Viena no interesantākajām mūsdienu Tuvo Austrumu valstīm ir Katara. Neskatoties uz tās mazo izmēru, Doha Arābu pavasara laikā spēlēja lielvaru līgā. Kristiana Koata Ulriksena grāmata «Qatar and the Arab Spring», pievēršoties tās analīzei, izaicina pastāvošo viedokli, ka mazas valstis pasaulē neko nevar mainīt.

Kas ir Arābu pavasaris?

2010. gada 17. decembrī Tunisijas ielu tirgotājs Muhameds Buzizi publiski pašaizdedzinājās un ievadīja jaunu posmu Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas vēsturē. Viņa izmisīgā rīcība izraisīja sacelšanās vilni, kurš skāra viņa paša dzimto Tunisiju, Lībiju, Ēģipti, Jemenu, Irāku, Sīriju, Maroku, Jordāniju un pat diezgan pārtikušās Persijas līča valstis. Iedzīvotāji šajās zemēs izgāja ielās, lai protestētu pret gadu desmitiem valdošajiem autoritārajiem režīmiem un pieprasītu maizi, cieņu un brīvību. Principā – pilsoniskā sabiedrība, kura reģionā tika uzskatīta par mirušu, parādīja, ka arī tai ir zobi un drosme veikt pārmaiņas.

Tomēr, neskatoties uz lielajām cerībām, viss nebūt negāja tik gludi kā plānots. Ēģiptē beigu beigās tika atjaunots diktatoriskais režīms, Lībijā, Sīrijā un Jemenā sākās pilsoņu kari, Irāka kļuva par vēl labvēlīgāku augsni teroristiskā grupējuma «Islāma valsts» attīstībai, bet Marokā, Jordānijā un Persijas līča valstīs protestu vilni izdevās apslāpēt gan ar burkāniem (piemēram, ienākumu līmeņa krasa pacelšana), gan arī ar pātagām (piemēram, militāra intervence Bahreinā un drošības iestāžu krasa aktivizēšana). Tomēr Arābu pavasaris neapstrīdami sev līdzi atnesa arī citu parādību – pārkārtojumus spēka līdzsvarā starp reģiona valstīm, kurus pavadīja milzīga asinsizliešana. Šajās cīņās iesaistījās gan pašreizējās reģiona lielvaras – Irāna, Saūda Arābija un Turcija, gan arī starptautiskie spēlētāji – ASV, ES un Krievija. Tie ar savu starpnieku palīdzību sacentās par ietekmi Sīrijā, Jemenā, Lībijā un citur, zināmā mērā nosakot Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas pēdējās desmitgades attīstību.

FOTO: AFP / Scanpix

Haoss kā Kataras iespēja

Tomēr haoss un nestabilitāte ne vienmēr nozīmē tikai ko negatīvu. Dažiem tā var sniegt nepieciešamos priekšnoteikumus nokļūšanai varas zenītā. Turklāt dažkārt pat šādās situācijās nevajag būt lielvalstij, lai kaut ko panāktu.

Pietiek ar gudri izstrādātu ārpolitiku, spēcīgu starptautisku mediju, dabas resursiem un kripatiņu veiksmes.

5

Persijas līča valsts Katara, kurā dzīvo tikai 2,6 miljoni iedzīvotāju un kura atrodas kaimiņos esošās Saūda Arābijas, Irānas un Irākas ēnā, ir tam lielisks pierādījums.

Sākoties Arābu pavasara nemieriem, Katara saskatīja iespēju uz valdošās nestabilitātes fona palielināt savu reģionālo ietekmi. Tā izmantoja no savas teritorijas raidošo ietekmīgo TV kanālu Al Jazeera, lai nodotu reģiona iedzīvotājiem informāciju par sacelšanās notikumiem. Tas, savukārt, ļāva tiem veiksmīgāk organizēties pretestībā valdošajiem režīmiem. Šā iemesla dēļ Katara ar savām darbībām izraisīja lielas dusmas reģionā esošajiem diktatoriem. Piemēram, Ēģipte 2011. gadā pieņēma lēmumu aizvērt savā teritorijā esošās minētā medija pārstāvniecības. Lēmumu par Al Jazeera aizliegšanu iepriekš bija pieņēmusi arī Tunisija.

