Stāsts par pamošanos: apkārt Annapurnai (1)

Brīdī, kad izšķīros par labu kalnu pārgājienam apkārt Annapurnas kalnu masīvam Nepālā, man bija 27 gadi, labs darbs un absolūta neziņa par to, ko darīt tālāk. Tikai spēcīga un neizskaidrojama vēlme sasniegt vietas, kurās vēl nekad neesmu bijis, lai rastu atbildes uz jautājumiem, kurus pat lāgā neesmu noformulējis.

Kopš 2015. gadā pirmo reizi ieraudzīju Kaukāza kalnus, skaidri sapratu, ka ir jāredz vairāk un ir jāiet tālāk un augstāk.   

Kalniem pāri

Tā nu 2018. gada novembrī es stāvēju putekļainā un drūzmainā Nepālas galvaspilsētas Katmandu autoostā.

Te jāizdara neliela atkāpe, kāpēc izvēlējos tieši Annapurnas loku.

Pirmkārt, pārgājiena maršruts ir viens no visgleznainākajiem trekinga maršrutiem uz Zemes. Nenoliedzama maršruta priekšrocība ir vairākas klimatiskās zonas. Ceļš sākas faktiski džungļos. Tā paiet pirmā un gandrīz visa otrā pārgājiena diena. Pēc tam iesoļo jau latvieša sirdij tuvākā priežu mežā, bet pēc tam sākas augstkalnu zona, kur tikpat kā nav koku, tikai atsevišķi krūmāji. Katra no šīm ainavām liek jūsmot arī vēl ilgi pēc pārgājiena.

Otrkārt, lai arī Annapurnas loku teorētiski var iziet jebkurš vesels cilvēks, tas tomēr ir izaicinājums.

Katru dienu jānoiet aptuveni 6-8 stundas pa kalnu takām. Papildus tam grūtības sagādā kalnu retinātais gaiss, kas katru soli padara vēl smagnējāku.

Treškārt, pilns maršruts aizņem aptuveni 21-22 pārgājiena dienas, tātad pietiekošs laiks, lai kārtīgi izstaigātos un apdomātu dzīvi.

Un, ceturtkārt, tie ir Himalaji – pasaules augstākie kalni. Nekur nav iespējams redzēt tādu dabas skaistumu, kāds ir šeit.

Ņemot vērā uzskaitītās priekšrocības, man nebija ne mazāko šaubu, ka jādodas tieši apkārt Annapurnai.

Tātad, 3. novembra agrā rītā es stāvēju un gaidīju autobusu Katmandu autoostā. Jāpiezīmē, ka Nepāla nevar lepoties ar saviem ceļiem. Mēs Latvijā bieži sūdzamies par ceļu kvalitāti, bet, kad jūs ieraudzīsiet un, galvenais, sajutīsiet Nepālas ceļus, jūs noteikti sapratīsiet, ka pie mums ir īsta paradīze. Ceļi šeit izskatās kā pēc kara - vienas vienīgas bedres. Arī spēkrati, kas ved jūs kalnos, nav tie glaunākie.

Es braucu netūristiskajā autobusā kopā ar vietējiem iedzīvotājiem. Autobuss bija salīdzinoši mazs, sēdekļi sastūķēti tik cieši kopā un tuvu cits citam, ka nepietika vietas pat kājām.

Teju visas astoņas stundas es sēdēju ar ceļiem atspiedies pret zodu.

Pēc joņošanas pa kalnu serpentīniem astoņu stundu garumā beidzot nonācu Besisahāras ciematā. Šī ir tradicionāla Annapurnas pārgājiena starta vieta. Par pašu Besisahāru neko daudz nevar pateikt. Jāsaka, ka tūristi šeit ilgi neuzkavējas: lielākā daļa, izkāpjot no autobusa, uzreiz sāk soļot. Es tomēr izdibināju, ka labāk būtu palikt pa nakti šeit un sākt pārgājienu nākamajā dienā.

Pārgājiena sākums

Jau pārgājiena pirmajā dienā iespējams baudīt koši zaļus džungļus, pēc tam plašos laukus un filmās redzētās rīsu terases. Maršruts līdz pārgājiena augstākajam punktam, Torongla kalnu pārejai, ved pa dievišķīgi skaisto Marsgjandi upes ieleju.

