Aizbraukt uz grandiozo, bet sterilo un šķietami tukšo Turkmenistānas galvaspilsētu, palikt motelītī "lauku vecmāmuļas stilā" un kafejnīcā satikt vīru ar atraisījušos mēli, kurš jaunībā esot bijis Laimas Vaikules basģitārists Jūrmalā. Jau viens šāds brauciens ir piedzīvojums, ko atcerēties visu atlikušo mūžu, taču Mārim Upeniekam, ceturtdaļslodzes ceļotājam no bloga "Kā tur ir" redakcijas, aiz muguras ir jau kāds ducis tikpat aizraujošu ceļojumu. 

Viņš intervijā portālam TVNET ļauj ieskatīties pasaules nostūros, ko vairums tūristu pat neiedomātos apciemot.

- Tu esi pabijis vairākos galamērķos, par ko vairums ceļotgribētāju pat neiedomātos: mazzināmajā Dienvidaustrumāzijas valstiņā Austrumtimorā, Pamira lielceļā caur Tadžikistānu, Kirgizstānu un pat Afganistānas pierobežu, Japānas graustu salā Gunkanjimā, daudzviet Āfrikā un Tuvajos Austrumos. Kā izvēlies savus galamērķus? Un vai, dodoties ceļā, tev ir kādas gaidas par to, ko tur piedzīvosi?

Laika gaitā pamatojums, ar ko sev "iepārdodu" vajadzību doties uz to vai citu vietu, protams, ir tendēts mainīties. Sākumā tā vienkārši bija tīra, neatšķaidīta interese par to, kā cilvēki dzīvo tuvākās un pēc tam arī nedaudz tālākās zemēs, bet brīdī, kad pirmā ziņkāre un apetīte bija remdēta, sapratu, ka gribu, lai apmeklētās vietas man kaut ko iemāca, dod jaunu perspektīvu uz pasauli.

Tā, piemēram, – lai saprastu, ko nozīmē pārapdzīvotība, bija vērts aizbraukt uz Bangladešu, kur tikai divas reizes par Latvijas teritoriju lielākā platībā dzīvo gandrīz 170 miljoni cilvēku.

Lai papētītu tūrisma industrijas radītos stereotipus, interesanti paskatīties Maldivu salu sētas pusi, ar izgāztuvēm pludmalē un vienu no valsts cietumiem turpat. Tāpat arī nesenākais brauciens uz Turkmenistānu – lai saprastu, cik ļoti vienu no pasaules autoritārākajiem režīmiem, tur esot, varu sajust uz savas ādas. Atziņa? Sajust var.

GALERIJA: Ceļojumu iespaidi no "Kā tur ir" redakcijas arhīva

- Tikko esi atgriezies no Turkmenistānas, kas lielā mērā ir izolējusies no apkārtējās pasaules. Man bija ļoti interesanti tavā Instagram kontā sekot līdzi Ašhabadas grandiozumam un kontrastam ar viesnīcu, kuras "atvērtajā" virtuvē tantiņa šmorē pusdienas un iedod dzērienus tiem viesiem, kas jau kunga prātā. Kādi bija tavi spilgtākie iespaidi par Turkmenistānu?

Internets ir pilns ar blogu ierakstiem, kurā visi ceļotāji aprakstījuši vienas un tās pašas vietas un lietas – Darvazas gāzes krāteri, slēgto panorāmas riteni un citas arhitektūras ekstravagances Ašhabadā, Merv pilsētas drupas valsts austrumos.

Kapsēta Turkmenbaši pilsētā. Tek pieņemts, ka šeit apbedīts izsūtījumā mirušais Kārlis Ulmanis. Piemiņas zīmi gan diemžēl neatradu.

FOTO: No privātā arhīva

Tā kā man bija palaimējies dabūt piecu dienu tranzīta vīzu, kas ir vienīgais veids, kā pa šo valsti var pārvietoties bez apmaksājama gida palīdzības, sapratu, ka šo īso laiku labāk pavadīt, nevis dzenoties pēc apskates objektiem, ko citi jau tāpat ir paspējuši safotografēt, bet gan iespēju robežās maksimāli komunicēt ar vietējiem iedzīvotājiem, mēģinot uzsūkt viņu skatījumu uz dzīvi visnotaļ slēgtajā valstī.

