- Eco-Two-Three-Bravo (eko, divi, trīs, bravo jeb E23B). - Dohas lidostas informācijas centrā sieviete man palīdz orientēties milzīgajā lidostā un nosauc vārtus reisam uz Erbīlu Irākā. 

Vēl tikai lidojums pāri daļai Arābijas pussalas, un mans 24 stundu ceļš uz Erbīlu būs beidzies. Lidojuma laikā esmu pieplacis pie lidmašīnas iluminatora kā vēl nekad. Sākot ar pacelšanos, kad lidmašīna lido burtiski gar Dohas debesskrāpju centru, tālāk gar Bahreinu un tās īpatnējām naftas ieguves konstrukcijām Persijas līcī, garām Kuveitai tieši iekšā Irākā gar nemieru skarto Bagdādi un tad uz Erbīlu - kurdu autonomā reģiona galvaspilsētu. Pat dienas gaismā no lidmašīnas augstumiem ir saskatāmas liesmiņas uguns torņu galos pie naftas laukiem un dūmu mākoņi no tām, kas stiepjas pāri milzīgajām tuksnešainajām platībām.

Lidmašīnā bez manis ir vēl trīs eiropeiska paskata ceļotāji - divas sievietes un viens vīrietis. Nezinu, kā viņiem, bet mani urda jautājums: kādi vēji nes viņus uz Irāku? Valsti, par kuru Latvijas Ārlietu ministrijas mājaslapā ir rakstīts: drošības situācija Irākā joprojām ir nestabila un saglabājas augsts terorisma draudu līmenis, tādēļ Ārlietu ministrija neiesaka Latvijas valstspiederīgajiem doties uz šo valsti. Irākā bieži notiek teroristu organizēti uzbrukumi, par kuru mērķiem tiek izvēlētas vietas, kur pulcējas daudz cilvēku, tai skaitā ārvalstnieki. Valstī pastāv arī nopietni cilvēku, īpaši ārvalstnieku, nolaupīšanas draudi gan ideoloģisku un politisku apsvērumu dēļ, gan izpirkuma maksas dēļ. 

Nolaižoties Erbīlas lidostā, ir redzama milzīga ar sētu un sargtorņiem apjozta lidostas teritorija. Tas tāpēc, ka lidosta daļēji ir civilā lidosta ar dažiem reisiem dienā, un daļēji amerikāņu kara bāze, kurā atrodas viens no lielākajiem amerikāņu armijas kontingentiem Irākā. Tieši no šīs lidostas pagājušā gada 26. oktobrī debesīs pacēlās astoņi helikopteri ar amerikāņu desantniekiem, ielidoja Turcijā un pēc tam Sīrijā, kur likvidēja ISIS līderi Abu Bakr al-Bagdadi. 

Astoņus tūkstošus gadu vecā Erbīla ir Kurdistānas galvaspilsēta, pārsteidzoši moderna, attīstīta un mierīga vieta, ja neskaita to, ka pirms pusgada pilsētas centra restorānā tika nošauts Turcijas konsuls un vēl divi vēstniecības darbinieki un 2015. gadā pie Amerikas vēstniecības eksplodēja pašnāvnieka automašīna, nogalinot trīs cilvēkus. Tagad amerikāņi būvē jaunu, milzīgu vēstniecību ārpus pilsētas centra. Mans Kurdistānas kontakts Omers ļoti labi atceras toreizējos notikumus - pirms sprādziena debesīs ap vēstniecību riņķojuši amerikāņu helikopteri, bijusi pastiprināta kontrole uz ielām, amerikāņiem acīmredzot ir bijusi informācija par gaidāmo uzbrukumu. Par sprādzienu atbildību uzņēmās ISIS, kas toreiz atradās vien 100 kilometru attālajā Kirkūkā. 

