“Glābēji”. Īpašumu pievākšana Latvijas Hipotēkas stilā
Netīrā nauda

Ivetai Vīnbergai vajadzēja naudu operācijai. Mamma - pensionāre palīdzēja un ieķīlāja savu dzīvokli un māju, bet parādu atdot nespēja. Tad viņas noticēja Latvijas hipotēkas solījumiem par glābiņu un iesaistījās neizprotamu darījumu virpulī.

FOTO: Liene Barisa-Sermule, Re:Baltica

Izmisumā nonākuši cilvēki cerētā aizdevuma vietā zaudē īpašumus — tādi ir uzņēmuma "Latvijas hipotēka" klientu stāsti. Viņi vērsušies gan policijā, gan Patērētāju tiesību aizsardzības centrā, tomēr neviena iestāde uzņēmējus neapturēja. Kā šī īpašumu pievākšana darbojās?

Vijai Mengotei ir 75 gadi. Pensionāre, bet joprojām strādā par medmāsu bērnudārzā. Tur arī satiekamies. Gaišiem matiem, enerģiska, baltajā uzsvārcī viņa mazajā kabinetā gaida ar biezu dokumentu mapi – līgumiem, to grozījumiem, saraksti ar Patērētāju tiesību aizsardzības centru, kur meklēja palīdzību. Arī Vija ir viena no tiem, kas iekrita darījumā ar Latvijas Hipotēku (LH). Savu Rīgas trīsistabu dzīvokli nepazaudēja tikai, pateicoties zinošākiem radiem.

FOTO: Liene Barisa-Sermule, Re:Baltica

Vijai ar vīru uz diviem gadiem bija aizņēmusies no paziņas biznesa iecerei, bet, kad pienāca atdošanas brīdis, naudas nebija. Taču vārds jātur un jāatdod! “Kas mums – banka aizdos? Mums jau nedos! Abi pensionāri,” secinājusi Vija. Tieši tobrīd e-pasta kastītē parādījusies LH reklāma.

Vija aizgāja, tur viņu sagaidīja jauna un laipna konsultante. Vija savu trīsreiz vērtīgāko dzīvokli ieķīlāja par 19 000 eiro: “Viņa teica – noformēsim tā kā aizņēmumu”.

Tā Vija arī domāja, līdz brīdim, kad līgumus ieraudzīja mazmeita – juriste. Ar radiem sākusi konsultēties, jo maksājumi likušies pārāk lieli – 380 eiro mēnesī, bet aizņēmuma summa praktiski nav rukusi. “Mazmeita saka – ome, vai tu neredzi, ka tas ir pirkuma līgums, tu esi pārdevusi viņiem to dzīvokli! Un tad es sāku saprast tikai, ko es esmu izdarījusi. Ka šitā te, ar viltu.”

Sapratuši, ka dzīvoklis tūlīt jāatpērk, kamēr pārmaksa nav pārāk liela vai dzīvoklis nav zaudēts, jo līguma noteikumi bijuši neskaidri un riskanti. Radi palīdzējuši ar naudu.

Bet arī izpirkt nebija vienkārši, lai gan līgums tādas tiesības paredzēja. LH vilcinājusies. Sākumā pat apgalvoja, ka izpirkuma tiesības zaudētas – proti, finanšu līzingu vairs nepagarinās, jo pāris mēnešu bija kavēti komunālie maksājumi.

Tajā brīdī radi iesaistīja arī Patērētāju tiesību aizsardzības centru (PTAC). Pagāja pusotrs gads, kamēr vienojās ar LH un Vija dzīvokli beidzot izpirka.

PTAC vēstules Vijai apliecina, ka LH laiku vilcināja, atbildot arī uz centra jautājumiem. Pēdējo atbildi centrs saņēma jau pēc tam, kad Vijas ģimenei tomēr bija izdevies atgūt dzīvokli.

Vija saka – pati to nebūtu varējusi. Visus darījumus pilnvarojusi kārtot radinieku.

