- Kā tu nonāci līdz idejai doties ceļojumā uz Svalbāru? Kāpēc ne uz siltajām zemēm?

Mans vīratēvs Andris Andrušaitis ir jūras biologs. Viņš jau kādu laiku ir labos draugos ar Latvijas Radio žurnālistēm – Sandru Kropu un Paulu Gulbinsku, kas veido raidījumu "Zināmais nezināmajā"par zinātni. Viņas bija plānojušas braukt uz Globālās sēklu glabātuves desmitās gadadienas svinībām, paaicināja līdzi vīratēvu. Mēs ar vīru "iesēdāmies astē". Mums nebija konkrētu plānu uz turieni braukt, taču izmantojām iespēju, kad tāda parādījās.

- Par Svalbāru biežāk runā saistībā ar zinātni, bet kā ar tūrisma industriju?

Patiesībā tūrisma industrija tur ir ļoti liela. Uz turieni pat neiesaka braukt vasarā, jo tad tur piestāj lielie kruīza kuģi un vienā dienā izlaiž 4000 cilvēkus, kaut arī ikdienā tur dzīvo tikai apmēram divarpus tūkstoši cilvēku. Zinātnieki ir mazākā daļa, bet tūrisms ir būtiska industrija.

Uz Svalbāru var doties bez raizēm - nav jābūt zinātniekam vai jādodas speciālā ekspedīcijā. Pietiek nopirkt biļeti un aizbraukt. Tas ir atvērts un pieejams galamērķis jebkuram parastam cilvēkam, kurš tur vēlas nokļūt.

- Kā Svalbārā ir ar viesnīcām?

Daudz un dažādas. Bet jārēķinās ar to, ka tās nav lētas. Mēs palikām hostelim līdzīgā vietā - bijušajā ogļraču mītnē. Numuriņi, ja tos tā var nosaukt, bija tikai gultas, labierīcības gaitenī, kopīgās dušas. Virtuve arī ir kopīga, bet vakarā katrs taisa savas vakariņas un parunājas ar citiem tūristiem. Ķīnieši redzējuši kaut ko vienu, vācieši atbraukuši no citas ekskursijas, var daudz ko uzzināt. Sava veida hosteļa tusiņš.

Parasti ar vīru Jēkabu hosteļos nepaliekam, jo mums ir fototehnika, tāpēc tas būtu riskanti. Bet Svalbārā bija sajūta, ka ir ļoti droši. Zādzības, negadījumi - tur ir ārkārtīgi maza iespēja, ka kaut kas varētu notikt. 

Svalbārā ir leduslāču risks, tāpēc cilvēki tur neslēdz ciet māju ārdurvis. Ja pilsētā iemaldās lācis, neaizslēgtas durvis ir vienīgā iespēja izglābties, ja līdzi nav šaujamā.

Lāči gan iemaldās ļoti reti, gadā vien pāris gadījumi. Atstāt visas durvis vaļā - tas ir nevis noteikums, bet gan paraža.

- Svalbārā populāras dažādas ekskursijas. Vai Svalbāru var apskatīt tikai šādā veidā? Vai tūristi vispār drīkst kaut kur doties vieni paši?

Tieši tā. Bez šaujamā ārpus pilsētas teritorijas nedrīkst iziet, jo tad nav iespējas sevi aizstāvēt. Protams, var jau atbraukt un padzīvot viesnīcā, pastaigāt pa pilsētu. Bet interesantākais ir tieši aiz pilsētas robežām. 

Ekskursijas - tie ir lielākie izdevumi, ar ko jārēķinās, dodoties uz Svalbāru. Naktsmītne un ēdiens arī nav lēti, bet ekskursijas patiešām ir dārgas. Sēžot sniega motociklā kā pasažierim, cenas sākas no 100 vai 150 eiro. Ja vēlies pats būt pie stūres, var nākties šķirties no apmēram 300 vai 350 eiro, varbūt pat vairāk. Viss atkarīgs no ekskursijas veida, attāluma, grupas lieluma un tamlīdzīgiem faktoriem. Pēdējā brīdī uz nākošo dienu bieži vien var dabūt labu atlaidi, bet citreiz ir palikusi tikai viena brīva vieta.

