nevienam neziņoja. Bet vienreiz mājiniekiem paziņoja. Un arī atrāvos.

- Jūs vienmēr tikāt sists par to, ko darījāt?

- Jā.

- Vai tad neviens nerunāja, necentās saprast, kāpēc jūs to darāt? Vai arī paskaidrot, ka tā nedrīkst darīt, bet vārdos, audzināšanas sarunas veidā.

- Runāja. Es viņiem teicu: “Nopērciet man divriteni.” Es jums neteikšu, ka padomju laikā mēs dzīvojām nabadzīgi. Mēs bijām labi nodrošināta ģimene. Mans tēvs strādāja par metinātāju dolomīta [rūpnīcā]. Tolaik viņš saņēma 200 rubļus, pat nedaudz vairāk. Par dzīvokli bija jāmaksā 6-7 rubļus mēnesī. Mums bija auto. Mēs bijām pirmie romi Jēkabpilī, kam bija sava mašīna. Jā, tas bija “Zaporožecs”, bet pēc tam šis “Zaporožecs” pārtapa “Moskvičā”. Bija normāla ģimene. Visi savus bērnus sūta uz pionieru nometnēm, mani nekad. Man nebija tā, kas bija citiem bērniem. Mašīnītes, kaut kādas rotaļlietas. Nē! Tu ej garām mājai, skaties, tur smilšu kastē mašīnīte, un tā hops! Ieliec to sev kabatā. Pēc tam sēdi pie mājas un vizinies smiltīs. Tāda, lūk, bērnība man bija.

Bet pēc tam jau sākās tādas nopietnākas zādzības, kad sāku bēgt prom no mājām. Ar puikām pirmo kooperatīvu kājās sacēlām. Es biju mazs, pārrāpos caur režģiem. Kā tas man izdevās – nezinu. Un no turienes padevu visu, kas bija – košļenes, kaut kādas jakas, vēl kaut ko tādu. Bet mūs ātri noķēra, zināja, ka tie bijām mēs. Mani nevarēja iesēdināt, jo man bija 11-12 gadi.

- Kādu laiku tikāt sveikā cauri?

- Jā, gandrīz visi tikām sveikā cauri. Pēc tam aplaupījām piensaimnieka veikalu. Es tur ierāpos, padevu tādus sviesta klučus, sieru padevu tur. Košļenes zagu. Ienācām kooperatīvā, kamēr tur rinda, es vienkāršu pieeju pie letes, hop! Paņemu iepakojumu, bet iepakojumā simts košļenes. Mēs ar puikām gājām pārdot. Notirgojām pa lēto kioskā. Naudu sadalījām uz pusēm.

Beigu beigās sākām uzmākties atbraucējiem. Tā, piemēram, es biju uzmācies diviem pieaugušiem vīriem. Ja iesistu man galvā, es tur nomirtu. Bet nekā! Viņi saprata, ka tur vesela varza stāv. Galu galā sāka skriet prom, un tā sanāca, ka viņam bija ādas jaka. Vēl aizvien atceros, te viņam avīze vai kaut kas tāds bija. Es – sīkais – kaut kā ieķēros tai jakā, un viņš mani pavilka aiz sevis. Es izrāvu to avīzi viņam. Jūs neticēsiet – no turienes sāka birst ārā nauda. Gluži kā no debesīm. Desmitnieki, divdesmitnieki, piecinieki. Viena, trīs rubļu – tādu nebija. Tur omītes pieturā Jēkabpils laukumā stāvēja, viņas skrēja klāt, vācot to naudu. Īsāk sakot, es savācu 120 vai 125 rubļus. Mazāk par simtnieku neviens nesavāca. Galu galā man visu šo naudu savējie puikas atņēma.

- Kāpēc tā?

- Nu viņi nodzēra savu naudu, bet mēs tur ar Kosķiku vienkārši pastaigājāmies, netērējām to. Tie aizgāja, sapirka alu, aizgāja pie vienas tādas Taņkas uz mājām. Bet mēs to negribējām. Mēs vienkārši aizgājām, nopirkām sev saldējumu. Un aizgājām uz turieni, un tur bija tāds Oļegs, uzvārdā nesaukšu, tik un tā to izpīkstināsiet. Viņš sāka: “Dod naudu.” Es atbildu: “Nedošu.” Kosķa viņam teica, lai tas nelien klāt. Galu galā viņš man iesita pa seju, viņš bija vecāks un spēcīgāks par mani, atņēma visu naudu.

Tādi, lūk, mums bija draugi. Nu kā draugi? Paziņas. Draugu īpaši arī nebija.

- Tātad tie vairāk bija tādi kriminālie partneri, nevis draugi?

- Nu ja.

- Kad jūs gribējāt sirsnīgi parunāties ar kādu tuvinieku, mums jau visiem mēdz būt šādi brīži, jums bija kāds, ar ko varēja padalīties?