Savukārt Al Jazeera spēja ietekmēt arābu valstu iedzīvotāju politisko domu tika papildināta ar materiālo labumu sniegšanu un ārkārtīgi proaktīvu diplomātiju. Doha atradās to valstu priekšgalā, kura iestājās par nepieciešamību bombardēt Muamara Kadāfi režīmu 2011. gadā un aktīvi sniedza nepieciešamo palīdzību nemierniekiem gan Lībijā, gan Sīrijā. Nedaudz mazāka iesaiste bija novērojama arī Saūda Arābijai tik ļoti svarīgajā Jemenā.

Grāmatas autors norāda, ka Kataras vēlmi palielināt savu ietekmi var sasaistīt ar tā saucamo riska diversificēšanas (hedging) stratēģiju.

5

Tās ietvaros Doha mēģina dažādot savus sabiedrotos, lai samazinātu iespējamību, ka kāds no tiem spētu uzspiest savu diktātu. Šā iemesla dēļ Katara ir gatava relatīvi sadarboties gan ar nosacīti draudīgo Irānu, gan arī meklēt sev jaunus draugus citās valstīs. Arābu pavasaris pavēra lielisku iespēju šo draugu atrašanai. Galu galā palīdzība nonākt pie varas ir viens no efektīvākajiem instrumentiem, kā izveidot savu ietekmi. Hedging stratēģija arī ļoti palīdzēja pašas proaktivitātes īstenošanā. Autors vērš uzmanību, ka Katara ļoti lielu uzsvaru liek uz savām attiecībām ar ASV un tās teritorijā esošo Vašingtonas bāzi. Tas ir ļāvis iegrožot tās galveno sabiedroto – Saūda Arābiju, kura redz sevi kā saimnieku Līča monarhiju starpā un nevēlas pārlieku pieļaut Dohas brīvsoli.

Par Kataras veiksmi runājot, jāpievēršas naudai. Minētā valsts ir viena no lielākajām sašķidrinātās gāzes (LNG) eksportētājām pasaulē, un Arābu pavasara sākumposmā (Fukušimas traģēdijas dēļ) tās cena Āzijas aktuāltirgū bija salīdzinoši augsta. Tas ļāva Dohai tīri labi nopelnīt un iegūtos līdzekļus novirzīt sev draudzīgu grupējumu atbalstīšanā.

FOTO: Reuters/ScanPix

Ikara stāsts

Sengrieķu mitoloģijā tiek runāts par Ikaru – nesaprātīgu cilvēku, kurš vēlējies lidot ar vaska spārniem un pacēlies pārāk tuvu saulei. Saule spārnus izkausēja, un Ikars nokrita. Šo analoģiju tīri labi var attiecināt arī uz Kataru. Neskatoties uz to, ka Doha uz īsu brīdi nenoliedzami spēlēja reģionālas lielvaras lomu, Arābu pavasara notikumu tālāka attīstība parādīja, ka tās ambīcijām tomēr nav pietiekami stabila seguma un valsts ietekme ir atkarīga no labvēlīgas apstākļu sakritības. Autors šo problemātiku savā darbā apzīmē ar terminu – overreach.

Problēmas sākās brīdī, kad Kataras atbalstītie grupējumi tā arī nespēja nākt pie varas.

