Kristaps Liepiņš: Virsotne ir tikai pusceļš (2)

Tu atceries pirmo reizi kalnos?

Protams! Atmiņa man vēl ir laba, neskatoties uz vecumu. Pirmā reize bija tik iespaidīga, ka noteica pamatizvēli tālākajā dzīvē.

Protams, dzīve ir piespēlējusi ļoti dažādus un atšķirīgus nodarbes veidus, it īpaši jaunības gados, kad jāņem tas, kas ir. Man tas laiks bija deviņdesmitajos, kad nācās darīt to, kas bija pieprasīts. Bet tas jau ir katram jaunam cilvēkam - jāiet cauri pieredžu sērijai, lai varētu izdzīvot, iemācīties kaut ko un sākt saprast, ko tu gribi un negribi darīt.

Cik ilgu laiku tev vajadzēja, lai to saprastu?

Līdz četrdesmit gadu vecumam. Tad es varēju pateikt, ka esmu gatavs darīt tikai to, ko gribu, un atstāt aiz sevis to, ko negribu. Es aizgāju no labi apmaksāta darba Latvijas Bankā - brīdī, kad biju ievirzīts augstā amatā, es uzrakstīju atlūgumu.

Atgriežoties pie tās pirmās reizes kalnos...

Man bija divpadsmit gadi. Mums skolā tika nodibināts speleoloģijas pulciņš. Mēs ar klasesbiedru pieteicāmies, bet treneris saslima, un mēs nonācām citā - klinšu kāpšanas un alpīnisma pulciņā, vai pareizāk sakot, kalnu tūrismā, jo Padomju savienībā ar alpīnismu bija atļauts nodarboties no 16 gadu vecuma. Tā mēs nonācām pie brīnišķīga pedagoga Aivara Bojāra, kurš diemžēl deviņdesmito gadu sākumā gāja bojā negadījumā Elbrusā. Viņš bija fantastiski talantīgs darbā ar bērniem un jauniešiem. Viņš mācēja parādīt perspektīvas. Astoņdesmito gadu sākuma bērni bija stipri saprotoši -

mēs sapratām, ka tā bezcerība, kas valda Padomju savienībā, ir neizmērojama. Un ja tā turpināsies, mēs nepiepildīsim savus sapņus.

Mēs toreiz aizrautīgi lasījām grāmatas - latviski bija izdots Mesners [Reinholds Mesners, dienvidtiroliešu alpīnists, daudzu grāmatu autors, kurš uzkāpis visos četrpadsmit "astoņtūkstošniekos" - red.] , Morisa Hercoga "Anapurna", Juihiro Miuras "Ar slēpēm no Everesta". Tās bija tik fantastiskas grāmatas, kas jauniešiem rāva nost jumtu. Aivars prata iedot perspektīvu - apziņu, ka ja mēs cīnīsimies - arī paši ar sevi - tad spēsim pārvarēt robežas vārda tiešajā un pārnestajā nozīmē.

Pirmais pārgājiens bija jāizcīna milzīgā savstarpējā konkurencē. Mēs bijām aptuveni 40 bērni, un tika paziņots, ka pēc pusgada divpadsmit labākie brauks uz Kaukāzu. Lai tas notiktu, jāpiedalās visos treniņos un pulciņa dzīvē. Bija sarežģīta punktu krāšanas sistēma ar fizisko normatīvu kārtošanu, piedalīšanos visos pārgājienos.  Tur visu laiku bija, uz ko tiekties. Pirmais Kaukāzs bija fantastisks - pirmkārt, jau tālais ceļojums ar lidmašīnu. Tad - kalni, ledāji, pārejas, mugursomas un teltis. Viss kopā bija ļoti iespaidīgi.

Tu pavisam nesen rakstīji savā Facebook profilā, ka attiecībā uz virsotnēm nevajadzētu lietot vārdu "iekarot".

Drīkst jau. Tas ir cilvēka attieksmes jautājums. Tad, kad es par šo tēmu runāju ar saviem kursantiem, es saku - tas ir līdzīgi kā mīlestībā lielīties ar to, ka esi kādu iekarojis. Nu, tad noskaidrosim - tu esi iemīlējies, pavadījis vienu nakti, kādas ir tavas attiecības? Tur nav nekādas iekarošanas.

