Eiropā sievietes aktīvi medī, apvienojas medību klubos un organizē medības, turpretī Latvijā medības joprojām asociējas ar “skarbo veču padarīšanu”. Tomēr dzīve mainās – medības par savu vaļasprieku un dzīvesveidu izvēlas aizvien vairāk sieviešu. “Medīšana ir esence, kas ielikta mūsu būtībā,” saka smalka gaišmate ar ciešu rokasspiedienu - viena no viņām, aptuveni 500 sievietēm medniecēm vairāk nekā 20 tūkstošu vīru mednieku pulkā.

Par Valsts nodevām medniekiem, ko iecerēts palielināt septiņas reizes, stulbiem stereotipiem, vārdos grūti aprakstāmo medību kaifu, agresīviem vegāniem un izcili gardu medījuma gaļu - sarunā ar Lindu Dombrovsku, žurnāla “Medības” galveno redaktori, aizrautīgu mednieci, dāmu mednieču kluba “Lady hunt” dibinātāju. Un vēl starptautiskas mednieku organizācijas ar garu nosaukumu (Eiropas medību un dabas aizsardzības asociāciju federācijas) viceprezidenti – pirmo sievieti šajā amatā.

Kāda viņa ir - sieviete medniece? Droši vien visbiežāk mednieku dzimtas tradīciju turpinātāja...

Tas ir mans stāsts. Lai gan esmu rīdziniece, mans tēvs un vectēvs bija mednieki. Biju vienīgais bērns ģimenē, un manā dzīvē nebija jautājuma, gribu vai ne, – tas bija pats par sevi saprotams. No pusaudzes gadiem gāju tēvam līdzi medībās kā dzinēja. Arī vēlāk visa mana dzīve, profesija un karjera ir bijusi saistīta ar mežu un medniecību. Kādreiz strādāju Zemkopības ministrijā kā Meža resursu meža zemju pārvaldības un medību nodaļas vecākā referente. Kad uznāca krīze, ministrijai nogrieza finansējumu, un man tas viss apnika – gribējās brīvību. Sagadījās, ka tieši tobrīd man piedāvāja veidot žurnālu.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Latvijā vārds “medības” joprojām asociējas ar “veču būšanu”. Salīdzinot ar vīriem, pie mums mednieču ir gaužām maz. Kādas ir tendences Eiropā?

Piemēram, Skandināvijā strauji pieaug sieviešu skaits, kas piedalās medībās. Rietumeiropā vērojama tendence: par medniecēm kļūst sievietes, kurām ir izglītība, sociālais statuss, karjera.

Viens iemesls – viņas meklē veidu, kā būt tuvāk dabai, otrs - paņem medību šķirnes suni.

Vēl viena grupa – bijušie veģetārieši un vegāni, kas sapratuši, ka medības ir viens no humānākajiem gaļas ieguves veidiem – faktiski vienīgais humānais. Arī man nepatīk rūpnieciska gaļas ražošana - man patīk, ka cūka dzīvo mežā un dara, ko mežacūkai instinkts liek. Un tad mēs satiekamies un ir kaut kāds rezultāts.

Mani kaitina svaigas gaļas, kūpinājumu un desu grēdas veikalu vitrīnās. To visu taču cilvēki nenopērk un neapēd – gaļa tur salikta, lai radītu pārpilnības iespaidu. Patiesībā tā ir ļoti nevērīga izturēšanās pret dzīvību!

Ja tu nomedī tik, cik var apēst tava ģimene, – tā ir pavisam cita filozofija. Nesen bija skandāls – desās atklāja zirga gaļu. Es vienmēr zinu, kāda gaļa ir manās desās. No sava medījuma tu izmanto praktiski visu, ko var apēst, – arī nieres, aknas, citus orgānus. Mana kolēģe gatavo lielo dzīvnieku smadzenes. Man kādreiz šķita, ka medīt āpsi ir bezjēdzīgi, bet tad no kolēģiem Vācijā uzzināju, ka viņi āpsi gatavo un ēd. Nodomāju, ka jānogaršo! Ņemot vērā, ka āpsis ir visēdājs, pirms tam gan gaļa jāpārbauda uz trihinellu klātbūtni. Nomedīju, pagatavoju, uzaicināju draugus.