- Nebija. Es vienmēr visu turēju sevī. Un sita mani. Vienreiz nenakšņoju mājās, nakšņojām pie viena pazīstamā bēniņos. Tāds Ģimka. Viņam tie bēniņi augstu bija, bet tur [lejā] kaut kādi suņi staigāja. Kā tos sauca, es šķirni neatceros, bet bija ļoti nikni. Tādi brūni. Viņš gribēja mani lejā pie tiem suņiem nomest. Labi, ka viens puika mani aizstāvēja. Saka: “Tu ko, stulbs esi?” Un benčikus dzēsa, bakstot tos manās ausīs, kamēr es gulēju. Izsmēķus dzēsa. Bet ko es sīkais varēju izdarīt? Nu es kaut kā to pacietu, saprotat. Nezinu, varbūt nevajadzēja paciest.

- Vai nebija iespējams vienkārši nomainīt kompāniju?

- Es pat nezinu, varbūt bija. Bet kaut kā mani vilka uz piedzīvojumiem. Citi romu bērni savā starpā tur, bet es, lūk, tāds kroplis biju. Mani paši romi dzenāja, naudu atņēma. Saprotiet, viņi nestrādāja, nemācījās, viņu vecāki nestrādāja. Ej gar pagalmu, un varēja redzēt, ka tur tie romu bērni dzīvo. Viņus par “krimināliem” dēvēja, māja bija uz stūra. Bet, protams, kad es pieaugu, viņiem no manis bija bail. Bet kāpēc viņi to darīja? Tāpēc, ka mums bija citāda ģimene: tēvs strādā, māte arī strādāja kādu laiku, es jau skolā gāju. Bet, vai tad kāds no viņiem ir gājis skolā? Kāda tur skola? Reizi nedēļā parādās, lūk arī visa skola. Īsāk sakot, savējie savējo sita. Tas bija normāli. Tā ir dzīve. Un kas, kur, ko sagaida to nevar zināt.

Vienreiz māte mani gandrīz noslīcināja. Godīgi pateikšu, gribēja noslīcināt.

- Speciāli?

- Jā. Ar brālēnu pastaigājāmies, aizgājām pašūpoties uz šūpolēm. Bet es pratu taisīt tās “saulītes”. Es saku: “gribi parādīšu, kā taisīt “saulīti?” Viņš: “Nu, rādi.” Vislielākais, kas bija, es saskaitīju 120 “saulītes” vienā reizē.

- Kā tas vispār ir iespējams?

- Nu, es tā iemācījos. Pirmajā reizē, kad taisīju, es vispār nokritu no tām šūpolēm. Bet vēlāk es kaut kā iemācījos un tā bez pārtraukuma grozījos. 120 “saulītes” uztaisīju. Bet viņš nemācēja. Un sāku griezties, griezties, griezties. Bet šūpoles, kad sagriežas, es taču nevaru tās apturēt. Bet viņš nāk pie manis. Es viņam saku: “Neej,” un viņš, īsāk sakot, pienāk, un viņam tās šūpoles iesit tieši degunā, un viņš aizlido. Smieklīgi.

-Ne pārāk.

- Jā. Bet. Kurš bija vainīgais? Es! Es ātri nolecu. “Romka, Romka, Romka!” Precīzāk sakot, ne Romka, bet gan nez kāpēc viņu visi romu valodā sauca par “Ķoķo”. Un gāja garām kaut kāds onkulis, es lūdzu viņa palīdzību. Viņš paņēma viņu aiz rokām, atnesa pie mums uz mājām, mēs toreiz “piecstāvenē” dzīvojām. “Ātrie” aizveda viņu uz slimnīcu. Bet viņam vienkārši bija lauzts deguns. Māte paņēma mani aiz apkakles. “Viss, ejam uz karjeru.” Bet mana tante, viņas jaunākā māsa, viņu apturēja, izrāva mani no rokām.

- Cik jūs bijāt bērni ģimenē?

- Trīs brāļi un viena māsa. Četri.

- Pret pārējiem bērniem vecāki tāpat izturējās?

- Vislabāk izturējās pret vecāko brāli un jaunāko. Bet katrā ģimenē ir sava melnā avs, saprotat. Ir jābūt kādam ģimenē vainīgam. Es turpināju valkāt kaut kādas drēbes pēc tam, kad tās bija jau lietojis mans brālis, lai gan māte varēja arī man nopirkt, bet nepirka. Es mājās zagu naudu. Tāpēc, ka nācās. Maciņš piepildīts ar naudu, desmitniekiem, nu es arī ņēmu no turienes. Gājām ar puikām uz kafejnīcām vai vēl kaut ko. Es tajā laikā sev pirku... Ko tur varēja nopirkt 1991., 1990. gadā? Kaut kādas drēbes un viss. Tikai tā.