Mana profesija ir alpīnisma instruktors. Es neesmu kalnu gids, kura vēlme ir uzvilkt kādu kalnā, paņemt par to naudu un nekad vairāk neredzēt šo cilvēku. Mana misija ir mācīt cilvēkiem kāpt kalnos. Ja cilvēks grib uzkāpt tikai vienā kalnā, tas ir tāds... pārāk vienkāršs projekts. Man, acīmredzot, ir paveicies, man ir kaut kāds filtrs. Iespējams, ka tie cilvēki, kuri vēlas nopirkt pakalpojumu, bet paši neko nejēdz un arī negrib darīt, meklē gidus. Viņi vēlas pirkt pakalpojumu - es samaksāšu, mani uzvedīs kalnā un viss būs kārtībā. Es jau iepriekš paziņoju - es jums ēst negatavošu. Es varu iemācīt kāpt kalnos, bet mans pienākums nav uzvest jūs virsotnē. Mans pienākums ir palīdzēt jums saprast, ko jūs paši varat atļauties un ko jūs paši gribat. Un sabalansēt to, lai jūs neietu bojā pirmajā piegājienā.

Kad pie tevis atnāk apmācāmie, tu vari uzreiz pateikt, kuri būs kāpēji un kuri nē?

To ir grūti pateikt, jo paralēli šīm mācībām katram no apmācāmajiem norit ikdienas dzīve. To var redzēt tad, kad mēs trešo ceturto reizi esam kopā kalnos. Tad var redzēt, vai ir izaugsme un vēlme, uguntiņa acīs. Tad var saprast, vai cilvēkam ir arī tālākas izaugsmes iespējas.

Ir taču arī tādi, kas atbirst pēc pirmās reizes?

Protams. Ir arī tādi, kam jau pirmajā reizē gribas pateikt - piedodiet, bet jums laikam vairāk nevajadzētu kāpt. Ir cilvēki, kuri nav piemēroti kalniem, viņi apdraud gan sevi, gan pārējos kāpējus. Lielākoties tas ir mentālā ziņā - ja cilvēks ir pārgalvīgs, ambiciozs un bravūrīgs, tad nekas labs nebūs. Vispirms tas nāks par ļaunu viņam pašam, pēc tam arī pārējiem kāpējiem. Tad pārrunu ceļā viņam tiek norādīts, ka šim procesam nebūs lāga iznākums. Diemžēl gadās arī tā, reti, bet gadās.

Kāda ir minimālā sagatavotība, lai cilvēks kāptu kalnos?

Vidēji laba vispārējā fiziskā sagatavotība, cilvēka spēja pieņemt lēmumus un adekvāti reaģēt, puslīdz normāla kustību koordinācija un līdzsvara izjūta. Bez šīm lietām nav iespējams uzsākt pat pamata apmācību. Ir trīs lietas, kuras es nevaru izdarīt citu vietā - izbrīvēt laiku treniņiem, nopelnīt naudu un radīt iekšējo motivāciju trenēties. Es varu parādīt, kā, pastāstīt, kāpēc, norādīt, kur, ieteikt, ar ko.  Bet ir lietas, kas jādara cilvēkam pašam.

Tu tikko esi atgriezies no Dienvidamerikas.

Burtiski pirms nedēļas. Vispār ir jāsāk ar priekšvēsturi. Pirms trim gadiem mēs pirmo reizi aizbraucām uz Dienvidameriku. Tā ir vieta, kur var braukt tad, kad mums ir ziema. Sākumā bijām Meksikā un tad pirmo reizi aizlidojām uz Čīli. Toreiz mēs uzkāpām pasaules augstākajā aktīvajā vulkānā Ojos del Salado, tad pārbraucām uz Patagoniju, uzkāpām arī tur vienā vulkānā, ieskrējām uz nedēļu arī Argentīnā. Pēc pusgada bija otrā ekspedīcija - uz Peru, jo bija skaidrs, ka Dienvidamerika ir fantastiska. Trešā ekspedīcija vēl pēc pusgada uz Čīli un Argentīnu, uzkāpjot [pasaules augstākajā virsotnē ārpus Āzijas] Akonkagvā, pie tam, ne pa vienkāršāko kāpšanas ceļu. Pēc trešās ekspedīcijas bija skaidrs, ka noteikti jābrauc vēl un tieši uz Argentīnu.