Izrādījās, ka āpsis ir ļoti garšīgs – es to pielīdzinātu jēram.

Gaļa krietni mīkstāka nekā bebram. Tomēr daudz ieēst nevarēju, jo bebrs man asociējas ar suni.

Un kā ir ar vilku un lapsu?

Televīzijas šovā norvēģu mednieks Kristofers Klausens gadu dzīvoja mežā, pārtiekot no nomedītā. Viņš pagatavoja lapsu un teica, ka tā garšo tieši tāpat kā smird. Vācijā ar likumu aizliegts ēst lapsas, jo tajās ir nenormāli daudz parazītu.

Arī vilks nelabi ož, bet lūsis ir delikatese.

Dzīvnieki visēdāji noteikti jāpārbauda uz parazītu klātbūtni. Sibīrieši ēd jenotsuņus, kas uz rudeni, gatavojoties ziemas miegam, uzbarojas – gaļā ir līdz 30 procentiem proteīna.

FOTO: No privātā arhīva

Vispār jau visi dzīvnieki ir ēdami...

Veidojot podkāstu “Šauj garām” runāju ar Pārtikas un veterinārā dienesta speciālisti Ilzi Plīkšu, kura ar ironiju teica: “Pašpatēriņam ēdiet kaut vai beigtu žurku – tikai termiski jāapstrādā.”

Valsts mednieku naudu iebāž kabatā

Pievērsīsimies pašreizējām aktualitātēm – Valsts meža dienesta (VMD) projektā iecerēts, ka mednieku sezonas kartes maksās 40 eiro līdzšinējo 14 vietā, bet maksa par vienu medību atļauju no 1,4 eiro uzkāps līdz 10. Lēciens milzīgs... Ko par to domā Latvijas Mednieku asociācija, ko pārstāvat?

Oficiāla uzaicinājuma uz diskusiju vai konsultācijām nav bijis. Šobrīd VMD Zemkopības ministrijā iesniedzis informatīvu ziņojumu 2021. gada valsts budžeta aprēķinam. Ir sajūta, ka vajadzēja iegūt kaut kādu summu, tāpēc paņēma kalkulatoru un sareizināja: 21 tūkstotis reiz 40. Oho! Nav ne ekonomiska pamatojuma, ne skaidrojuma, kāpēc tieši 40, bet ne 25, 55 vai 38? Simboliska summa par vienu medību atļauju (tā saukto savilcēju) 1,42 (sākumā bija viens lats, kas pārvērtās eiro) ir tieši tāpēc, ka medniekam vēl jāmaksā par platību medību tiesību lietotājam, ir vairākas ar ieroča apriti saistītas nodevas. Medības ir dārgs prieks! Piedāvātie desmit eiro izbrīna, jo likums nenosaka, ka mums jānomedī viss gada limits. Labā prakse ir: ja palielinās postījumi, mednieks izsmeļ limitu un, ja vajag, paprasa papildu atļaujas.

Man bija saruna ar “nemednieku” - viņš teica:

“Nu ko jūs, desmit eiro par alni – 300 kilogramu gaļas - nevarat samaksāt?”

Tā varētu šķist, bet, piemēram, Kurzemē mednieku kolektīviem jācīnās ar milzīgiem briežu postījumiem. Viņiem jāizņem ap 150 atļauju, tas nozīmē – būs vienkārši jānoliek 1500 eiro.