Vienreiz gājām garām veikalam, tur bija atvērtas durvis. Tur krosenes – divi pāri. Es tā – fuh! Vienas [paņēmu], viņš – otras. Bet tajā laikā, es atvainojos, “Adidas” krosenes... Un, lūk, es valkāju, valkāju, bet vēlāk izlēmu pārdot. Pārdevām, bet neatceros, par cik. Vēlāk sākām ar brālēnu bēgt prom no mājām, no Baltkrievijas atbraucām dzīvot atpakaļ Latvijā 1993. gadā. Nu es nezinu. Ja es dzīvotu Baltkrievijā, es šaubos, ka būtu sēdējis cietumā. Jo tur bija armija, tur viss būtu citādi. Jā, es tur zagu, bet nekā tāda krimināla tur nebija. Tur ar puikām pa pagrabiem ložņājām. Vienreiz divriteni nolaupījām, bet mūs noķēra, un mēs visu atdevām atpakaļ. Bet tādas nopietnas zādzības mēs vispār neveicām.

Mēs braukājām uz Vjerhņadzvinsku, precīzāk sakot, kājām gājām. Tas ir ap 10 kilometriem, varbūt vairāk. Mēs uz turieni gājām, jo mums bija nepieciešamas tukšās cigarešu paciņas. Mēs tās vācām.

- Kam?

- Kolekcija bija tāda. Agrāk vāca limonādes vai alus bundžiņas. Es vācu cigarešu paciņas, pudeļu etiķetes no alus, limonādēm, alkoholiskiem dzērieniem. Man uz sienas bija pielīmētas cigarešu paciņas, skaisti bija. “Mačs”, “Holivuda”, oho, tev tur ir divas vienādas paciņas, tu mainies ar kādu. Mēs gājām tur, uz Vjerhņadzvinsku, ielās vācām tās paciņas. Ej, skaties, onkulis smēķē, pieej klāt: “Onkulīt, cik jums cigarešu ir palicis? Vai jūs varētu iedot tukšu paciņu?” Deva. Viņš ņēma ārā cigaretes, deva tukšo paciņu. Ej, skaties pa visām malām.

Saprotiet, tas bija kaut kas jauns. Mūsdienās nevienu ne ar ko neizbrīnīsi. Atceros, bija nauda, nopirkām poļu cigaretes, tādas mazās, bija forši! Bet tagad... Kad 1993. gadā atbraucu, es dzīvoju Jēkabpilī. Toreiz arī vācu cigarešu paciņas. Tāpēc, ka laikā, kad mēs atbraucām uz Jēkabpili no Baltkrievijas, te bija tāda izvēle, ka maz nelikās! “Bond”, “Malboro”. Liela izvēle, tik vāc visas tās paciņas! Alus bundžiņas vācām. Gājām ar puikām, alus, limonādes, šņabja pudeles vācām. Skalojām un nodevām. Ja būtu zinājuši, ka tāpat būs ar melno metālu, es to melno metālu būtu tik daudz savācis, ka nezinu. Mums bija autoserviss, tur izmeta šīs bundžiņas, paciņas un pudelītes. Tur tas melnais metāls mētājās – tikai ņem! Neviens par to nezināja. Tāda man bija dzīve.

Vēlāk sākām bēgt prom uz Baltkrieviju ar brālēnu, es viņu aizvilku. Slēpāmies vilcienos. Pirmo reizi izgājām Indrā, kājām aizgājām līdz robežai.

- Vai nebija bail vilcienā līst iekšā?

- A kas tur briesmīgs?

- Ja nu noķers, vēl kaut kas.

- Nauda jau bija. Mēs zagām naudu. Man bija tāda shēma izdomāta. Tas ir mūsdienās, ka videokameras visur stāv, toreiz tā vēl nebija. Mēs neslikti “pelnījām” toreiz. Tajā laikā nozagt 25 latus – ar to pietika, bija normāli. Pirmais, ko mēs nozagām bija 900 “repšiki”. Nakts veikalā. Mēs toreiz tā uzdzīvojām! Nopirkām “Monte carlo”. Aizbraucām līdz robežai, pirmajā reizē pārgājām pāri, bet otrajā reizē nodomājām: “kam mums jāiet kaut kur kājām?” Ņēmām pašu pirmo kopējo vagonu. Piebraucam pie robežas, ejam uz tamburu, tur turējām slotas, mēs tur līdām iekšā un aiztaisījāmies ciet. Mūs nenoķēra. Un mēs caur spraugu skatāmies, ka viena muita, otra muita, pamuļķi kaut kādi! Viņa priekšā te mazgadīgais stāv, bet viņš vispār neskatās. Viņš tur, uz griestiem skatās, izgaismo tur kaut ko. Nu tā mēs arī sapratām, kā pārbraukt. Un tā mēs vienmēr arī pārbraucām.

- Vai ne reizi nav bijis tā, ka kaut kas noiet greizi?

