Patētisks virsraksts, vai ne? Tomēr sirdij jābūt no ģipša, lai tieši tādu patosu neizraisītu padrupusī dekoratīvās tēlniecības meistara Riharda Maura (1888 – 1966) skulptūra Zilonītis, kas skumji sēž nevis tam paredzētajā vietā Ausekļa ielā, bet ietves malā Gaujas ielā.

“Tā, kur kāda misene? Nav kur benčiku izsviest,” pie sevis murmina kāds Gaujas ielas gājējs, jau grasoties cigaretes galu nosviest uz ietves. “Ā, rekur beidzot ir,” viņš nopriecājas un ar slaidu loku ielidina izsmēķi Zilonīša pastieptajā snuķī.

Lai arī šī aina ir izdomāta, tomēr es varētu galvu likt ķīlā, ka ne viens vien cilvēks Zilonīša snuķi ir izmantojis par atkritumu urnu. Bet vai viņus var vainot? Vai tiešām var? Zilonītis stāv ietves malā pie bēru mielastu zāles un radošā kvartāla “Kombināts” ieejas. Tas ir vidējas atkritumu urnas izmērā, krietni apdrupis, un tā snuķītim, kas pasliets uz augšu, ir tukšs vidus. Nu ej un neiesvied tajā košļeni. Vēl pats nopriecāsies, ka neesi ar to piesārņojis ietvi, bet godīgi iesūtījis to glītā atkritumu urnā.

Lai nu kā, manuprāt, šis ir tikai viens no daudzajiem iemesliem, kāpēc Zilonītis ir pelnījis sev labākas mājas. Lūk, vairāk ir paveicies Riharda Maura “Ūdenszirgam”, kurš jau kopš tā izveides 1930. gadā atrodas tam paredzētajā vietā, turklāt ir pat restaurēts, bet, šķiet, par mājas iemītnieku, nevis valsts naudu.

FOTO: RIHARDA MAURA ZILONĪTIS IELAS MALĀ

Tiesa, arī Zilonītis ir restaurēts. Tikai 2003. gadā, kad, kā vēstīts Rīgas pieminekļu aģentūras mājaslapā, to paveica tēlnieks Genādijs Stepanovs. Ek, jā, arī man 2003. gads šķiet bijis vēl vakar. Tomēr laiks skrien kā kumeļš un pagājuši jau veseli 17 gadi, kuru laikā Zilonītis arī, tā sakot, savecējis. Protams, jāņem vērā, ka Rihards Maurs bija pirmais tēlnieks Latvijā, kas dekoratīvajā tēlniecībā izmantoja betonu – materiālu, kas nav ilgmūžīgs un prasa biežu restaurāciju.

Tomēr ironiskākais ir tas, ka šī skulptūra stāv mākslinieku un tēlnieku mekas - LMS radošā kvartāla “Kombināts Māksla” pievārtē. Bet ko jau nu es saprotu no tēlniecības, skulptūrām, akmeņiem un kaltiem.

Skaidrs, ka visi tēlnieki ir aizņemti visādu kara, brīvības, kritušo, skumju, asaru, dzimtenes, likteņu pieminekļu restaurācijā un kalšanā. Kur nu laiks kaut kādiem ziloņiem, valzirgiem un citiem, vispār kaut kādai Āfrikai raksturīgiem dzīvniekiem? Nav jau sklandrauša vai cielavas piemineklis tomēr.

Sākotnēji Zilonītis esot atradies arhitekta Pāvila Dreijmaņa 1927. gadā celtā nama Ausekļa ielā 3 pagalma baseinā, tomēr, kad baseins aizbērts, Zilonītim bija jāmeklē jaunas mājas.

Vispār varētu teikt, ka Zilonītis tagad ir rūdīts bezpajumtnieks. Kad man gadās tam braukt vai iet garām, es allaž piestāju un noglāstu tā snuķi vai pārmiju pāris vārdus. Man vispār ļoti patīk runāties ar pieminekļiem. Ar Raiņa pieminekli Raiņa kapos es vispār esmu ne vien bargi sastrīdējies, bet pat pēc sīvas diskusijas saskandinājis pa glāzei tokajieša.

Varbūt šis nelielais veltījums Zilonītim liks arī tev kādā drūmākā rītā vai skumjākā vakarā, kad gadījies iet pa Gaujas ielu, piestāt un, tā sakot, padraudzēties ar vientulīgo, bet leģendāro skulptūru.