Ģeniālā un harismātiskā amerikāņu rokmūziķa Frenka Zapas (Frank Zappa) saknes nav saistītas ar Viļņu; viņš nekad nav viesojies Viļņā, nebija dzirdēts, ka viņš runātu par Viļņu un, kas zina, varbūt pat neko nezināja par šo pilsētu. Tomēr, lūk, viņa piemineklis - šķiet, vienīgais pasaulē – atrodas pašā Viļņas centrā. Kāda velna pēc?

Šķiet, vienkāršākā un populārākā atbilde uz šo jautājumu ir: kāpēc gan ne? Un patiesi, vai tiešām vienmēr jābūt kādam nopietnam iemeslam, lai pilsētā uzstādītu izcila un cienīta rokmūziķa statuju? Vai tad vienmēr pieminekļiem un statujām jābūt tur, kur dzimis, miris, dzīvojis vai varenus darbus paveicis statujā cirstā tēls? Arī es, kad uzzināju, ka Viļņā, lūk, atrodas man zināmā un cienītā mūziķa Frenka Zapas piemineklis, uzreiz nodomāju, ka noteikti viņa senči nāk no Viļņas. Vai arī – Frenks reiz kaut ko paveicis Viļņas un Lietuvas labā.

FOTO: Wikimedia Commons

Muļķības. Frenkam, visticamāk, bija visai miglains priekšstats par to, kas vispār ir Lietuva – vien kriksis teritorijas plašajā Padomju Savienībā. Tad kāpēc piemineklis? Ja vajadzīga sakarīgāka atbilde par “kāpēc gan ne?”, ir jāparokas avotos un, protams, jādodas aplūkot pašu pieminekli, ko izdarīju arī es.

Piemineklis atrodas Viļņas centrā, tomēr, lai arī uz Viļņu braucu vismaz divas reizes gadā, tomēr nekad nebija gadījies apciemot Frenku. Pat Viļņas mākslinieku rajona Užupes kapus pazīstu no galvas, tomēr Frenka piemineklis acīs nekad nebija iekritis. Līdz šim mirklim, protams, kad baisi drūmā un lietainā decembra dienā kopā ar draugiem likām somās dzērienus, bezvadu tumbiņu un devāmies skatīties, kā tad izskatās bronzā kaltā mūzikas leģenda.

FOTO: Olga Tuča

Ja tu nepazīsti Frenka Zapas daiļradi, tad noteikti pazīsti viņa ūsas. Viņš, manuprāt, ir viens no slavenākajiem ūsainajiem vīriem pasaules vēsturē līdzās Hitleram, Staļinam un Fredijam Merkūrijam. Tiesa, vīrs jāskata nevis pēc ūsām, bet pēc darbiem, kas Zapas gadījumā ir vēl varenāki par viņa ūsām. Vairāk nekā 30 gadus ziedojot rokmūzikai, džezam, elektroniskajai un orķestrālajai mūzikai, viņš veicināja rokmūzikas intelektuālo progresu un māksliniecisko daudzveidību.

Un tā nu mēs tur beidzot stāvējām Zapam pie kājām. Tēvišķa figūra, goda vārds. Mirkli ieturējuši cieņpilna klusuma brīdi, mēs no somas izvilkām “boomboksu” un nolikām to viņam pie kājām, ieslēdzot 1979. gada albuma hītu “Bobby Brown”, kas ir viens no populārākajiem Zapas skaņdarbiem.

FOTO: Olga Tuča

Ņemot vērā, ka šī ir viena no daudzajām Viļņas “runājošajām statujām”, pēc dziesmas izskanēšanas ar kvadrātkoda jeb QR koda palīdzību, kas bija pielīmēts statujas pakājē, atskaņojām monologu, ko teic pati statuja. “Tikai tūristi un baloži mani apciemo,” sāk runāt Zapas cienīga balss. “Kāpēc es te esmu, tu jautāsi,” turpina statuja un arī pati atbild uz savu jautājumu - “kāpēc gan ne?” Pēc monologa es jūtu, ka lēmums apmeklēt Zapas pieminekli ir bijis pareizs, jo noskaņa, ko uzbūra statuja, “Bobby Brown” un monologs, ir neaprakstāma.

Par spīti nejaukajam laikam mēs piesēžam uz soliņiem blakus statujai, turpinām klausīties Zapas skaņdarbus, paslepšus malkojam bohēmas cienīgus dzērienus un beidzot meklējam informāciju par pieminekļa vēsturi, kas būtu maķenīt plašāka par “kāpēc gan ne?”.

FOTO: Olga Tuča

Tātad, piemineklis ir atklāts 1995. gadā – divus gadus pēc mūziķa nāves. Ņemot vērā neseno vēsturi un dzelzs priekškara krišanu, šī statuja simbolizēja atgūto brīvību. Tas, ko Frenks paveica mūzikā un dzīvē, kādas robežas pārkāpa un spēja uzdrošināties, bija statujas idejas un iedvesmas pamatā. Tas bija “vidējais pirksts”, ko statujas autori fotogrāfs Sauļus Paukštis un skulptors Konstantins Bogdans - kurš savas skulptora karjeras laikā izkala ne vienu vien Ļeņina krūšutēlu – parādīja Padomju Savienībai, nebrīvei, režīmam un visam tam, kas bremzēja un bremzē cilvēka radošo spēku. Vismaz tāda ir mana interpretācija.

FOTO: Eduards Skvireckis

Ak jā, kā es uzzināju, Paukštis pats Frenku satika 1992. gadā pēc koncerta īsi pirms mūziķa nāves, tāpēc Lietuvas vārdu Zapa, visticamāk, padzirdēja.