Bet tas noteikti ir tā vērts! Redzēt ledājus un kalnus - tas ir neaprakstāmi skaisti.

- Tavā un vīra blogā ir ļoti skaistas fotogrāfijas!

Jēkabs fotografē, bet es rakstu. Mēs esam tandēms. 

- Viena no jūsu bildēm piesaistīja pat Lonely Planet uzmanību.

Jā, mēs iekļuvām vienā no viņu mēneša labāko Instagram fotogrāfiju apkopojumiem. Pieļauju, ka netipiskais galamērķis piesaistīja viņu uzmanību.

Fotogrāfija uzņemta vienā no pārgājieniem. Sākumā šķita, ka izturēt piecas stundas vairāk nekā -10 grādu salā būs ļoti grūti, bet patiesībā bija ļoti forši. Laika apstākļi gan nebija sevišķi labi. Vēl iepriekšējā dienā zvanījām organizatoriem un pārjautājām, vai ekskursija vispār notiks. Pūta stiprs vējš un sniegs bija nevis salipis, bet gan cēlās augšā no zemes kā migla. Tāpēc arī bildē esmu miglā līdz ceļiem, bet tālumā ir skaidras debesis.

- Kuras ekskursijas vai objekti tev visvairāk palikuši atmiņā?

Man visspilgtāk atmiņā palicis brauciens uz Austrumu krastu. Mēs ļoti gribējām redzēt lāčus, bet diemžēl nesanāca. Klimata pārmaiņu dēļ līcīši vairs tik ļoti neaizsalst, tāpēc lāču tur vairs īsti nav, jo viņiem vajag vietu, kur ķert roņus. Ja nav ledus, tad nav roņu. Ja nav roņu, tad nav arī lāču.

Man visvairāk atmiņā palika tas, kā braucām pa ledāja virsmu, un vienā brīdī skatam pavērās tādas kā zilas piramīdas. 

Tas ir ledus, kas izspiedies uz āru no ledāja. Ledus trijstūri - viena puse apsnigusi, otrā koši zils ledus.

Skatoties uz šīm piramīdām, tāda sajūta, it kā būtu uz citas planētas. Milzīgajā kostīmā, ķiverē, brillēs un biezajos cimdos patiešām jūties kā astronauts. Tas bija patiešām iespaidīgi.

- Lāčus jūs neredzējāt, bet kā ar citu dzīvo dabu?

Redzējām briežus. Pirmoreiz briedi ieraudzījām pilsētā. Kāda sieviete viņu bildēja, sākumā domājām, ka tas ir kāda svalbārieša mājdzīvnieks. Bet nē! Izrādījās, briedis bija vienkārši ieklīdis pilsētā, kaut ko ēda, kašājās. 

Viņi izskatās smieklīgi - kā kāmīši, uz īsām kājiņām, pavisam nelieli. 

Izrādās, tikai mātītēm ziemā ir ragi. Uzreiz var pateikt, kurš ir kurš. Mātītes aizstāv no tēviņiem savus bērnus un labākās ganību vietas, kas paslēpušās zem sniega. Viņām ir ragi, tāpēc viņas var aizstāvēties.

Mums stāstīja, ka brieži apmēram septiņu vai astoņu gadu vecumā nomirst badā. Tas notiek tāpēc, ka ganībās viņi ar zāli apēd daudz smilšu un akmeņu, kā rezultātā nodilst zobi. Pēc tam viņi aiziet bojā no bada, jo vairs nevar paēst. Tas ir skarbi, ka šajā vidē iespējams izdzīvot tik neilgu laiku.

Brieži ir pielāgojušies videi - to ķermeņa temperatūra ir ap 38 līdz 39 grādiem, bet kājās tikai ap četriem grādiem. Kājas visu laiku ir sniegā. Ja tajās būtu jāuztur augstāka temperatūra, tad tam nāktos tērēt daudz enerģijas. Interesanti, ka viena organisma ietvaros ir tik liela dažādība.