Iespaidu daudz. Sākot kaut vai ar pašu nokļūšanu Turkmenistānā. Lai iegūtu tranzīta vīzu, jāizmanto tikai iepriekš saskaņojami zemes vai jūras ceļi – lidot nedrīkst.

Tā nu ierados valsts rietumos esošajā Turkmenbaši pilsētā ar neticami faktūrīgu azerbaidžāņu kravas prāmi no Baku. Prāmja gaidīšana bija piedzīvojums pats par sevi – konkrēts atiešanas laiks nav zināms, katru dienu jāzvana uz mistisku tālruņa numuru un jāprecizē, vai šovakar ir cerības uz atiešanu. Šādi Baku nogaidīju četras dienas, līdz sapratu, ka pietiek – došos uz ostu no pilsētas 70 kilometru attālumā pats un mēģināšu tikt skaidrībā. Pēc visādiem piedzīvojumiem ar biļešu iegūšanu nakts vidū tiešām izcīnīju tikšanu uz tumšā, šķietami pilnīgi tukšā prāmja un... neticamā kārtā četros no rīta tas bez jebkāda brīdinājuma arī sāka ceļu pāri Kaspijai.

Šašliks un kafejnīcas saimnieks gatavojas vakara cēlienam (šašliks fotogrāfijas augšējā daļā).

FOTO: No privātā arhīva

Turkmenistānā, protams, arī viss kas. Nakts vilciens, kurā nopirku vienu no pēdējām pieejamajām biļetēm trešajā(!) plauktā, saplīsa 40 kilometrus pirms Ašhabadas. Pēc vairākām stundām, saprotot, ka evakuācijas nebūs, pasažieri sāka masveidā pamest vilcienu, pāri tuvīnajam laukam mēģinot sasniegt šoseju. Kopā ar vietējiem, klausīdamies, kā viņi negaidīti atklāti un skaļi gāna valsti un sistēmu, cauri visam šim malos arī es – piedzīvodams Turkmenistānu, kādu nevarētu noorganizēt neviena tūrkompānija.

Arī Ašhabada ar savu sterili tīro centrālo daļu, neirotiski apsargāto prezidenta pili, neskaitāmajiem policistiem un novērošanas kamerām – pirmo reizi dzīvē piedzīvoju paranojas sajūtu, nu tā, ka, ejot pa ielu, sāk gribēties nepārtraukti atskatīties.

Spokainie Ašhabadas jaunie rajoni, daudzstāvenes ar baltā itāļu marmora apdari.

FOTO: No privātā arhīva

Pat pasēdēšana ielas kafejnīcā ar negaidīti manam galdiņam pieslēgušos pļāpūdeni mīlošu vietējo rajona senseju bija aizraujoša – kopā vērojot garām uz zirgiem aizjājošu turkmēņu policijas bataljonu, uzzināju gan lērumu vietējās dzīves nianšu, gan to, ka šis kungs astoņdesmitajos gados it kā esot bijis Laimas Vaikules basģitārists Jūrmalā! Vai šie fakti ir pārbaudāmi? Protams, ne.

Ielas skats Portoprensā, Haiti

FOTO: No privātā arhīva

- Kura no daudzajām apceļotajām vietām tev visspilgtāk iespiedusies atmiņā? Un vai ir kāda, kur noteikti vairs nevēlies atgriezties?

Nav tādu vietu, kas tik ļoti būtu nodarījušas pāri, lai es teiktu – nekad. Visās var kaut ko atrast un piedzīvot – ja ir interese par dzīvi un pasauli, garlaicīgu galamērķu nav. Vienkārši skatoties reālistiski, uz vairumu apmeklēto vietu aizbraukt otrreiz gluži vienkārši pietrūks laika.

Tāpēc šo atbildi es vienmēr pārformulēju – kurās valstīs man gribētos atgriezties vēlreiz, lai tās papētītu dūšīgāk vai arī parādītu man tuviem cilvēkiem. Un šobrīd šis tops joprojām ir Islande, Japāna un Filipīnas.