Ja ieviesīs šo sistēmu, man ir aizdomas, ka cilvēki, lai izvairītos no nepamatotiem paaugstinājumiem, pielāgosies. Jā, tas ir nosodāmi un nepareizi, bet nodevu paaugstināšana varētu uz to provocēt. Kā tas izskatītos realitātē? Uz vienu “savilcēju” (medību atļauju) medītu vairākus dzīvniekus. Tas pilnībā sagrozītu statistiku un būtu nepareizi. Vai VMD pietiktu kapacitātes, lai medniekus ķertu, sodītu, un vai vispār vajag provocēt?

Kā tiek izlietotas mednieku maksātās valsts nodevas?

Jau desmit gadus, kopš ekonomiskās krīzes, šī problēma nav atrisināta. Medību likums nosaka, ka naudai par sezonas kartēm, “savilcējiem” un nodevām ārzemniekiem jānonāk Medību saimniecības attīstības fondā (MSAF). Kad sākās krīze un valstī viss bija slikti, tika pieņemts likums Par valsts budžetu, nosakot, ka 2/3 daļas no summas nonāk valsts budžetā, bet fondā paliek 1/3 daļa – nemainīgi jau kuru gadu 140 tūkstoši eiro. Šī nauda tiek tērēta pētniecībai, populāciju aizsardzībai.

Neko daudz par to izpētīt nevar...

Viens projekts ir vilku, lūšu monitorings, otrs ūdensputnu monitorings. Pēc rezultātiem var noteikt, vai, piemēram, pīļu medību sezona nedaudz jāpārceļ. Pamatojoties uz pētījumiem, šosezon samazināja lūšu medīšanas atļauju skaitu.

Kāpēc? Plēsēju populācijas taču ir stabilas.

Ir mainījušies dati lūšu populācijā, ko paši zinātnieki nevar izskaidrot, tāpēc tika piemērots piesardzības princips. Lūkosimies, kas notiks tālāk.

Bet stāsts ir par to, ka nauda, kas paredzēta zinātnei, mednieku izglītošanai, dalībai starptautiskās organizācijās, nonāk kopējā budžeta katlā.

Ja pacels maksu, vai nav bažas, ka laukos izjuks mednieku kolektīvi?

Daudzviet mednieku kolektīvi nomā teritorijas no “Latvijas valsts mežiem”, maksājot par platībām konkrētu summu, kas atkarīga no barības bāzes dzīvniekiem ziemā – kur vairāk ēdamā, tur dārgāk. Turklāt vēl jāmaksā meža zemju īpašniekiem. Maksas visu laiku pieaug. Kurzemē šobrīd ir briežu bari ar 60, 80 vai pat 120 dzīvniekiem, kas ziemā dodas pāri rapšu laukam, un tas nozīmē, ka medniekam ir ne vien privilēģija medīt, bet arī pienākums. Realitātē tas izskatās tā: pēc garas, nogurdinošas darba dienas mednieks sēžas automašīnā un dodas medībās.

Starp citu, vai dzīvnieku aktivitāti nosaka dabas apstākļi, piemēram, mēness fāzes, sniegs, lietus?

Vecās mednieku gudrības vēsta, ka vecā mēnesī zvēri no meža nāk ārā vēlāk, jaunā agrāk, bet es neesmu saskatījusi šādu korelāciju. Kad mainās laika apstākļi, dzīvnieki ir kūtrāki - nestaigā, ja uzkritis pirmais sniegs. Citreiz vētrā un lietū tie mierīgi stāv uz lauka un ēd. Dzīvnieku uzvedību maina medību veidi. Ja ilgāku laiku medības notiek agri no rīta vai vēlu vakarā, dzīvnieki saprot, ka noteiktā laikā pastāv briesmas, un nāk ārā citā laikā. Mežacūkas ir manīgi dzīvnieki, kas, saožot cilvēku pēdas, uzreiz dodas projām. Reiz 800 hektāru kviešu lauku postīja mežacūkas, bet platība bija par mazu, lai medības atļautu. Beidzot, trīs dienas pirms lauka nokulšanas, mednieki sāka sargāt lauku. Tikmēr cūkas bija tā izlaidušās, ka nogāja gar torni, paostīja pēdas, sak, hm, tūristi, un devās uz lauka. Vajadzētu, lai starp cilvēku un dzīvnieku pastāv savstarpēja cieņa un respekts.