“Es pati to nekad nevarētu. Ziniet, es pat tagad mierīgi nevaru runāt, es tik daudz pazaudēju. Tik daudz veselības un asaras, man vīrs ļoti smagi slims… Es pilnīgi mierīgi nevaru, “ – arī intervijas laikā Vijai aizsitas elpa. Viņa pārdzīvo, ka tik muļķīgi iekritusi. “Ko radi teica? Ka man prāta nav! Prasīja, vai tiešām nevarēju pakonsultēties, vismaz pirms aiziet uz turieni. Lai nevajadzētu [kredītu] ņemt. Vajadzēja pakonsultēties ar cilvēkiem vispirms, kas to lietu saprot. Nevis divi veci pensionāri aiziet uz turieni.”

PTAC Vijai bija ieteicis tiesāties ar LH par zaudējumiem. Taču ģimene nolēmusi to nedarīt, jo grib ātrāk aizmirst un dzīvot mierīgi. Dzīvokli Vija pēc tam pādeva pati – par 65 000 eiro. No iegūtā atdeva radiem naudu, kuru bija iedevuši izpirkumam. Par pārējo nopirka mazāku mitekli ārpus Rīgas.

Tagad gan priekšā skaidrošanās ar VID, kas no Vijas pēc dzīvokļa pārdošanas grib iekasēt nodokli. VID ieskatā Vija par lētāku cenu to nopirkusi no Latvijas Hipotēkas un tad pārdevusi dārgāk – tātad nopelnījusi. Bet, ja VID to uzlūkotu kā aizņēmumu, kā to uztvērusi arī Vija, tad šāds nodoklis par dzīvokļa pārdošanu, kur pati daudzu gadus dzīvojusi, nebūtu jāmaksā.

Pētījuma tapšanā Re:Baltica sazinājās ar vairāk nekā 10 cilvēkiem, kuri domājuši, ka dodas pret ķīlu aizņemties no LH, bet, kā izrādās, rezultātā pārdod savu īpašumu. Atsauksmes bija dažādas. Cilvēki ar labu izglītību un finanšu pratību atzina, ka apzinājušies risku, bet naudu ļoti vajadzēja un bankas nedeva. Bet bija daļa, kas nesaprata, ko paraksta. Publiski viņi runāt negrib, jo kauns.

Tipiskais scenārijs – cilvēki nebija sapratuši līguma būtību. Kredīta vietā īpašums bija jāpārdod LH un pēc tam pašiem jāatpērk. To sauc par reverso nomu un tā nav nekas unikāls, taču LH izpildījumā tas kļuva par slazdu ar līgumu “vienos vārtos”. Turklāt ne vienmēr cilvēki pie viņiem gāja paši. LH viņus uzmeklēja!

Cirpēji aitas ādā

Ivetai Vīnbergai ir cukura diabēts. Smaga diagnoze, kas beidzās ar ļaunāko – kājas amputāciju.

Pirms tam ģimene cīnījās līdz pēdējam, lai kāju saglabātu. Piecos gados viņa piedzīvoja 16 operācijas. Negaidot valsts apmaksāto, pirmajai aizņēmās 1000 eiro ātro kredītu kompānijā. Tad vēl. Un vēl.

Palīdzēt mēģināja Ivetas māte – pensionāre. Ieķīlāja ātro kredītu kompānijā gan vienistabas dzīvokli Rīgā, gan māju Ropažu novadā, bet parādu atdot nespēja. Tas auga, līdz ar procentiem un kavējuma naudu sasniedza gandrīz 20 000 eiro.

Kā trieciens pienāca paziņojums par izsoli. Tiesu izpildītāja izdevumi parādu palielināja vēl vairāk. Domāt vairs nebija laika, jo tā diena tuvojās. Par finanšu pratību abām sievietēm bija visai aptuvens priekšstats.

Un tad kā no skaidrām debesīm parādījās glābiņš – piedāvājums no LH. Sievietes to nebija meklējušas. “Bija mums pastkastītē, ka var palīdzēt,” atminas Iveta (uzņēmums Re:Baltica vēlāk paskaidroja, ka seko līdzi izsoļu sludinājumiem un tā uzzina, kurās pasta kastēs savu piedāvājumu iemest).