Ielas skats Portoprensā, Haiti

FOTO: No privātā arhīva

Skola Portoprensas priekšpilsētā, Haiti

FOTO: No privātā arhīva

Graustu rajons Cité Soleil, Haiti

FOTO: No privātā arhīva

- Dodoties uz galamērķiem, kur neapgrozās daudz tūristu, jāpiedomā par drošību. Vai tu ceļo viens vai kompānijā? Vai kādreiz esi iekūlies kādā bīstamā situācijā?

Gan, gan. Uzstādījums nav vienmēr ceļot vienam – gadījumos kad to daru, ar potenciālajiem biedriem nav sakritis kāds no "intereses, brīvais laiks, nauda" faktoriem. Potenciāli bīstamas situācijas ir bijušas, tomēr viss finālā vienmēr ir sakārtojies labi.

Austrumtimorā negaisā nogāzos no motorollera, Bali saindējos ar ēdienu, Haiti nedaudz stresaini pētīju trakāko graustu rajonu, Jamaikā dzīvoju geto pie visu laiku stounā esoša regeja mūziķa – tur tiku gan apzagts, gan varēju iekļūt vēl lērumā dažādu sensitīvu situāciju.

Nemaz neskaitot visus sīkumus – apkrāpšanas, pārmaksāšanas, paša kļūdas un neskaitāmās ūķveidīgās viesnīcu istabas bez logiem.

FOTO: No privātā arhīva

- Tu jau desmit gadu garumā apceļo pa vairākiem interesantiem galamērķiem gadā. Vai tā ir kļuvusi par būtisku tavas dzīves sastāvdaļu? Cik ilgu laiku iepriekš sāc plānot kārtējo ceļojumu? Vai tiem rūpīgi gatavojies, vai tieši otrādi – ļauj notikumiem ritēt savu gaitu?

Man gribētos domāt, ka nepieeju lietām fanātiski – tāpēc negribētu asociēties tikai ar ceļošanu un likt sev attiecīgas birkas. Dzīvei ir daudz citu interesantu un svarīgu aspektu, ceļošana ir tikai viens no tiem. Taču – kamēr ir interese un iespēja kaut kur aizbraukt, manuprāt, tas ir jādara, īpaši neatliekot. Vai šī interese un iespēja būs vēlāk, nezina neviens.

Turkmenistāna laikam bija rūpīgāk plānotais, jo tiešām sagatavojos, izpildot mājasdarbu vīzas papīru kārtošanai. Pārējais vairāk improvizācijas režīmā, nereti vienkārši ieraugot labu cenu uz kādu interesantu vietu un nopērkot biļeti pusgadu uz priekšu, nemaz nezinot, vai vispār tajā laikā būs iespējams izbrīvēties. Šobrīd, piemēram, ir tikai aptuvena nojausma par nākamo reģionu, kuru gribētos papētīt. Tomēr esmu drošs, ka fokuss noregulēsies gana drīz.

Nagasaki, Japāna

FOTO: No privātā arhīva

- Tev noteikti ir gana daudz kolorītu iespaidu par iepriekš apciemotajām vietām...

Šis ir bīstams jautājums - var aizrauties. Piesekojiet @katurir instagramā un feisbukā, viss spilgtākais ceļojuma laikā tiek reportēts tieši tur.

Var sākt ar to pašu Haiti – nevarēju vien nobrīnīties par cilvēku dzīvesprieku un smaidiem mūsu izpratnē vājprātīgos dzīves apstākļos galvaspilsētas Port-au-Prinsas lielākajā graustu rajonā Cite Soleil. Viss notiek – cilvēki tirgojas, ēd, mazgājas, frizējas, atpūšas turpat ieliņās starp no loksnēm sabīdītām pajumtēm un nekas – tiek galā.

Havana, Kuba

FOTO: No privātā arhīva

Rietumāfrikā, Gvinejas-Bisavas galvaspilsētā Bisavā nav centralizētas elektrības padeves – vakaros visur iedūcas ģeneratori un tas kaut nedaudz palīdz izvairīties no iekrišanas kādā bedrē tumšajās ielās. Te tas pats – vakaros ielas malā visi sēž uz plastmasas krēsliem tādās kā kafejnīcās, grauž cīpslainas gaļas šašliku un komunālajā televizorā skatās ķīniešu bojevikus. Brīnišķīga pieredze, lai gan pēc tumsas iestāšanās mums ar biedru ārā pārāk neieteica uzturēties.

