30 gadi pēc Berlīnes mūra krišanas: optimisma vilnis ir noplacis (34)

“Optimisma gars, ko mēs piedzīvojām pirms 30 gadiem, vai pat pirms desmit vai pieciem gadiem, šodien vairs nav manāms,” norāda Berlīnes pašvaldības pārstāvis Klauss Lederers, kura vadībā tika organizēti mūra krišanas gadadienas piemiņas pasākumi.

“Noskaņojums ir apcerīgs, bet mēs tomēr svinam. Mēs atskatāmies uz vēsturi, bet mēs arī domājam par nākotni,” viņš piebilst.

Tikmēr Vācijas ārlietu ministrs Heiko Māss paziņoja, ka Berlīnes mūra krišanas gadadiena ir kārtējā iespēja atgādināt Eiropai par nepieciešamību palikt vienotai laikā, kas pasaulē pieaug ģeopolitiskais saspīlējums.

“Tikai vienotai Eiropas balsij ir izšķirošs svars. Tieši tāpēc vienpusējai rīcībai nacionālā līmenī Eiropā būtu beidzot jākļūst par tabu,” uzskata ministrs.

Berlīnes mūri, kas atdalīja Rietumberlīni no komunistu varā esošās tā dēvētās Vācijas Demokrātiskās Republikas (VDR) galvaspilsētas, totalitārais režīms sāka būvēt 1961.gada augustā, un gandrīz 30 gadus tas kalpoja par spilgtāko Aukstā kara un sadalītās Eiropas simbolu, iepriekš ziņoja LETA.

1989.gada 9.novembrī Austrumvācijas komunistiskās varasiestādes, kuras bija satricinājuši arvien pieaugošie protesti, apjukumā paziņoja, ka robeža ar Rietumberlīni tiek atvērta, un dažu stundu laikā cilvēku pūļi jau mina kājām Dzelzs priekškaru, kas pusgadsimtu bija dalījis sašķelto Eiropu.

Drīz pēc tam sākās Berlīnes mūra fiziska nojaukšana. 11 mēnešus vēlāk beidza pastāvēt arī VDR.

Aukstais karš ir atgriezies

Berlīnes mūra un Dzelzs priekškara krišana pirms 30 gadiem Eiropā ievadīja liberālās demokrātijas un atbruņošanās ēru, tomēr šobrīd Eiropas vienotībā vērojamas plaisas.

Lielbritānija gatavojas izstāties no Eiropas Savienības, savukārt vairākas Austrumeiropas valstis, piemēram, Ungārija un Polija, saņem Briseles pārmetumus par centieniem ierobežot likuma varu.

Tikmēr globālajā arēnā ASV Donalda Trampa vadībā aktīvi īsteno vienpusēju pieeju izstāties no dažādiem starptautiskiem līgumiem, piemēram, Parīzes klimata vienošanās vai Irānas kodolvienošanās, radot jaunu šķelšanos Rietumu sabiedroto vidū.

Tajā pašā laikā Krievija arvien skaļāk runā par savām ambīcijām globālajā arēnā.

Pēc ASV un Krievijas izstāšanās no Līguma par vidējā un tuvā darbībās rādiusa raķešu likvidāciju ir atsākusies arī Aukstajam karam tik ļoti raksturīgā bruņošanās sacensība.

ANO ģenerālsekretārs Antoniu Gutērrešs pašreizējo situāciju raksturo visai skarbi: ”Aukstais karš ir atgriezies – ar atšķirību un ar uzviju. Izskatās, ka mehānismi un garantijas risku eskalācijas kontrolēšanai, kas eksistēja pagātnē, šobrīd vairs nedarbojas.”

Līdzīgās domās ir arī bijušais Padomju Savienības līderis Mihails Gorbačovs, kurš pirms 30 gadiem izvēlējās “pastāvēt malā”, nevis visiem līdzekļiem censties nepieļaut Berlīnes mūra krišanu. Savā jaunākajā grāmatā Gorbačovs brīdina: “Starptautiskā politika šobrīd atrodas ļoti bīstamā trajektorijā.”