Došanās pie “glābējiem” abas sievietes ierāva joprojām neizprotamu darījumu virpulī, kā rezultātā viņas zem tirgus cenas pārdeva gan māju, gan dzīvokli, kuru tagad jau vairāku gadu garumā mēģina izmaksāt atpakaļ.

Sākumā laipnība, pēc tam steiga

Sākums visiem ir vienāds. LH cilvēki darījuma sākumā bijuši ļoti atsaucīgi.

“Mēs sazvanījāmies. Prasīja, ko gribam atstāt – dzīvokli vai māju. Un tad viņi tā kā novērtēja, ka pa 40 tūkstošiem pārdos to māju un dzīvoklis paliks, un naudiņa vēl paliks pāri. Tiesu izpildītājus vēl samaksās,” Iveta stāsta.

Ģimene jau plānojusi, kā pārpalikušo naudu varēs tērēt, jo dzīvo ļoti pieticīgi un liekas naudas nav bijis. To var manīt arī Ivetas mammas dzīvoklī, kurā notiek saruna. Tas ir kārtīgs, bet vienkārši iekārtots. Tipveida dzīvoklim raksturīgās nelīdzenās sienas istabā tikai gaiši izkrāsotas. Arī mēbeles sen nav mainītas.

Lai šo šķietami izdevīgo darījumu realizētu, bija jāizdara tikai viena lieta – savi īpašumi jāpārdod LH par salīdzinoši zemu cenu (18 579 eiro māja un 6179 eiro dzīvoklis).

Vērtējuma dokumentu naivās īpašumu pārdevējas neieraudzīja. LH piedāvātā cena bija ne vien zemāka par tirgus vērtību, bet arī par izsoles sākumcenu. Jau tobrīd bija atrunāts, ka īpašnieces pēc pārdošanas nekādu naudu nesaņems. LH to novirzīs veco parādu segšanai, bet atlikušo – 4200 eiro – paturēs sev kā komisiju un arī darījuma izmaksu segšanai. Pēc tam māju LH pārdos tālāk, pāri palikušo naudu atdos sievietēm, bet par dzīvokli viņām būs jānoslēdz atpirkšanas līgums. Tad tas atkal būs uz ģimenes vārda, bet līdz tam par dzīvošanu jāmaksā īre: 150 eiro mēnesī, kas ir puse no īpašnieces pensijas.

Sievietes noticēja un dokumentus parakstīja. Vēlāk atzina, ka pašas nav spējušas izsekot, kā un kāpēc līgumos parādās viena vai otra summa.

Rezultātā māju pārdeva, bet sievietēm paziņoja, ka plānotos 40 000 eiro iegūt nav izdevies. Vēl vairāk. Sievietes LH joprojām esot parādā gandrīz 3000 eiro. Tam jāpieskaita procentu maksājumus, līgumu noformēšanas maksu (saskaņā ar Re:Baltica rīcībā esošajiem dokumentiem to 500 eiro apjomā parādam pieskaitīja pat divreiz) un jau samaksāta īre. Kopumā sievietēm jāatmaksā LH teju 7000 eiro, lai dzīvoklī varētu palikt.

Maksājuma beigas pienāks nākampavasar. Uzņēmums sievietēm nav atbildējis, par cik īpašums nopirkts. Aizbraukušas uz vasarnīcu meklēt jaunos saimniekus, bet satikušas strādniekus, kas viņas aizraidījuši prom.

Iveta un viņas māte turpina maksāt, taču joprojām nesaprot, kā un par ko.

Esot sociāli atbildīgi

LH pārstāvji skaidro, ka patiesībā darījuši labu. Parastu kredītu šiem cilvēkiem neviens vairs nedeva, bet viņi piedāvājuši izeju un glābuši cilvēkus no izsoles. Taču valdes loceklis Ņikita Gončars tā arī nespēj izskaidrot, kā gadījies, ka Iveta Vīnberga un viņas māte pēc mājas pārdošanas vēl palika parādā. Arī līgumos atbildi neatrast. Vēlākā sarakstē ar Re:Baltica uzņēmums atbild, ka parāds veidojies no komisijas maksas, un “komisijas maksa saskaņota mutiski”.

