Latvijas demokrātijas eksāmens. Vēlreiz!

FOTO: LETA/TVNET kolāža

Ja Aivara Lemberga iekļaušana ASV “Magņitska sarakstā” un viņa tiesas process Latvijā tiks izmantoti kā piespiedu līdzekļi Lembergam atklāt savus stipendiātus, politbiznesa aizskatuvi un patiesā labuma guvējus Latvijas valsts nozagšanā kopš 1988.gada, tad varonis gandrīz būtu pelnījis nosacītu cietumsodu, jo pats sadarbības fakts ar upuri=mums=Latvijas valsti būtu īpaši mokošs sods viņam.

Tas būtu sociāli pretīgs, bet vajadzīgs eksperiments ar dzīrēm mēra laikā, jo šādas informācijas pilnīga un detalizēta atklāšana būtu vienreizēja iespēja mums izvērtēt neseno pagātni. Tā bija jānotiek ar VDK daļēju arhīvu nodošanu atklātībai, ja ne vien sabiedrības apātija un politiķu bailes no ne-paredzamā, no haosa, jo leģitīmie VDK aģenti tāpat kā Lemberga stipendiāti vēl arvien ir politiski aktīvi, daudzi arī veiksmīgi komersanti būvniecībā, finanšu, transporta u.c. nozarēs. Lūk, šis būtu Latvijas demokrātijas eksāmens, kas parādītu, kas mēs patiesībā esam!

Tā ir utopija. Pagaidām.

Realitāte ir viena – vērtīgo informāciju Aivars Lembergs paņems sev līdzi. Ne tādēļ, ka viņam rūp dzimtas mantojums - bērni, kurus vecāki instinktīvi aizsargā, nedomājot par savas dzīves kvalitāti, brīvību vai pat dzīvības cenu. Un ne tādēļ, ka klusēšana ir mafijas tikums Omertà. Galvenais iemesls noklusēt ir Napoleona komplekss, kas saskatāms ikvienā Lemberga publiskas vai slepenas uzstāšanās vietā un laikā – inscenētās preses konferencēs vai tiesībsargu noklausītās sarunās ar viņam līdzīgajiem – ja nav man, tad nav nevienam, tādēļ darīšu visu, lai nevienam netiek, kas pieder tikai man vienam. Tā nav nauda, tā nekad nav bijusi tikai nauda. Tā ir informācija, kas ir vara.

Tādēļ Lembergam vēl nav jālec Daugavā, jo Parex glābšanas scenārijs pirms 12 gadiem atpestīja ne tikai bankrotējušos baņķierus, bet arī Krasovicka un Kargina atkarīgos politibiznesa darboņus. Tas mums maksāja miljardus un pamatīgi satrieca Latvijas politisko, finanšu un tiesu institūciju reputāciju. Tiesa gan, tā nebija pirmā vai pēdējā reize, šodien Latvija kā tiesiska valsts būtu tikai sentiments, ja vien Latvijas sabiedrotie izšķirīgajos brīžos burtiski nejauktos mūsu «iekšējās lietās» jau kopš Džordža Buša vecākā prezidentūras. Protams, nedrīkstam aizmirst, ka mūsu hroniskā nevēlēšanās sakārtot valsti, tai skaitā nolikt pie vietas minigarhu Lembergu, ASV interesē tikai tik daudz, cik viņa un līdzīgo sīkmanība traucē ASV ģeopolitiskajām interesēm reģionā. Par laimi, mūsu intereses sakrīt.

Aivars Lembergs ir dzīvs pierādījums, ko darām nepareizi

«Magņitska saraksta» vienīgais latvietis Aivars Lembergs nav kompromitējis mūsu ticību taisnīgai Latvijas valstij, to esam veicinājuši pašrocīgi. Tādēļ tiesisku valsti varam, gribam un spējam atjaunot - šī nav cīņa ar mītisko melno bruņinieku, nezināmo, visvareno ļaunumu, bet gan salts intelektuāls aprēķins ar institucionāli koordinētu rīcību, kā tiesiski un juridiski korekti pabeigt pirmajā instancē 10+ gadus iestrēgušo tiesas procesu ar smagos noziegumos apsūdzēto.

Es gribu dzīvot Latvijā, kur uzticība taisnīgumam valstī ir augstākā vērtība mūsu bērniem. Bet uzticība ir jārada pašiem un šodien, tādēļ maksimāli iespējamais mērķis ir vienīgais iespējamais mērķis, lai gūtu visaptverošu un pilnīgu ainu par Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas patieso 30 gadu vēsturi. Nekas mazāk man nav pieņemams, jo

nācijai bez skaidras pagātnes viss ir iespējams, nekas nav patiess un īsts.

Uz augšu