FOTO: Jānis Vingris

Neskatoties uz iepriekš minēto, Erbīla atstāj drošas pilsētas iespaidu. Ielās gan var redzēt pešmergus (kurdu armija) ar automātiem rokās un ārpus pilsētas ir daudz blokposteņu, kuros tiek pārbaudīti autobraucēji, bet dzīve šeit rit mierīgi. Tomēr pastāvošu spridzināšanas draudu dēļ, piemēram, vietējās televīzijas ēku atrast var tikai zinātāji - pie kādas privātmājas apsargātā ciematā, nav nekādu norāžu vai plāksnīšu, kas norādītu uz TV kanāla klātbūtni. Ārzemju tūristus Erbīlas ielās ir grūti ieraudzīt. 

Omers stāsta, ka Kurdistānas miers un drošība beidzas jau pēc 70 km Irākas dienvidrietumu virzienā, kur sākas arābu kontrolētās teritorijas. Tur iespējams ir viss, gan aplaupīšana, gan nolaupīšana un nogalināšana. Vikipēdijā atrodamā informācija liecina, ka kopš 2004. gada Irākā ir nolaupīti vairāk nekā 200 ārzemnieku un tūkstošiem vietējo irākiešu. Nolaupīšanu motīvi ir dažādi - izpirkuma naudas dēļ, gūstekņu apmaiņai, Irākā darbojošos ārvalstu kompāniju iebiedēšanai un sabiedroto valdību ietekmēšanai ar mērķi panākt to karaspēku izvešanu no Irākas. Par vienu no skaļākajiem nolaupīšanas gadījumiem var uzskatīt 28 Kataras karaliskās ģimenes locekļu nolaupīšanu Dienvidirākā, kur viesi bija ieradušies uz piekūnu medībām. Baumo, ka nolaupītāji no Kataras par šo cilvēku atbrīvošanu esot saņēmuši vienu miljardu USD izpirkuma naudu. Tomēr lielu daļu nolaupīto nošauj vai nocērt tiem galvu, tai skaitā bulgāru, dāņu, itāļu, japāņu, angļu, amerikāņu un citu valstu pilsoņiem.

Omera labs paziņa, kurš reiz nodarbojās ar valūtas maiņas biznesu, gaišā dienas laikā Bagdādē pie centrālās bankas durvīm tika nolaupīts. Pie viņa piebrauca policijas automašīna, un cilvēki policistu formās aicināja sēsties mašīnā, lai pārbaudītu dokumentus. Dokumentu pārbaude patiesībā bija nolaupīšana.

Trīs dienas, pieķēdēts pie radiatoriem, viņš gaidīja, kamēr viņa ģimene pārdeva māju un citus īpašumus, lai savāktu izpirkuma maksu - 200 tūkstošus dolāru. 

Pats Omers, kuram ir bizness Bagdādē, ar automašīnu tur neriskē doties, jo arī uz autoceļa pastāv nolaupīšanas riski. Drošāk ir lidot un Bagdādē pārvietoties miesassargu pavadībā. Omers patiesībā nav viņa īstais vārds - bailēs par savu biznesu Bagdādē un no ISIS, viņš lūdz viņa identitāti neatklāt. Par dzīvi Bagdādē Omeram ir daudz stāstu, arī par to, kā bieži vien notiek pašnāvnieku-spridzinātāju "savervēšana". 

- Šeit ir ierasts, ka cilvēki uz ielas jautā pretimnācējiem, kur varētu atrast darbu. Kad potenciālais darba devējs ir atrasts, cilvēkam tiek doti norādījumi, kur nākamajā dienā ierasties darbā. Tur viņš saņem mašīnu, kas jāaiztransportē uz noteiktu adresi. Bet tā, izrādās, ir ar sprāgstvielām aprīkota automašīna, kuru detonē organizatori ar tālvadības palīdzību. Bieži vien paši šoferi nemaz nezina, ka kļūs par spridzinātājiem. Var gadīties, ka blokposteņos, kas Irākā uz ceļiem ir ik pēc dažiem kilometriem, veicot automašīnas pārbaudi, tajā tiek ievietots spridzeklis. 