- Jūs apmeklējāt arī Svalbāras Globālo sēklu glabātuvi, vai ne?

Jā, šāda iespēja bija tieši pateicoties Latvijas Radio žurnālistēm un viņu projektam ar Ziemeļvalstu ministru padomes biroju. Tā ir vieta, kur cilvēks no malas parasti nevar tikt. Var no ārpuses apskatīt ēku, bet, lai tiktu iekšā, nepieciešama īpaša atļauja. 

Tāpat mēs redzējām arī gēnu bankas pirmo prototipu vecās kalnu raktuvēs, kur pārbauda sēklu dīgtspēju. 

Burtiski dažas dienas pirms tam es biju noskatījusies amerikāņu blogera "The Points Guy" video par sēklu glabātuvi, kurā viņš rādīja Ziemeļkorejas sēklu kastes. Ja visiem citiem bija plastmasas kastes, tad ziemeļkorejiešiem - koka. Kad pati biju gēnu bankā, pajautāju darbiniecei, vai arī mēs varēsim apskatīt šīs kastes, bet viņa par jautājumu nebija pārlieku priecīga. Taču mēs apskatījām igauņu kastes, jo tieši viņi atveda savus pirmos sūtījumus uz Gēnu banku.

Igaunijas pārstāve Killi Annamā stāstīja, ka tur atrodami Peipusa ezera sīpoli, pupiņu sēklas un tamlīdzīgi. Viņi cenšas iekļaut ne tikai no lauksaimniecības, bet arī kultūras viedokļa svarīgus augus. Tas bija feini. 

- Tas ir ļoti interesants projekts klimata pārmaiņu kontekstā.

Tieši tā. Mums stāstīja, ka Sīrija bija izņēmusi savu rezervi un pēc tam atlikusi atpakaļ.

Tagad ziņās var lasīt par problēmām ar banāniem, ka tie no slimībām iet bojā. Glabātuvē var saglabāt vecāku sugu rezerves, kas pašlaik varbūt netiek audzētas, bet varētu izrādīties noturīgākas pret konkrētām slimībām un problēmām, kas būs aktuālas nākotnē. Tiek veidota rezerve, no kuras paņemt nākotnē, ja kaut kas notiek.

- Vai tu parasti ceļo kopā ar vīru?

Parasti jā. Man darba dēļ bieži jāceļo pa Eiropas, Tuvo Austrumu un Āfrikas reģionā, apmācot turienes kolēģus medicīnas ierīču izmantošanā, tāpēc dažreiz gadās pa kādam komandējumam, kurā abiem kopā neizdodas aizbraukt. Tāpēc arī mani galamērķi pamatā ir Eiropā, bet dažreiz sanāk arī kur citur.

- Kā ir ceļot kopā ar vīru? Vai esat pieslīpējušies viens otram?

Mēs esam kopā jau daudzus, daudzus gadus. Šomēnes svinēsim 16 gadu kopābūšanas jubileju. Mums tikko bija piecu gadu kāzu gadadiena, bet tagad svinēsim arī lielāko skaitli.

Mums divatā ir visvieglāk ceļot. Esam ceļojuši kopā ar citiem cilvēkiem, un tas bija forši. Taču mums patīk fotografēt, un tas aizņem ļoti daudz laika. Mēs esam ar mieru celties ļoti agri no rīta, lai pafotografētu. Citi atnāk, paskatās un gatavi tūlīt pat iet tālāk, bet mēs tik ātri nevaram. Mēs ar vīru viens otru šajā ziņā saprotam, turklāt mums ļoti sakrīt intereses par to, ko gribam redzēt ceļojumā.

Mēs neesam fūdiji - par bāriem un restorāniem pārāk neinteresējamies. Protams, mums patīk garšīgi paēst. Taču, ja jāizvēlas starp maltīti un iespēju pabildēt, tad mēs ejam bildēt.

Pārtiekam no proteīna batoniņiem, maizītēm benzīntankos. Nav pārāk veselīgi, toties ir bildes.