Otrās šķiras pilsoņi? 

Vācijas valdība šogad publiskotā ziņojumā Vācijas atkalapvienošanos pēc Berlīnes mūra krišanas nodēvēja par iespaidīgu veiksmes stāstu. Bijušās Austrumvācijas iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju 1990.gadā veidoja 43% no Rietumvācijas IKP uz iedzīvotāju. Savukārt 2018.gadā šis rādītājs bija sasniedzis jau 75%, vēsta aģentūra AP.

Tikmēr bezdarba līmenis Austrumvācijā ir samazinājies no 18,7% 2005.gadā līdz 6,4% šā gada oktobrī, daudz neatpaliekot no Vācijas nacionālā bezdarba līmeņa rādītāja 5% apmērā.

Tomēr šajā ziņojumā arī norādīts, ka daļa austrumvāciešu sevi joprojām uzskata par otrās šķiras pilsoņiem. Par to runā arī Vācijas kanclere Angela Merkele, kura uzauga Austrumvācijā.

“Oficiālā Vācijas atkalapvienošanās ir pabeigta. Tomēr vāciešu vienotība nebija pilnīga nedz 1990.gadā, nedz tāda tā ir šobrīd. Vācijas vienotība nav izveidota valsts, bet tā ir nepārtraukts process,” oktobrī norādīja Merkele.

Pēc Berlīnes mūra krišanas lielākā daļa Austrumvāciešu nobalsoja par iespējami ātrāko apvienošanos ar Rietumvāciju, cerot uz tūlītēju brīvību un labklājību, tomēr straujā pārēja no industriālas ekonomikas uz pakalpojumu ekonomiku radīja būtisku satricinājumus.

“Cilvēki domāja, ka viņi dzīvos kā televīzijas reklāmā vai glancētā žurnālā. Daudzi austrumvācieši gluži vienkārši nebija gatavi pieņemt, ka Rietumos ne viss ir tik spožs, kā izskatās no malas un ka arī Rietumvācijā ir problēmas,” norāda Vācijas vēsturnieks Ilko Kovaļčuks.

Pēc Vācijas atkalapvienošanās ieviestā monetārā savienība, kas Austrumvācijas marku novērtēja pārāk augstu, radīja būtisku un tūlītēju austrumvāciešu uzkrājumu pieaugumu, tomēr tam bija arī negatīva ietekme – Austrumvācijas uzņēmumi vairs nevarēja atļauties saviem darbiniekiem maksāt pienācīgas algas un šo uzņēmumu tirgus tika izpostīts faktiski acumirklī, ņemot vērā, ka Austrumvācijas produkti kvalitātes ziņā būtiski atpalika no Rietumvācijā ražotajiem.

Tas viss izraisīja plašu darbaspēka aizplūšanu no Austrumvācijas uz Rietumvāciju. Šī efekta sekas ir jūtamas arī šodien, jo tikai 16 no ieņēmumu ziņā 500 lielākajiem Vācijas uzņēmumiem ir bāzēti Austrumvācijā, liecina Vācijas laikraksta “Die Welt” veikts pētījums.

Lai arī atšķirības starp Austrumvāciju un Rietumvāciju pastāv, austrumvāciešiem nav pamata sevi uzskatīt par otrās šķiras pilsoņiem.

Kā uzskata ekonomists Štefans Lege, galvenā austrumvāciešu problēma ir tā, ka viņi sevi salīdzina ar bijušo Rietumvāciju – vienu no Eiropas ekonomikas smagsvariem – nevis ar citām bijušajām Padomju Savienības bloka valstīm vai Eiropu kopumā. Bijušās Austrumvācijas ienākumi uz vienu iedzīvotāju veido vismaz 75% no Eiropas vidējā līmeņa. Šādu rādītāju pagaidām nav sasniegusi vēl neviena cita no bijušajām komunistiskajām Austrumeiropas valstīm, kas 2004.gadā iestājās Eiropas Savienībā.