Mediju nākotne: mākslīgais intelekts un virtuālā realitāte (6)

Jakimovskai ir daudzu gadu pieredze, strādājot Lielbritānijas lielākajos plašsaziņas līdzekļos. Divus gadus viņa ir darbojusies arī prestižajā medijā “The Guardian”. Ar eksperti runājām par jaunām lasītāju paaudzēm, mediju biznesa izaicinājumiem un aktuālajiem plašsaziņas līdzekļu formātiem. Saruna notikusi 2019. gada 6. novembrī foruma "Reinventing Media Business" ietvaros. 

Ko jūs darījāt, strādājot "The Guardian"?

The Guardian es biju produktu direktore. Lielākoties darbs bijis saistīts ar komandām piecās dažādās jomās. Viena komanda strādāja ar redakcijas rīkiem. Tātad, kā nodrošināt vislabāko pieredzi lietotājiem un vislabākos rīkus tieši žurnālistiem. Tad mums bija abonēšanas komanda, kas strādāja ar abonēšanas, ziedojumu modeļiem un klientu apkalpošanu. Reklāmas nodaļa, kas nodarbojās ar reklāmu un mārketinga saturu. Tāpat bija komanda, kas strādāja pie aplikācijas un interneta vietnes. Katrā jomā bija savi mērķi. Kad es tur strādāju, mērķis bija trīs gadu laikā izlīdzināt [finanšu rezultātus], jo uzņēmums diezgan ilgu laiku cieta zaudējumus. Mēs eksperimentējām ar dažādiem formātiem.

Piemēram?

Piemēram, formāts, kā atspoguļo Brexit notikumus vai iekšpolitikas notikumus ļoti atšķiras no formāta, kā atspoguļo ceļojumu stāstus vai dzīves stila saturu.

Mēs domājām par to, kādas ir lietotāju vajadzības, kuri patērē saturu par Brexit.

Labi sevi pieteica tā saucamie “skaidrojošie gabali”. Ekonomikas un politikas jautājumi, īpaši tie, kas saistīti ar Brexit, mēdz būt ļoti mulsinoši. Bet cilvēki vēlas zināt, kā tas ietekmēs viņus. Kā tas ietekmē viņu ģimenes un nākotni? Tāpēc mums bija jāpiedāvā šie “skaidrojošie gabali”. Par tiem bija diezgan labas atsauksmes.

Kad ir jāskaidro sarežģītas lietas, žurnālisti, kas par šīm lietām zina ļoti daudz, mēdz par daudz ieslīgt detaļās.

Tāpēc mēs skatījāmies, kas ir tas labākais veids, kā mēs varam pasniegt šo informāciju attiecīgajā kontekstā.

Praksē šie skaidrojošie gabali ir multimediju produkti, vai ne? Video ar infografikām?

Jā, ir dažādi veidi. Mēs taisījām notikumu hronoloģijas. Ir dažādi veidi, kā var skaidrot lietas. Hronoloģijas, infografikas, interkatīvs saturs. Tāpat bija lasītāju jautājumi. Mēs aicinājām lasītājus uzdot jautājumus par viņiem neskaidrām lietām, lai mēs varētu rakstīt par šīm lietām tādā formātā, kam būtu jēga. Tad bija paskaidrojošie video. Formāts bija atkarīgs no materiāla pieejamības, bet vienlaikus arī no tā, cik tas tematiski bija atbilstoši. Viss minētais attiecas uz politisko jautājumu atspoguļošanu.

Kas attiecas uz sporta saturu, tad ļoti labi sevi pieteica teksta tiešraides.

Savukārt, dzīvesstila saturam teksta tiešraides nav tas atbilstošākais formāts. Šajā gadījumā labi nostrādā skaistas bilžu galerijas un, var teikt, iedvesmojošs saturs. Tieši tādās kategorijās mēs domājam par notikumu atspoguļojumu.

Un otra lieta, ar ko, manuprāt, mūsdienās rēķinās lielākā daļa izdevēju, ir platforma, ko  lietojat. Piemēram, ceļojot, jūs lietojat mobilo telefonu. Jautājums ir par to, vai mobilā aplikācija spēj visu parādīt.

Ja mēs runājam par rakstiem, tad jums ir jāpiedāvā laba off-line lietotājpieredze.

Bet, piemēram, ja jūs gribat noskatīties vienu no "The Guardian" Oskara balvai nominētajām dokumentālajām filmām, iespējams labāk to būtu darīt uz stacionārā datora. Proti, vienmēr tika domāts par platformām: kurā platformā jūs piedāvājat saturu?