- Blogs sapnumedniece.lv arī ir jūsu kopīgais projekts - vīra fotogrāfijas un tavi teksti. Pamanīju, ka jūsu rakstos lielāks uzsvars uz praktiskiem padomiem. Vai šāda formāta izvēlēšanās bija apzināts lēmums?

Es neteiktu, ka tur atrodami tikai praktiski padomi. Ir arī gaisīgāki sajūtu raksti. Bet tad uzreiz ir jautājumi: bet cik tad tas maksāja? Kur jūs palikāt? Tāpēc es šo informāciju lieku jau raksta sākumā, bet pārējo - pēc tam.

- Kā jūs ar vīru, strādājot pilnas slodzes darbu, atrodat laiku ceļojumiem, kas nav komandējumu laikā? 

Atvaļinājuma dienas nekad netērējam mājās. Es pat neatceros pēdējo reizi, kad ņēmu atvaļinājumu, lai pabūtu mājās. Mēs visas atvaļinājuma dienas tērējam braucieniem.

Man bieži sanāk braukt komandējumos nedēļas nogalēs, tāpēc to vietā man piešķir citas brīvas dienas. Vīram tā nav, tāpēc ir ņemts arī bezalgas atvaļinājums, lai varētu kaut kur aizbraukt. 

- Kuri bijuši jūsu spilgtākie ceļojumi?

Ja man būtu jānosauc trīs mīļākās pasaules vietas, tad pirmā noteikti būtu Dienvidkoreja. Tas bija kā ceļojums uz nākotni. Tur tu jūties tā, it kā būtu nokļuvis desmit, divdesmit vai pat trīsdesmit gadus tālā nākotnē. Tai skaitā cilvēku attieksmes ziņā. Piemēram, kafejnīcā pasūtīšana ir pie bāra vai īpašā zonā. Cilvēki bez bažām atstāj savus telefonus, somiņas, paši aiziet prom, pēc tam atnāk atpakaļ. Neviens neko neaiztiek. Pārņem droša sajūta, it kā tur tādu problēmu vispār nebūtu. Es gan, protams, nemudinu atstāt savas mantas nepieskatītas, jo visādi var gadīties.

Turklāt cilvēki piedāvā palīdzību, piemēram, ja metro stacijā pēti karti. Uzreiz nāk klāt un jautā: vai jums kā palīdzēt? Vai zināt, uz kurieni jābrauc? Vietējie tik tikko runā angļu valodā, bet ļoti grib palīdzēt. Tas man šķita superīgi.

Mans otrs mīļākais galamērķis ir Argentīna, kur bijām pagājušogad. Sākumā ar vīru domājām, braukt vai nebraukt? Plānojam celt māju, tāpēc pirms ceļojumiem vienmēr diskutējam. Tomēr nolēmām aizbraukt.

Šķiet, ka esam jau tik daudz redzējuši, ka varētu likties - nekas vairs nespēj pārsteigt. Bet šis ceļojums bija patiešām iespaidīgs! Ledāji, zilā krāsa, dzīvnieki, fantastiski daudz putnu. Mēs tur bijām tieši putnu migrācijas periodā kopā ar putnu gidiem, kuri mums to visu rādīja un stāstīja.

Tas bija interesanti, jo gids visu parāda - dažādas putnu sugas, atšķirības starp tām. 

Mana trešā mīļākā vieta ir ASV. Tur ir fantastiski skaisti nacionālie parki, īpaši tajā galā, kur ir Kalifornija un Arizona. Manā izpratnē tur ir ļoti viegli ceļot. Autonomas ir viegli pieejamas un bez lieliem depozītiem. Nav arī dārgi - apmēram 25-30 dolāri dienā. Vēl par 30-40 dolāriem var apmesties ceļmalas moteļos, iebraukt "Walmart" veikalā un piepirkt pilnu bagāžnieku ar pārtiku. Viss ir! 

Ceļot ir vienkārši, un arī cilvēki ir atsaucīgi. Dabas parkos reindžeri fantastiski izstāsta, kur ir vislabākās takas un ko nedrīkst palaist garām. Pie reizes var arī iepirkties. Mēs neesam "krituši" uz iepirkšanos, Latvijā mums tās ir kā zobu sāpes, īpaši Jēkabam. Bet ASV pat viņš ieplāno, kur varēsim ieiet kādā veikalā, nopirkt vajadzīgo un tad nākamos divus gadus veikalā vairs nebūs jārādās. 