Piemēram, Vācijā ārkārtīgi pieaugusi vilku populācija - plēsējs dienas laikā staigā pa ceļmalu un nebaidās.

Tāpēc tiek spriests par to, ka Vācijā vajadzētu atļaut vilku medības. Pie mums vilku medības ir atļautas, tāpēc risks ir mazāks, bet garantēt, ka plēsējs neuzbruks cilvēkam, nevar.

FOTO: Foto no privātā arhīva

Vai vilku medības ir liels izaicinājums?

Ja mežacūku medības ir bērnudārza līmenis, tad vilku - augstskolas. Ir dažādas metodes, kā konstatē, vai tuvumā ir vilki, – pēc pēdām, postījumiem, ar piegaudošanu, ģeogrāfiski.

Vai var gadīties, ka cilvēks visu mūžu iet medībās, bet vilku nav redzējis?

Tā mēdz būt. Es mežā pavadu daudz laika - vairāk nekā vidējais mednieks, bet, piemēram, lūsi savā dzīvē esmu redzējusi trīs reizes. Ja Latvijā ir 21 tūkstotis mednieku un katru gadu tiek izdotas 250 vilku medību atļaujas, iespēja tikt šajā loterijā ir zema. Vilku var nejauši nomedīt dzinējmedībās vai gaides medībās. Šogad nav sniega, kurā var ieraudzīt pēdas, līdz ar to speciālas vilku medības tikpat kā netiek rīkotas.

Tomēr katru gadu visas vilku medību atļaujas tiek izlietotas.

To, ka vilku mums netrūkst, liecina kaut vai tas, ka pagājušajā nedēļā bija izmantotas jau 238 vilku medību atļaujas. Par simts procentiem visu plēsēju skaitu zināt nav iespējams, bet iegūtie dati ļauj spriest par populācijas tendencēm – pieaug, stabils un samazinās.

Un kā ar lūšiem, par ko sabiedrība parasti “cepas”?

Ir divi cipari - viens izriet no Valsts mežzinātnes institūta “Silava” pētījuma, un tas ir iespējamais minimālais lūšu skaits, proti, 500. VMD pētījumos izmanto citu metodiku, tāpēc tiek minēts cits skaitlis - 1453. Tomēr šie skaitļi nav pretrunā, jo VMD piedāvā maksimālo dzīvnieku skaitu, “Silava” - rādītāju, par kuru zemāka nevar būt. Turklāt janvārī un jūnijā dzīvnieku skaits atšķiras, jo vasarā ir mazuļi un līdz ar to cipars ir vairākas reizes lielāks.

Mednieki noveco. Vai nepienāks brīdis, ka nebūs, kas iet medībās?

Tāds viedoklis pastāv, jo ir kolektīvi, kuros pārsvarā ir gados vecāki cilvēki, bet pēdējā laika tendences liecina, ka medību kursus apmeklē jauni cilvēki - gadā piesakās līdz pat 1500 jauno mednieku. Mēs runājam par to, ka vajag piesaistīt jaunos, bet aizmirstam par sievietēm, kas varētu radīt pieaugumu. Es nedomāju, ka situācija ir tik bēdīga. Eiropā aizvien vairāk cilvēku sāk izprast šo dzīvesveidu - ar cieņu pret dabu paši savām rokām iegūt gaļu.

FOTO: Foto no personīgā arhīva

Pat koridā ir iespēja!

Vai nav pretruna “man patīk dzīvnieki, bet es viņus nogalinu”?

Tas viens otru neizslēdz. Grūti vārdos izteikt to sajūtu… Katrs nomedītais dzīvnieks man asociējas ar konkrētu vietu, notikumu, emocijām, dvēseles stāvokli.