Tā nu mēs pagājušā gada decembrī devāmies piecu nedēļu ekspedīcijā tikai uz Argentīnu.

Jūs braucāt divatā?

Jā, ar sievu Kristīni. Mēs visos lielajos ceļojumos pārsvarā dodamies divatā ar Kristīni. Tā jau mēdz teikt - ja alpīnisma instruktori darba laikā kopā ar klientiem veic vieglos maršrutus, tad atvaļinājumā viņi dodas beidzot izkāpt kaut ko nopietnu.

Galvenais mērķis bija Dienvidamerikas astotā augstākā virsotne Mercedario - 6735 metrus augsta, fantastiski skaista un milzīga, kuru mēs bijām redzējuši no Akonkagvas. No turienes tā izskatījās lieliski vilinoša - pusotru kilometru augsta, grandioza dienvidu siena. Pa šo sienu augšup ved tikai trīs maršruti. Pirmā ķecerīgā doma bija - izkāpt pa šo sienu pirmkāpienu [iet pa jaunu maršrutu -red.]. Tas, protams, bija ļoti ambiciozi. Šādas idejas parasti ir arī diezgan bīstamas, jo ne velti tur nav citu maršrutu.

Nonākuši Argentīnā, sazinājāmies ar vietējiem speciālistiem. Vietējais gids Anibals mums teica, ka ziema Argentīnā bijusi ļoti sausa. Augusts bijis nenormāli karsts šī kontinenta ziemas mērogiem. Līdz ar to ledāji ir bez sniega - tas nozīmē, ka pārvietoties ir sarežģīti. Turklāt visu laiku krīt akmeņi. Blakusesošais maršruts, kuru 1968. gadā pirmie izkāpa japāņi, neesot kāpjams bīstamības dēļ. Anibals mums ieteica vispār nelīst uz dienvidu sienas un kāpt pa klasisko maršrutu kalna otrā pusē. Taču mēs nolēmām vismaz pieiet un paskatīties. Tiesa gan, pieiešana aizņem trīs dienas pa rajonu, kurā vispār nav cilvēku.

Mums nācās šo trīs dienu laikā desmit reizes šķērsot Kolorado upi. Turklāt ielejai ir pusmēness forma un, ejot pa to, kalns nav redzams.

Trešās dienas beigās mēs beidzot ieraudzījām, kāds tas kalns izskatās. Tad mēs sapratām, ka tas japāņu maršruts patiešām nav kāpjams, bet blakus atrodas 1600 metrus augstais Karpinska ledājs, kas uzved gandrīz līdz virsotnei. Nolēmām, ka kāpsim pa to, jo baigi negribējās trīs dienas iet atpakaļ.

Šo dienvidu sienu mēs kāpām 13 stundas, nakšņojām 6100 metru augstumā. Nākošajā dienā vēl 600 augstuma metri, un bijām virsotnē, tad vēl viena nakšņošana atpakaļceļā - kopumā šajās sešās dienās ne vienā, ne otrā kalna pusē mēs nebijām satikuši nevienu cilvēku.

Nokāpām lejā, aizrakstījām Anibalam, ka esam atpakaļ un, iespējams, esam izkāpuši jaunu maršrutu. Viņš mums sarakstē divas reizes pārjautāja, vai tiešām. Tad sekoja ziņa, kurā trīs rindiņās bija tikai apsveikumi. Pēc pāris dienām pienāca ziņa no prestižā izdevuma "American Alpine Journal", kas aicināja mūs informēt par jauno maršrutu.

Bet ar to, cik saprotu, ceļojums nebeidzās?

Mums vēl bija atlikušas 12 dienas, un radās jautājums - ko vēl interesantu izdarīt? Mēs jau bijām uzkāpuši kontinenta augstākajā virsotnē Akonkagvā, otrā augstākajā Ojos del Salado, kontinenta ceturtajā augstākajā virsotnē Huaskarana kalnā Peru. Loģiski, ka radās jautājums par kontinenta trešo augstāko virsotni, kura arī atrodas Argentīnā. Tas bija 600 km no vietas, kur mēs atradāmies tobrīd. Mums nebija neviena iemesla, lai nemēģinātu uzkāpt arī tajā.

