Ceļš uz Sīriju un bezvalstnieku izmisuma nometne (7)

Tā ir viena no desmit Sīrijas bēgļu nometnēm Irākas Kurdistānā. Šeit dzīvo 13 tūkstoši cilvēku, bet visā Irākas Kurdistānā atrodas ap 300 tūkstošiem Sīrijas bēgļu, no kuriem daļa dzīvo nometnēs, daļa mēģina izdzīvot paši saviem spēkiem. Lielākajā no nometnēm dzīvo ap 100 tūkstošiem bēgļu. Sīrijas bēgļi nav vienīgie patvēruma meklētāji Kurdistānā. Šeit atrodas arī vairāk nekā 1 miljons iekšzemē pārvietoto personu (IDP) jeb bēgļi no arābu kontrolētās Irākas. Kaut arī ir pagājuši vairāk nekā divi gadi, kopš netālu esošā Mosula tika atbrīvota no ISIS, šajā un citās pilsētās situācija ir nedroša, tāpēc bēgļu gaitās Kurdistānā turpina ierasties arvien jauni cilvēki. Lieki piebilst, ka milzīgais bēgļu skaits ir pamatīgs slogs 6 miljonu iedzīvotāju Kurdistānai. 

Darašakranas nometnes pārvaldnieks ar tulka palīdzību man izrāda nometni, kam raksturīgas cita pie citas uzbūvētas pelēku bloku mājiņas. Citās nometnēs bēgļi ir spiesti dzīvot teltīs. 

Pārvaldnieks stāsta par absurdo situāciju, kādā atrodas Sīrijas kurdi, - lielākā daļa no viņiem ir bez jebkādiem personu apliecinošiem dokumentiem. Kāds pieaicināts vīrs rāda man baltu A4 formāta lapu, kas ir viņa un viņa sievas vienīgais personu apliecinošais dokuments, kuru izsniegusi Sīrijas valdība. Abu bērniem nav vispār nekādu dokumentu. Viņš stāsta, ka kurdi Sīrijā tiek iedalīti trīs kategorijās. Pirmajiem - mazākajai daļai - ir izsniegti personu apliecinoši dokumenti. Otrajiem ir iedalītas sarkanas A4 lapas jeb dokumenti, kas apliecina, ka viņi ir ārzemnieki. Viņi dzīvo Sīrijā, bet nav pilsoņi. Par trešajiem ar baltajām lapām/dokumentiem valdībai nav nekādas informācijas. Šie cilvēki nav nekādos reģistros, viņiem nav nekādu iespēju, valdība bieži vien nezina pat par viņu eksistenci. 

Kopš 1962. gada Sīrijas valdība ir atstājusi ap 300 000 kurdu bez pilsonības. Šie reģistros neeksistējošie kurdi ir piedzīvojuši Sīrijas valdības īstenoto par Arābu jostu (Arabic Belt) saukto kurdu apdzīvoto vietu arabizāciju, kuras laikā mākslīgi tika veiktas etniskās populācijas izmaiņas par labu arābiem. Arābu josta aptver 350 km garu un 10-15 km platu joslu gar Sīrijas-Turcijas robežu, kurā kurdu ciemu nosaukumi tika nomainīti ar arābu nosaukumiem, tika uzbūvēts 41 jauns arābu ciemats un 4 tūkstoši arābu ģimeņu pārvietotas uz kurdu teritorijām. 

DAHŪKA

Kurdistānas ziemeļu pilsēta Dahūka ir kalnu ieskauta pilsēta. Esmu tuvāk Sīrijas robežai, kaut robežas šķērsošanas atļaujas man joprojām nav. Toties ir Sīrijas fikseris jeb pareizāk - fiksere, ar kuru ir izdevies nokaulēt cenu. Omērs no Erbīlas zvana un jautā: vai viņa ir uzticama? Uz to man nav īsti, ko atbildēt, jo man nav ne jausmas. Man viņu ieteica, un viņa bija vienīgā, ar ko man izdevās nokaulēt cenu. Omēra bažas ir vēl viens atgādinājums par nemitīgajiem riskiem, kas pastāv šeit ik uz soļa. Ir iespējams uzrauties uz viltus fikseri, kas, iespējams, var ievest tevi tieši ISIS vai Asada armijas nagos. Tagad, kad Sīrijas palīgs ir sarunāts, un kaut par nokaulētu maksu, tie ir vēl papildu izdevumi un līdz ar to jauns izaicinājums - tikt pie vēl skaidras naudas pilsētā, kurā grūti atrast kādu bankomātu un arī bankas. Iespēja iestrēgt Sīrijā skaidrās naudas trūkuma dēļ nav pārāk vilinoša. 