Tāpēc mēs taisām tās bildes, ko daudziem grūti saprast.

Tā patiesībā ir atmiņu veidošana, lai gan liekas, ka lielīšanās.

Bet lepošanās komponente tajā arī ir, jo nav jau vienkārši nomedīt dzīvnieku.

Es mežā pavadu ļoti daudz laika, bet nomedīju labi ja 5% no visiem dzīvniekiem, ko redzu. Pretstatā rūpnieciskai ražošanai, tas ir ļoti individuāls notikums. Fermā dzīvniekiem par visiem 1000 procentiem ir tikai viena opcija - cita varianta nav.

Pat koridā drosmīgam bullim saglabā dzīvību!

Fermā ir tikai čok, čok, malta gaļa, kotletes. Man reiz gadījās būt pie kautuves, kad atveda cūkas. Tas troksnis un sajūtas, kad dzīvniekus ved iekšā! Dzīvnieki saprot, kas viņus sagaida, un stress ir nenormāls. Tāpēc es veikala gaļu uzturā lietoju minimāli. Man patīk doma, ka dzīvnieks dzīvo mežā, cik viņam atvēlēts, un mans uzdevums ir viņu nomedīt pēc iespējas nesāpīgāk un pareizāk.

Vācijā ir izteiktas medījuma godināšanas tradīcijas ar tauru skaņām, egļu zariņiem un tā tālāk. Kā ir pie mums?

Mēs pēdējos gados cenšamies atjaunot vācu tradīcijas, kas tika praktizētas pirmās Latvijas republikas laikā. Sekoja pārrāvums, padomju periods, kad bija jāšauj nodošanai - no desmit nomedītiem aļņiem deviņi aizgāja valstij eksportam. Tur nebija vietas tradīcijām. Tradīcijas, protams, atkarīgas no vides, kurā esi, - ja esi viena starp trīsdesmit večiem, kuriem nospļauties… Dāmām vispār ir grūtāk - vairāk sevi jāpierāda stereotipiskajā vīriešu vidē.

Ja citās jomās stereotipi par sieviešu un vīriešu lomām jau sen ir pagātne, medības joprojām ir tēma, kurā sievietes ienākšana izraisa vētrainu reakciju. Kāpēc?

Tāpēc, ka uztver to plakātisko: sieviete - dzīvības radītāja - nogalina!

Bet, ja skatāmies no otras puses, kāda starpība - vistu mājās nokauj, olu pārsit, kas arī ir dzīvība, vai iet medībās. Acis smukākas?

Jā, par smukajām acīm. Kad es skatos uz alni - tādu lielu, lēnīgu un padumju, man šķiet, ka šaut pa viņu ir kā bliezt pa siena šķūni.

Mēģinu izvairīties no vārda “nošaut”, jo tas ir viens mirklis, bet viss dzīvnieka iegūšanas process ir medības.

Tas sākas, kad ceļos trijos naktī - laikā, kad visi normāli cilvēki guļ, lai ziemā kultos 250 kilometru uz kaut kurieni.

Kad astoņos no rīta piebiedrojos mednieku kolektīvam pie Liepājas, dažreiz domāju: ak dievs, nu kāpēc es nesāku gleznot. Bez tā nevar. Stāsts ir par to, ka ne jau vienmēr jānomedī.

Man bijušas situācijas, kad esmu paņēmusi līdzi dāmas, kuras uz medībām skatās skeptiski, bet viņas, nokļūstot tajā vidē, kad vienalga - vējš, lietus, sniegs vai svelme, tu staigā pa mežu, sajūt medību azartu. Nebūdamas mednieces, viņas pīļu medībās man jautā: “Kāpēc tu neizšāvi?” Man gan pašai liekas, ka es lāci negribētu medīt.

Kāpēc? Lāču taču Latvijā ir aizvien vairāk.