Šajos stāstos klausoties, skaidrāks top tas, kāpēc kurdi tik ļoti grib distancēties no arābiem un izveidot paši savu neatkarīgu valsti. Visā pašnoteikšanās vēsturē kurdiem tas nav izdevies, un 1970. gadā izveidotais, bet deviņdesmitajos reāli funkcionēt sākušais Kurdistānas autonomais reģions ir lielākā pašnoteikšanās, ko līdz šim ir izdevies panākt. 

FOTO: Jānis Vingris

Kurdiem ir sarežģīta vēsture ar asiņainiem līkločiem, kas ietver arī savstarpējus cilšu karus, no kuriem pēdējais bija vēl tikai 1994. gadā, kad savā starpā karoja Kurdistānas galvaspilsētas M.Barzani Kurdistānas Demokrātiskā partija (KDP) un Suleimānijas Dž.Talabani Kurdistānas Patriotiskās apvienības partija (PUK). 1998. gadā amerikāņu diplomāte Madleina Olbraita panāca abu karojošo pušu pārstāvju tikšanos Baltajā namā, kuras laikā tika parakstīts miera līgums. Kurdistānā ir septiņas kurdu ciltis, bet valdībā atrodas vien divas, viena no Erbīlas, otra no Suleimānijas. Kopš tā laika abas puses nav karojušas, bet nesaskaņas ir jūtamas vēl joprojām. Kurdu armija jeb pešmergi (tulkojumā - “Tie, kas skatās acīs nāvei”) ir abu partiju pakļautībā, un bieži vien nav iespējams noteikt, kuras partijas rīkojumus viņi pieņem. Pešmergu apvienošanas mēģinājumi notiek jau kopš 1992. gada, bet līdz šim tas nav izdevies. 

Decentralizētā pešmergu pārvaldība spilgti izpaudās pirms diviem gadiem - 2017. gada beigās, kad pēc Kurdistānā rīkotā referenduma neatkarīgas valsts izveidošanai Irākas armija koncentrēja spēkus pie kurdu pilsētas Kirkūkas, gatavojoties pilsētas ieņemšanai. Suleimānijas pakļautībā esošie pešmergi, acīmredzot pēc kādas aizmugurējas vienošanās, bez brīdināšanas atvilka savus spēkus no pilsētas, atstājot Erbīlas pešmergus viegli ievainojamus. Tā rezultātā no pilsētas atkāpās arī Erbīlas pešmergi un Bagdādei izdevās ieņemt pilsētu bez kaujas. Omers stāsta, ka Bagdāde piekopj tieši tādu pašu taktiku etniskā sastāva izjaukšanai Kirkūkā, kādu piekopa Sadams Huseins, - par samaksu uz Kirkūku pārvācas dzīvot arābi no Irākas dienvidiem, izspiežot kurdus no pilsētas. Kādreiz Erbīlai attīstības un drošības ziņā līdzīgajā Kirkūkā tagad vairs neesot droši tumsā iziet uz ielas. 

Erbīla ir milzīgs tranzīta centrs bēgļiem no Irākas dienvidiem, kas bēg no nabadzības, paramilitāro grupējumu kariem un laupīšanām. Šie bēgļi ierodas Kurdistānas galvaspilsētā, uzturas tur dažus mēnešus, līdz, atraduši veidus, kā nokļūt tālāk Eiropā, dodas prom. Cilvēku kontrabandistiem šie ir zelta laiki, vienas ģimenes nogādāšana Eiropā maksājot ap 20 tūkstošiem dolāru. Kontrabandas shēmas ir dažādas, viena no populārākajām - maršruts Erbīla-Sīrija-Indija-Eiropa. Migranti, nogādāti Indijā, tiek vizuāli pārtaisīti par indiešu tūristiem, kas pēc līdzības ar piemeklētām zagtām pasēm dodas uz Eiropu “tūrisma ceļojumā”. 