Tikai iztēlojieties: jūs ejat pa grants ceļu, kura beigās pavīd varenās un sniega klātās kalnu virsotnes, pa kreisi steidz straujā, tirkīzzilā Marsgjandi upe, spīd saule, debesis ir Himalaju zilas.

Tik zilas debesis kā Himalajos nav nekur citur. Ja uz tām ilgi skatās, var atšķirt desmitiem zilā toņus.

Annapurnas loks ir tā saucamais tea house maršruts. Tas nozīmē, ka ceļiniekiem nav jānes līdzi telts. Maršrutā ik pēc 5-7 km ir kāds ciemats, kur var paēst un pārnakšņot. Mans pirmās dienas mērķis bija noiet līdz Germu ciemam, kas bija aptuveni 15-20 km attālumā no Besisahāras.  

Jāsaka, ka jau pirmajā dienā sāku just mugursomas smagumu. Neskatoties uz to, ka pirms pārgājiena biju gatavojies aptuveni pusgadu,  vismaz divas reizes nedēļā apmeklējot sporta zāli, tik un tā bija grūti. Papildus vēl pirmās dienas karstums, kad bija ap 30 grādiem. Tāpēc arī pārgājienā ņemamais apģērbs jāpieskaņo vairākām klimatiskajām zonām.

Otrajā dienā es jau pietuvojos 3000 metru augstuma atzīmei. Kļuva nedaudz vēsāk, bet līdz ar to arī skati kļuva iespaidīgāki. Es atceros, ka, uzkāpjot kādā plato, manu acu priekšā pavērās zinātniskās fantastikas cienīgs skats: pakalns, kas vairāk atgādināja aizaugušu, tūkstošgadīgu kosmosa kuģi, kas šeit vai nu nolaidies, vai avarējis. Saule bija augstu, ceļmalā bieži varēja manīt milzīgas ķirzakas, kas slinki rāpoja apkārt.

Katrā pārgājiena dienā niknums par pieredzētajām grūtībām ātri vien kompensējās ar pasakainiem kalnu skatiem.

Parasti ir tā: jūs kāpjat, pārspējot sevi. Domājat, ka spēku vairs nav. Pēc tam apēdat kādu snikera batoniņu, lai ātri dabūtu cukuru, ejat tālāk. Spēki atkal izsīkst, jūs esat pārliecināti, ka vairs nevarat. Un tad jūs ieraugāt iepriekš minēto “kosmosa kuģi” vai zilganbaltās kalnu smailes un burtiski atdzīvojaties un ejat tālāk.

Pēc dažām dienām es sasniedzu Čames ciemu. Lielākā daļa tūristu no Besisahāras līdz šejienei brauc ar džipiem, lai ietaupītu dārgo atvaļinājuma laiku. Es tomēr izlēmu iet kājām, jo tādējādi var iegūt labāku aklimatizāciju. Var teikt, ka pēc Čames es iesoļoju Tibetā. Protams, ģeogrāfiski Tibeta atrodas citur, taču vietējie iedzīvotāji, arhitektūra – tas viss atgādināja ainas no filmas “Septiņi gadi Tibetā” ar Bredu Pitu. Visas nākamās cilvēku apmešanās vietas ir viduslaiku ciematiņi: vecas, brūnas ķieģeļu mājiņas, šauras ielas, kas veido labirintus. Virs mājām plivinās budistu lūgšanu karodziņi, bet pie ieejas un izejas no katra ciemata atrodas tibetiešu kultūrai raksturīgās lūgšanu dzirnaviņas.  

Virs šiem ciemiem Himalaju saules staros laistās šī pasākuma karalis – Annapurnas kalnu masīvs.

Vislabāk tas bija redzams ceļā no Gjaru uz Ngaval ciemu. Šis, manuprāt, ir gleznainākais pārgājiena posms.

Īpaši spilgti atceros vienu epizodi. Es izgāju no Gjaru ap pusdienlaiku. Takas malā bija sakrautas milzīgas akmens plāksnes, pie kurām parasti atpūšas vietējie iedzīvotāji un tūristi. Es arī izlēmu nedaudz pasēdēt. Man priekšā bija Annapurnas masīvs. Pēc brīža man pievienojās Benijs no Izraēlas - ceļotājs, ar ko iepazinos, pusdienojot Gjaru. Mēs klusējot aptuveni pusstundu blenzām uz kalniem, nespēdami atrauties.

