Projekta «Neredzamais cietumā» ietvaros TVNET stāsta gan par dzīvi cietumā, gan par tā iemītniekiem. Sods nav atriebība, bet gan noziedznieka pēdējā iespēja atgriezties sabiedrībā. Projekta mērķis ir izprast, vai ir iespējams novērst recidīvu par īpaši smagiem noziegumiem uz mūžu notiesāto vidū. Intervijas ar noziedzniekiem, psihiatru un speciālistu komentāri palīdzēs saprast ieslodzīto psiholoģiju un viņu motivāciju noziegumu izdarīšanā. Šodien piedāvājam interviju ar Artūru Bogdanoviču, kuram ir piespriests mūža ieslodzījums par dubultslepkavību, kas izdarīta grupā. Par to, kāpēc mēs sākām šo projektu, var lasīt šeit.

Arturs Bogdanovičs. Dosjē

  • Dzimis 1979. gadā
  • Pirmo reizi notiesāts vēl pirms pilngadības sasniegšanas. Deviņdesmitajos gados vairākas reizes nonācis cietumā.
  • 2002. gadā notiesāts par divu sieviešu slepkavību. 
  • Šobrīd atrodas ieslodzījumā Daugavpilī Daugavgrīvas cietumā
  • Notiesāts uz mūžu
  • Savu vainu atzīst daļēji

Pilnu intervijas atšifrējumu var lasīt šeit 

Pats Bogdanovičs par sevi stāsta tā: "Esmu mierīgs, bet reizēm mēdzu būt viegli aizkaitināms. Bet man tas ātri pāriet. Varu ar kādu pastrīdēties, bet līdz kautiņam reti kad nonāk."

Savukārt psihiatrs Artūrs Utināns notiesātā personību raksturo šādi:

"Tas, ko var pateikt par Arturu Bogdanoviču un arī par citiem tāda tipa mūža ieslodzītajiem, - tā ir personība ar tendenci uz impulsivitāti. Tāda, kura vadās pēc baudas vai spriedzes izlādes principa, nerēķinoties ar ilgtermiņa sekām. Tā ir smadzeņu īpatnība noziedzniekiem, kur vairāk darbojas zemgarozas centri. Cilvēkam zemapziņā, piemēram, ir tāds centrs - mandeļveida kodols, kur veidojas bailes un agresija. Un šie kodoli noteiktiem cilvēkiem var darboties stiprāk. [..] Varētu teikt tā: ja mums būtu tie paši gēni, tie paši vecāki un tie paši apstākļi, kādi bija Arturam Bogdanovičam, mēs būtu viņa vietā."

Noziegums un sods

2001. gada 21. novembrī Bogdanovičs kopā ar trīs līdzzinātājiem, no kuriem viens bija viņa nepilngadīgais brālis, izlēma aplaupīt diennakts veikalu Jēkabpils rajonā. Tajā brīdī veikalā atradās divas sievietes – veikala īpašniece un apsardzes darbiniece. Bogdanovičs un viņa brālis vairākas reizes iesita abām ar lauzni pa galvu. Nodarīto miesas bojājumu rezultātā sievietes nomira. Viņas bija māsas. Sievietēm bija četri skolas vecuma bērni. No veikala Bogdanovičs ar līdzzinātājiem nozaga 9 latus skaidrā naudā un cigarešu blokus 40 latu vērtībā.   

Intervijā TVNET Bogdanovičs stāsta:

"Kaut kur iekšā ir rūgtums, nosēdums – tāds, kas pudelē reizēm ir. Lūk, šis nosēdums ir dvēselē, no tā vairs nevar atbrīvoties. Ar lūgšanām no tā neatbrīvosies. Saproti, tu nemocīsi sevi pastāvīgi ar šo nosēdumu. Atcerēties. Nu izdarīju. Žēl bija. Nožēloju, piekrītu. Es šeit neko nevaru izdarīt, es nevaru to izmainīt."

Bogdanovičs stāstīja, ka vairāku dienu garumā kopš nozieguma izdarīšanas brīža viņš nav zinājis, ka abas sievietes mirušas. Par to viņam paziņojis kāds paziņa.

Par savu aizturēšanu uz mūžu notiesātais stāsta tā: "Mani paņēma pie drauga tieši no gultas, es ar meiteni gulēju. Es gulēju, un tā... Bāc! Aknās iesita. "Arčij, celies! Ejam!"