Tātad - uzkāpām arī  6792 metrus augstajā virsotnē Monte Pissis, kas atrodas Atakamas augstkalnē un kurā valda ļoti skarbi laikapstākļi - stiprs vējš, sniegputeņi un tajā pašā laikā  nedaudz zemākā līmenī ļoti sauss klimats, kur tikpat kā nav pieejams ūdens.

Kas notiek galvā tajā brīdī, kad tu esi veicis pirmkāpienu un atrodies virsotnē?

Tajā brīdī, kad tu kāp to maršrutu, tad galvā ir tikai domas par katru soli, katru lejup lidojošu akmeni. Jo sajūtas ir baisas, arī šajā kāpienā - tu dzirdi, ka lido akmens, redzi, ka viņš ripo lejup pa nogāzi - ja tāds trāpa, tu vienkārši tiksi izšķaidīts.

Nepiezogas doma - varbūt nevajadzēja, varbūt jāgriežas atpakaļ?

Nē. Tāda doma ir jāizmet no galvas. Ja tu šaubies par to, ko tu dari, tad labāk nedarīt. Šaubas ir pirms tam, kad tu skaties uz virsotni no apakšas. Taču, kad lēmums ir pieņemts, šaubas ir jānoliek kalna pakājē zem akmens un jādodas augšā tikai ar vienu domu - ka jānonāk virsotnē. Protams, ka var gadīties viss kas - arī mēs esam atkāpušies ar sajūtu, ka nebūs, šobrīd nevaram. Tas ir sāpīgs lēmums - sava vājuma atzīšana. Bet no otras puses, tas ir ceļš uz izaugsmi. Tu vari analizēt, kur ir problēma - vāja fiziskā sagatavotība, kļūda plānošanā, par maz ekipējuma un tamlīdzīgi.

Atgriežamies pie brīža, kad tu esi virsotnē.

Virsotnē ir tādi aizmetņi eiforijas sajūtai, bet pieredzējis alpīnists ļoti labi saprot, ka virsotne ir pusceļš. Bieži vien lejupceļš ir mokošs un bīstams. Tu esi veltījis ļoti daudz savu spēku, enerģijas un resursu kāpienam augšup, tādēļ ir liels risks bezspēkā pakrist, gūt traumas vai kaut ko nepamanīt, izdarīt nepareizi. Nereti lejupceļā ir vajadzīga daudz lielāka koncentrācija nekā augšupkāpienā.

Laimes un gandarījuma brīdis ir tad, kad tu vari no lejas atskatīties uz virsotni un saprast - sasodīts, tu tur biji! apziņa, ka tu esi bijis tur augšā balansē uz realitātes un nerealitātes robežas. Arī bioķīmiskās reakcijas, kas notiek ķermenī pēc kāpiena, ir ļoti interesantas.

Cilvēki, kas mēģina izvairīties no jebkura stresa, jebkura adrenalīna, ļoti daudz ko zaudē.

Pēc stresa un adrenalīna pieplūduma mēs saņemam tos bioķīmiskos elementus, kas rada laimes, piepildījuma un gandarījuma sajūtu. Es neesmu gatavs no tā atteikties. Tā nav atkarība no adrenalīna, tā ir atkarība no jēdzīgas, piepildītas dzīves.

Tā dēļ bija vērts aiziet no labi apmaksāta darba, tā dēļ ir vērts trenēties, stundām izdzīt sevi šķietami bezjēdzīgās nodarbēs, piemēram, skrienot augšup lejup pa vienu un to pašu kalnu. Jo es zinu, ka bez tā es neizdzīvošu tur, reālajā pasaulē.

Daudzos ekstrēmos sporta veidos pastāv virkne rakstītu un nerakstītu ētikas likumu. Alpīnistiem arī tadi ir?

