Daudzus gadsimtus medicīnas vēsturē dominēja “mātes iespaidu” teorija – uzskats, ka spēcīgi emocionāli iespaidi, ko pārdzīvo grūtniece, ietekmē nedzimušā bērna izskatu un veselību. Ar tiem saistīja iedzimtas kroplības un smagas pataloģijas. Arī mūsdienās iedzimtu slimību cēloņus mēdz meklēt mātes grūtniecības laika pārdzīvojumos. Tas nav pārsteidzoši, ņemot vērā, ka Pasaules Veselības organizācija atzīst – 50% gadījumu iedzimtu anomāliju cēlonis nav zināms.

“Mana māte gāja pa ielu, kad viņai garām devās dzīvnieku gājiens, ko gribēja redzēt šausmīgi daudz cilvēku. Viņa tika iespiesta zem ziloņa kājām un ļoti nobijās. Tas notika grūtniecības laikā, un tas bija manas kroplības cēlonis.” Tā savā autobiogrāfijā stāsta 19. gadsimta slavenākais frīks - “ziloņcilvēks” Jozefs Meriks. Tāpat kā daudzi laikabiedri, arī viņš savas kroplības iemeslu saskatīja mātes grūtniecības laika pārdzīvojumos.

Fragmentāras atsauces par mātes gūto iespaidu ietekmi uz nedzimušo bērnu atrodamas grieķu, romiešu literatūrā, bet no 16.gadsimta medicīnas literatūrā šādi gadījumi tiek plaši aprakstīti. Pārsteidzoši ir tas, ka gadsimtiem tā bija leģitīma medicīnas teorija. Turklāt to aprakstīja nevis mistiķi un popularitāti alkstoši šarlatāni, bet gan nopietni zinātnieki, ārsti, un tikai 18.gadsimtā parādījās pretēji viedokļi. Vēl 20.gadsimta sākumā šo teoriju var atrast nopietnos zinātniskos žurnālos.

“Šis ticējums ir universāls, to var atrast visu tautu folklorā un sadzīvē,” saka Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Medicīnas vēstures institūta docente un medicīnas vēsturniece Ieva Lībiete.

Par “mātes iespaidu” teoriju Ieva sāka interesēties, pētot 1596. gadā Rīgā iespiestu dzejnieka un humānista Daniela Hermaņa sacerējumu “Par monstra piedzimšanu...” (De monstroso partu...) Sacerējumā autors, aprakstot kādu Aizkrauklē piedzimušu bērnu ar multiplām iedzimtām anomālijām, apcerēja iespējamo “mātes iespaidu” ietekmi anomālijas izcelsmē.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

“Zināms, ka tas, kas notiek ar sievieti grūtniecības laikā, atsevišķos gadījumos mazuli var ietekmēt, bet šī teorija runā par “fotogrāfisku iespaidu”. Piemēram, sievietei piedzimst bērns ar augšlūpas šķeltni jeb zaķalūpu, un viņa atceras: tik tiešām grūtniecības laikā viņu pārbiedēja zaķis.

Latviešu tautas folklorā un sadzīvē populārākais ir ticējums, ka sarkana, vaskulāra dzimumzīme, ko dēvē par ugunszīmi, bērnam rodas no tā, ka māte, gaidot bērnu, redzējusi ugunsgrēku un šausmās pieskārusies kādai ķermeņa vietai.

Tieši tajā vietā bērnam ir sarkanais pleķis. Respektīvi, sievietes iespaids ar emocionālu stimulu tiek iespiests ķermenī, kļūstot fotogrāfisks.”