- Kas ir tas, kas tev liek ceļot? Kas tevi piesaista?

Man gribas redzēt. Man gribas uzzināt vairāk par katru no vietām, uz kurām ceļoju. 

Ja nedēļu vai divas paliec mājās, tad jau parasti nekas tāds īpašs nenotiek - varbūt satiec kādu draugu vai izlasi grāmatu. Bet ceļojumā katra diena ir tik pilna iespaidu, cik ikdienā nevarētu savākt gada laikā!

Redzētie cilvēki, iepazītās vietas, pagaršotie ēdieni... Atskatoties atpakaļ pagātnē, visspilgtāk atmiņā palikuši tieši ceļojumi. 

- Aptuveni cik reizes gadā tu ceļo?

Nesen saskaitīju, ka pagājušogad 90 naktis esmu pavadījusi viesnīcā un man bijuši 75 lidojumu segmenti. Tas ir ieskaitot komandējumus.

- Tā ir gandrīz trešā daļa no gada...

Jā. Šogad man jau sakrājušās 85 naktis viesnīcās, bet līdz gada beigām būs vēl vismaz 15. Lidojumu segmentu gan ir nedaudz mazāk. Šogad nav bijis daudz garo lidojumu ar vairākām pārsēšanās reizēm. Vairāk tuvo lidojumu turp un atpakaļ.

- Vai esi paskaitījusi, cik pasaules valstīs esi bijusi?

Jā, tam man arī ir karte. Šobrīd - 58 valstis. Bet daudz kas atkarīgs no tā, kā skaita. Piemēram, Taivānu Ķīna neatzīst par atsevišķu valsti, bet uzskata to par savu teritoriju. Makao un Honkongas gadījumā - "viena valsts, divas sistēmas". Es esmu bijusi visās četrās, bet varētu strīdēties, ka tā tomēr ir tikai viena. 

Svalbāras gadījumā arī ir jautājums, vai to uzskata par daļu no Norvēģijas, vai arī izdala kā atsevišķu teritoriju.

- Uz kādiem galamērķiem tu vēl tikai plāno doties?

Mans sapņu galamērķis ir Franču Polinēzija. Šobrīd uz to gan nav plāna braukt. Pagaidām ir ieplānoti vairāki komandējumi - uz Dubaiju, Hamburgu, kas man jau ir kā otrās mājas. uz turieni braucu vismaz reizi mēnesī, bet dažreiz pat trīs līdz četras reizes mēnesī. 

Kā jau teicu, ar vīru domājam par mājas celtniecību. Bet es domāju, ka kādā brīdī noteikti atkal ieraudzīšu labas biļetes un negribēšu laist garam izdevību. Un Jēkabs piekritīs, sakot, ka pēc tam gan atkal pievērsīsimies mājas projektam. Līdz ar to nekāds konkrēts nākamais lielais galamērķis nav ieplānots, bet tad jau redzēsim. Gan jau sanāks tāpat!

- Vai ceļojumu idejas galvenokārt rodas spontāni? 

Tas atkarīgs no tā, vai gadās labi piedāvājumi. Piemēram, mani nekad nebija interesējuši nekādi garīgie ceļojumi uz Indiju, bet, kad ieraudzīju biļetes turp un atpakaļ par 140 eiro, tajā brīdī sapratu, ka Indija būs mans nākamais galamērķis! Toreiz braucu iepazīt arhitektūru un tamlīdzīgi.

Līdzīgi bija ar Palau. Ilgi gribēju aizbraukt un daudz par šo vietu biju domājusi. Kad ieraudzīju biļetes par 300 eiro, sapratu, ka nav, ko gaidīt. Dažreiz ceļojumu idejas rodas no pieejamajiem lēto aviobiļešu piedāvājumiem, citreiz ar vīru pieliekam "astīti" komandējumam.