Pirmās instances tiesa piesprieda Bogdanovičam brīvības atņemšanu uz mūžu. Šo spriedumu Bogdanovičs pārsūdzēja, jo viņam netika nodrošināts advokāts. Tiesas sēdes laikā kļuva skaidrs, ka Bogdanovičs un viņa nepilngadīgais brālis mainīs savas liecības. Brālis uzņēmās atbildību par noziegumu, par ko tika notiesāts Bogdanovičs.

Komentē advokāte, juridisko zinātņu doktore Helēna Purviņa: "Cilvēkiem, kas izdarījuši noziedzīgu nodarījumu līdz 18 gadu vecumam, lai ko viņš būtu paveicis, lai cik cietsirdīga būtu šī slepkavība, vai tas būtu krimināllikuma 117. vai 118. pants, maksimālais sods, kas viņam draud, ir 10 gadi. Proti, šī vainas novelšana - tā ir visai izdevīga otram līdzdalībniekam, jo tas otrais cilvēks nevar dabūt vairāk kā 10 gadus."

Pats Bogdanovičs par savu brāli un tiesas procesu stāsta: "Man iedeva mūža ieslodzījumu, pēc tam to atcēla, nosūtīja uz to pašu tiesu, tikai tiesneši bija citā sastāvā. Vēlāk 2003. gadā atkal bija tiesa, iedeva mūža ieslodzījumu, atkal bija apelācija. Tātad nekā laba nebija. Brālim iedeva par vienu gadu mazāk. Tam, kurš te mani arī iesēdināja, teiksim tā. Viņam iedeva 15, bet viņš bija nepilngadīgs. Toreiz 15 gadus deva, tagad gan dod desmitnieku. Par gadu viņam iedeva mazāk, tagad viņš ir brīvībā."

Atbildot uz jautājumu, ko vīrietis juta sprieduma nolasīšanas brīdī, Bogdanovičs atceras:

"2002. gadā man piesprieda mūža ieslodzījumu. Toreiz no "LNT" bija atnākuši uz tiesas sēdi. Precīzāk sakot, tiesnesis viņus bija uzaicinājis, lai gan viņus nedrīkstēja aicināt bez mūsu piekrišanas. Viņi tur nofilmēja, tur tāda filmēšana bija, ka maz nelikās. Raudāju, protams, uz videooperatoru spļāvu."

Kopš tā brīža Artura dzīve turpinās aiz restēm, uz mūžu notiesāto kamerā.

Bērnība un jaunība

Bogdanovičam ir māsa un divi brāļi – vecākais un jaunākais. Pirmos dzīves gadus Arturs pavadīja Jēkabpilī, kur arī sāka apmeklēt skolu. Trešajā klasē viņš divas reizes palika uz otru gadu. Vēlāk viņu nosūtīja uz palīgskolu. Kad Arturs pabeidza piekto klasi, ģimene pārvācās uz dzīvi Baltkrievijā, kur viņam 14 gadu vecumā piedāvāja iestāties internātskolas trešajā klasē. Viņš to negribēja un skolu vairs nav apmeklējis.

Pats Bogdanovičs uzskata, ka viņa ģimene pēc tā laika uzskatiem bija turīga. Tomēr viņš to nav sajutis, jo bērnībā viņam nebija ne rotaļlietu, ne jauna apģērba. Tas noveda pie tā, ka viņš sāka zagt dažādus sīkumus no citiem bērniem. Vecāki par to viņu sita. Pēc Bogdanoviča vārdiem, tēvs vienreiz pat mēģinājis nocirst viņam galvu.  

"Atnāca mājās sameties. "Tu," viņš saka, "nebiji skolā". Bet es pirms stundas no skolas biju pārnācis un tieši sēdēju, pildīju mājas darbu. «Nē, man teica, ka tu tur nebiji!» Es saku: "Tu piezvani, es biju skolā." Īsāk sakot, viņš bija sameties. Bet mums māja bija ar malkas apkuri, tur vairākas ģimenes dzīvoja. Un tur tāda krāsns, un pie krāsns atradās bluķītis, uz kura skaldīja malku. "Liec, liec savu galvu!" Vai nu 10, vai nu 11 gadi man toreiz bija. Es saku, ka nelikšu, viss biju asarās. "Liec pauri, es tev saku!" Es noliku. Manas domas bija šādas: "Viss, tūlīt miršu." Lūk, šo brīdi es atcerēšos mūžīgi."