FOTO: Jānis Vingris

Savukārt pašu Kurdistānu ir iecienījuši melnstrādnieki no Nepālas un Bangladešas. Arī šeit darbojas nelegālo kontrabandistu tīkls, kas ir iesniedzies pat vēstniecībās un lidostās.

Sadama Huseina režīma laikā Irāka bija ļoti noslēgta valsts. Cilvēkiem nebija iespēju izceļot, ārvalstu iedzīvotājiem brīvi ieceļot. Tagad tas ir mainījies, kaut arī ar Irākas pasi ir grūti nokļūt Eiropā vai Amerikā. Toties ir iespējas ceļot uz  Turciju, Libānu un Kuveitu.  

Irākas Kurdistāna tiek dēvēta par pēdējo mazattīstīto naftas un gāzes reģionu Tuvajos Austrumos.

Te ir uzieti milzīgi naftas krājumi, par kuriem interesi izrāda pasaules lielvaras, tai skaitā Krievija, kuras Rosneft ir paziņojusi par masīviem ģeoloģiskiem darbiem naftas meklēšanā, Gazprom Neft ir ieguvusi trešo daļu Sarqala naftas laukos, savukārt Lukoil darbojas Irākas dienvidos. Tāpat Irākā darbojas amerikāņu ExxonMobil, britu BP, ķīniešu, japāņu, franču, malaiziešu un citu valstu kompānijas.

Par pašu Kurdistānas prezidentu klīst jociņi, ka naftas kompānijām ir jādalās ar prezidentu aritmētiskā progresijā - viens naftas barels jums, divi prezidentam. Ja divi jums, tad četri prezidentam un tā tālāk. 

Nekur neesmu redzējis tik daudz Toyota Land Cruiser džipu kā Erbilā. Brīžiem pārņem sajūta, ka katrs trešais auto šeit ir Land Cruiser Prado versija ar baltu ādas salonu. Omers stāsta, ka vienai ģimenei šeit var būt pat vairāki Land Cruiser. Viens vīram, otrs sievai, pārējie bērniem. Nav pieklājīgi būt naudīgam, bet bez Land Cruiser. 

Kurdistānu var nosaukt arī par valsti ar ģeneratoru skaņām. Regulāri elektrības pārrāvumi ir gadiem sena problēma visā Irākā, tāpēc iedzīvotāji ir nodrošinājušies ar dīzeļģeneratoru pulkiem, kas rūc un smirdina visās malās dienu un nakti. Blakus iepirkšanās centru un viesnīcu durvīm rūc milzīgi ģeneratori, kas nodrošina elektrību pārrāvuma gadījumā, ir īpaši apkaimju vēl milzīgākie ģeneratori, kas katrs nodrošina elektrību 200-300 mājām jeb vienam kvartālam. Turīgākie ir nodrošinājušies ar vēl trešo rezerves variantu - privātajiem ģeneratoriem, kas tiek likti lietā, ja pirmie divi nedarbojas. Pauzēm, kas rodas brīžos, kad jāpārslēdzas uz ģeneratoru elektrību, neviens uzmanību nepievērš. Pat pēc pusminūtes atrašanās pilnīgā tumsā restorāna viesi turpina maltīti tā, it kā nekas nebūtu noticis. Pēc pāris dienām, redzot elektrības pārrāvumu intensitāti, lifta izmantošana šeit man vairs nešķiet droša padarīšana. 

Omēra mājās ievēroju veselus četrus ledusskapjus. Tā, izrādās, ir vēl viena reģionam raksturīga īpatnība, kas piemīt daudziem kurdiem. Biežie kari ir pieradinājuši cilvēkus domāt par nākotni un glabāt lielas pārtikas rezerves ledusskapjos un saldētavās. 