- Nē, ne reizi nebija. Bija tā, ka vienreiz aizbraucām līdz Daugavpilij normāli, Daugavpili pārbraucām, vēlāk palikām miegaini un mēs atslēdzāmies. Mūs vienreiz Indrā izsēdināja un nosūtīja [uz Rīgu], mēs uz Rīgu atbraucām. Ne kapeikas kabatā. Blandījāmies pa Rīgu, beigu beigās tā aizblandījāmies, ēst gribas, maizes kukuli kaut kur nozagām. Bet tā bija ļoti negaršīga maize.

- Pat izsalkušiem esot, bija negaršīga?

- Negaršīga. Kā, kur mēs iebridām, es nezinu. Piegāju pie tantiņas kaut kādas, jautājām, kā līdz stacijai nokļūt. “A, lūk, tur, iziesiet garām diviem bulvāriem, tur trešajā.” Kas ir bulvāri, es vispār nezinu. Gājām, gājām, gājām... Skatos, onkulis ar koferi. Tāds koferītis viņam, uzvalks. “Onkulīt, lūdzu, atvainojiet, bet kā, lai tiek līdz stacijai?” Viņš saka: “nu ejam, es parādīšu.” Bet pēc tam izrādījās, ka šis onkulītis ir deputāts. Es sēdēju Jelgavas cietumā, seju es iegaumēju, un viņš televīzijā vienreiz stāstīja vienu stāstu par jauniešiem. Viņš pastāstīja tieši par to atgadījumu. Viņš saka: “Es vienkārši gāju pa ielu, piegāja divi puikas, pajautāja ceļu.” Bet, kamēr mēs gājām, mēs ar viņu runājām par mācībām. Es viņam pateicu: “Kam man vajadzīga tā mācīšanās?” Lūk, onkulītis izrādījās deputāts.

- Kurā gadā viņš to izstāstīja?

- Tas bija laikam līdz 2010. gadam.

- Vai atceraties, kā viņu sauc?

- Viņš bija krievs pēc tautības. Nezinu, bet krieviski viņš labi runāja. Vienkārši gājām, runājāmies. Viņš pajautāja, no kurienes esam, un tā. Un viss. Aizgājām līdz stacijai, viņš parādīja, kur tā ir. No stacijas Rīgā mēs aizbraucām atpakaļ uz Indru. Galu galā mūs izsēdināja. Izbēgt neizdevās. Uz šejieni, uz Daugavpili, atveda uz īslaicīgās aizturēšanas vietu. Sēdējām trīs nedēļas. Radinieki mums pakaļ vispār nebrauca.

- Kāpēc nebrauca?

- Nu viņiem zvanīja, stāstīja. Viņi pateica: “Mēs nebrauksim, un viss.” Galu galā [bija] tāds cilvēks uzplečos, laikam Aleksandrs, policists. Uzvārds viņam laikam bija ***, ja nemaldos. Un, lūk, viņš saka: “Davai, aizvedīšu jūs rīt uz mājām.” Un viņš no rīta aizveda mūs mājās vilcienā līdz Krustpilij, stacijā izkāpa, un tur jau mūs sagaidīja mans tēvs un brālēna māte. Šis onkulis mums uz atvadām iesita ar ķēdītēm pa pēcpusi. Bet tā, viegli. Un tēvs saka: “Davai, kāpiet iekšā piekabē.” Bet viņš strādāja kaut kādā uzņēmumā, viņam bija tāds vecs kravas auto, es neatceros, vēl padomju laikā bija tādi “Gaz”. Mēs iekāpām tajā piekabē, bija auksti, novembra mēnesis. Aizbraucām līdz mājām, mūs izsēdināja un viss. Bet tā nebija mūsu pēdējā bēgšana.

- Kā bija toreiz: vai norāja mājās, kad atgriezāties?

- Ko tur rāt? Es jau biju pieradis pie tā. Man saka, bet man pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā. Man jau bija vienalga, ko viņi saka. Man vairs nebija tas vecums. Viņiem vajadzēja agrāk domāt, kad vēl varēja kaut ko labot. Es vienreiz aizmuku prom no mājām, aizbraucu uz Preiļiem pie tantes dzīvot, viņa mani dievināja. Es nekur nemuku, vispār neko sliktu nedarīju, palīdzēju viņai pa māju. Atbrauca vecāki: “Nu, braucam, pietiks.” Tēvs gribēja man ar siksnu iesist, bet manas tantes vīrs to nepieļāva, un tante pateica: “Neaiztiec.” Es saku: “Nē, es negribu uz mājām, man tepat ir labi.” Paliku tur, pēc tam atkal pēc manis atbrauca. Atbrauca man pakaļ, sākumā mājās viss bija labi, bet vēlāk atkal viss sagāja grīstē.

- Jūs man stāstījāt par brālēnu, ar ko kopā jums bija šie piedzīvojumi. Kas ar viņu ir šobrīd?

- Viņš ir brīvībā. Es zinu, ka viņam ir sava ģimene, meita. Bet meita piedzima jau sen, viņai šobrīd ir 18 laikam. Viņa piedzima 2001. gadā. Bet es ar viņu nerunāju. Man reti kurš raksta no mājām. Precīzāk sakot, man no mājām vispār neviens neraksta.