5

Sīrijas, Jemenas, Lībijas pilsoņu kari un prezidenta Mohameda Morsi gāšana nozīmēja to, ka Dohas ieguldījumi nebija atmaksājušies. Tie nebija pozīcijās, lai atdarītu par sniegto palīdzību manevrēšanā starp Irānu un Saūda Arābiju. Savukārt tās spēcīgais akcents uz Al Jazeera izmantošanu laika gaitā darīja arvien tramīgākas arī pārējās Persijas līča valstis (ar Saūda Arābiju priekšgalā), kuras kanāla izplatītos demokrātiskos ziņojumus uzskatīja par draudu valdošajiem karaļnamiem. Nepalīdzēja arī pakāpeniski pieaugošās interešu sadursmes starp Kataru un Saūda Arābiju Sīrijā, Jemenā un citur. Visbeidzot, arī  sašķidrinātās dabasgāzes cenas atsevišķos aktuāltirgos turpmākajos gados vairs nebija tik augstas.

Kataras pozīcijas vājināšanās palīdzēja izraisīt tā saucamo 2013. un 2014. gada Līča Sadarbības padomes (GCC) diplomātisko krīzi. Tās ietvaros Saūda Arābija, Apvienotie Arābu Emirāti (AAE) un Bahreina atsauca savus vēstniekus no Dohas, lai protestētu pret tā saucamās pirmās Rijādas vienošanās gara pārkāpšanu. Tajā īsumā bija noteikts, ka Līča Sadarbības padomes valstis apņemas savstarpēji neiejaukties iekšējās lietās un pieturēties pie politikas, kura nosaka atbalsta liegumu jebkuram indivīdam vai organizācijai ar vēlmi apdraudēt GCC valstu drošību un stabilitāti. Īpašs uzsvars šajā kontekstā tika likts uz drošībai un stabilitātei naidīgu mediju kanālu ierobežošanu. Katara šos noteikumus pārkāpa gan ar minētās Al Jazeera palīdzību, gan arī sniedzot nosacītu atbalstu Irānai draudzīgākiem spēlētājiem un bēdīgi slavenajai Musulmaņu brālībai.

FOTO: Reuters/ScanPix

Krīze norisinājās astoņus mēnešus, līdz 2014. gada 16. novembrī vēstnieki atgriezās Dohā un tika parakstīta papildinošā Rijādas vienošanās. Īsumā - tās ietvaros Katara apņēmās sadarboties ar pārējām GCC valstīm, lai palīdzētu nodrošināt nu jau tajā laikā atjaunotā Ēģiptes, kā arī Jemenas autoritārā režīma stabilitāti. Papildu uzmanība jau atkal tika pievērsta Al Jazeera, kurai bija jāpārtrauc savi izteikumi pret Abdelfataha Sisi režīmu. Īpaši jāpiemin arī tas, ka Katara turpināja atbalstīt Musulmaņu brālību un atteicās no valsts izraidīt tai piederīgos indivīdus.

Ulriksens norāda, ka pēc šā notikuma Dohas ārpolitika kļuva daudz pielāgotāka Saūda Arābijas vadītajām Līča valstīm un tā bija spiesta pieņemt tai dažus salīdzinoši neizdevīgus lēmumus. Viens no tiem bija pievienošanās Saūda Arābijas vadītajai intervencei Jemenā un cīņai pret Irānas atbalstītajiem huti nemierniekiem. Otrs – Al Jazeera Mubasher Misr (raidīja no Ēģiptes) kanāla darbības apturēšana.

Tomēr Katara spēja saglabāt savas ārpolitikas pamatuzstādījumus.

5

Tas savukārt palīdzēja izraisīt vienu no jebkad lielākajiem satricinājumiem GCC valstu vidū – Kataras krīzi, kuras ietvaros 2017. gadā Saūda Arābija, Apvienotie Arābu Emirāti, Bahreina, Ēģipte un atsevišķas citas valstis pret Dohu vērsa gan diplomātisku izolāciju, gan arī gaisa un sauszemes blokādi. Tomēr tas jau ir cits stāsts.

FOTO: publicitātes

Grāmata:

Kristian Coates Ulrichsen (2014). Qatar and the Arab Spring. C. Hurst & Co. Ltd.

Pieejama Amazon Kindle Store.