Bankomātus Kurdistānā atrast ir grūti, tie ir vien dažās vietās lielākajās pilsētās. Cilvēki neuzticas bankām, reti kuram ir konts ar bezskaidru naudu. Grūti apjēdzama Irākas reālija - visiem kabatās ir tikai skaidra nauda, un viss, ko acis redz, - mašīnas, mājas, debesskrāpji - ir iegādāts, norēķinoties tikai skaidrā naudā. Pieļauju, ka seifu tirgoņiem šis laiks varētu būt ļoti izdevīgs. 

Ir piektdiena, oficiālā brīvdiena Kurdistānā (svētdienas ir parastas darbadienas). Priekšā braucošā kāzinieku automašīna izrotāta ar lentēm, bet reģistrācijas numurs aizsegts ar uzrakstu “APSVEICAM”. Piektdienās uz ceļiem praktiski nav ceļu policistu, un cilvēki var atļauties lietas, ko neuzdrīkstētos darīt darbadienās. Satiksmes noteikumi šeit tiek respektēti, braucēji ievēro luksoforus, ceļazīmes, ātruma ierobežojumus un brauc piesprādzējušies. Sods par ātruma pārsniegšanu šeit ir piesiets ātrumam. Ja atļauto 90 km/h vietā brauc ar 120, tad sods ir 120 000 dināri jeb 90 eur. Par sarkanās gaismas ignorēšanu 22 eur. Par braukšanu alkohola reibumā -  cietums uz sešiem mēnešiem; soda izciešana tuptūzī kopā ar zagļiem, slepkavām un visiem pārējiem noziedzniekiem. Motociklisti gan šeit brauc bez ķiverēm. 

Kurdistāna, šķiet, ir iespēju zeme izglītotajiem. Atšķirība starp augstāko sabiedrības daļu un vienkāršo tautu ir acīmredzama. Izglītotie kurdu jaunieši runā labā angļu valodā, ir ar teicamām manierēm un zināšanām un dzīvo pārtikušu dzīvi. Vienkāršajai tautas daļai izdzīvošana ir grūtāka. Erbīlas tirgū sīvā tirgotāju un pakalpojumu sniedzēju konkurencē iztiku sev mēģina nopelnīt gan vietējie, gan tranzīta migranti. Plaši izmantots ir bērnu darbaspēks - tirgū bērni strādā par kravu pārvadātājiem, ārpus pilsētas par dažādu preču tirgoņiem putekļainajās ceļmalās. Pat pilnīgā tumsā.  

FOTO: Jānis Vingris

Kurdi labprāt dalās sāpīgajās atmiņās par Huseina režīma laikiem. Algas bija nožēlojamas un izdzīvošana grūta. Dakteri un inženieri saņēma vien divu dolāru mēnešalgu, un, lai izdzīvotu, radās visaptverošs korumpēšanās tīkls. Omērs saka, ka vesela nācija zaudēja pašcieņu. 

Jautāts par straujo ISIS attīstību, Omērs nesaprašanā rausta plecus un retoriski jautā: kā Islāma valsts kaujiniekiem ar Toyota pikapiem izdevās lielā ātrumā sakaut ar tankiem bruņoto Irākas armiju un atstāt aiz sevis vienu izpostītu pilsētu pēc otras? Pēc 80 km attālās, teju 2 miljonu iedzīvotāju lielās Mosulas iekarošanas Islāma valstij izdevās pietuvoties Erbīlai 20 km attālumā un sākt tās apšaudi, no kuras cilvēki panikā straumēm bēga Suleimānijas virzienā. Šis bija brīdis, kad amerikāņi nolēma iejaukties un ar gaisa spēku palīdzību tālāka ISIS virzība tika apturēta. 

BAGDĀDES KONTROLĒTĀ IRĀKA

Saprast to, kas notiek aiz Irākas Kurdistānas robežām Bagdādes virzienā, nav viegli. Kā tas ir iespējams, ka valsts ar vienām no lielākajām naftas rezervēm pasaulē dzīvo nabadzībā? Kur paliek pārdotās naftas miljardi? Kas ir civilā ģērbtie cilvēki, kas šauj uz protestētājiem pašreiz Bagdādē notiekošajos nemieros?