Starptautiskā Alpīnistu asociāciju apvienība (UIAA) ir apstiprinājusi veselu virkni ar normām kur atrunātas attiecības starp cilvēku un dabu, starp cilvēku un cilvēku, starp cilvēku un organizācijām.

Viens no nerakstītajiem likumiem ir: nemelot. Diemžēl reizēm ir sastopama cilvēku vēlme izpušķot savus panākumus.

Pasaules alpīnismā ir zināmi vairāki ļoti skandalozi melošanas gadījumi - cilvēki paziņo par virsotnes sasniegšanu, kaut arī nav tajā uzkāpuši.

Arī Latvijas alpīnisma vēsturē diemžēl ir piemēri ar savu spēju un sasniegumu pārspīlēšanu.

Bet ir arī virkne citu - piemēram, attiecībā uz zagšanu. Tas nav tā, ka kāds būtu paņēmis tavas rīta čības vai dvieli. Ja tev augšējā nometnē pazūd skābekļa baloni, ja tevis uzceltajā un atstātajā teltī kāds ir paviesojies, brutāli saplēšot to ar saviem ledus dzelkšņiem vai nozogot tavu pārtiku un guļammaisu, tas ir reāls dzīvības apdraudējums. Visādi jau var gadīties - aizpagājušajā vasarā Pamirā kādam puisim augšupceļā sešu kilometru augstumā no somas atkabinājās un pazuda telts. Protams, ka viņam, lai izdzīvotu, bija jāielien pārnakšņot svešā teltī. Taču ētikas likumi prasa, lai nonācis lejā, viņš par to pastāstītu telts īpašniekam. Taču, ja kāds apēd tavu starpnometnē atstāto, nākamajam kāpienam atstāto pārtiku un nepaziņo tev par to, tas var būt vairāk nekā nepatīkams pārsteigums.

Kāds ir tavs nepatīkamākais piedzīvojums kalnos?

Viens no piemēriem varētu būt Materhorns Šveicē. Šis kalns ir nenormāli populārs, turklāt atzīts par vienu no skaistākajiem pasaulē. Protams, ka cilvēki vēlas kāpt skaistās virsotnēs. Sezona, kad Materhornā var labi uzkāpt, ir ļoti īsa - vasaras vidus un beigas. Līdz ar to tajā laikā tur ir iespaidīga kāpēju masa. Vietā, kur sākas kāpšanas maršruts, ir skaidri norādīts: "Prioritāte kāpšanā ir Šveices gidiem ar klientiem". Tas, kas tur darās, nav aprakstāms. Tās nav attiecības starp kalnos kāpējiem, alpīnistiem, tās ir vilku attiecības ar lamāšanos un burtisku grūstīšanos. Esmu ar klientiem tur kāpis vairākkārt, un katru reizi ir bijušas problēmas. Vispār visbiežāk nepatīkamas situācijas uz kalna rada tieši gidi, kalnu profesionāļi. Iesācēji un amatieri ir daudz tolerantāki.

Kuri ir tie kalni, uz kuriem tu būtu gatavs braukt atkal un atkal?

Tādu ir daudz. Viens no mīļajiem kalniem, uz kuru es būtu gatavs braukt jebkurā brīdī, ir Jebel Misht kalns Omānā - tulkojumā no arābu valodas - Ķemmes kalns. Tas arī izskatās kā tāda matos spraužamā ķemme - puslokā izliekta, kilometru augsta klinšu siena. Es tur esmu izkāpis jau septiņus maršrutus. Arī pati Omāna ir brīnišķīga vieta piedzīvojumu ceļojumiem.

Un kurā tev noteikti būtu jāuzkāpj?

Es neesmu skaitījis virsotnes, šobrīd droši vien pat īsti nevarētu visas virsotnes uzskaitīt. Bet šis saraksts ir atvērts. Man ir ambīcijas, sapņi un plāni. Tur nav viena iemesla, tāpat kā nav viena iemesla, kāpēc es kāpju kalnos - tā ir daba, skati, sajūtas, cilvēki, attiecības, izaicinājumi, pašapliecināšanās. Līdzīgi ir ar to, kurā virsotnē es gribētu kāpt. Es vienkārši gribu kāpt, es vēlos būt procesā. Mani interesē ceļš nevis mērķis.