Ja mēs runājam par aktuālajiem formātiem, kas ir visinteresantākie šobrīd?

Pirmais ir tieša atbilde uz informācijas pārslodzi, proti, ātri un viegli uztverams saturs. Ļoti daudz darba tiek ieguldīts avīžu digitālajās reprodukcijās.

Avīžu digitālie atdarinājumi kļūst arvien populārāki, jo cilvēki negrib [izjust] pastāvīgu informācijas pārslodzi.

Viņi grib sajust, ka kaut ko ir izdarījuši, ka viņi kaut ko ir izlasījuši. Un tas ir lieliski.

Otrs, kas ir diezgan interesanti, ir šie mazie informācijas gabaliņi. Četras dienas nedēļā es strādāju “Culture Trip”, bet piekto dienu strādāju vienā mediju jaunuzņēmumā ar nosaukumu “This much I know”. Viņi īpaši koncentrējas uz īsformāta saturu: saturu mileniāļiem, saturu “Instagram” stilā un skaidrojošajiem gabaliem.

Satura formāts, par ko es pati personīgi esmu sajūsmā, ir virtuālā realitāte (VR) un paplašinātā realitāte (AR). Tieši iegremdēšanās sajūtas dēļ.

Bet es domāju, ka šis formāts varētu būt tālu no vispārējā pielietojuma, jo barjera, lai izmantotu šos rīkus, ir diezgan augsta. Jums ir jābūt ierīcei, kas ir diezgan dārga. Bet man tik un tā patīk šis satura formāts, jo es jūtu, ka pasaulei ir nepieciešams vairāk empātijas. Mēs ikdienā uztveram dažādu informāciju par nelaimes gadījumiem, piemēram, par kādu traģēdiju, kur gāja bojā cilvēki. Brīdī, kad tu nonāc šī stāsta vidē, tas kļūst patiešām spēcīgs. Ja runā par satura formātiem, tad es gribētu, lai tieši VR un AR izplatās ātrāk, jo es domāju, ka tas ir ļoti svarīgi pasaulei.

Jūs vairākas reizes esat pieminējusi mileniāļus. Bet liela daļa sarunu šīs konferences ietvaros ir veltīta tā saucamajai “Z paaudzei”. Kas ir tas labākais veids, kā uzrunāt šo auditoriju? Kā pasniegt ziņas šiem jaunajiem cilvēkiem?

Mēs zinām par mileniāļiem to, ka viņi nav tādi, kā mēs. Viņi ir pieraduši maksāt par saturu un viņiem ļoti svarīgas ir vērtības. Viņiem ir svarīga pieredze un vienlaikus viņiem nerūp īpašumā esošās lietas.

Viņi ir nelojāli. Viņu lojalitāte zīmoliem ir ļoti zema. Un viņi ir kā agregatori. Viņi ir pieraduši pie ziņu agregatoriem, jo izauga kopā ar “Snapchat”, “TickTalk” un līdzīgām aplikācijām, kas ir veidotas, lai noturētu jūs šo lietotņu ekosistēmā. Es domāju, ka viens veids, kā viņus uzrunāt, ir izstrādāt viņiem domātu, motivējošu komercpiedāvājumu. Piemēram, “Z paaudzes” pārstāvis var pateikt: “Nu, tu zini, mani interesē šis “New York Times” raksts. Taču man par to ir jāmaksā 6,99 USD mēnesī. Un es nedomāju, ka tas ir labs ieguldījums.” Tātad būtu potenciāli jāskatās uz agregatoriem. Tam būtu jēga. Es domāju, ka līdz šim mēs neesam viņus uzrunājuši pareizā veidā.

Ir arī ļoti daudz interesantu viedokļu par tā saucamajām superaplikācijām. Piemēram, Ķīnā ir aplikācijas, kur vienuviet varat iegādāties auto, palasīt avīzi vai izīrēt dzīvokli. Bet tur ir viena interesanta problēma, ko nepieciešams atrisināt, proti, kā apmierināt visas šo cilvēku digitālās vajadzības? Viņi ir pieraduši apmierināt lielāko daļu vajadzību digitālā vidē. Tātad, kā samazināt šo ieejas barjeru?

Vai šī auditorija ir homogēna, vai arī mums ir jāizšķir dažādi mileniāļi un “Z paaudzes” tipi?