Pēdējo gadu notikumi liecina, ka Irākas lejupslīde sākās tajā brīdī, kad amerikāņi sāka savu spēku izvešanu no Irākas 2007. gadā. Pēdējie amerikāņu karavīri no 170 tūkstošu lielā kontingenta Irāku pameta 2011. gadā.  (Pieci tūkstoši atgriezās dažus gadus vēlāk, lai piedalītos cīņā pret ISIS) Kopš tā laika un it sevišķi pēc nāvējošā ISIS trieciena Irākas armijai, arābu kontrolētajā Irākas teritorijā kā sēnes pēc lietus ir savairojušies kaujinieku grupējumi, kas burtiski ir paralizējuši valsti. Tie ir paramilitāri grupējumi, kas formāli izplata islāma ticību, bet faktiski nodarbojas ar laupīšanu. Šie grupējumi, kuru pēdas ved uz kaimiņvalsti Irānu, ir bruņoti līdz zobiem un burtiski peldas Irākas un Irānas naftas naudā. Ir zināmi vairāk nekā 30 šādi paramilitāraie grupējumi. 

Te daži no viņiem: Asa'ib Ahlulhaq jeb “Taisnīgo līga” ir šiītu paramilitārs grupējums, kas ir bijis aktīvs Irākas dumpjos un Sīrijas pilsoņu karā. Zināms kā Irānas atbalstīts grupējums ar aptuveni 10 tūkstošiem kaujinieku un ir vainojams vairāk nekā 6 tūkstošos uzbrukumu amerikāņu un koalīcijas spēkiem un sprādzienu organizēšanā Bagdādē vēlēšanu laikā. 

Harakat Hezbollah al-Nujaba jeb “Dieva augstmaņu partijas kustība” ir šiītu paramilitārs grupējums ar savu satelīttelevīzijas kanālu Alnujaba TV. Grupējums saņem ieročus un apmācību no Irānas. Grupējums ir izdevis našīdu (nasheed) jeb dziesmu-lūgsnu, kurā tiek pielūgts šā gada 3. janvārī ASV uzbrukumā nogalinātais Irānas Revolucionārās gvardes komandieris Kasems Suleimani, kurš tiek uzskatīts par galveno Irānas ietekmes personu Irākā, Sīrijā, Libānā un Jemenā.

Kata'eb Hizbullah jeb “Dieva partijas brigādes” grupējums ir bijis aktīvs Irākas un Sīrijas pilsoņu karos. Grupējuma līderis ir Irānas pilsonis, un tā biedri ir zvērējuši uzticību Irānas augstajam līderim Ali Hamenei (Ali Khamenei).

“Apsolītās dienas brigāde” tiek uzskatīta par vienu no ietekmīgākajiem militārajiem grupējumiem Irākā un lielākajiem draudiem Irākas stabilitātei. Darbojas Sadras (Sadr) pilsētā, kur cīņā par ietekmi sakāva citu šiītu paramilitāro grupējumu.

Pierādījumi liecina, ka šie un visi pārējie grupējumi no lielā grupējumu saraksta ir ar Irānas ietekmi un finansējumu. Katrs šis grupējums tiek uzskatīts par militārajā kapacitātē pārāku par tagad sakauto ISIS. Lielais klonēto grupējumu skaits ir radīts, lai jauktu pēdas starptautiskajai sabiedrībai un grupējumiem un to līderiem uzlikto sankciju gadījumā, - to uzdevumi tiktu novirzīti nākamajiem. Kaujinieku līderiem ar diplomātiskajām pasēm ir iespējas pārvietoties pa visu pasauli. Bargo ASV un starptautisko sankciju sarakstā esošā Irāna izmanto savu ietekmi Irākā sankciju apiešanai un savas ietekmes izplatīšanai. Irāka ir kļuvusi par kanālu starptautiskās valūtas pārskaitīšanai uz Irānu. 