Teherāna, Irāna

FOTO: No privātā arhīva

Irānā, šajā medijos bieži attēlotajā ļaunuma un urāna bagātināšanas citadelē, tieši pretēji – pārsteidza viesmīlības un drošības sajūta jebkurā apmeklētajā vietā. Tagad šķiet, ka turp mierīgi varētu braukt ar ģimeni un maziem bērniem.

Kā jau minēju, Filipīnās vēl noteikti vajadzētu atgriezties un papētīt vairāk, tomēr šo to paspēju, arī pirmajā reizē tur esot, – piemēram, pieredzēt, kā pilsētas centra kapsētā starp betona sarkofāgiem dzīvo arī dzīvi cilvēki – vesels kapu ciemats!

Manila, Filipīnas

FOTO: No personīgā arhīva

Leģendārais Pamira lielceļš arī bija fantastiska pieredze. Braucām ar vietējiem iedzīvotājiem un paunām piestūķētā džipā pa vienu no skarbākajiem maršrutiem, kādu līdz šim nācies redzēt. Posmi brīžiem bija tādi, ka kuru katru brīdi varētu būt arī nogruvums. Lejā mutuļo robežupe, tās otrā krastā – Afganistāna. Turpat simts metru attālumā ciemati, kuros vēl joprojām ir acīmredzams viduslaiku režīms.

Korejas demilitarizētā zona savukārt izrādījās totāla, stingri uzpasēta tūristu atrakcija – konveijerā visi tiek ievesti slavenajās zilajās būdiņās uz pašas abu naidīgo valstu robežas, kolektīvi tiek apskatīti arī citi objekti robežas tuvumā, un tad unisonā arī tiek pirkti ledusskapja magnētiņi un cepurītes ar armijniekiem un dzeloņdrātīm. Vajadzētu saņemties un šo pašu vietu apskatīties arī no ziemeļu puses.

Korejas DMZ dienvidu puse

FOTO: No privātā arhīva

Protams, vēl arī citas vietas, kurās pieredzēju to, kā cilvēks var sačakarēt vidi un dzīves telpu pats sev. Izžuvusī Arāla jūra Kazahstānā, Černobiļa, ekonomiskas šizofrēnijas režīmā dzīvojošā Havana, deviņmetrīgais mūris, kas atdala Palestīnu no Izraēlas, nodzērušies aborigēni Ziemeļaustrālijā. Gribu domāt, ka, arī šīs mūsu planētas ēnas puses redzot, varu izdarīt kādus secinājumus.

Par spīti tam, ka ne viss redzētais un piedzīvotais ir rožains, manuprāt ceļošana ir ārkārtīgi palīdzējusi papildināt pasaules redzējuma "puzli" un paradoksālā kārtā – uz šīs neparedzamās, haotiskās planētas ar katru braucienu justies arvien drošāk, pārliecinošāk un komfortablāk.

Austrālija

FOTO: No privātā arhīva

- Vai tev ir kādi praktiskas dabas ieteikumi tiem lasītājiem, kuri vēl tikai plāno braucienu uz kādu netipisku, neiepazītu galamērķi?

Nekas ģeniāls – ievāciet info. Tomēr iesaku mazāk lasīt lielos ceļvežus, bet veltīt mazliet vairāk enerģijas un parakāties pa dažādiem ceļotāju forumiem – tā var izvairīties no došanās uz vietām, uz kurām dodas visi, kā arī uzzināt aktuālāko, kas attiecas uz galamērķi.

Betlēme, Palestīna

FOTO: No privātā arhīva

Tadžikistāna, Kalnu Badahšānas autonomais apgabals

FOTO: No privātā arhīva

Ir forši pamēģināt iegūt kādus vietējos kontaktus vēl pirms brauciena – mūsdienās ar paziņu vai interneta palīdzību ir iespējams, zinu no pieredzes. Tas atvieglos iejušanos jaunajā zemē un šī komunikācija iedos arī interesantu papildslāni redzētajam.

Un – mazāk turēt degunu "Lonely Planet", vairāk klīst pa ielām uz dullo un maksimāli daudz runāties ar cilvēkiem. Pērles uzmirdzēs negaidīti.

Bisava, Gvineja-Bisava

FOTO: No privātā arhīva