Vai šai teorijai bija fizioloģisks pamatojums? Ieva Lībiete skaidro, ka daļa gadījumu aprakstīti kā neapstrīdami fakti, citos gadījumos autori centušies skaidrot, kāpēc tā notiek. Viens no tiem, kas 17. gadsimtā mātes iespaidiem meklēja fizioloģisku skaidrojumu, bija dabaszinātnieks un filozofs Nikolā Malbranšs (Nicolas Malebranche, 1638.-1715.) Un tā: Malbranšs uzskatīja, ka mātei un bērnam ir dažādas dvēseles, bet ķermeņi ir savienoti. Kopš 2.gadsimta dominēja sengrieķu ārsta Galēna uzskats, ka nervu sistēmas darbību nodrošina tā sauktie animālie gari (animal spirits). Tātad, kad māte ierauga ko uzbudinošu, aktivizējas ātri skrienošie animālie gari, kas caur mātes asinsriti un nabassaiti iekļūst bērnā un deformē kādu ķermeņa vietu. Malbranšs skaidroja, ka mātes ķermenis ir nobriedis un spēcīgs, tāpēc ar viņu animālie gari galā netiek, turpretim mazuļa miesa ir maiga, trausla, tāpēc gari aizskrien pie bērna un rada viņā precīzu deformāciju. “Patiesības meklējumu traktātā” Melbranšs atstāsta kādu Parīzē, Svētā Pija kanonizācijas laikā novērotu gadījumu. Grūtniece, pacēlusi acis, ilgi apbrīnojusi pāvesta portretu, tāpēc bērns piedzimis ar veca cilvēka seju, uz krūtīm sakrustotām rokām, pret debesīm paceltām acīm un ļoti mazu pieri.

Mirušais mazulis kādu laiku tika izstādīts apskatei, lai par “mātes iespaidu” patiesumu savām acīm varētu pārliecināties visi parīzieši.

Lai gan, attīstoties anatomijas zinātnei, kļuva zināms, ka mātes asinsrite un nervu sistēma nav tieši saistīta ar bērna asinsriti un nervu sistēmu, līdz ar to animālajiem gariem nebūtu nekādu izredžu no vienas iekļūt otrā, laika gaitā dažādos izdevumos parādījās argumenti, ko pseidozinātnes naski izmanto arī mūsdienās, proti, “fakts, ka kaut ko nevaram izskaidrot, vēl nenozīmē, ka tas neeksistē, jo zinātne tik tālu vēl nav attīstījusies”.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Arī zinātniskās ķirurģijas pamatlicējs Ambruāzs Parē (Ambroise Paré, 1510.-1590.), lai gan bija racionāli domājošs cilvēks, vecumdienās uzrakstīja traktātu - “Brīnumi un monstri”, kurā aprakstīja iedzimtu anomāliju izcelsmi. Viens šā traktāta eksemplārs glabājas arī Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja krājumā. Parē min 13 iemeslus, kāpēc rodas anomālijas: Dieva dusmas, slikta sēkla, par daudz sēklas vai par maz, sapuvusi sēkla, šaura vai maza dzemde, mātes nepieklājīgā poza, dēmoni un velni.

Piemēram, no pārāk liela sēklas daudzuma rodas “parazītiskais dvīnis”.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

1573. gadā, kad tapa darbs, par sēklu, kurā slēpjas dzīvība, zināšanas ir aptuvenas. Pēc simts gadiem - 1677. gadā ar primitīva mikroskopa palīdzību holandiešu izgudrotājs un mikrobiologs Antonijs van Lēvenhuks (Antony van Leeuwenhoek, 1632 – 1723) atklāja spermatozoīdus. Tomēr vēl ilgi uzskatīja: lai sieviete apaugļotos, vajadzīga tikai sēkla, un sievietes miesa tai kalpo kā inkubators. Sievietes olšūnas esamība pirmo reizi tika dokumentēta 19. gadsimta pirmajā pusē, bet apaugļošanās noslēpums tika atklāts tikai 1875. gadā.