Līdzīgi kā Kurdistānā, arī šeit iedzīvotāji ir spiesti sadzīvot ar regulārajiem elektrības pārrāvumiem. Par “korupcijas impēriju” dēvētais privāto dīzeļģeneratoru kartelis ir gluži kā dāvana korumpētajiem politiķiem. Par viena ampēra nodrošināšanu iedzīvotājiem tiek piemērota līdz pat 50 000 irākas dināru jeb 37 eur maksa, no kuriem daļa aiziet politiķiem un kaujiniekiem par “jumtu”.

Irānas ietekmes kaujinieku grupējumi jau sen ir pārņēmuši varu Irākā, Irākas valdība un tās premjerministrs Adils Abduls Mahdi tiek uzskatīti tikai par izkārtni, viņš ir pilnībā paralizēts un tagad dzīvo bailēs par savu dzīvību, bailēs no Sadama Huseina likteņa. Irākiešiem nav skaidrs, kā valsts premjerministrs nespēj savaldīt kaujinieku grupējumus, kas terorizē valsti. Premjera spēkos nav bijis novērst vairāk nekā 500 protestētāju nogalināšanu. Irākā viņu gaida vai nu kaujinieku grupējumu atriebība par protestētāju slepkavu tiesāšanu, ja tāda notiktu, vai protestētāju atriebība par masveida slepkavībām. Jāatceras, ka Irākā valda atriebības kultūra, un Mahdi vienīgais glābiņš varētu būt viņa Francijas dubultpilsonība, kas ļautu viņam ar ģimeni patverties Francijā.  Lai to nepieļautu, irākiešu imigranti Eiropā Eiropas Starptautiskajai tiesai un Francijas prezidentam F.Makronam ir iesnieguši petīciju Francijas pilsonības atņemšanai un saukšanai pie atbildības par noziegumiem pret cilvēci. Tikmēr Irākas valdības nolīgtās PR kompānijas Amerikā strādā pie Bagdādes studentu-protestētāju imidža nomelnošanas, pataisot tos par teroristiem.

FOTO: SCANPIX

Irānas garā roka ir iestiepusies dziļi Irākā, tāpēc nebūtu pārsteigums, ja drīzumā starptautiskā koalīcija nolemtu vērsties pret tās ietekmi un to nocirstu. Irānas ģenerāļa Kasema Soleimani nogalināšanu var uzskatīt par pirmo soli šajā virzienā. Ir viena lieta, kas apvieno Republikāņus un Demokrātus Amerikā - tā ir vēlme savaldīt Irānu. Un iespējams, ka tieši 2020. gads nesīs lielus pavērsienus ne tikai arābu kontrolētajā Irākā, bet arī kurdu kontrolētajās Irākas un Sīrijas teritorijās. Kasems Soleimani - pasaules Nr. 1 sliktais cilvēks, kā viņu dēvēja amerikāņi, tika uzskatīts par atbildīgu 603 amerikāņu karavīru nāvē Irākā kopš 2003. gada.  

Amerikāņu un sabiedroto labā atmiņā ir palikuši arī daudzi citi senāki un ne tik seni ar Irānu saistīti incidenti - nesen virs Hormuzas šauruma Irānas notriektais 175 miljonus vērtais amerikāņu novērošananas drons, sagrābtie tankeri, uzbrukums Saūda Arābijas naftas rūpnīcai, ASV vēstniecības darbinieku ķīlnieku krīze 1979. gadā un 1983. gada terorakts, kura laikā amerikāņu spēki cieta lielākos zaudējumus kopš Otrā pasaules kara. Toreiz amerikāņu jūras kājnieku bāzē Beirūtā izdevās iebraukt kravas auto ar 5000 kg sprāgstvielu. Sprādzienā momentā tika sagrauta četrstāvu ēka un kazarmas - bojā gāja 241 amerikāņu karavīrs. Gandrīz vienlaikus netālu notika otrs pašnāvnieku rīkots sprādziens, kurā bojā gāja 58 franču desantnieki.