Es skatījos un nespēju noticēt, ka kaut kas tāds dabā var pastāvēt. Kalni ir ideāli, it kā kāds tos būtu savām rokām uztaisījis. "Šeit noteikti ir augstākā saprāta pazīmes," nodomāju es un padalījos ar Beniju. Uz ko viņš atbildēja: “Jā, no vienas puses, tev var piekrist. Bet no otras - visskaistākās lietas ir tieši tās, kas ir nejaušas.”  

Mēs pasēdējām vēl 5 minūtes, es uztaisīju dažas bildes un devos ceļā. Kad nonācu Ngavalas ciematā, biju pilnībā izsmēlis spēkus un uzreiz devos gulēt.

Šī bija diena, kad pirmo reizi pārgājiena laikā sajutu kalnu slimības simptomus: reiboni, paātrinātu sirdsdarbību, elpas trūkumu, pārmērīgu eiforiju u.c.

Par laimi, aptieciņā bija zāles, kas stabilizēja manu stāvokli, palīdzot labāk aklimatizēties un turpināt ceļu.

Vēl vairākas dienas es gāju līdz maršruta vidus punktam – kalnu pilsētai Manangai. Tur mazāk apzinīgs ceļotājs var iegādāties trūkstošo ekipējumu, ja ir vajadzība – var aiziet pie ārsta, bet tie, kas sailgojušies pēc Eiropas labumiem, var pamieloties ar svaigi ceptām bulciņām no vāciešu maiznīcas. Manangā ir pat kinoteātris. Parasti visi tūristi šeit paliek uz 2-3 dienām aklimatizācijai. Šajās dienās var un pat būtu ieteicams uzkāpt kādā no apkārtējiem pakalniem.

Nekad neaizmirsīšu dienu, kad uzkāpu pie tā saucamā ledus ezera. Augstums – vairāk nekā 4000 metru virs jūras līmeņa. Vien desmit metrus virs manis lidinājās varenie kalnu ērgļi. Priekšā bija iespaidīga kalnu grēda.

Var stundām ilgi sēdēt, baudot to, kā saule atspīd pret kalnu smailēm, radot vēl neredzētus krāsu toņus.

Smaile saules staros sākumā ir spīdoši balta, pēc tam jau zilgana, bet, ja paskatās no cita leņķa, tad var saskatīt arī violetā, sarkanā un pat oranžā toņus. Neviļus nāk prātā Rēriha gleznas. Domājams, viņš sajuta kaut ko līdzīgu.  

Pēc Manangas izlēmu doties nelielā papildu pārgājienā sāņus no galvenā maršruta. Runa ir par ceļu līdz varenajam Tiličo ezeram, kas atrodas aptuveni 5000 metru augstumā. Ceļš līdz ezeram bija līdz šim visgrūtākā pārgājiena diena, jo augstums savienojumā ar zemo gaisa temperatūru un retinātu gaisu lika apstāties ik pēc 20 soļiem.

Bet jautrākā tās dienas daļa sekoja, kad jau nokāpu no ezera. Man bija izvēle: vai nu palikt Tiličo ezera bāzes nometnē un nakti pavadīt teltī ar vēl četriem cilvēkiem, vai arī iet līdz nākamajam ciematam, kur noteikti būs brīvas vietas viesu namiņos. Ceļš bija tāls – aptuveni 20 km. Laiks – ierobežots, vien 5 stundas. Tā nu es izlēmu iet līdz nākamajam ciemam, līdz nonācu dilemmas priekšā: varēju izvēlēties garāko, tūristisko ceļu, vai arī īsāko taku, pa kuru neviens īsti nestaigā. Protams, izvēlējos otro variantu.

Tikko to izdarīju, sāka snigt. Par laimi, navigācija telefonā vēl strādāja. Pēc apmēram stundas es nonācu ļaužu pamestajā Vecās Kangsāras ciematā. Skats diezgan spocīgs – pamestas ēkas, neviena cilvēka, izņemot mani, apkārt bieza migla. Tiem, kas spēlējuši datorspēles, tas var atgādināt Silent Hill.

Vēl pēc stundas jau skaidri sapratu, ka līdz tumsai savu galamērķi - Jakharkas ciemu – diez vai sasniegšu. Ceļu turpināju tik un tā, jo man pavisam nepatika doma, ka būs jāorganizē pagaidu mājoklis vienkārši ārā vai kādā pamestā ēkā. Telts man nebija līdzi, tikai guļammaiss.