Parē savā traktātā apspriež sievietes dzemdes īpatnības, ko var ietekmēt dēmoni un velni, un kā vienu no iemesliem kroplīšu dzimšanai min sievietes iztēli. Viņš stāsta, ka 1517. gadā sievietei Francijā piedzima bērns ar vardes galvu, un tas notika tāpēc, ka tādu bērnu bija radījusi mātes iztēle. Noticis tā: pirms bērna ieņemšanas sieviete bija saslimusi ar drudzi. Lai atveseļotos, dziedniece viņai ieteikusi turēt rokā vardi, līdz tā izlaiž dzīvību. Sieviete tā arī darījusi.

Kad varde nobeigusies, viņa devusies uz gultu un naktī ieņēmusi bērnu ar vardes galvu. Visticamāk, bērnam bija smaga, neārstējama pataloģija – anencefālija. Tā nozīmē, ka bērniņam tikpat kā nav smadzeņu.

FOTO: Ŗīgas Paula Stradiņa medicīnas muzejs

Interesanti, ka savādā ideja par vardi izrādījās noturīga - vēl 1902. gadā kādā ASV medicīnas žurnālā JAMA (Journal of American Medical Association) ārsts aprakstīja gadījumu ar grūtnieci, kura grūtniecības sākumā no mājām iznesusi kaķa nogalinātu vardi, un, lūk, rezultāts - septītajā grūtniecības mēnesī viņai piedzima nedzīvs bērns ar šausminošām patoloģijām. Raksta turpinājumā gan teikts, ka nav neviena zinātniska pētījuma, kas apstiprinātu, ka bērna kroplība varētu būt saistīta ar mātes iztēli.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

1892. gada Glāzgovas medicīnas žurnālā aprakstīts gadījums, kas, pēc autora domām, apstiprina mātes iespaidu ietekmi uz deformāciju rašanos. Kad sievai ritēja septītā grūtniecības nedēļa, vīrs piedāvāja abiem kopā nofotografēties.

Ieraudzījusi fotogrāfiju, sieviete izsaucās: “Tava labā roka izskatās deformēta - tā, it kā rokai būtu tikai viens, mazs pirksts!” Sieviete fotogrāfiju rādīja draugiem, vienmēr norādot uz deformēto pirkstu.

Mazulis piedzima ar kroplu roku, kurā bija tikai viens pirksts, un, kad slimnīcā salīdzināja laulāto fotogrāfiju ar bērna rokas fotoattēlu, līdzība izrādījās pārsteidzoša.

FOTO: Paula Stradiņa medicīnas muzejs

Talidomīda bērni

Kopš 20. gadsimta, kad parādījās izpratne par ģenētiku, patoloģijas sāka skaidrot ar iedzimtību, tikpat kā nepievēršot uzmanību ārējiem faktoriem. Drīz vien izrādījās, ka šī pieeja ir “otrs grāvis”. Par to amerikāņiem nācās pārliecināties masaliņu epidēmijas laikā, kad pasaulē nāca bērni ar smagām, iedzimtām anomālijām. Izrādījās, ka masaliņu vīrusam, kas ar asinīm nonāk placentā un tālāk pie augļa, ir patogēna ietekme uz nedzimušo mazuli.

20. gadsimta vidū Eiropu pāršalca tā sauktā talidomīda traģēdija. Vācijā šo jauno “brīnumlīdzekli”, kas nomierināja un lieliski uzlaboja pašsajūtu grūtniecēm, plaši reklamēja un pārdeva bez receptes. Pēc vairākiem mēnešiem pasaulē nāca mazuļi ar roku un kāju patoloģijām. Laika posmā no 1956. līdz 1962. gadam visā pasaulē piedzima 8000 līdz 12000 bērnu ar attīstības traucējumiem un dažādām patoloģijām. Viņus nodēvēja par talidomīda bērniem. Tā bija smaga mācība visai pasaulei, kas pierādīja, ka medikamentu lietošanai ir blakusefekti, kas var ietekmēt nedzimušo bērnu, un lika kardināli pārskatīt veidu, kā tiek testēti jaunie medikamenti (iepriekš tos nepārbaudīja uz grūtiem zīdītājiem). Traģēdija bija impulss vienotas zāļu uzraudzības sistēmas izveidei.