Daudzās tikšanās ar žurnālistiem, cilvēkiem ar ietekmi un visādi citādi zinošiem cilvēkiem Erbīlā rezultējušās ar to, ka esmu ticis pie Kurdistānas robežas šefa privātā telefona numura. Uz zvaniem viņš neatbild, tāpēc sūtu viņam Whatsapp ziņas ar lūgumu palīdzēt nokārtot robežas šķērsošanas atļauju. Pēc kāda laika tik tiešām saņemu no priekšnieka atbildi, ka viņš iedziļināšoties šajā jautājumā. Līdz Sīrijas robežai no šejienes ir 70 kilometri, un atļaujas saņemšanas gadījumā varēšu ātri tur nokļūt. Līdz tam nāksies dienu vai divas pavadīt šajā kalnu ieskautajā pilsētā. Dahūkā, šķiet, nav Erbīlas glamūra, toties uz ielām neredzu nevienu ar ieročiem rokās. 

Esmu arī atradis ceļu uz īpašu slēgto Facebook grupu, kurā sazinās žurnālisti, kas darbojas šajā reģionā. Grupā nebija tik vienkārši nokļūt - jo ir vajadzīgs jau kāds esošs grupas biedrs, kas mani uzaicina. Pēc tam grupas administratora ziņā ir pieņemt lēmumu par manu apstiprināšanu vai neapstiprināšanu. Uz likmes ir cilvēku dzīvības,  žurnālisti ziņo par savām atrašanās vietām un plāniem, galīgi nebūtu labi, ja šī informācija nokļūtu, piemēram, ISIS rīcībā. 

Uzzinājis, ka esmu no Latvijas, kādas noplukušas viesnīcas darbinieks nobola acis un paceļ īkšķi uz augšu, tad sniedz man istabiņas atslēgas. Neizskatās, ka viņam būtu nojausma par to, kur tāda Latvija atrodas, bet to jautāt viņš kautrējas. Šoreiz viesnīcas izvēlē man vajadzēja būt uzmanīgākam, jo tikai vēlāk, vajadzības spiests, pamanu, ka numuriņa tualetē nav tualetes papīra. Vēl vēlāk arī to, ka gultā nav virspalaga un nav arī dvieļu. 

Viesnīcas liftā kopā ar mani iespiežas divas ķīnietes. 

- Kas tas ir? - viena rāda uz kameru, ko turu rokās. 

- Nu, tā ir kamera... - īsti nesaprotu, ko vēl vairāk paskaidrot.

Pie manas istabiņas durvīm notiek skaļi remontdarbi, kuros noskatās nenosakāmas tautības sieviete, ietinusies naktskreklā. Man parādoties, viņas uzmanība no remontdarbiem pārmetas uz svešinieku - ar nekautrīgu interesi viņa noskatās, kā atslēdzu istabiņas durvis. Verot tās ciet, vēl redzu, kā viņa nekautrējoties gāžas atmuguriski, lai pa vēl neaizvērto durvju spraugu varētu ieskatīties manā numuriņā.  

Viss, kas šeit notiek, atstāj sirreālu sajūtu. Arī ziņa no robežsardzes šefa, kas pienāk man telefonā: - Tomorrow you can cross the border (rīt tu vari šķērsot robežu). - Tieši tik lakoniski, ne vārda vairāk. Tā ir ziņa, kuru gaidīju ilgi, bet tas nav oficiāls dokuments, kuru es varētu uzrādīt robežsardzei. Vēl mēģinu palūgt vēstuli epastā, taču arī nākamā atbilde ir tikpat lakoniska: - You need nothing, just go to the border. (Tev neko nevajag, tik dodies uz robežu.)

Ceļš uz Faišāboras (Faysh Khabur) robežpunktu, kas atrodas pie trīs valstu - Irākas, Sīrijas un Turcijas - robežu tikšanās vietas, ved cauri tuksnešaina paskata apvidum, kreisajā pusē milzīgi plašumi, labajā, kur tālumā Turcija, redzami ir kalni un liesmas no naftas ieguves vietu torņiem. Gaisā tāds kā degošu riepu smārds, ceļš pilns ar kravas vilcējiem, no kuriem daudzi ir ar Turcijas numuriem. Redzams, ka šajā robežu krustpunktā preču apmaiņa starp Irāku, Sīriju un Turciju notiek pilnā sparā. Taksometra, kas ved mani uz robežpunktu, aizmugurējais sēdeklis ir pārvilkts ar pārvalku ASV karoga krāsās.  

Pirms robežas šķērsošanas vēl tikšanās ar izslavētajām kurdu sieviešu kaujiniecēm, par kurām tik ļoti patīk rakstīt ārzemju presei. Zināmas ar savu drošsirdību cīņās pret ISIS un tagad pret Turciju; pasaule apbrīno šīs sievietes. Sieviešu-kaujinieču skaits kurdu karavīru rindās ir 30-40% robežās.

Liels ir mans pārsteigums, kad solīto kaujinieču un armijas bāzes vietā satieku vienu vienīgu no viņām, kas kājām ir pārnākusi pāri robežai. Apsolītā tulka arī nav. 

Hansa Ali, kas ir piedzīvojusi ISIS laikus, uzskata, ka cīņa pret Islāma valsti nekad nebeigsies. Viņa domā, ka kaujinieki pārgrupēsies un drīzā nākotnē atkal parādīsies, tikai šoreiz jau ar citu nosaukumu. Viņa arī netic, ka kurdiem reiz izdosies tikt pie savas valsts.