Beidzot zināms, kas starpzvaigžņu telpā notika ar “Voyager 2” (1)

NASA zondes “Voyager 1” un “Voyager 2” kosmosā tika palaistas 1977. gada augustā un oktobrī, lai pētītu Saules sistēmas tālākos nostūrus, kā arī nokļūtu ārpus tās. Abas zondes jau sniegušas ārkārtīgu plašu ieskatu attālās planētās, kā arī uzņēmušas daudzu iepriekš nezināmu mēnešu attēlus. Tomēr pat pēc 40 gadiem kopš to došanās kosmosa dzīlēs zondes joprojām apgādā zinātniekus ar unikālu informāciju, ļaujot uz visumu palūkoties no cita skatupunkta.

2012. gadā “Voyager 1” kļuva par pirmo kosmosa kuģi, kas sasniedzis starpzvaigžņu telpu. Pagājušajā gadā arī “Voyager 2” pievienojās savam biedram starpzvaigžņu telpā.

Kā saka pētnieki, pāreja no Saules sistēmas un starpzvaigžņu telpu varētu aizņemt mazāk nekā dienu. Dati, ko zonde “Voyager 2” savāca šīs robežas šķērsošanas laikā, 4. novembrī publicēti piecu pētījumu sērijā zinātniskajā žurnālā “Nature Astronomy”.

Tā saucamā heliopauze ir teorētiska robeža, kurā Saules izdalītie vēji sastopas ar starpzvaigžņu vējiem, kurus izdala supernovas, kas veidojušās pirms miljoniem gadu. Arī kosmiskie stari cenšas ieplūst mūsu Saules sistēmā, tomēr tikai 30 procenti no tiem sasniedz Zemi. Abām zondēm bija iespēja pētīt izmaiņas magnētiskajos laukos iekšpus un ārpus mūsu Saules sistēmas.

Abas zondes starpzvaigžņu telpu sasniedza atšķirīgā Saules aktivitātes periodā, proti, apstākļi uz robežas bija ievērojami dažādi. “Voyager 1” heliopauzi sasniedza Saules solārā minimuma laikā, bet “Voyager 2” solārā maksimuma laikā, kad Saules aktivitāte ir paaugstināta.

Pētnieki arī atklāja, ka “solārais materiāls” solārā maksimuma laikā arī nokļūst starpzvaigžņu telpā.

“Viss bija ļoti atšķirīgi nekā ar “Voyager 1”, jo tad vispār nekas no “Saules materiāla” nenonāca starpzvaigžņu telpā,” preses konferencē teica astronoms Toms Krimigis.

“Voyager 1” gadījumā pētnieku komanda novēroja pilnīgi pretējo, proti, to, kā daļiņas no starpzvaigžņu telpas nokļūst mūsu Saules sistēmā. Tuvākajā nākotnē pētnieki cer iegūto informāciju apskatīt tuvāk, lai labāk saprastu, kā un kāpēc šīs daļiņas tik viegli šķērso Saules sistēmas robežu.

Zinātnieki arī atklāja, ka magnētiskā lauka spēks ir stiprāks starpzvaigžņu telpā. Savukārt heliopazue ir daudz šaurāka un gludāka nekā uzskatīts iepriekš. Kā arī punkts, kur satiekas solārie un starpzvaigžņu vēji, ir daudz karstāks un neparedzamāks, nekā zinātnieki domāja iepriekš.

Abām zondēm ir aptuveni pieci gadi laika, pirms zinātniskie instrumenti uz tām zaudēs savu pielietojumu.