Uz mūžu notiesātais uzskata, ka ģimenē viņš bija "melnā avs". Pret viņu izturējušies daudz sliktāk nekā pret pārējiem bērniem.

"Nav izslēgts, ka ir tā, ka vecākiem vieni bērni ir mīlulīši, bet kāds ir sliktais vai problemātiskais bērns. Tam var būt daudzi iemesli. Ja viņš ir tāds impulsīvāks, agresīvāks, kustīgāks, biežāk sakaujas vai arī kaut ko atņem brāļiem un māsām, ir prasīgāks, tad vecākiem var būt negatīvāka reakcija pret šo bērnu. Viņš var uztvert kritiku kā vēršanos pret sevi, kā sevis atstumšanu. Nevis ka, piemēram, vecāki grib, lai viņš kļūst labāks, bet gan - ja mani kritizē, tas nozīmē, ka mani nemīl vai mīl mazāk nekā citus," savās domās par Bogdanoviča stāstīto dalās psihiatrs Artūrs Utināns.

Vēlāk Arturs sāka bēgt no mājām, klaiņoja un izdarīja nelielus noziegumus. "Kaut kā mani vilka uz piedzīvojumiem," viņš skaidro.

Taujāts, kā pagāja viņa jaunība, uz mūžu notiesātais atbild kodolīgi:

"Kāda jaunība? Es no 16 gadiem sēžu. Redzētu jūs manu jaunību, jūs galvu saķertu."

Zvērināta advokāte, juridisko zinātņu doktore Helēna Purviņa komentē:

"Cilvēks vienmēr ir tikai tāds, kādu viņu ir izveidojusi sabiedrība. Kādēļ mums – sabiedrībai - ir jāpiedāvā šī resocializācija? Tādēļ, ka sabiedrībai ir jāuzņemas daļa atbildības, kādēļ vispār tādi cilvēki ir. No kurienes viņi ir radušies? Cilvēks drīzāk piedzimst kā balta lapa. Jā, protams, ir kaut kādas ģenētiskas problēmas. Bet viss pārējais ir audzināšana. Šis kodols tiek apaudzēts un apaudzēts. Tas ir bērnudārzs, tā ir skola, tā ir ģimene. Un iespējams, ka  sabiedrībai ir jāpiedāvā šī resocializācija, jāpiedāvā šim notiesātajam atbrīvoties tikai tāpēc vien, ka sabiedrība kaut kādā mērā ir līdzvainīga, ka starp mums ir šādi cilvēki. Protams, ja bērns nav bijis mīlēts,  viņam, visticamāk, nebūs tik veiksmīga ne karjera, ne ģimenes veidošana, un savu dzīvi un vietu viņš, iespējams, atradīs tikai ieslodzījuma vietā starp līdzīgajiem. Vienreiz esot cietumā, cilvēkam tiek uzspiests zīmogs, no kura pēc tam ir ļoti ļoti grūti atbrīvoties."

Resocializācija un dzīve cietumā

Saskaņā ar Latvijas Sodu izpildes kodeksa pirmo pantu "kriminālsodu izpildes uzdevums ir izpildīt kriminālsodu saskaņā ar šajā kodeksā noteiktajiem kriminālsodu izpildes pamatprincipiem, piemērojot notiesātajam šajā kodeksā noteiktos resocializācijas līdzekļus, kā arī panākt, lai notiesātais un citas personas pildītu likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas."

Tas nozīmē, ka soda mērķis ir panākt, lai cilvēks labotos un lai noziegums vairs neatkārtotos. To veicina virkne resocializācijas pasākumu, kuros iesaistās ieslodzītie.

Arturs Bogdanovičs cietumā strādā par apkopēju, par to saņemot algu. Viņš glezno un taisa kartona pilis.

"Runājot par šīm sīkajām lietām, ar ko viņi nodarbojas šobrīd ieslodzījumā, tā ir atsevišķa programma tieši uz mūžu ieslodzītajiem, veidot sīkas detaļas un iesaistīties dažādos arodos un nodarbēs, lai attīstītu sīko motoriku. Tas ir tieši tāpat kā maziem bērniem. Jo, attīstot sīko motoriku ar pirkstiņiem, tiek attīstīta smadzeņu darbība. Un tas ir viens no resocializācijas mērķiem. Attīstot motoriku, nepārtraukti strādā cilvēka smadzenes," skaidro zvērināta advokāte, juridisko zinātņu doktore Helēna Purviņa.

