Kur vienīgie draugi ir kalni: kurdu 100 gadu karš par savu valsti (20)

Kad pagājušā gada oktobrī ASV prezidents Donalds Tramps paziņoja par karaspēka atvilkšanu no kurdu kontrolētās Ziemeļsīrijas, tas bija pārsteigums daudziem. Jo īpaši pašiem kurdiem, kuri to nodēvēja par dūrienu mugurā no saviem uzticamākajiem sabiedrotajiem, ar kuriem kopā tika uzvarēta Islāma valsts jeb ISIS. ASV spēku atvilkšana nozīmēja tikai vienu - mūžseno kurdu ienaidnieku turku iebrukumu. Un ilgi nebija jāgaida, tikai trīs dienas pēc tam, kad amerikāņu spēki pameta savas pozīcijas Ziemeļsīrijā, Turcija sāka uzbrukumu, sagraujot Sīrijas kurdu sapni par savu, neatkarīgu valsti. 

Kurdu sapnis par savu valsti ir gandrīz tikpat vecs kā kalni, kuros atkal un atkal visā savā vēsturē viņi ir bijuši spiesti meklēt patvērumu. Kurdi ir piedzīvojuši arābu, persiešu, mongoļu, seldžuku, osmaņu un citus iekarojumus - gadsimtu garumā kurdu apdzīvotajās vietās ir valdījuši ne paši kurdi, bet dažādas impērijas. Un tas neskatoties uz to, ka kurdi ir ceturtā lielākā etniskā grupa Tuvajos Austrumos - Sīrijā, Irākā, Irānā, Turcijā un Armēnijā dzīvo ap 30 miljoniem kurdu. 

Pirmie kurdu centieni pēc autonomijas no Osmaņu impērijas parādījās 19. gadsimtā. Toreiz turki sacelšanos apspieda, bet kurdu vēlme pēc pašiem savas valsts ir palikusi līdz pat mūsdienām. 

Pēc Pirmā pasaules kara un Osmaņu impērijas sabrukšanas kurdi bija ļoti tuvu savas valsts izveidošanai. 1920. gadā ar Anglijas un Francijas protektorātu palīdzību tika saplānotas robežas kurdu valstij, kas atrastos tagadējās Turcijas teritorijā. Turkiem pret to bija iebildumi, rietumu valstis piekāpās, un kurdi palika bez apsolītās valsts. Tika novilktas citādas valstu robežas, un kurdi pēkšņi atradās dažādās robežu pusēs. Lielākais vairums kurdu tagad dzīvo četru lielu valstu - Irākas, Sīrijas, Turcijas un Irānas robežu tuvumā, tādējādi nepārtraukti atrodoties saspīlējumu un karu zonās. 

Jaunizveidotās Turcijas Republikas oficiālā nostāja bija tāda, ka kurdu nemaz nav. Turcijas valdība kategorizēja kurdus kā kalnu turkus, aizliedzot kurdu valodas lietošanu un pat kurdu pieminēšanu. Un tas neskatoties uz to, ka Turcijā kurdi ir 20% no kopējā iedzīvotāju skaita. Pirms simts gadiem notikušais Armēņu genocīds, kurā turki iznīcināja aptuveni vienu miljonu armēņu, arī kurdiem ir labi palicis atmiņā, un viņi baidās no līdzīga likteņa šodien. 

Irākā dzīvojošo kurdu liktenis ir bijis nedaudz labvēlīgāks - tur atrodas Irākas Kurdistāna jeb Kurdu autonomais reģions. Tiesa gan, ceļš līdz autonomijai nebija viegls un kurdi daudz cieta no Irākas diktatora Sadama Huseina represijām. 

Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados vien sacelšanās laikā bojā gāja ap 200 tūkstošiem kurdu. Ieskaitot 5 tūkstošus, kuri gāja bojā vienas dienas laikā Huseina rīkotajā ķīmiskajā uzbrukumā Halabžas pilsētai.