FOTO: Wikipedia

“Zinātne gluži neatgriezās pie “mātes iespaidiem”, bet pārskatīja faktorus, kas ietekmē grūtnieci,” stāsta Ieva Lībiete.

Daudzos gadījumos arī mūsdienu zinātne ir bezspēcīga, meklējot skaidrojumu iedzimtām patoloģijām. Tikai pusē gadījumu iespējams noteikt iemeslu.

Eiropas iedzimto anomāliju uzraudzības sistēmā (EUROCAT) minēts, ka 40 līdz 60% iedzimto anomāliju iemesls ir neskaidrs, 15 līdz 25% ir ģenētisko faktoru iedarbība, 8 līdz 12% saistīti ar vidi un mātes kaitīgiem ieradumiem, 20 līdz 25% ir daudzu faktoru kombināciju rezultāts.

Tāpēc nav brīnums, ka, nerodot medicīnisku skaidrojumu savai nelaimei, cilvēki joprojām  atbildes meklē pagātnes notikumos: vai tikai, gaidot bērnu, ar mani nenotika kas baiss un dīvains? Un atmiņa uzbur piemērotu ainu - pārbijos no čūskas, redzēju ugunsgrēku, noskatījos šausmu filmu.

“Kamēr nespēsim mātei izskaidrot, kāpēc viņas bērnu skārušas deformācijas, viņa turpinās meklēt savu skaidrojumu, neuzticoties vispārīgiem skaidrojumiem,” saka Ieva Lībiete.

Uz mironi nešķielē

Latviešu valodnieka un etnogrāfa Pētera Šmita (1869. - 1938. gads) apkopotajos latviešu tautas ticējumos, kopumā gandrīz 37 tūkstošos, ir sadaļa “Sieva”, kurā ir ap 300 ticējumu ar to, kā grūtniecības laika iespaidi ietekmē bērnu - raksturu, izskatu, veselību, stāsta Ieva Lībiete.

“Māte, kas uz grūtām kājām, nevar cāļus kaut, tad bērnam būs trīcēšana.” “Ja tāda sieva klēpī miltus nēsā, tad bērnam kājstarpiņas sūt.” “Ja māte mīzīs ar ūdens nēšiem kaklā, bērns viņai būs gultā čurinātājs.” “Līķi glabājot, sieva nedrīkst uz mironu pašķielēt, tad bērns būs šķielētājs.” “Ja grūta sieva kāp pār virvi, tad tai būs grūti dzemdēt, var pat mirt.”

Vairākos Šmita pierakstītajos ticējumos aprakstīti konkrēti gadījumi: “Laidu M. mājas saimniece izsmējusi tādu, kam lūpa bijusi pušu; viņai Dievs piešķīris bērniņu ar pušēju lūpiņu."

 Maziņam bijis jānomirst, jo nevarējis pazīst. 

Vēl kāds stāsts: “Tēvs piedāvājis žīdiņam seska ādu, par ko šis devis pretim dažādas bantes. Ar bantēm nemierā māte uzlikusies rāceņu ķocīti uz galvas, jokodamās: "Tad jau labāk valkāju šito uz savas galvas nekā tavas bantes!" Māte pēc tam dzemdējusi bērniņu ar trim galvām, kas pēc dažām nedēļām nomiris.”

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Īpaša sadaļa ir par sievas baidīšanos no ugunsgrēka, turpina skaidrot RSU pētniece. Ar sabīšanos no liesmām joprojām saistīti populāri mīti, kas izskaidro sārtu veidojumu, lielu dzimumzīmju rašanos.

Ieva Lībiete atceras, ka pēc referāta “Mātes iespaidi” nolasīšanas universitātē pie viņas pienāca vairāki cilvēki, lai pastāstītu par gadījumiem, saistītiem ar grūtnieces sabīšanos no uguns un zīmēm bērna ķermenī.

