Laiks skrien kā kumeļš – klāt pirmā advente
Īsi par tās vēsturi

Adventes vainags

FOTO: Unsplash

Laiks skrien kā kumeļš, jo tikko bija Līgo, bet tagad – jau pirmā advente. Zināšanas ir spēks, tāpēc pirms aizdedz pirmo svecīti adventes vainagā, pajautā sev, vai tu zini, kas un kāpēc ir advente?

Advente ir periods pirms Ziemassvētkiem un sākas svētdienā, kas ir vistuvāk 30. novembrim – apustuļa svētā Andreja piemiņas dienai – un ilgst četras svētdienas. Ņemot vērā, ka adventes datums katru gadu mainās, dažāds ir arī adventes sezonas garums.

Pats vārds “advente” ir cēlies no latīņu valodas un nozīmē gaidīšana. Gadsimtiem ilgi advente ir bijis garīgu pārdomu, gaidu un prieka laiks. Pat Ziemassvētku sezonai kļūstot arvien sekulārākai, kad dāvanas un to pirkšana ir aizstājis garīgumu, advente joprojām sniedz prieku un ir saistīta ar tradīciju. Un nav jābūt kristietim, lai izbaudītu adventi un svētdienās aizdegtu svecīti vainagā.

Adventes vēsture

Adventes vēsture, visticamāk, iesniedzas mūsu ēras 4. gadsimtā. Tas bija laiks, kad konvertētie kristieši pievērsās baptismam.

Viduslaikos advente tika saistīta ar gatavošanos Kristus otrajai atnākšanai. Savos pirmsākumos advente ilga no 11. novembra - Svētā Mārtiņa dienai – līdz Ziemassvētkiem. Advente tika uzskatīta par laiku, ko kristieši var veltīt lūgšanām un gavēnim.

Austrumu Pareizticīgā baznīca līdzīgu gavēņa laiku ievēro no 15. novembra līdz Ziemassvētkiem. Daudzi kristieši joprojām adventi uztver, kā laiku, kad sagatavoties Kristus otrajai atnākšanai.

Adventes vainags

Adventes vainagu tradīcijas izcelsme meklējama Ziemeļeiropas kultūrā, kad dziļi ziemā cilvēki dedzināja sveces, izvietotas uz skuju vainaga. Gan skujas, gan vainaga forma simbolizēja ritošo dzīvi. Savukārt sveces sniedza komfortu gada tumšākajā laikā, gad cilvēkus jau sāka mākt ilgas pēc garākajām pavasara dienām.

Vēlāk šo tradīciju pārņēma arī Austrumeiropas kristieši, bet 16. gadsimtā adventes vainagu izgatavošana un svecīšu dedzināšana bija tikpat populāra cik mūsdienās.

Adventes vainags tradicionāli sastāv no četrām svecēm – trīs violetām un vienas sarkanas. Violetā krāsa reiz bija tik reta un dārga, ka tā saistījās tikai ar dižciltīgajiem. Romas Katoļu baznīca savukārt šo krāsu ap Ziemassvētkiem un Lieldienām izmanto jau sen, lai godinātu Jēzu.

Trīs violetas sveces adventes vainagā simbolizē cerību, mieru un mīlestību, bet sarkanīgā svece, kas simbolizē prieku, parasti tiek aizdegta trešajā adventes svētdienā. Dažreiz vainags tiek papildināts arī ar piekto sveci, kas tiek aizdegta Ziemassvētku dienā. Šī svece ir balta un tiek asociēta ar eņģeļiem un Jēzus dzimšanu.

Adventes kalendārs

Adventes kalendārs ir tāds kā kartona plakāts ar 24 mazām atveramām durtiņām. Katru dienu, sākot ar 1. decembri, atveramas vienas durtiņas. Pēdējās durtiņas tiek atvērtas Ziemassvētku vakarā. Aiz katrām durtiņām ir attēls. Šāda tradīcija radās Vācijā, 19. gadsimta beigās un drīz vien izplatījās visā Eiropā un Ziemeļamerikā. Parasti attēli kalendārā bija saistīti ar ebreju Bībeles tēmām.

Mūsdienās adventes kalendāram nav nekādas reliģiskas konotācijas, tas drīzāk ir veids, kā jautri skaitīt laiku līdz Ziemassvētkiem. Aiz durtiņām kalendārā tiek likta šokolāde vai visdažādākās lietas.

Uz augšu