Pēc pusotras stundas pilnīgi satumsa, arī pieres lukturītis vairs nespīdēja tik spoži. Paldies Dievam, telefona baterijas vēl bija pietiekoši daudz, lai izmantotu navigāciju. Tā nu es kāpju kārtējā pakalnā, orientējoties tikai pēc navigatora. Redzamība ar visu lukturīti vien 10 metri. Es eju un... Pēkšņi izdzirdu kaut kādas dīvainas skaņas. Sākumā padomāju, ka izlikās. Pēc brīža atkal tas pats. Apstājos, sāku uzmanīgi klausīties.

Pēc piecām sekundēm atkal sadzirdēju un tagad jau skaidri sapratu, kas tas ir: kaut kur salīdzinoši netālu gaudoja vilki.

Uzreiz sāku domāt, ar ko es šiem zvēriem varētu pretoties. Man bija diezgan asas trekinga nūjas, varbūt ar tām. Nē, tomēr sapratu, ka cīņa ar zvēru pilnīgā tumsā, visticamāk, nebeigsies man par labu. Izlēmu iet ātrāk tālāk. Man paveicās, un pēc pusstundas izgāju uz autoceļa. Vēl pēc stundas beidzot sasniedzu Jakharkas ciematu un uzreiz devos gulēt.

Nekaro pret kalniem! Tie vienmēr uzvar

Torong La ir kalnu pāreja Manangas reģionā un Annapurnas pārgājiena kulminācija, augstākais punkts. 5416 metri virs jūras līmeņa. Man kā līdzenumu susuram šis bija īsts izaicinājums. Līdz pārejai bija atlikusi tikai viena diena.  

Ejot pa šaurajām takām līdz Torongpedi ciematam, pirmo reizi ieraudzīju, kā vietējie izmanto ēzeļus dažādu kravu transportēšanai.

Visai amizanti izskatījās ēzelis, kuram virsū bija uzkrauti divi milzīgi gāzes baloni. Šis ēzelis izskatījās tā, it kā viņam uz muguras būtu piestiprināts raķešu dzinējs. Tādu brīnumu šeit netrūkst.

Kad nonācu Torongpedi, augstumu sajuta ne tikai mans ķermenis, bet arī maciņš.

Himalaju realitāte ir šāda: jo augstāk, jo viss kļūst dārgāks.

Tā kā autoceļš līdz šejienei vairs nesniedzas, vienīgais veids, kā transportēt pārtiku, ir ēzeļi vai jaki. Vai arī paši vietējie iedzīvotāji, kuri uz saviem pleciem nēsā ne tikai ciema dzīvei nepieciešamo pārtiku, bet arī palīdz tūristiem ar mantu transportu. Tā par naktsmītni, pusdienām, vakariņām un brokastīm nākamajā dienā es šeit kopumā samaksāju ap 50 eiro, kas Nepālai ir ļoti dārgi.

Nākamajā dienā – ceļš līdz Toronglai. Jāceļas ļoti agri, aptuveni trijos naktī. Stunda, lai paēstu, sakravātu mantas. Pirmais ceļa posms ved no Torongpedi uz tā saucamo Augsto nometni (High Camp). Šajā posmā visu laiku jāiet augšup.

Tā kā ārā vēl ir ļoti tumšs, no malas visi tūristi ar saviem pieres lukturīšiem izskatās pēc jāņtārpiņiem.

Pēc aptuveni stundas, pieveicis šo smago posmu, nonācu High Camp, tur apēdu vienu enerģijas batoniņu, lai būtu spēks tālākam ceļam.

Vispār, lai tiktu no Torongpedi līdz Toronglai, vajag aptuveni 3-5 stundas. Man šis ceļš aizņēma piecas. Kādu stundu pusotru pēc High Camp ir jāiet pa diezgan līdzenu vietu, ik pa laikam pakāpjoties augstāk. Un tad sākas fināls, ko iezīmē skaidri redzamā sniega līnija.

Pēdējais posms līdz Toronglai līdzinās īstam alpīnismam, jo visapkārt sniegs, ir jūtami aukstāk, pūš brāzmains vējš.