- Kāpēc tā?

- Es runāju ar viņiem, izmantojot “Skype”, un arī ne ar visiem.

- Ar ko runājat?

- Vairāk ar māti. Reizēm ar tēvu, māti, tā. Brāļameitas reizēm pienāk, parunā. Un viss. Kuras es esmu redzējis tikai fotogrāfijās un “Skaipā”. Bet tā tikai ar māti. Vecākiem bija jāatbrauc pie manis uz tikšanos, bet māte saslima, un viņi neatbrauca. Reizi gadā atbrauc un viss. Tagad sestdien iešu zvanīt uz mājām. Bet gadās, ka reizēm es nevaru viņus sazvanīt. Tad citā datumā zvanu uz mājām. Bet tā – vēstules man neviens neraksta. Man pašam ir slinkums rakstīt. Tāpēc, ka es vairs nemāku rakstīt vēstules. Es nezinu, ko tajās rakstīt, īpaši radiniekiem. Ja man uzrakstītu nepazīstams cilvēks ar lūgumu pastāstīt par sevi, jā, tur varētu petīcijas rakstīt par to, kāds es biju, par ko kļuvu, kā es mainījos, kas mani vispār interesē. Jā, lūdzu. Bet vispār nav kam vēstules rakstīt.

- Kā notiek ārstēšana cietumā?

- Es pastāstīšu par sevi, kā es vīrusu ārstēju, šo gripu, kas vienmēr jauna gada sākumā ir visiem. Janvārī-februārī. Es runāšu par sevi, kā es to ārstēju. Es silti saģērbjos, dzeru karstu tēju pirms pastaigas, izeju uz pastaigu un nodzenu sevi tā, ka vienkārši sirds pa muti lec ārā. Spiediens tik ļoti paaugstinās, ka maz neliekas. Es esmu pilnīgi slapjš. Paskrienu, atspiežos, visu ātri izdaru. Atpūšos 30 sekundes, atkārtoju. Pagalmā es nevis pa apli skrienu, bet no vienas sienas līdz otrai. Tā tu ātrāk nogursti. Un es izdzenu to visu līdz ar sviedriem. Ziemā mums nav futbola. Futbola vietā mums ir sporta diena un pirts. Aizej, nomazgājies ar karstu ūdeni, uzdzer karstu tēju, rīta pusē ir normāli.

Es jau ne pirmo gadu tā ārstējos. Bet šīs tabletes, šie ārsti... Teikšu tā: es viņiem neuzticos.

- Vai [ārsti] kādreiz jūs nav izārstējuši?

- Ar ko viņi var izārstēt – šitie te sasodītie hipokrāti? Es pie viņiem ar problēmu, ka kāja sāp, kauls lien ārā. Ne izmežģījuma nebija, ne traumas, nekā. Uztaisīja rentgenu, “Nu, saproti, tev ir labdabīgs audzējs.” Es saku: “Un kas man tagad jādara?” [Dakteris]: “Nu nekas, dzīvo.” Es saku: “Bet, lūk, šis labdabīgais audzējs var pārtapt ļaundabīgā.” Viņš: “Nu nē, tā nav.” Es saku: “Labi.” Aizgāju uz kameru, sāku runāt ar apsargu, bet ne ar to, kas ir tagad. Agrāk mums cits bija. Īsāk sakot, pierakstījos pie ārsta. Es pateicu: “Sakiet, kas ir jādara.” Bet viņš: “Tev nav audzējs. Es nezinu, kas tev ir.” Es saku: “Normāli. Toreiz jūs pateicāt, ka man esot audzējs, bet tagad jūs nezināt. Jūs taču esat ārsts!” Viņš: “Nu, saproti, es nevaru pateikt, kas tev kaiš.” Viss! Par ko vispār var būt runa? Ja ir kaut kāds sasitums, iedos smēri, tableti iedos. Sēdēju šeit, kad biju nepilngadīgs, no 1995. līdz 1997. gadam. Šie lodziņi atvērās katru dienu, pienāca medmāsa. Tas ir stāsts no dzīves. Viens saka, ka viņam kuņģis sāpot, otrs tur vēl kaut ko saka. Viņa pārlauž vienu tableti uz pusēm, un otru ieliek tev plaukstā un saka: “Lūk, šī ir Bogdanovičam, šī Ivanovam, bet šī Petrovam. Skaties, nesajauc!” Un tu skaties uz šīm tabletēm, bet ko te var nesajaukt? Viņas ir vienādas! Tas ir stāsts no dzīves. Tā viņi jokoja.