Uz mūžu notiesātais Bogdanovičs visvairāk sapņo nonākt brīvībā.

"Cietums! Kā saka, cietums ir nevis labošanas vieta, bet gan jaunu piedzīvojumu skola. Šogad man ir apritējuši 40 gadi. Saprotat, es sapņoju atbrīvoties, bet kurš mani izlaidīs? Vai izlaidīs? Vai dos šādu iespēju? Iespēju pierādīt, ka neesmu tāds, kāds biju," viņš saka.

Psihiatrs Artūrs Utināns stāsta, ka pilnai resocializācijai ar reliģisko vai radošo terapiju vien nepietiek. Saskaņā ar viņa teikto, cilvēkam nepieciešams apzināties motīvus, kas viņu ir noveduši līdz mūža ieslodzījumam. "Ja cilvēks to nesaprot, nav nekādas garantijas, ka, izejot no cietuma,  neatkārtosies kaut kas līdzīgs," atzīmē psihiatrs.

Pats Arturs ir pārliecināts, ka cietumā viņam palīdz ticība dievam. "Es paliku mierīgs, vairāk vai mazāk nosvērts. Es lūdzos katru vakaru. Pieceļos no rīta, tikko atveru acis, uzreiz lasu Tēvreizi. Bet vakarā es lūdzos par dzīvajiem un par viņsaulē aizgājušo dvēseļu mieru," stāsta Bogdanovičs. Tomēr viņš pats stāsta, ka, vēl būdams Jelgavas cietumā, esot sevi nogurdinājis ar Bībeles lasīšanu tik tālu, ka mēģinājis izdarīt pašnāvību.  

"Es tā salasījos Bībeli, ka prātā sajuku. Rezultātā es sāku sevi sodīt, bārt, ka es nepareizi dzīvoju, ka es esmu grēcinieks, ka neesmu cienīgs. Paņēmu virvi un viss!" atceras vīrietis.

Savukārt Artūrs Utināns skaidro: "Cilvēks ģenētiski vispār nav radīts tam, lai vienkārši sēdētu un neko nedarītu. Ja cilvēks tā dara, viņš vienkārši nonāk depresijā. Nu faktiski jebkurš. Lai nenonāktu depresijā, viņi tāpat sāks kauties vai taisīs pašnāvības, mērķtiecīgas vai tā saucamos parasuicīdus. Tāpēc cilvēkam jābūt nodarbinātam. Cilvēkam jābūt kaut kādai dzīves jēgai."

Intervijas beigās uz mūžu notiesātais Bogdanovičs uzrunā visus tos, kuri šobrīd, iespējams, plāno savā dzīvē izdarīt vislielāko muļķību.

"Vispirms padomā, kas tevi sagaida dzīvē. Kas tevi sagaida priekšā. Ne jau salda dzīve. Režģi, dzelzs durvis, stunda pastaigas, rūtainas debesis, «balanda». Ilgstošs pārtraukums saziņā ar radiniekiem. Tu nevarēsi nevienu apskaut. Nu kā? Vari, bet reizi trijos četros mēnešos. Bet labāk to vispār nedarīt, jo šeit ir cietums, nevis bērnudārzs. Labāk ir dzīvot brīvībā un, goda vārds, teikšu, ka labāk rīt sausus kartupeļus ar sāli bez maizes un bez sviesta, nekā šeit saņemt baltmaizi ar putru un sviestu. Nē, cilvēkam, kas gribētu zagt, es pateiktu: "Vecīt, pirms to dari, padomā sākumā nevis par sevi, bet par tiem, kas tevi gaida mājās. Par brāli, māsu, māti, tēvu, omīti, vectēvu, draugiem. Varbūt tev ir kaut kāda meitene. Tu par viņiem padomā, kā viņi jutīsies. Tu jau rakstīsi viņiem vēstules: "Mammu, vainīgs, piedod, žēl, ka nepaklausīju, atsūti man naudiņu." Bet vai viņiem ir viegli brīvībā? Viņiem ir smagi."

Šī gada decembrī apritēs 18 gadi, kopš Arturs Bogdanovičs atrodas aiz restēm. Pēc diviem gadiem viņš varēs lūgt apžēlošanu.