Tomēr ar laika apstākļiem tajā dienā paveicās, jo debesis bija skaidras. Vējš kļuva arvien stiprāks, kopā ar retinātu kalnu gaisu un to faktu, ka jākāpj arvien augstāk, kļuva neciešami grūti. Vajadzēja apstāties ik pēc 10 soļiem.

Kulminācija tam visam bija brīdis, kad vējš sāka gāzt mani no kājām. Es ar visiem spēkiem, trekinga nūjas iedzenot zemē, spītīgi turējos pretī stihijai.

Priekšā parādījās milzīgas akmens plāksnes, aiz kurām varēja paglābties no vēja uz īsu brīdi, kā to darīja lielākā daļa apkārt esošo ceļinieku. Es pastāvēju aiz tiem akmeņiem kādas 10 minūtes, apēdu vēl vienu enerģijas batoniņu un turpināju ceļu. Radās dīvaina sajūta: it kā es un visi pārējie esam kareivji, kas dodas pretī ienaidniekam, pretī bailēm, liktenim un sev pašiem.

Tikai tajā brīdī es vēl pa īstam nesapratu, ka ar kalniem nav jākaro – tāpat zaudēsi. Kalni ir jāciena, un tie ir jāklausa.

To sapratu brīdī, kad ieraudzīju lūgšanu karodziņus (ar tiem apzīmēta Toronglas pāreja). Es nekad mūžā nebiju tik liela prieka pārpilns kā tajās dažās sekundēs. No šī milzu prieka  saķēru abas trekinga nūjas vienā rokā un sāku skriet. Gribēju pēc iespējas ātrāk aizskriet līdz karodziņiem, lai tas viss reiz beigtos. Un pēc desmit metriem no elpas trūkuma nokritu. Tieši tajā brīdī sapratu, ka kalni būs nežēlīgi pret tiem, kas mēģinās šeit piepildīt savas ambīcijas. Kā reiz teica leģendārais alpīnists Anatolijs Bukrejevs, kalni ir nevis stadioni, kur jāīsteno savas ambīcijas, bet gan tempļi, kuros piekopt savu reliģiju.

Viss. Es biju sasniedzis savu mērķi. Es stāvēju pie lūgšanu karodziņiem, nespēdams noticēt, ka esmu bijis spējīgs uzrāpties tik augstu. Vējš vājāks nekļuva, un drīz vien es jau steidzos lejā. Taču tā bija tikai puse no darba. Mani gaidīja vēl apmēram trīs stundu ilga nokāpšana lejā līdz Muktinatai – hinduistu un budistu svētvietai Himalajos. Nākamajā dienā  saslimu un paliku Muktinatas apkārtnē uz dažām dienām, lai atjaunotu spēkus.

Tālākais ceļš jau bija mazāk interesants. Pēc Toronglas sākas Kaligandaki upes ieleja. Kontrasts starp to un Marsgjandi upes ieleju ir acīm redzams. Marsgjandi ir ziedoša un dzīvi simbolizējoša ieleja, turpretī Kaligandaki ir sausa, te gandrīz nekas neaug, tikai reti krūmāji un putekļi, kas savienojumā ar karsto sauli nežēlīgi dedzina ādu.

Un tomēr vienu brīdi no šā posma atceros īpaši spilgti. Es gāju pa izšuvušo Kaligandaki upes gultni. Sniega klātās kalnu virsotnes bija ļoti vāji redzamas mākoņu dēļ. Līdz ar to bija visai apokaliptiska ainava. Pēkšņi pie kājām ieraudzīju neparastas formas akmeni. Aplūkojot to tuvāk, izrādījās, ka tas bija neliels, 3-4 cm plats akmentiņš sirds formā.

Mazliet klišejiska, bet tomēr zīme, ka mīlestība uzvar nāvi. Pat visbezcerīgākajā situācijā.  

Pārgājiens turpinājās vēl apmēram nedēļu, kuras laikā es baudīju apkārtējos skatus un pārdomāju atbildes, kuras esmu šeit saņēmis. Pirmkārt, būt pieaugušam nozīmē rīkoties un ar nopietnu skatu sejā pēc tam uzņemties atbildību par savu rīcību, pat ja tā ir bijusi muļķīga. Un, otrkārt, iet tālāk, pretī jauniem izaicinājumiem, neskatoties ne uz ko.

Dzīvē tāpat kā kalnos: lai arī reizēm ir grūti, varbūt aiz nākamā pagrieziena atkal būs kaut kas skaists.