Tas pats vien palika. Ar vienu tableti visas slimības ārstē. Gan holēru, gan HIV, gan AIDS un visu ko. Man tāda nav, un ceru, ka nebūs. Tāda mums medicīna. Paldies Dievam, ka man tik nopietnu problēmu nav. Tikai bija gastrīts. Deva tabletes, kas ne pārāk palīdzēja. Man toreiz bija izdevība, toreiz vēl atskaitīja no algas nevis 50 procentus, bet 30 laikam. Toreiz es pirku kefīru, pienu un ķīseli. Vakarā aizgāju gulēt, iedzerot pirms tam nedaudz kefīra, un no rīta. Bet pienu taisīju ar ķīseli. Tā arī izārstēju. Bet tagad es to “neielaižu”. Es nedrīkstu ēst asus ēdienus, bet es arī neēdu. Labāk ir pašam ārstēties.

- Kā ēdiens? Patīk?

- Trīs reizes nedēļā no rītiem es ņemu putru. Otrdien, ceturtdien un sestdien, kad dod mannas putru. Tā ir mana mīļākā.

- Man arī mannas putra visvairāk patīk.

- Nu re. Uztaisi ar ķīseli un ir normāli. Otrdien kukurūzas putru dod, ceturtdien prosas biezputru, tādu dzeltenu. Un sestdien dod mannas putru. Šodien mums deva zivju zupu, bet es to neesmu ņēmis, kartupeļus, salātus – burkāni ar kāpostiem, bet tur gan ir vairāk burkānu, nekā kāpostu. Kartupeļi ar mērci – tos es pat neņēmu. Mēdz būt tā, ka es caurām dienām vienkārši neēdu. Mēdz būt arī tā. Reti, bet mēdz būt, ka neēdu. Paņem rupjmaizes gabalu ar tēju, un ir normāli. Vienkārši apnīk šī “paika”. Divas vai trīs reizes nedēļā ir putraimi, tos es arī neņemu. Ļoti reti, kad jau savelk vēderu, kad ļoti gribas ēst. Tad jā.

Redziet, lai visu to ēstu, ir vajadzīgi labi vitamīni. Bet kur lai paņem vitamīnus? Vēl vairāk sabojāsi sev kuņģi. Bet neteikšu, ka ēdiens ir ļoti slikts. Televīzijā saka, ka mums te dod gaļu, bez maz vai kaut kādas zivs fileju. Es ko tādu neatceros.

- Pavisam nav restorāna ēdienkarte, vai ne?

- Nu, ziniet, nav restorāna ēdienkarte, bet daži cilvēki brīvībā arī tādu [ēdienu] neredz. Pat sapņo par to, saprotat. Kā ir - tā ir. Mēs paši esam vainīgi, ka sēžam šeit. Mūs neviens te neiestūma. Bet patīk tev “paika” vai nepatīk – nu, vecīt, tās ir tavas problēmas. Gribi – ēd, negribi – neēd.

- Katra personīgā izvēle. Mēs jau tuvojamies intervijas beigām, un es gribētu, lai jūs uzrunājat to cilvēku, kas, iespējams, grib izdarīt kaut kādu muļķību savā dzīvē, un izdarīt kaut kādu noziegumu. Ko jūs gribat viņam pateikt?

- Vispirms, padomāt, kas viņu sagaida dzīvē. Kas viņu sagaida priekšā. Ne jau saldā dzīve. Režģi, dzelzs durvis, stunda pastaigas, debesis rūtiņā, «balanda». Ilgstošs pārtraukums saziņā ar radiniekiem. Tu nevarēsi nevienu apskaut. Nu kā? Vari, bet reizi trijos-četros mēnešos. Bet labāk to vispār nedarīt, jo šeit ir cietums, nevis bērnu dārzs.

Labāk ir dzīvot brīvībā un, goda vārds, teikšu, ka labāk sausus kartupeļus ar sāli rīt, bez maizes un bez sviesta, nekā šeit saņemt baltmaizi ar putru un sviestu. Nē, cilvēkam, kas gribētu zagt, es pateiktu: “Veco zēn, pirms to darīt, padomā sākumā nevis par sevi, bet par tiem, kas tevi gaida mājās. Par brāli, māsu, māti, tēvu, omīti, vectēvu, draugiem. Varbūt tev ir kaut kāda meitene. Tu par viņiem padomā, kā viņi jutīsies. Tu jau rakstīsi viņiem vēstules: “Mammu, vainīgs, piedod, žēl, ka nepaklausīju, atsūti man naudiņu.” Bet vai viņiem ir viegli brīvībā? Viņiem iet smagi. Mamma atdos pēdējo, kas viņai ir, bet dos tev – savam dēliņam. Bet tu sēdēsi kamerā, ēdīsi trīs reizes dienā, prasīsi mammai naudu, iesi uz cietuma veikalu pirkt sev sviestu, cukuru, cigaretes un baudīsi dzīvi. Veco zēn, tu esi muļķis, ja domā, ka šeit ir skaista dzīve. Labāk iet un sameklēt kādu haltūru vai darbu.” Lūk, to es viņam gribētu pateikt. Nevajag zagt, es to jums nopietni saku.