Mūsdienu šarlatānisms

Sieviešu psiholoģiskās izmaiņas grūtniecības periodā ir pateicīga tēma manipulācijām. To savos ne visai pieticīgajos biznesa modeļos pamanījušies iekļaut mūsdienu šarlatāni - dziednieki, parapsihologi, ekstrasensi. Bet ne tikai… 1992. gadā “mātes iespaidu” teorijai Zinātnisko pētījumu žurnālā pievērsās Virdžīnijas universitātes psihiatrijas profesors Īans Stīvensons, kurš plašāk pazīstams ar saviem reinkarnācijas pētījumiem. Viņš uzskatīja, ka skepticisms pret šo teoriju izveidojās nevis pierādījumu trūkumu dēļ, bet gan tāpēc, ka trūka skaidrojumu. Analizējot 50 “mātes iespaidu” gadījumus, viņš secināja, ka tos varētu būt izraisījuši paranormāli procesi.

Profesors apraksta 20. gadsimta vidū fiksētas gadījumus, piemēram, iedzimtu sievietes rokas defektu, kas atbilst traumai, ko ieguva viņas tēvs vēl pirms meitas dzimšanas.

Kādam sešdesmitajos gados dzimušam vīrietim dobums pie acs izveidojies mātes intensīvo baiļu, ka tieši tā notiks, rezultātā.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Klasisks mūsdienu “mātes iespaidu” mīts ir priekšstats, ka mātei jāklausās, piemēram, Mocarta skaņdarbi, saka pētniece Ieva Lībiete. Tad bērns piedzimšot ar muzikālo dzirdi un vispār talantīgs, harmonisks un tā tālāk. Nav šaubu, ka deju, kustību un mūzikas terapija grūtniecēm ir laba lieta, bet ticēt, ka šī darbošanās burtiskā veidā ietekmēs mazuļa intelektuālās spējas, ir, mazākais, naivi. Gluži tāpat kā ticēt bērna čakru attīstībai mātes vēderā.

Piemēram, kāds franču mūzikas terapeits Alfrēds Tomatis apgalvo: ja grūtniece runā svešvalodās, tad bērnam būs īpašs talants apgūt valodas, ja grūtniece klausās noteiktu mūziku, bērnam būs izpratne par to. Savukārt kāds amerikāņu ārsts izgudrojis uz vēdera valkājamas bandāžas ar stereoaustiņām, lai embrijs varētu klausīties mūziku.

“Centieni uzaicināt Lielā teātra orķestri, lai mātes dzirdei būtu baudījums, ir stulbums, jo embrija smadzenes nedzird neko, dzirdes aparāts vēl nav izveidojies - embrijs uztver signālus, ko rada šķidruma svārstības mātes vēderā.

Piedzimstot bērns gandrīz neko nedzird un gandrīz neko neredz; galvenā sensorā sistēma - redze darbojas par 20%, tāpēc ir bezjēdzīgi lēkāt viņam apkārt ar krāsainām rotaļlietām.

Pirmie refleksi saistīti ar mātes krūts smaržu un stāvokli rokās zīdīšanas laikā,” radio “Maskavas atbalss” (Эхо Москвы) sacīja Krievijas Zinātņu akadēmijas Cilvēka morfoloģijas institūta nervu sistēmas attīstības laboratorijas vadītājs Sergejs Saveļjevs.

Piemēru, kā mūsdienās tiek likta lietā tik netverama, nepierādāma un emocionāla tēma kā “mātes iespaidi”, ir ne mazums. Piemēram, psihoterapeite Vita Kalniņa stāsta, ka pieaugušie var atsaukt atmiņā emocijas, kādas bijušas embrija stadijā, vēl vairāk – kā saplūdušu šūnu kopumam. Savukārt terapijā varot redzēt, kā cilvēks caur ķermeni atspoguļo embrija laika izjūtas. Mātes gūtie iespaidi ietekmējot cilvēka pasaules uztveri un izpratni par sevi sabiedrībā.