Brīvdienu maršruts - Tukuma apkaimes senvietas

Lauku ainava vasarā Tukuma rajonā.

FOTO: Gatis Dieziņš/LETA

Tradicionālo tūrisma maršrutu Latvijā netrūkst - atdzimst muižas un pilis, projektu ietvaros top pastaigu takas un veloceliņi. Nedaudz novārtā ir palikušas senvietas - pilskalni, apmetņu vietas, senču svētvietas. Tāpēc TVNET sadarbībā ar projektu "Latvijas pilskalni" piedāvā brīvdienu maršrutus pa Latvijas senvietām.

Senvietas aizaug, kā rezultātā tās tīši vai netīši reizēm izposta mantrači, vietējie iedzīvotāji, mežstrādnieki. Sakoptas vides un norāžu trūkums pamazām liek mums pieņemt kā patiesību to, ka mūsu kultūras mantojums ir tikai muižas, baznīcas un Dziesmu svētki. Tā nebūt nav – mūsu mantojums ir daudz bagātāks, tikai paslēpies brikšņos. Bieži vien baznīcas, kas gozējas tūrisma bukletos, ir celtas uz mūsu senču svētkalniem vai pilskalniem (piemēram, Aizputes pilskalns), bet par to nekas nav atrodams tuvākajā informācijas stendā. Šādas vietas, vietējām pašvaldībām pieliekot savu gādīgo roku, varētu kļūt par to lielisko magnētu, kas pievilinātu tūristus, uzlabojot arī pagasta rocību.

Šoreiz dosimies Tukuma virzienā un mēģināsim apciemot mazāk zināmas vietas, kas nepelnīti piemirstas.

Šoseja A10 ir galvenā artērija, pa kuru nokļūt Tukuma apkaimē. Braucot no Rīgas puses, pirms Tukuma labajā pusē ir Tukuma lidlauks. Norāžu gan nav, taču vēsturnieks A.Dzenis apkopojis materiālu, kas vēsta par megalītiskām būvēm netālu no Ozolpils – tagadējā lidlauka teritorijā – tā saukto Velnapili, ko 1897. gadā apmeklēja novadpētnieks Oskars Emīls Šmits:

“Starp Pakšu, Ģēriņu un Grāvnieku mājām purvainā atmatā pacēlies 1,30 – 1,80 m augsts pakalns, uz kura atradies no 56 dažāda lieluma granīta akmeņiem izlikts riņķis 20 m diametrā ar vairākiem lieliem akmeņiem iekšpusē. Dienvidos riņķim galeniski piekļaujas 40 m garš akmeņu ovāls. Aptuveni 400 metrus uz dienvidiem no konstrukcijas bija saskatāmas akmeņu dambja, kas veda Velnapils virzienā, paliekas…

Pēc savas konstrukcijas Velnapils līdzinās visā Ziemeļeiropā sastopamajiem akmeņu apļiem, kas pagānu laikos izmantoti kā rituālu, tautas sapulču un tiesas vietas. Vistiešākās paralēles Velnapils senvietai var vilkt ar Gotlandes „tiesas riņķiem”, kā arī 1924. gadā Austrumprūsijā atrakto senprūšu kulta vietu – ap 1 m augstu akmeņu riņķi 20 m diametrā, kura centrā atradies liels, plakans ziedokļa akmens un milzīga egle.

Akmeņu riņķis simbolizēja dzīvības ritumu un nemainīgo pasaules kārtību. Tautas sapulcēs, kas parasti notika laikā starp Miķeļiem un Mārtiņiem, piedalījās tikai brīvie, pilngadīgie vīrieši. Sapulču neatņemama sastāvdaļa bija rituālais kopmielasts. Šādas vietas Rietumlatvijā dēvē par Elka vai Baznīcas kalniem. Sakne „al” un „el” gandrīz visās pasaules valodās nozīmē svētumu, dzīvības pirmsākumu.”

Dodamies tālāk uz Tukumu. Mūsdienās mēs droši varam teikt, ka senatnē Tukums ir bijis Kurzemes līviem piederīgs centrs uz Kursas un Zemgales robežas. Vēstures avotos Tukuma (latīņu - Tuckemen) vārds pirmo reizi minēts 1253. gada Kursas dalīšanas līgumā. Tolaik Tukuma novads atradies kuršiem pakļautajā Vanemas zemē, ko sauca arī par Miera Kursu. Savukārt Vanema ir līvu vārds un latviski nozīmē Senā Zeme.

Tukuma nosaukums skaidrojams ar līvu vārdiem tutkam maa — "gala zeme", kas varētu būt skaidrojams kā līvu robeža ar Zemgali.

Neskatoties uz to, Tukuma apriņķis starpkaru periodā un arī PSRS laikā Tukuma rajons vienmēr ticis pieskaitīts pie Zemgales, jo Tukuma novada un rajona dienvidi ir vēsturiskās Zemgales sastāvdaļa. Šobrīd Tukuma novada administratīvajās robežās atrodas tikai četri pilskalni – Tukuma, Vecmoku, Vecsātu un Pūres. Kādreizējie Tukuma rajonā esošie 13 pilskalni tagad atrodas Kandavas, Jaunpils un Engures novadā.