Kad es stāstīju, ka man patīk sapņot, es par to pat nesapņoju, goda vārds. Es pat sapņos domāju, kā izeju brīvībā, kā meklēju darbu, cik ir smagi, kā es eju uz darbu. Es pat savās fantāzijās to iztēlojos. Bet zagt gan es vairs neietu. Labāk uzreiz lodi pierē un viss. Kam tas vajadzīgs? Vai nu pakārties, kā es to esmu darījis.

- Ir bijuši mēģinājumi, ja?

- Jelgavā bija, viens sēdēju. Bija Bībele. Pietrūka cigarešu, vispār grūti gāja. Es tā salasījos Bībeli, ka prātā sajuku. Es nopietni saku. Es sēdēju un lasīju, lasīju, lasīju. Pakavējies 15 minūtes, atkal ej un lasi. Un tā caurām dienām. Rezultātā es sāku sevi sodīt, bārt, ka es nepareizi dzīvoju, ka es esmu grēcinieks, ka neesmu cienīgs. Paņēmu virvi un viss. Es attapos, atceros tumsu. Kaut kādas divas balsis. Viena balss saka: “Kaut kas tur ir vajadzīgs,” cita saka: “Kaut ko tur nevajag, nav pienācis laiks.” Atceros, ka es gribu pakustēties šajā tumsā, piecelties. Bet nespēju. Proti, ķermenis ir miris. Pēc tam atveru acis, un nevaru saprast, kur esmu. “Škonka”, es tā, lūk, uz “škonkas” pakāros, kājas pastiepu uz priekšu un viss. Bet šeit naktsgaldiņš stāvēja. Un, kad virve saplīsa, nu kā saplīsa? Tas Kungs Dievs paveica brīnumu. Es acīmredzot atsitos pret to naktsgaldiņu, pret tā malu. Lūk, šeit ir rēta, viss.

Es skatos – asinis. Es vispār nesapratu, kur atrodos, kas ar mani notika. Bet pēc tam sapratu. Pieeju pie spoguļa, man šeit līdz kaulam ir sasists. Mēle divās vietās cauri izkosta līdz asinīm, trešajā vietā pat zilums ir. Es stāvēju pie ikoniņas, domāju: “Dievs, lūdzu, piedod. Tas vairs neatkārtosies.” Pēc tam vienībniekam pateicu: “Aizejiet uz turieni, paņemiet smēķus, es jūku prāta. Citādi būs viss.” Viņš nenoticēja, ka es mēģināju pakārties. Es viņam saku: “Redzat svītru?” Viņš nenoticēja, viņš domāja, ka es to uzsmērējis esmu. Vēlāk, atskrien pēc piecām minūtēm: “Ejam, parunāsim.” Pēc tam mani vakarā izsauca, mēs pasēdējām, parunājām, mani gribēja vest uz kameru, bet pēc tam pa rāciju pateica: “Vediet viņu atpakaļ.” Es saku: “Kas ir par problēmām?” Viņš saka: “Artūr, man problēmas nevajag. Paguli šeit - sanitārajā daļā.” Mani piesprauda ar rokudzelžiem pie gultas, un es tur līdz rītam gulēju. Tikai nākamajā dienā mani pārveda atpakaļ kamerā. Viss. Pēc tam mēģinājumu vairs nebija.

Tagad es padomāšu, pirms kaut ko darīt. Jā, kad bija tie kautiņi... Lai gan kādi kautiņi? Pienācu, iesitu, viss, tur pati situācija izsita no pacietības gan skolā, gan tas neandertālietis kamerā.

Bet tas Artūrs un šis Artūrs – tie ir divi dažādi cilvēki. Tagadējais Artūrs ir daudz viedāks.

- Vai cietums jūs tā ir izmainījis? Vai arī jūs pats?

- Cietums! Kā saka, cietums ir nevis labošanas vieta, bet gan jaunu piedzīvojumu skola. Lūk. Es pats. Precīzāk sakot, ar Dieva palīdzību. Tas, ka šeit ir psihologi, man ir vienalga. Es varu aiziet, parunāt un viss. Turklāt vecā psihologa mums vairs nav, jauno psihologu es pat ne reizi neesmu redzējis. Es pats tāds esmu. Varbūt vēl gadi kaut ko ietekmē. Man šogad apritēja četrdesmit gadi. Varbūt gadi ņem savu. Ar gadiem jau nāk kaut kāds viedums. Esmu cits cilvēks, esmu kļuvis daudz viedāks. Es padomāšu pirms kaut ko darīšu. Un es noteikti nedarīšu neko pretlikumīgu. Uzbrukt cietuma darbiniekam vai vēl kaut ko – to es nedarīšu. Es saprotu, kas būs pēc tam. Es tādu krustu pārvilkšu pāri savai nākotnei un ne tikai sev, bet arī citiem mūžiniekiem, kas šeit sēž. Beigts un pagalam. Tad noteikti – ņem cilpu un izdari tā, lai šī cilpa nekad neatsietos, lai tā nesaplīst. Tikai tā varēs izdarīt.