Nē, viņi nav homogēni. “The Guardian” abonentu vidū ir liela daļa “Z paaudzes” pārstāvju, kas ir ieinteresēti patērēt ziņas tieši tādā veidā, kā to piedāvā izdevums. Jo viņi ir jauno un progresīvo mērķauditorijas grupā. Un tas pats attiecas uz visām kvalitatīvajām publikācijām.

Vienmēr būs auditorija, kam tradicionālie mediji nešķitīs garlaicīgi vai neuzrunājoši.

Bet es pieņemu, ka tādai mērķauditorijai kā “Z paaudze”, kas uzauga kopā ar ziņu agregātoriem un lojalitātes trūkumu pret zīmoliem, ir jāapzinās ziņu svarīgums.

Viltus ziņu izplatības dēļ ir ļoti grūti izaudzināt nākotnes politikas veidotāju paaudzi un nākotnes darba spēku, ja viņi nesaprot demokrātijas pamatprincipus.

Ciktāl es saprotu, aplikācijas arī ir digitālie produkti, vai ne?

Tieši tā.

Vai jūs varat nosaukt trīs padomus, kā labāk iesaistīt auditoriju? Kas cilvēkiem reāli liek izmantot ziņu aplikāciju?

Ir divas lietas. Ir aplikācijas čaula, un tad ir saturs. Un, ja man būtu jānosaka prioritātes, tad es teiktu, ka,

vispirms, ir jābūt lieliskam saturam.

Es esmu redzējusi patiešām sliktas aplikācijas ar lielisku saturu, un tas tiešām strādā! Tātad saturam ir jābūt piemērotam auditorijai. Jābūt pareizi izvēlētai dienas kārtībai. Materiālam jābūt labi uzrakstītam, virsrakstiem ir jābūt pietiekoši interesantiem, lai cilvēkiem gribētos uz tiem uzklikšķināt.

Un es pieņemu, ka aplikācijai jābūt ātrai. Kad es to atveru, tur ir jābūt skaidrai izvēlei. Īpaši ņemot vērā, ka cilvēki vidēji lieto trīs ziņu aplikācijas. Kādas manas vajadzības jūs apmierināt? Kāpēc man būtu jālieto tieši šī aplikācija, nevis cita? Un tad ir jābūt kaut kādai manu vajadzību izpratnei un noteiktam personalizācijas līmenim.

Tātad ir jābūt noteiktam izpratnes līmenim par mani kā lietotāju un dot man tās lietas, ko es vēlos saņemt, pēc iespējas vieglākā veidā.

Kādi, jūsuprāt, ir tie galvenie izaicinājumi, kas šobrīd ietekmē mediju pasauli un mediju biznesu?

Pirmkārt, ir mainījusies lietotāju pieredze un uzvedība. Otrs izaicinājums ir biznesa modeļu izmaiņas.

Tradicionālie biznesa modeļi ir mainījušies vairāku faktoru dēļ, ieskaitot Silikona ielejas ietekmi. Uzņēmumi mēģina atrast veidu, kā pielāgoties šīm izmaiņām, meklējot pareizo modeli. Tā varētu būt abonēšana, ziedojumi, tikai reklāma, tie varētu būt sponsori. Tātad ir daudz modeļu. Visa mediju vide šobrīd ir nepastāvīga. Ceru, ka tas diezgan drīz mainīsies. Turklāt zem lielas jautājuma zīmes ir mākslīgais intelekts.

Ko jūs ar to domājat?

Mākslīgo intelektu var izmantot dažādos veidos, lai paaugstinātu efektivitāti. Piemēram, rediģējot saturu vai arī, lai apstrādātu milzīgu informācijas apjomu, ja nodarbojaties ar pētniecisko žurnālistiku. Mākslīgais intelekts var palīdzēt šajos gadījumos.

Un ir vēl viens [pielietojuma] veids, kas vairāk attiecas uz lietotāju – kā personalizēt [saturu]? Kā veidot pieredzi, kas zināmā mērā būs atkarīga no mašīnmācīšanās?

Un trešais veids:

vai jūs jebkad uzticētu veidot saturu mākslīgajam intelektam?

Ja jā, tad kāda veida saturu? Vai tā būs informācija, piemēram, par sporta sacensību rezultātiem, tātad par lietām, kas nav ļoti sarežģītas? Vai arī jūs to izmantosiet pilnvērtīgu vēstījumu veidošanai? Es domāju, ka tieši pēdējais pielietojuma veids ir diezgan izaicinošs. Gan no ētikas viedokļa, gan no citiem skatupunktiem raugoties.