Jā, viens pabija Saulkrastu pusē 80 metrus no manas mājas - to fiksēja kamera mežā. Tomēr, ja man teiktu “braucam uz lāčiem”, es brauktu. Te ir tā lieta, ka nospiest sprūda mēlīti vai ne ir mana izvēle. Es biežāk uz mežu eju ar kameru - bildēju un vēroju.

Kad zvērs nomedīts, viss tikai sākas. Ir jāstiepj beigtais dzīvnieks, jāņem nazis…

Ja, sēžot medību tornī, otrdienas vakarā ap vienpadsmitiem ieraugu mežacūku, es rēķinu: “Hm, stunda, divas, gultā būšu četros, piecos no rīta.” Un es ļauju, lai cūka iet.

Vai pati sadalāt medījumu?

Jā, es pati to daru. Protams, ar alni vienatnē netieku galā, bet mazie medījumi - stirna, pērnais sivēns - man ir pa spēkam. Uz lielajiem dzīvniekiem jau vienatnē neiet. Ja zosu medībās man pa purvu jānoiet kilometrs, es vairāk par diviem putniem nemedīšu, jo man ir plinte, divi suņi, mugursoma, bet zoss sver 4 kilogramus. Es neciešu, ja šauj šaušanas pēc. Mani aizvaino, ja cilvēks ir nomedījis pīli un visiem prasa: “Vai nepaņemsi?” Kāpēc tad izšāvi, ja nevajag? Tas ir stulbi un nepareizi. Mūsu uzdevums ir maksimāli izskaust šādu rīcību.

Kāds domā: “Ak, to pīli noplūkt ir briesmīgi!” Man tas ir meditatīvs stāvoklis.

Ja esmu nospiedusi mēlīti, tā ir mana privilēģija.

Ja esmu kaut ko sākusi darīt, man tas jāizdara līdz galam, citādi būs nepabeigtības sajūta. Ir taču patīkami ziemā ielikt rokas siltumā! Pīles vai zoss plūkšana man sagādā gandarījumu. Cits saka: riebīgi, tur ir asinis. Nē, daba dzīvnieku ir radījusi perfektu, viņš arī iekšēji ir skaists. Tu skaties un domā: pirms mirkļa viss darbojās, bet tagad vairs ne, jo viss ir savā vietā, viss pareizi. Nekā pretīga tajā nav.

FOTO: No personīgā arhīva

Sievišķīga tēma – medības!

Kādi sievietei kā medniecei psiholoģiskie plusi, salīdzinot ar vīrieti?

Zviedrijas mednieku asociācija rīko izglītojošus pasākumus jaunajiem medniekiem.

Tur teica, ka briesmīgākā auditorija ir gados jauni vīrieši - 20 līdz 30 gadus veci, ar augstu testosterona līmeni.

Viņu vidū ir milzīga konkurence, katrs grib pierādīt sevi, nedomā, ko dara. Disciplinētākās ir sievietes, jo viņas rūpīgi izvērtē, atbildīgi pieņem lēmumu. Kad dāmu klubam rīkojam dzinējmedības un dodamies uz jaunu vietu, džeki ir pārbijušies. Viņiem liekas, ka būs pilns mežs ar histēriskām vecenēm, kas kritīs gar zemi. Viņi ir pārsteigti, kad redz, ka esam disciplinētas, ievērojam visu, kas teikts, cienām vietējos noteikumus, neviena nečīkst un neiebilst.

Sievietes šauj precīzāk?

Es teiktu, ka jā… Dāmas, kas ir klubā, patiešām bieži brauc trenēties. Šaušana ir tehnisks sporta veids, kurā nav nozīmes fiziskam spēkam - viss atkarīgs no sagatavotības un tā, kas notiek galvā. Šaujot ir iespēja būt līdzvērtīgiem. Esmu lasījusi aizvainojošus komentārus, piemēram, ka sieviete ar ieroci ir tas pats, kas mērkaķis ar kalašņikovu. Tas ir vēl viens stereotips. Līdzīgi ir, ja runājam par automašīnas vadīšanu. Ja noticis negadījums un pie stūres bijusi sieviete, tas noticis tāpēc, ka auto vadījusi sieviete, savukārt, ja vīrietis uztaisa avāriju, tad - tā vienkārši notika. Es neesmu karojoša feministe, bet, ja padomā, tikai pēdējos piecdesmit, sešdesmit gadus esam izkāpuši no tūkstošgadu hierarhijas. Mēs esam celmlauzes! Ir jāpaiet laikam, lai izveidotos līdzsvars.