Neviena no abām sievietēm šādu mutisku vienošanos neatceras.

LH valdes loceklis Gončars skaidro, ka mājas stāvoklis bijis sliktāks nekā sākumā licies. Kā pierādījumu atsūta fotogrāfijas, kurās tiešām redzamas telpas sliktā stāvoklī, un celtnes, kas drīzāk atgādina šķūni. Kad parādām foto jau bijušajām īpašniecēm, viņas atzīst, ka izvēlēti visneglaimojošākie rakursi.

Citas bildes, ko parāda sievietes, atklāj, ka tā bijusi dzeltenu ķieģeļu māja, kas jau atstāj labāku iespaidu par vasarnīcas tipa īpašuma kopējo stāvokli. Gončars nespēj paskaidrot, kādēļ šādas bildes starp viņa sūtītajām nav.

Ieraksti zemesgrāmatā liecina, ka pirmajam pircējam māju pārdeva par 25 000 eiro, bet gadu vēlāk nākamajam par 38 800 eiro. Tuvu summai, kas sākotnēji tika solīta abām sievietēm kā potenciālā vērtība. Ar to būtu pieticis gan parādu dzēšanai, gan vēl palicis pašām sievietēm.

FOTO: Re:baltica

FOTO: Re:baltica

Klienti, gandrīz visi kā viens, stāsta, ka sākumā LH darbinieki bijuši uzsvērti laipni un pretimnākoši. Un ļoti neatlaidīgi – līdz līguma parakstīšanai. Pēc tam – līgumu grozīšana, līgumu veida maiņa, līdz rodas apjukums, kas un kādēļ vispār jādara. Savukārt maksājumu grafiks parasti tika noformēts uz trim mēnešiem – ar salīdzinoši nelieliem maksājumiem ik mēnesi, un visu atlikušo summu trīs mēnešu beigās. Tos pagarināja vēl uz trim, pēc tam vēl uz trim.

Cilvēkiem rēķini juka, turklāt līgumos mēdza parādīties jauni punkti.

“Es saku tam konsultantam, Jānis bija vārdā – gaišiem matiem tāds, jauns pavisam puisis – es saku, ne jau pati esmu jurists un es nekā tur nesaprotu. Un es teicu – man lēni iet tā lasīšana un diezgan sīki [burti] bija. Es ar lupu lasu tos papīrus. Viņš skatās, skatās, un tagad viņš paņem pilnīgi ar raušanu no rokām, un man nemaz neļauj izlasīt,” – tā notikušo atminas viena no klientēm, kuras dēls darījumā ar LH zaudējis 19 hektāru lauku īpašumu ar māju un mežu. No meža tagad gan lielākoties palikuši celmi, jo, tiklīdz varēja, LH īpašumu pārdeva tālāk, bet jaunie īpašnieki ātri mežu izcirtuši.

Re:Baltica ir zināms gan sievietes vārds, gan māju nosaukums, taču viņa nevēlas to publiskot kauna un arī baiļu dēļ.

Dēls LH esot atradis internetā, domājot, ka aizņemsies pret ķīlu. Jau konsultācijā teikts, ka sliktas kredītvēstures dēļ aizdevumu nevarot iedot (tobrīd – 2013. gadā – uzņēmumam vēl nemaz nebija nebanku kreditētāja licences – aut.). Taču varot to noformēt kā pirkuma un atpakaļpirkuma līgumu. Proti, pārdod savu īpašumu un saņem naudu (tas būtu tā kā aizdevums), bet pēc tam – atpērc atpakaļ (tā ir kā parāda atdošana). Dēls maksājumus maksājis, to apliecina arī maksājuma uzdevumi. Taču vienā no līguma grozīšanas reizēm izzudis punkts, ka pēc trim mēnešiem grafiku atkal varēs pagarināt. Nākamajā dienā pēc trīs mēnešu termiņa beigām LH paziņoja, ka maksājums nokavēts un atpakaļpirkuma tiesības zaudētas.