Saprotat, es sapņoju atbrīvoties, bet kurš mani izlaidīs? Vai izlaidīs? Vai dos šādu iespēju? Iespēju pierādīt, ka neesmu tāds, kāds biju. Kāpēc viņi nevar uztaisīt, piemēram, kā Vācijā? Pie mums no Vācijas brauc kristieši, viņi stāsta, kā tur dzīvo mūžinieki. Tur viens uz mūžu ieslodzītais iziet otrpus žoga, iekāpj “BMW”, aizbrauc uz darbu. Pēc darba atbrauc atpakaļ uz cietumu, novieto auto un iet atpakaļ cietumā. Proti, kā mājās. Viņam uzticas. Citus mūžiniekus, viņš stāstīja, ka viņi par šiem mūžiniekiem galvo, un ņem līdzi uz trim-četrām stundām uz pilsētu. Pastaigāties un atpakaļ.

Kāpēc pie mums nevar tā izdarīt? Viņi domā, ka kaut kur aizbēgs. Nu Vika, nu padomājiet, kur var aizbēgt cilvēks ar mūža ieslodzījumu? Uz Eiropu? Viņš tur būs pilnīgā pakaļā! Viņš nekur nepaslēpsies, viņš būs meklēšanā, viņa ģīmi zinās visur. Uz Krieviju? Arī tur viņu paņems ciet. Ko, tiešām tā Krievija tik liela? Teritorijas ziņā – jā, bet arī tur cilvēku pietiek. Vajag būt muļķim, idiotam, lai aizbēgtu. Lai politiķi vai, kas tur likumus pieņem... Lai uzraksta tādu likumu, lai uz mūžu notiesātos izlaistu strādāt brīvībā. Tāpēc, ka mēs šeit sēžam – divi uz mūžu notiesātie strādā par apkopējiem. Otrajā un trešajā korpusā. Ir daži mūžinieki, kas pin kaut kādus tīklus. Viss! Pārējie cilvēki sēž bez darba, tātad slaistās.

Kāpēc nevar parūpēties par to, lai viņi varētu sev pelnīt, varētu apmaksāt tiesas prasību. Apmēram divi tūkstoši, no manis 50 procentus paņem. Protams, vēl gadus 10 maksāšu, bet vienalga. Būtu no tā vēl jēga. Es pateikšu par sevi: es, piemēram, pierādītu, ka ietu uz darbu, un no darba ietu atpakaļ. Man nebūtu vajadzīgas problēmas. Palaistu reizi gadā uz mājām – uz trīs-piecām dienām, es būtu laimīgs. Es būtu laimīgs, ka es katru dienu izeju strādāt brīvībā. Es satiekos ar brīviem cilvēkiem, es ar viņiem runāju. Es pierādu viņiem, ka neesmu tāds, kā jūs domājat. Tur domā, ka mēs visi šeit esam maniaki.

- Jā, tā domā.

- Mēs neesam visi te maniaki. Te viens atbrauca, viņam vispār līķu nav, viņš, kā runā, par pedofiliju sēž. Bet viņam iedeva mūža ieslodzījumu. Saprotat. Jā, es piekrītu, tas, kurš Kuldīgā vai kur bērnus bērnu dārzā nogalināja... Tas nav cilvēks, tā ir maita. Lūk, tādi – viņi ir maitas, tas ir tikai mans viedoklis. Es varu, piemēram, ar tādu cilvēku aiziet uz pasākumu, futbolu paspēlēt, bet manā kamerā viņš nesēdēs. Es viņu izmetīšu. Ja viņš pats neaizies, es viņam vienkārši iedošu pa galvu un izmetīšu no turienes, pataisīšu par invalīdu, goda vārds. Vēl jo vairāk, ja viņš mani sakaitinās. Bet es negribu to darīt. Mūsu politiķi nedomā par to. Viņi mūs iesēdināja divtūkstošo gadu sākumā, mēs pakļuvām zem šīs “preses”, apsēdināja tur noteiktu skaitu, un viss, pietiek. Kā viņi sēdēs, kā viņi apmaksās tiesas prasības – tās nav viņu problēmas.

- Neviens par to nav domājis.

- Jā. Bet pēc tam, kad tu ej uz komisiju, uz nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu vai vēl kaut kur, vai arī uz apžēlošanu, tev saka: “Bet tu jau prasību neapmaksāji.” Bet vai tad jūs esat man darbu piedāvājuši, lai es šo prasību apmaksātu? Nē. Bet, kā lai es maksāju? Reizēm, kad vecāki man atsūta naudu, tā jau ir laime. Tā alga, kas man paliek pēc visiem atskaitījumiem, nozīmē, ka esmu bagāts vai?

Varat publicēt sludinājumu: “Bagāts līgavainis, viņam seši-septiņi eiro uz rokas mēnesī paliek.” Varbūt atradīsies kaut kāda muļķīte.