FOTO: No personīgā arhīva

Un ko jūs sakāt par agresīviem vegāniem?

Negribu vispārināt, bet, ja man sāk sūtīt dīvainas īsziņas ar ļauniem novēlējumiem un tekstu “kaut tevi pašu…”, tas manī izraisa izbrīnu.

Vai viņi domā, ka šo komentāru dēļ pārstāšu darīt to, ko daru? Tie ir kā odu kodieni, kas kaitina.

Ir vairāk jārunā ar cilvēkiem, jāizglīto, jo principā mani un viņu mērķi ir vienādi. Esmu par to, lai pret dzīvniekiem izturētos ar cieņu un viņiem netiku sagādātas nevajadzīgas ciešanas.

Ar ko atšķiras medības citās valstīs?

Nesen atgriezos no Zviedrijas, kur, ejot ar slēpēm, medī medņus un rubeņus. Esmu bijusi medībās Āfrikā - Dienvidāfrikā un Namībijā. Salīdzinot ar viņiem, esam bērnudārza līmenī. Āfrikā mednieki ir augsta līmeņa profesionāļi - ieraugot pie horizonta mazu punktiņu, viņi spēj pateikt, ka tas ir jauns zobenragu antilopes tēviņš. Arī resursi, ko viņi iegulda, lai saglabātu biotopus un savvaļas bioloģisko daudzveidību, ir pārsteidzoši. Āfrikas dzīvnieki ir ārkārtīgi izturīgi – lai izdzīvotu vidē, kurā ir daudz risku, viņiem adrenalīns izstrādājas daudz lielākā apjomā nekā mūsu platuma grādu dzīvniekiem.

Ja mūsu bieži un alnīši ir tādi mīksti, tad tur dzīvnieku āda ir cieta, ķermenis kompakts.

Kādi mūsu alnim ienaidnieki? Ja nu vienīgi automašīna “Scania”.

Noraksturojiet, lūdzu, kur slēpjas medību kaifs - adrenalīns?

Adrenalīns tas nav, drīzāk miers, būšana prom no civilizācijas un iespēja darīt to, kas instinktu līmenī mūsos ielikts no aizvēstures laikiem. Medību pretinieki parasti pagriež otrādi: bauda nogalināt.  Ir cilvēki, kurus tu vienu reizi paņem uz medībām un viss… Smalka gruzīniete, pāri četrdesmit, strādāja skaistumkopšanas salonā.

Pēc pirmajām medībām viņa teica, ka sapratusi - līdz šim viņa nav dzīvojusi.

Ir gandarījums, kad saproti, ka esi iemācījies sagādāt sev ēdienu. Salīdzinot ar jebkuru dzīvnieku, mēs esam tik bezgala tizli - ne mēs saožam, ne labi dzirdam, ne protam klusi pārvietoties. Un vēl esam pliki. Bet esam iemācījušies būt pārāki. Tas nav saprotams.

Ar ko mednieks atšķiras no nemednieka? Kad mednieks izbrauc no meža un ceļa abās pusēs parādās lauki, viņa acis tūlīt pa labi un pa kreisi meklē medījumu, bet nemednieks skatās taisni. Kad mednieks izšauj, smadzenes neuztver šāviena troksni, lai gan tas ir pamatīgs, jo, ieraugot mērķi, saasinās redze - dzirde vairs nav tik būtiska.

Medīšana ir esence, kas ielikta mūsu būtībā.