Persijas līča kara laikā kurdiem radās spēcīgs sabiedrots - ASV, kas kurdu teritorijās Irākas ziemeļos ierīkoja savas karabāzes. Karam beidzoties, kurdiem izdevās nodibināt De Facto Irākas Kurdistānas autonomo reģionu, tiesa gan, zem pamatīgas Irākas ekonomiskās blokādes, kas izraisīja pilsoņu karu pašu kurdu cilšu starpā. Bet, kad 1996. gadā Kurdistānā tika atklātas bagātīgas naftas atradnes, samazinājās ekonomiskā atkarība no Bagdādes un sākās reģiona izaugsme. 

Irānā dzīvojošajiem kurdiem ar savulaik Padomju Savienības sniegto palīdzību neizdevās nodibināt Kurdu valsti Irānas rietumos. Kaut arī Irāna nepiemēroja tik nežēlīgas metodes kurdu apspiešanā kā Turcija un Irāka, tā vienmēr ir bijusi noraidoša pret kurdu separātismu. Kurdu pašnoteikšanās Irānā joprojām ir aktuāla, tā 100 gadu laikā notikušajos nemieros bojā ir gājuši vairāk nekā 50 tūkstoši kurdu. 

2014. gads kurdiem nāca ar jaunu triecienu - daļu Sīrijas un Irākas strauji pārņēma jauns un nežēlīgs ienaidnieks - ISIS. Pret jauno pretinieku, kas milzīgā ātrumā ieņēma vienu pilsētu pēc otras, cīnīties ieradās kurdi no Irānas, Turcijas, Sīrijas un Irākas. Irākas kurdu armija pešmergi vienotā ierindā ar Turcijas kurdu PKK kaujiniekiem, Sīrijas SDF un amerikāņu sabiedrotajiem apturēja ISIS izplešanos ziemeļos un iznīcināja to. Irākas kurdi kā atzinību par nesavtīgo upuri cerēja un joprojām cer uz amerikāņu aizmuguri neatkarības referenduma atzīšanā. Kauja pret ISIS nāca ar lielu maksu - bojā gāja 11 tūkstoši kurdu (amerikāņiem vien astoņi karavīri). Šo kauju laikā Sīrijas kurdi nostiprināja sev teritoriju Sīrijas ziemeļos, sauktu par Rožavu. Šī ir vieta, par kuru tagad stāsta ziņās. Vieta, no kurienes atkāpās amerikāņi un kur turki uzbrūk.

Kurdi uzskata, ka visā savā vēsturē ir tikuši nodoti un atkal nodoti. Arī tagad kurdu sapnis par savu neatkarīgu valsti atkal sabruka momentā. Kurdiem ir jauns karš ar mūžsenajiem ienaidniekiem - turkiem, kuri tagad ir ar NATO kapacitāti. Bailēs no genocīda kurdi glābjas pie, viņuprāt, mazākā ļaunuma - Sīrijas diktatora Bašāra al-Asada. Un joprojām apsargā septiņus cietumus ar aptuveni 15 tūkstošiem ieslodzītu ISIS kaujinieku, kurus pasaule negribētu redzēt izlaistus brīvībā. 

Kurdi vēlas paši savu valsti, bet neviens cits, šķiet, negrib to pieļaut. Lai to izdarītu, būtu jāpārzīmē Tuvo Austrumu karte. Pēdējais mēģinājums bija pirms 100 gadiem. Daudziem tas šķiet vairāk nekā neiespējami, jo, lai kurdiem būtu sava valsts, pārējām būtu jāatsakās no savām teritorijām. Teritorijām, bagātām ar derīgajiem izrakteņiem.

Pašlaik arābu kontrolētajā Irākā notiekoši masu nemieri ir vēstneši jauniem, lieliem pavērsieniem, kas, iespējams,  2020. gadā satricinās reģionu un nesīs arī jaunas pārmaiņas kurdiem.