Šis Re:Baltica zināmais gadījums nonācis pēdējā tiesu (kasācijas) instancē. Pirmo daļēji uzvarēja ģimene, otro – LH.

FOTO: Re:baltica

LH klienta advokāts mēģina panākt, lai starpību starp īpašuma vērtību un atlikušo parādu LH atlīdzina kā zaudējumus, bet darījumu tiesa atzīst par simulatīvu – tādu, kas izskatās pēc viena (pirkšana-pārdošana), bet patiesībā ir kas cits (aizdevums).

LH savukārt tiesā uzstāj, ka klientiem viss bijis skaidrs, jo dēls pats visus līgumus parakstījis. Turklāt līdzīgi kā citi viņu klienti – ar savu roku uzrakstījis, ka visu saprot. “Viņiem ir izdevīgi melot, nu tad viņi melo,” Gončars saka Re:Baltica par klientu sūdzībām .

PTAC beidzot iekustas?

To, ka klientiem tiešām viss ir izskaidrots un viņi visu sapratuši, apšauba PTAC. LH vārds tur ir labi zināms – no visiem nebanku kreditētājiem par to ir visvairāk sūdzību.

FOTO: Re:baltica

Tagad PTAC vērtē, vai LH darbību var traktēt kā negodīgu komercpraksi. “Rezultātā var tikt pieņemti soda mēri pret komersantu par kolektīvo interešu pārkāpumu,” paskaidro PTAC direktore Baiba Vītoliņa. Līdzīgi kā ātro kredītu sakarā, arī reversās nomas gadījumā varot runāt vismaz par nepiemērota produkta piedāvāšanu cilvēkiem, kam to nevajadzētu piedāvāt. “Un tā kā viņš visticamāk ir bezizejas situācijā un tajā brīdī ļoti vajag to atrisināt, viņš iekrīt uz noteikumiem, kas viņam pavisam nav izdevīgi,” secina Vītoliņa un spriež, ka darījumi nav klientiem pietiekami izskaidroti: “Tas noteikti neatbilst profesionālās rūpības prasībām.”

Profesionālās rūpības prasību neievērošana ir likuma pārkāpums. Nav skaidrs, kāpēc PTAC bijis tik pielaidīgs un uzņēmumu nav sodījis pēdējos trīs gadus, kuros vismaz 20 cilvēki izmisumā ir zaudējuši savus īpašumus vai pašu muļķības dēļ bijuši spiesti tos atpirkt par lielāku cenu.

Vienlaikus tieši uz PTAC atzinumiem LH atsaucas pat tiesās, jo tie it kā esot uzņēmumam par labu. Visi klientiem piedāvātie līgumi ar PTAC esot saskaņoti. Uzņēmums noklusē, ka šī saskaņošana veikta pēc sūdzībām, turklāt ir vairāk teorētiska – par līguma projektu kā tādu, nevērtējot katru gadījumu individuāli.

Policija sargā LH godu

PTAC atzīst – uz notiekošo vairāk vērsis arī policijas uzmanību, bet par rezultātu ziņu neesot.

Policija informāciju par lietu virzību neatklāj ne PTAC, ne advokātiem, kuri LH klientus pārstāvējuši tiesās, ne arī tagad Re:Baltica.

Par diviem Re:Baltica aprakstītajiem gadījumiem zināms, ka cilvēki vērsušies policijā, bet tā nelikumības notikušajā nav saskatījusi. Neoficiāli zināms par vēl vismaz četriem iesniegumiem – trijiem Rīgā un vienu Kuldīgā.

Taču noskaidrot, kas ar tiem noticis, nav iespējams. Valsts policija sākumā apgalvo, ka nevarot atlasīt informāciju par kriminālprocesiem, kas saistīti ar LH, un sūta uz Iekšlietu ministrijas Informācijas centru. Tur “futbolē” atpakaļ uz policiju. Otrajā pieprasījuma reizē Valsts policija skaidro, ka likums par policiju aizliedzot izpaust ziņas, kas varētu skart fiziskas vai juridiskas personas godu un cieņu (šajā gadījumā LH). Kā ziņas par iesniegumu skaitu un to virzību varētu to izdarīt, policijā paskaidrot nespēj.

