Notikumi pasaulē bieži vien norisinās ļoti strauji, tomēr 1989.gada pārmaiņu ātrums un spēks bija kas ārkārtējs. 1989.gada pārmaiņas kulminēja tā gada novembrī ar vienu no slavenākajām epizodēm pasaules neseno laiku vēsturē – Berlīnes mūra krišanu. Mūra krišanu daļēji veicināja birokrātiska kļūda, tomēr tā galu nepārprotami veicināja arī revolūciju vilnis, kas bija pārņēmis Padomju Savienības bloka valstis, galu galā novedot pie komunisma krišanas Eiropā un jaunas pasaules kārtības izveidošanās, raksta Lielbritānijas raidsabiedrība BBC.

Kā krita Berlīnes mūris?

1989.gada 9.novembrī – piecas dienas pēc tam, kad protesta akcijā Austrumberlīnē bija sapulcējies pusmiljons cilvēku, Berlīnes mūrim pienāca gals. Austrumvācijas amatpersonas centās nomierināt protestētājus, vēloties nedaudz “pavērt” robežu, kas ļautu austrumvāciešiem vienkāršāk izceļot no valsts.

Viņiem nebija plāna atvērt robežu pilnībā. Plānotajām izmaiņām vajadzēja būt nelielām, tomēr vieds kādā tās tika ieviestas, radīja dramatiskas sekas.

Austrumvācijas valdības rīkojums par izmaiņām tika nodots preses pārstāvim Ginteram Šabovskim, kuram nebija laika to izlasīt pirms preses konferences sākuma. Kad viņš šo rīkojumu nolasīja, reportieri “zaudēja valodu”.

“Privāti ceļojumi ārpus valsts tagad iespējumi bez ierobežojumiem,” paziņoja Šabovksis. Žurnālisti prasīja detalizētāku skaidrojumu.

Šabovskis norādīja, ka, cik viņam esot zināms, jaunā kārtība stājoties spēkā nekavējoties. Patiesībā gan bija plānots, ka tā stāsies spēkā vien nākamajā dienā, un ar priekšnoteikumiem attiecībā uz pieteikšanos vīzām, tomēr Šabovskim nodotajā rīkojuma tekstā tas nebija minēts.

Šī preses konference tika demonstrēta televīzijā un pēc tās Austrumvācieši pūļiem vien devās uz robežu.

Viens no sargiem, kas tajā dienā apsargāja Berlīnes mūri, bija Haralds Jēgers. Viņš 2009.gadā intervijā Vācijas medijam “Der Spiegel” stāstīja, ka viņš vispirms bija noskatījies preses konferenci, bet pēc tam vērojis, kā pie mūra lielā skaitā ierodas austrumberlīnieši.

Jēgers sazinājās ar saviem komandieriem, tomēr viņiem nebija skaidras atbildes uz jautājumu, ko darīt – atvērt robežu vai pret sanākošajiem cilvēkiem pielietot spēku.

Tā kā sargi pie mūra bija vien daži, bet sanākušie cilvēki neskaitāmas reizes vairāk, Jēgers pieņēma lēmumu vārtus atvērt.

Šajā dienā tūkstošiem cilvēku šķērsoja robežu un ziņas par Berlīnes mūra krišanu pāršalca visu pasauli. Daudzi cilvēki mūri jauca nost burtiski, jo viņi bija ieradušies ar dažādiem instrumentiem.

Nemierīgs gads bija sasniedzis savu kulmināciju.

FOTO: AP/Scanpix

Kāpēc Berlīnes mūris krita?

Pēc Otrā pasaules kara Eiropa tika sadalīta starp kara uzvarētājiem – Padomju Savienību un rietumvalstīm. Padomju Savienība pakāpeniski ieviesa Dzelzs priekškaru, kas atdalīja Austrumus no Rietumiem.

Sadalīta tika arī karā zaudējusi Vācijā un arī tās galvaspilsēta Berlīne. Rietumberlīni no visām pusēm ieskāva komunistiskā Austrumvācija, un, lai novērstu iedzīvotāju bēgšanu no Austrumberlīnes uz Rietumberlīni, 1961.gadā tika sākta Berlīnes mūra celtniecība.

Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados Padomju Savienība bija nonākusi smagās ekonomiskās problēmās, bet 1986.gada Černobiļas kodolkatastrofa simboliski iezīmēja padomju impērijas sabrukuma sākumu.

FOTO: Reuters/ScanPix

Revolucionārais vilnis

Reformu un revolucionāri noskaņojumi astoņdesmito gadu otrajā pusē sāka izplatīties visā Austrumu blokā.

Polijā neveiksmīgi izrādījās valdības centieni apturēt neatkarīgo arodbiedrību “Solidaritāte”. Piespiesta uz kompromisu, Polijas komunistu valdība 1989.gada jūnijā sarīkoja daļēji brīvas vēlēšanas, kurās “Solidaritāte” guva spožus panākumus.

Plašas demonstrācijas, pieprasot demokrātiju, 1989.gadā notika arī Ungārijā. 1989.gada gada maijā uz Ungārijas un Austrijas robežas tika noņemtas dzeloņdrātis 240 kilometru garā posmā, un tas radīja pirmo plaisu Dzelzs priekškarā.

Tikmēr Baltijas republikās – Igaunijā, Latvijā un Lietuvā – plaši izplatītās Tautas frontes jau skaļi pieprasīja lielāku autonomiju no Padomju Savienības, kas drīz vien kļuva par prasību pēc pilnīgas neatkarības.

1989.gada 23.augustā divi miljoni cilvēku izveidoja 600 kilometru garu dzīvo ķēdi, kas stiepās no Tallinas līdz Viļņai, pieprasot neatkarību. Baltijas ceļa norises diena nebija nejauša – tieši pirms 50 gadiem šajā dienā tika noslēgts Hitlera un Staļina režīmu slepenais līgums, kas paredzēja Austrumeiropas sadalīšanu starp nacistisko Vāciju un Padomju Savienību.

Savukārt augustā Ungārija atvēra robežu ar Austriju, tādējādi ļaujot austrumvāciešiem doties uz Rietumvāciju.

Līdzīgi notikumi risinājās arī Čehoslovākijā, uz kurieni Austrumvācijas pilsoņi varēja doties bez ierobežojumiem. Nokļūstot tur, viņi plūda uz Rietumvācijas vēstniecību, lūdzot iespēju nokļūt Rietumos.

Lai mazinātu iedzīvotāju aizplūšanu, Austrumvācija 1989.gada oktobrī slēdza robežu ar Čehoslovākiju. Tomēr līdz tam brīdim pārmaiņu vēji bija sasnieguši jau pašu Austrumvāciju.

Kāpēc Padomju Savienība nepielietoja spēku?

1989.gada jūnijā Ķīna sūtīja tankus, lai vardarbīgi apspiestu demokrātijas pieprasītājus Tjaņaņmiņa laukumā. Arī Padomju Savienība iepriekš nebija vilcinājusies pielietot spēku brīvības pieprasītāju apspiešanā.

Spēks 1989.gadā tika pielietots pašā Padomju Savienībā, bet ne citur Austrumu blokā.

Padomju Savienības toreizējais līderis Mihails Gorbačovs pieņēma lēmumu atturēties no spēka lietošanas komunisma bloka valstīs, acīmredzot, cerot, ka sistēma spēs izdzīvot.

Jauna lappuse Eiropas vēsturē

1989.gadā Gorbačovs un toreizējais ASV prezidents Džordžs Bušs tikšanās laikā paziņoja, ka Aukstais karš starp abām lielvarām tuvojas noslēgumam.

Savukārt revolūcijas, kuru laikā tika gāzti komunistu režīmi, norisinājās vairākās Austrumu bloka valstīs.

1990.gadā Latvija, Lietuva un Igaunija pasludināja neatkarību no Padomju Savienības, bet vēl gadu vēlāk Padomju Savienība bija pārstājusi eksistēt. Savukārt Vācija atkal bija kļuvusi par vienu valsti.

FOTO: Berlīnes mūris vēsturiskās fotogrāfijās