1912. gada 23. augustā Leslija un Pīrsijs Danbāri kopā ar abiem saviem mazgadīgajiem dēliem iekāpa mašīnā un devās atpūsties brīvā dabā pie Sveizija ezera. Tajā pašā vakarā četrus gadus vecais Bobijs Danbārs izgāja no telts un pazuda bez pēdām. Pēc astoņiem mēnešiem viņš tika atrasts. Bet vai tas tiešām bija viņš?
Danbāru pāris zēnā neatpazina sava dēla vaibstus, sakot, ka viņa acis ir pārāk mazas. Arī zēns neatpazina nedz Danbārus, nedz brāli Alonso.
Par spīti tam, visa pilsēta gavilēja, uzzinot, ka zēns beidzot atgriezies mājās. Tikmēr Leslija esot skatījusies uz zēnu un pie sevis teikusi: “Es nezinu. Es neesmu pārliecināta.” Zēns tajā brīdī esot sācis raudāt un esot izskatījies izbijies no abiem vecākiem. Savukārt, kad zēns saticis "savu brāli" Alonso Danbāru, viņi nekā nav reaģējuši viens uz otru.