Tiesa prasa uzklausīt

Tas, ka, neraugoties uz daudzajām sūdzībām PTAC, policijā un tiesā uzņēmums ilgstoši varēja darboties pēc vienas shēmas, atklāj “caurumus” sistēmā. Policijā neieslēdzās trauksmes signāls, ka ienāk vairākas sūdzības par vienu un to pašu kompāniju. PTAC nebrīdināja patērētājus, lai gan sūdzību skaits uz darbinieku galdiem auga. Arī tiesas katru gadījumu uzlūkoja atsevišķi, vismaz vienā no Re:Baltica zināmajām tiesvedībām pat atsakot LH klienta lūgumam uzklausīt citus līdzīgā situācijā nonākušos.

2019.gada augusta beigās Augstākās tiesas (AT) Senāts šo lietu atgrieza otrreizējai caurlūkošanai. Viens no iemesliem kā reiz bija iepriekšējo tiesu atteikšanās uzklausīt citus cietušos. AT norāda, ka tas palīdzētu pārbaudīt, kā SIA Latvijas Hipotēka notika līdzīgu darījumu noformēšana un darbs ar klientiem. “Rūpīgi pievēršoties visu lietā apkopoto pierādījumu vērtēšanai pēc to patiesās jēgas, tiesai bija pamats izdarīt loģiskus, uz dzīves pieredzi un tiesisko apziņu balstītus secinājumus par noslēgtās vienošanās juridisko būtību no personas saprātīgi sagaidāmas rīcības perspektīvas, nevis aprobežoties ar konstatējumu, ka prasītāja visus darījumus ir parakstījusi bez piebildēm un piekritusi to saturam,” teikts spriedumā.

Vairs nepiedāvā

Pēc daudzajām sūdzībām uzņēmums konkrēto pakalpojumu vairs nepiedāvājot. Ņikita Gončars apgalvo, ka to pārtraukuši nepateicības dēļ: “Mums tas nav vajadzīgs – pildīt sociālo funkciju, kuru neviens nenovērtē.” Vasaras vidū, atbildot uz Re:Baltica jautājumiem, LH apgalvoja, ka šo pārtraukusi jau vairāk nekā gadu.

Tas nesakrīt ar faktisko rīcību.

Vēl pērnruden LH aktīvi reklamēja tieši reverso nomu radio Skonto, bet 2018. gada decembrī portālā Delfi publicēja reklāmrakstus latviski un krieviski, ka tieši reversā noma būs alternatīva, kad no janvāra stāsies spēkā stingrāki ierobežojumi ātrajiem kredītiem. Bet šī gada janvārī LH Youtube kanālā ievietots reversās nomas reklāmas klips.

FOTO: Leta/Re:baltica

Reklāmrakstos uzņēmums apgalvoja, ka esot “pirmais licencētais kredītdevējs, kurš paralēli hipotekāram kredītam tirgū piedāvā reversās nomas pakalpojumus.” Teikuma konstrukcija ir maldinoša, jo liek domāt, ka LH bija saņēmusi īpašu licenci, lai sniegtu šo pakalpojumu. Patiesībā kopā salikti divi pilnīgi atsevišķi fakti. LH šobrīd ir licencēts nebanku aizdevējs. Taču reversās nomas sniedzējiem licence nav vajadzīga. Tam, vai uzņēmums ir licencēts kādā citā jomā, šajā sakarā nemaz nav nozīmes, taču var radīt maldīgu iespaidu, ka tam saņemts kāds īpašs patērētāju tiesību sargu akcepts.

FOTO: Leta/Re:baltica

Arī Gončara apgalvojums, ka ar reverso nomu viss ir labi, jo to piedāvā arī valsts finanšu institūcija ALTUM, nav īsti patiess. Tai ir pavisam citi noteikumi – lauksaimniekiem, ar garākiem atdošanas termiņiem un skaidri saprotamiem īpašuma vērtības noteikšanas principiem.

FOTO: Re:baltica

FOTO: Re:baltica

 Lasi tālāk: Kam pieder Latvijas Hipotēka?

Uz augšu