Kā liecina novērojumi, Tukuma (arī Vilkājas, Veļķu) pilskalna apkārtne pēdējā laikā pamazām tiek sakārtota – uzstādītas norādes, atjaunots informācijas stends, no krūmājiem daļēji atbrīvotas pilskalna nogāzes. Pētot apkārtni 3D modelī, kas sagatavots, izmantojot lāzerskenēšanas datus, redzam, ka pilskalns nav tikai vientuļš paugurs. Netālu no tā ir Kapličas kalns, ko uzskata par pilskalnam atbilstošu svētkalnu.

FOTO: www.latvijas-pilskalni.lv  Tukuma pilskalna apkārtnes 3D modelis

Tādi pilskalni kā Tukumā - ar apļveida nocietinājumu sistēmu savrupā paugurā - ir salīdzinoši liels retums. Viens no  līdzīgākajiem pilskalniem pēc veidojuma varētu būt Lagzdīnes pilskalns Ventas lejtecē.

FOTO: Latvijas pilskalni Tukuma pilskalna 3D modelis

Tukuma apkārtnes mīti un leģendas aprakstīti R.Kokina grāmatā “Kurzemes vilkaču nostāsti”. Šie nostāsti mūsu ceļojumam var piešķirt arī nedaudz mistisku nokrāsu, ja mēģināsim apkārtnes mežos atrast teiksmaino Draņķozolu, no kura gan pāri nav palicis daudz. Teiksmaino ozola apkārtni jau vairākus gadus izbauda īpaši izturīgie “Vilkaču maratona” dalībnieki. Arī netālu no Tukuma esošais Milzkalns, ko iecienījuši slēpotāji, patiesībā ir bijis pilskalns

FOTO: no “Vilkaču maratona” arhīviem

Paviesojušies Tukumā, ieelpojuši senlaiku hronikās aprakstīto vilkaču biezokņu skuju smaržu, dosimies Sātu virzienā, kur pēdējos gados par iecienītu tūrisma objektu kļuvis t.s. Tilts uz Nekurieni. Noprotams, ka Tilts būvēts 20. gadsimta 30.gadu beigās, kad tika sākta dzelzceļa līnijas Tukums – Kuldīga būve. Dzelzceļa satiksmes nodrošināšanai 1940. gadā tika sākta inženiera P. Pāvulāna projektētā tilta būve. Tomēr dzelzceļa līnija netika uzbūvēta un tilta tālākā būvniecība pārtraukta.

Vienīgais, kas šim objektam vēl prasītos, - drošas metāla kāpnes un izgaismojums tumsā, lai būtu iespējams uzkāpt augšā un pavērot apkārtni no tilta.

FOTO: www.latvijas-pilskalni.lv

Varētu šķist, ka tuvākajā apkārtnē nekas vairāk nav apskatāms, taču tā īsti nav taisnība. ZA virzienā no Tilta – blakus “Valliešu” mājām atrodas Elkas kalns – svētkalns. Bez saimnieku atļaujas gan diezin vai būs iespēja to izstaigāt, tāpēc dosimies tālāk Sātu centra virzienā, kur ir pagrieziens uz Jaunsātiem. Nekādu citu norāžu nav, taču zemes ceļš mūs ved uz Ķīšiem, kur blakus Ķīšu pansionātam atrodas Vecsātu jeb Ķīšu pilskalns ar apmetni. Tas ir 15 metru augsts, atrodas netālu no Sātu baznīcas. Blakus tam atrodas daudzdzīvokļu ēkas.

Te vietējie iedzīvotāji atraduši saktas, gredzenus un aproces, kuras, spriežot pēc formas, 10. - 12. gadsimtā varētu būt nēsājuši Kurzemes līvi.

Apkārtējā teritorija kopš 15.gs. piederējusi latviešu brīvzemniekiem Būguļiem (saglabājušās mājas Brīvbūguļi), Muižniekiem un Ķīšiem. Ķīšu māju sakņu dārzā atrastas māla krelles, nauda un citas senlietas.

Teika min nogrimušu pili un pilnmēness naktī kalna galā redzētu baltu sievieti ar suni.

FOTO: www.latvijas-pilskalni.lv Vecsātu pilskalns

Blakus pilskalnam atrodas PSRS laikos tapušu ēku paliekas – arī ūdenstornis, kas šobrīd cilvēkiem ir bīstams. Pilskalns neizskatās īpaši kopts, un pie tā nav nekādas informācijas un norādes par to.

Secinājumi pēc ceļojuma: vietējiem iedzīvotājiem un pašvaldībai vēl daudz darāmā, lai vairotu savas dzimtās puses atpazīstamību un pieejamību. Lai situācija uzlabotos, patiesībā jau nevajag daudz. Jāsāk ar vēlmi sakārtot apkārtni, un tad arī nāks apskaidrība, ka pat šķietami tukšā vietā tūristiem un senvēstures entuziastiem ir daudz, ko redzēt.

Šis bija tikai neliels stāsts par dažām mazāk zināmām vietām Tukumā un tā apkārtnē, bet par citām skaistām vietām šeit un citur Latvijā parunāsim citā reizē.

Apmeklējot senvietas, derētu paņemt līdzi kādu atkritumu maisu, jo ne visās aprakstītajās vietās ir padomāts par atkritumu savākšanu, tāpēc – centīsimies aiz sevis atstāt tīrāku vidi, nekā tā bija pirms mūsu ierašanās.

Raksts tapis sadarbībā ar projektu "Latvijas pilskalni" Teksta autori V.Leitholds un G.Kalniņš

Uz augšu